Kā nonāci līdz fantastikas un Sci-Fi literatūrai?
Kā jau daudziem pusaudžiem, fantastika bija mana mīļākā literatūra, un fantāzija – ko pirmoreiz iepazinu grāmatā “Sofijas Zilberes mistifikācijas” – man šķita pilnīgi satriecoši maģisks žanrs. Bet laikā, kad mani – spējīgu un rakstītgribošu meiteni – pamanīja, žanra literatūra netika uzskatīta par kaut ko nopietnu un rakstīšanas vērtu, nebija cilvēku, kas atpazītu manos agrīnajos stāstos fantastikas un fantāzijas elementus un tos izceltu. Tāpēc es pati diezgan ilgi maldījos, līdz nonācu pie atskārsmes, ka tieši fantāzijas/fantastikas elements ir tas, kas mani visvairāk interesē literatūrā. Tikai pirms apmēram pieciem gadiem sapratu, ka man patīk rakstīt literatūru, kas pirmām kārtām aizrauj un pārceļ citā pasaulē, nevis “nopietno literatūru”, kas žilbina ar valodu un dzīves filosofiju, sižetu atstājot trešajā plānā. Ceru, ka fantāzijas grāmatā “Mirušie nepiedod”, kas rudenī iznāks Zvaigzne ABC apgādā, man ir izdevies apvienot labāko no abām pasaulēm – aizraujošu sižetu, interesantu pasauli un arī kādu dziļāku slāni tiem, kam patīk tādu meklēt.
Tu ne pirmo gadu kopā ar Ronaldu Briedi darbojies Literārajā Akadēmijā. Kā šī sadarbība iespaido Tevi dzīvē un literatūrā?
Manā pārziņā ir tikai neliela daļa no Literārās Akadēmijas – šobrīd strādāju ar pusi no jaunajiem prozistiem, pasniedzot viņiem “praktisko” daļu. No vienas puses, tas ir aizraujoši un iedvesmojoši, no otras – ārkārtīgi nogurdinoši. Katru gadu es iemācos daudz vairāk par sevi un cilvēkiem, un pilnīgi noteikti arī par rakstīšanu. Un, protams, “Mirušie nepiedod” savā ziņā ir “priekšniecības” pasūtījums – pagājušajā gadā Ronalds Briedis piezīmēja, ka man kā lektoram pienāktos kaut ko arī publicēt, lai audzēkņi saprot, par ko ir runa. Un tagad man ir bail, ka viņi lasīs un kritizēs tikpat skarbi, kā es kritizēju viņus...
Tev aug jaunā paaudze. Kā mazuļi iespaido Tavu darbošanos literārajā lauciņā?
Bērna kopšanas atvaļinājums, protams, ir lieliska iespēja apstāties un izvērtēt, ko vēlos tā globāli darīt savā dzīvē. Saspringtā darbā reizēm ir grūti paskatīties tālāk nekā mēnesi uz priekšu. Statistiski sanāk, ka, jo vairāk man bērnu, jo vairāk es uzrakstu – bet man šķiet, ka tas ir tādēļ, ka es pārāk skaidri apzinos, ka man nekad nebūs “ideāla laika rakstīšanai”. Es nevaru apsēsties pie sveces un vīna glāzes, stundu klausīties klasisko mūziku un meditēt un tikai pēc tam ķerties pie baltas lapas – tieši otrādi, es izmantoju desmit, piecpadsmit minūšu pauzes, lai kaut ko izdarītu. Un gala rezultātā izdodas vairāk. Un, protams, bērnu audzināšana trenē empātiju un atdzīvina tās emocijas, kuras pieaugušie parasti cenšas sevī neielaist.
Pēdējos pāris gadu esmu Tevi sastapusi LFFB rīkotajos konos un Mārtiņa Untāla Fantastu piknikos. Kā atklāji sev šīs aktivitātes un ko jaunu esi sev atklājusi šajos pasākumos?
Godīgi sakot, es pat nezinu – tas viss sākās organiski un nemanāmi. Kā jau tam būtu jābūt. Es patiesībā esmu diezgan intraverts cilvēks, tāpēc jebkādi pasākumi man ir saistīti ar stresu un šausmīgu sajūtu, ka es tūlīt pateikšu vai izdarīšu kaut ko muļķīgu (ko es neizbēgami arī izdaru). Fantasti ir viena no tām nedaudzajām kompānijām, kurās es jūtos vairāk iederīga, vēl vairāk – šeit ir pilnīgi normāli justies nedaudz neiederīgam, un neviens tam nepievērš uzmanību. Galu galā, kurš no mums tad nav ar vienu kāju sapņu un ideju pasaulē un ar otru – realitātē, kuru citi uztver pavisam atšķirīgi?
Nav radusies doma pievienoties šim komjuniti?
Ir radusies, protams, un man jau šķiet, ka es esmu LFFB iekšā tik daudz, cik vispār organiski spēju. Droši vien no malas tas izskatās ļoti paviršs kontakts – parādos dažos publiskos pasākumos, laiku pa laikam parunājos ar cilvēkiem internetā, šo ko rakstu –, bet man ir labi draugi, kurus es neesmu redzējusi gadus četrus.
Tavi nākotnes plāni literatūrā?
Tik daudz grāmatu, kas jāuzraksta, un tik maz laika! Šobrīd man ir apmēram trīs romāna apjoma darbi, kas būtu jāpārstrādā un jānoved līdz publicējamai kondīcijai, viens fantāzijas komiksa scenārija melnraksts, kam nav mākslinieka, un vismaz trīs cerīgas romānu idejas. Par īsajiem stāstiem un lugām pat nerunāsim, sāpīga tēma – tur ir vēl vairāk darba. Un piedevām vēl man tik ļoti patīk pamatdarbs reklāmā, ka, pat ja man būtu iespēja kļūt par rakstnieci “uz pilnu slodzi”, es to neizvēlētos. Tā ka atliek tikai atrast arvien jaunas iespējas izdarīt vairāk un labāk īsākā laika posmā.