Grūti pateikt, kā šī interese radās, jo kopš sevi atceros, man galvā vienmēr bijušas savas pasaulītes un tēli. Izaugu šķirstot un pārskatot savu mīļāko grāmatu – Salvadora Dalī mākslas darbi, bet, kad vēl nemācēju rakstīt, tad zīmēju komiksus ar saviem izdomātajiem tēliem vai ar lellēm izspēlēju izdomāto sižetu. Vēlāk māsa (Ieva Melgalve) ieteica ļoti labas fantāzijas grāmatas un mudināja mani rakstīt arī pašai. Tagad gan vairāk izpaužos zīmēšanā, gleznošanā un, protams, arī lomu spēlēs.

Tu pēdējos gados aktīvi līdzdarbojies LFFB aktivitātēs, bet neesi LFFB rindās. Vai nebūtu laiks iestāties biedrībā?

Ir būtiski uzsvērt, ka LFFB aktivitātēs darbojos nedomājot, ka to daru iekš LFFB. Es to daru, jo man ir interesanti. Pagaidām neredzu, ko man dod iestāšanās biedrībā. Jau tagad bez biedra statusa varu piedalīties pasākumos un lasīt lekcijas, tas, ka nevaru balsot par jauna valdes locekļa ievēlēšanu man, godīgi sakot, neko nemaina.

Svarīgi piebilst, ka, saviem projektiem es ļoti pārdomāti izvēlos komandu, ar kuru strādāt un pagaidām LFFB rindās tādu sastāvu neredzu – daudzi viens otram neuzticas, tie daži harizmātiskie/līdertipa cilvēki, kas ir biedrībā, nereti tiek atstāti bez atbalsta vai ir pārāk slinki, lai paveiktu darbu līdz galam, reti, kurš spēj uzstāties publikas priekšā u.c. Ir ambīcijas, bet nav kodola. Ja tā padomā, tad es redzu tikai vienu veidu, kā biedrībai atdzimt no pelniem – izmest visus neaktīvos biedrus, pilnībā nomainīt vadošo sastāvu pret jaunām galvām, bet lai to izdarītu.... godīgi sakot, ir vieglāk uztaisīt jaunu fantāzijas biedrību. Es ticu, ka gan es, gan daudzi citi varētu godam nest LFFB biedrības vārdu, bet, ja jākāpj pāri līķiem, lai to izdarītu, tad šobrīd neredzu jēgu, kāda mērķa vārdā, lai kāds to darītu. Personīgi, man vieglāk ir veidot savu komandu un projektus, nekā ravēt nezāles citā biedrībā. Skarbi diemžēl...

Kā atradi LFFB?

Par LFFB atrašanu lielu paldies jāsaka Laumai Klintsonei :) Man bija kādi 12.gadi, kad toreiz populārajā jauniešu žurnālā izlasīju sludinājumu, ka notiek pieteikšanās HP un GP fanu klubam, steidzīgi rakstīju pieteikuma vēstuli, jo ļoti gribēju iepazīties ar domubiedriem. Toreiz man vēl mājās nebija interneta un nezināju pat par www.kurbijkurne.lv eksistenci. Atnāca atbilde un izrādās, ka es biju vienīgā, kas pieteikusies fanu klubam :) Beigu beigās fanu klubs no mums neiznāca, bet ar sludinājuma autori Laumu vēl arvien uzturam kontaktus. Viņa mani arī aizveda uz pāris LFFB pasākumiem bibliotēkā un arī uz manu pirmo LARPu - “Uvaisas krēsla”. Savos agrīnajos tīņa gados es nebiju pārāk sociāla būtne un dažus gadus nozudu no tās sabiedrības. Tikai vēlāk sāku braukt viena pati uz LARPiem (tās arī bijušas spilgtākās manas LARP pieredzes - aizbraukt nekurienes malā, nevienu nepazīstu, neesmu arī piesaistīta pie kādas komandas, neviens nezina, ko no manis sagaidīt, pastāv tikai mans tēls un viņa mērķi, nekas cits), tajā pašā laikā atsāku iet uz LFFB rīkotajiem pasākumiem.