1. Kā un kur “sastapāt” ideju savam kopdarbam?
DZ: Mums laikam vispirms atnāca ideja par kopdarbu kā tādu, un pēc tam noformulējās, kas tad būtu tas, ko mēs gribētu un varētu rakstīt. Tas bija pirms vairāk nekā pieciem gadiem. Mums abām bija iesākti un iesprūduši kopdarbi ar citiem autoriem, nobremzējusies bija arī foruma lomu spēle, ko Evija vadīja un es biju viena no dalībniecēm. Čatā runājām par šo “iesprūdušo” situāciju, un es tā starp citu ieminējos, ka arī es varu rakstīt duetā, uz ko Evija uzreiz atsaucās ar ierosinājumu rakstīt. Tad arī uzreiz sākām spriest, kādā žanrā mēs varētu rakstīt un kas ir tās lietas, ko mēs katra gribētu šādā darbā ietvert. Tā pa drusciņai sarunas ceļā sāka rasties pirmais uzmetums tēmai, sižetam, kas turpmāko nedēļu laikā ieguva arvien skaidrākas aprises. Mums jau uzreiz bija skaidrs, ka gribam rakstīt fantāziju, bet tādu, kas kaut cik ir piesaistīta reālajai pasaulei. Un tas, ka mums būs katrai savs galvenais varonis, lai katrai ir sava daļa, ko rakstīt, izpausties un par ko būt atbildīgai.
EZ: Ideju es sastapu arī ikdienā uz ielas, jo tajā laikā dzīvoju Londonā. Man likās, ka tas būtu forši, ja grāmatas darbība norisinātos Londonā. Dace piekrita.
Taču jāatzīst, ka ar šodienas zināšanām, liekas, ka Londonas izvēle bija kļūda, jo latviešu lasītājam no pašmāju autoriem labāk patīk darbi, kuri norisinās Latvijā, nevis ārzemēs. It kā jau saprotami. Gribas kaut ko no savējiem par savējiem. Ārzemju literatūrā jau pārpilnība ar visu, kas notiek ārzemēs. Ā, bet re… Latvijas purvi un sili, tā ir cita lieta. Tas vairāk uzrunā latviešu lasītāju. Nu neko. Iesācēju kļūda.
DZ: Tomēr arī Londonu mēs rakstījām no pašu pieredzes. Evija tur dzīvoja, es vairākreiz braucu ciemos. Arī daudzi lasītāji ir apmeklējuši šo pilsētu. Daļa aprakstīto vietu bija jau zināmas, citas speciāli braucām uzmeklēt, lai zinātu, kā to labāk aprakstīt tā, lai lasītājam būtu ticami. Saņemt atsauksmes, ka grāmatā Londona šķiet īsta, ir kā saņemt apbalvojumu par labi izdarītu darbu.
2. Kā veicās ar rakstīšanu sižeta virzībā un varoņu tēlu izstrādē? Vai vienmēr izdevās mierīgi sabalansēt viedokļus par to, kam un kā būtu jānotiek vienā vai otrā situācijā, kurā varoņi nonākuši?
DZ: Divatā rakstot, vienmēr ir jāsaskaņo viedokļi un idejas. Tādu īpašu strīdu, šķiet, mums nebija. Ja arī domas atšķīrās, mēģinājām tās izrunāt un atrast jēdzīgu kompromisu.
EZ: Mēs ar Daci vispār tādas mierīgās šajā jomā. Visu sarunājām bez skandāliem un trauku plēšanas. Ja likās, ka otrs iet kaut kādā neceļā, kur es vairs nevaru izbīdīt to, ko man vajag, no sava tēla, tad teicu. Dace darīja tāpat. Kopā domājam, kā tad labāk. Tāpat mums arī ir nodaļas, kas ir pārrakstītas. Sākumā bija plānots pavisam citādi, bet beigās saliekas, ka nu nē, tā īsti nepatīk. Vajag savādāk. Tad nu atkal domājam, kā būs labāk.
DZ: Pašā rakstīšanas procesā centāmies pieturēties pie iepriekš izdomātā plāna, un vajadzības gadījumā pirms rakstīšanas izrunājām, kam būtu konkrētajā ainā jānotiek un kurā virzienā doties. Bez plāna noteikti būtu grūtāk nonākt pie atrisinājuma.
3. Kas bija pats aizraujošākais rakstīšanas procesā un kas – pats grūtākais?
DZ: Pati rakstīšana šādā veidā, kā to darījām mēs, bija vairāk izklaide nekā darbs. Tā ir kā spēle, kur mēs katra spēlejam savu varoni un sadarbojamies ar otru. Gaidīt, kad otra uzrakstīs savu nodaļu vai rindkopu kopējā ainā ir kā gaidīt seriāla nākamo sēriju. Lai arī mums bija norunāta galvenā sižeta virzība un notikumi katrā ainā, tas, kā uz katru situāciju reaģēs vienas vai otras varonis, bija katras pašas ziņā. Vismaz man bija ļoti interesanti sagaidīt un izlasīt Evijas rakstīto, un tad uzreiz ir vēlme uzrakstīt atbildi.
DZ: Grūtākā daļa bija rediģēšana. Kad jau pārlasīts nez kuro reizi, un vairs nav pārliecības, ka paša viedoklis ir kaut mazliet objektīvs, un vai veiktie labojumi patiesībā nesabojā tekstu. Bet tā ir neizbēgama rakstīšanas sastāvdaļa, ar ko jātiek galā.
EZ: Jā, man arī grūtākais ir rediģēšana. Jo īpaši, ja liek dzēst ārā kaut kādu teksta apjomu. Tad nu ir tā sajūta, ka jācērt sev pirksti nost. Arī pēdējās kaut kādas neuzrakstītās nodaļas bija grūti. Kaut kā nevar piesēsties, kaut kā nesanāk rakstīt. Nav iedvesmas. Simts un viena cita darāma lieta. Bet tās pēdējās neuzrakstītās nodaļas, nebija grāmatas pēdējās nodaļas. Tās jau pie mums atnāca visai ātri. Tur pa vidu kaut kas trūka. Bet liekas, ka tās pēdējās samocītās - izspiestās nodaļas, gala rezultātā tāpat tika izmestas rediģēšanas laikā. Varbūt nemaz nevajadzēja spiest.
4. Kādas sajūtas ir tagad, kad grāmata jau krietnu laiciņu iznākusi un sastapusi savus lasītājus? Vai daudz tādu, kuri gribētu zināt par Auras un Rafaela turpmākām gaitām?
EZ: Sajūtas tagad? Nu… man ir izdota grāmata. Bet tā īsti jau nekas īpašs. Visā šajā kļūšanā par rakstnieci (mani tik ļoti ‘sajūsmina’, kad personas, kas uzrakstījušas kaut ko, kas ir publicēts, sauc sevi par rakstniekiem) mani vairāk aizrauj tas, ka es iekļuvu tādā kā jaunā sabiedrības daļā - grupiņā: “Latvijas autori”. Un tā kā es esmu izteikts sabiedrības cilvēks, mani ļoti priecē, ka dzīvē parādījusies vēl viena pasākumu un dažādu notikumu niša.
DZ: Ir patīkami saņemt katru atsauksmi, kas nāk no sirds. Kad svešs cilvēks uzraksta vai pienāk pasākumā un pasaka, ka patika, tad gribās smaidīt. Protams, bieži jautā, vai būs turpinājums. Pieņemu, ka daļa to prasa tāpēc, ka grib zināt, kas tālāk notiek ar varoņiem, citi varbūt vairāk interesējas par nākotnes plāniem kā tādiem, un tad turpinājuma prasīšana ir diezgan loģiska izvēle, jo darbs beidzas tā, ka tur turpinājums ir iespējams. Domāju, ka katram autoram tā ir kā medusmaize - dzirdēt, ka lasītājs grib vēl.
EZ: Ā.. Un baumo, ka Rafaels un Aura tomēr vēl sastapšoties. :)
-----------------------------
Grāmatas “Rubīna lapsas medības” gaitām pie lasītāja var pasekot Facebook vietnē: