Džons Mailo (“Maiks”) Fords piedzima 1857.gadā Indianā. Viņš kopš pašas bērnības mīlēja lasīt, tāpat aizrāvās ar šahu un vilcienu modeļiem. Tomēr jau 9 gados viņam parādījās slimība, kura būs kopā ar viņu visu dzīvi – 1 tipa cukura diabēts. 1970-to gadu vidū Fords iestājās Indianas universitātē Bulmingtonā, taču lielāko laika daļu pavadīja nevis lekcijās, bet bibliotēkā, zinātniski-fantastisko grāmatu klubā un Radošo anahronozmu biedrībā – Viduszemes izpētes un radīšanas “tādā veidā, kādā tai jābūt” grupā. Mīlestība pret vēsturiskiem sižetiem redzama daudzos viņa romānos un dzejoļos. Vēl mācoties universitātē 1976.gadā, kad viņam bija 18 gadi, Fords publicēja savu pirmo stāstu This, Too, We Reconcile, un pēc tav nekad vairs nepārstāja rakstīt.
Drīzumā Fords pameta universitāti un pārbrauca uz Ņujorku, kur kļuva par redaktora palīgu un regulāru apskatu, stāstu un dzejoļu autoru zinātniskās fantastikas žurnālā Asimov’s Science Fiction. Neskatoties uz to, ka apskatnieka lomu viņš pameta vēl 1981.gadā sakoncentrējoties uz rakstniecību, viņš periodiski publicējās žurnālā gandrīz līdz pašai nāvei.
1980. gadā Fordam iznāca pirmais romāns Web of Angels, kuru uzreiz nominēja “Lukusā” kategorijā “debijas romāns”. Daži kritiķi to sauc par “kiberpanka kiberpanku” (Gibsona “Neiromants” dienasgaismu ieraudzīja tikai 1984.gadā). Tomēr neskatoties uz to, ka grāmatā ir elementi, kuri asociējas ar šo novirzienu, - milzīgs Tīkls, kuru kontrolē korporācijas, dumpīgi hakeri, kuri uzbrūk sistēmai, privātuma problēmas, kuras saistītas ar ar plašu pieeju informacijai, pats autors neattiecināja to uz kiberpanku. “Birka “kiberpanks” man maz ko nozīmē, tā bez izšķirības tiek piemērota visam, kurā ir kompjūtertīkls, neatkarīgi no tā, vai Tīkls ir stāsta elements”. Šim romānam sekoja kosmoopera The Princes of the Air (1982) un alternatīvais vēstures romāns “Drakons nesnauž” (1983), kurš 1984.gadā ieguva Vispasaules fantāzijas prēmiju kā labākais romāns.
“Drakons nesnauž” — tas ir alternatīvās vēstures, fantāzijas, detektīva un spiegu trillera sakausējums, kuru iedvesmoja, tai skaitā, Baltās rozes un Sarkanās rozes karš. Taču Forda Eiropa atšķiras no mācību grāmtām mums zināmām – viena maza izmaiņa pagātnē izsauca tauriņa efektu, un kaut arī starpvalstu strīdi nekur nepazuda, XV gadsimtā saškeltās Eiropas valstis saduras ar Bizantijas impērijas reāliem uzbrukuma draudiem. Taču vietējie valdnieki (kuru vidū ir arī reāli personāži, ieskaitot Lorenco Mediči un hercogu Sforcu) nav gatavi pamest savas pretrunas un apvienoties kopīgā ienaidnieka priekšā, pie kam, briest vēl viens konflikts – par angļu troni. Tādēļ uzdevumu pretstāvēt Bizantijai uzņemas galvenie varoņi – Velsas burvis, galma ārsts, bizantiešu algotnis un vampīrs-ieročnieks, starp kuriem, liekas, nav nekā kopīga.
Romāns ir pārpilns ar vēsturiskām un psiholoģiskām detaļām, politiskām un spiegu intrigām, taču aizraujošais sižets, kurā ir vieta pat hermētiskam detektīvam, un dziļa setinga izstrāde – nav vienīgās romāna labās īpašības. To bez jebkādas ironijas var nosaukt par intelektuālo fantāziju, jo rakstnieks visu laiku met izaicinājumu lasītājam – vai viņš varēs uzminēt, kādi personāži slēpjas zem pseidonīmiem, kādi ir viņu reālie mērķi un kā kopumā iekārtota šī pasaule. Tāpat romānā ir daudz kulturālo un vēsturisko atsauču, un rietumu fanāti radīja atsevišķu saitu Draco Concordance, kurā izskaidro visas atrastās alūzijas, citātus un tēmas.
Citu Forda darbu vidū šajos gados var izdalīt The Scholars of Night — tehnotrilleri par Aukstā kara laiku spiegiem (1988), Growing up Weightless (1993) — zinātnisko fantastiku par cilvēku koloniju uz Mēness, darbs ieguva Filipa Dika Prēmiju, un lirisko dzejoli Winter Solstice, Camelot Station (1988), kurš ieguva Vispasaules fantāzijas prēmiju par labāko stāstu (ne jau bieži var sastapt uzvarētāju vidū dzejoli!) un poētisko prēmiju “Raislings”.
Bez tam, 1980-jos gados Fords, kurš mīlēja zinatniski fantastisko popkultūru un patstāvīgi piedalījās fantastikas konventos, uzrakstīja divus lieliskus romānus “Zvaigžņu ceļa” visumā, kuri, kaut arī netika pilnībā kanonzēti, nopietni ietekmēja franšīzes attīstību. Romāns How Much for Just the Planet? (1987) komēdijas formā stāstīja par kapteiņa Kirka un “Enterpraiza” ekipāžas mēģinājumiem uz attālas planētas iegūt vērtīga minerāla resursus, bet The Final Reflection (1984) pirmo reizi deva vārdu nevis sērijas pozitīvajiem varoņiem, bet gan viņu niknākajiem ienaidniekiem – klingoniem. Forda vērtētie klingoni, pēc pašu mērauklas cēlsirdīgi personāži, kuriem ir augsta kultūra, vēlāk noveda pie tā, ka “Zvaigžņu karos” parādījās klingoni, kurus virza goda idejas, un daudz plašāka klingonu kultūras un paražu apraksta.
Visi šie darbi demonstrē Forda īpašo pieeju daiļradei, kura padarīja viņu ļoti pazīstamu fantāzijas cienītāju un ceha kolēģu vidū, taču tajā pat laikā neatnesa viņam vispasaules slavu. Vispirms, rakstnieks mīlēja eksperimentēt – ar žanriem, sižetiem, formām. Neskatoties uz to, ka viņam bija dažas mīļas tēmas – piemēram, pieaugšanas stāsts, politiskās un spiegu intrigas, katrs viņa jaunais romāns nav līdzīgs iepriekšējam. Viņa bagāžā ir gan kosmoopera, gan trilleris, gan pilsētas fantāzija, gan ekoloģijas fantastika. Tāds izkliedējums demonstrē neierobežotu rakstnieka fantāziju, taču nedeva noformēt noturīgu lasītāju bāzi, pamodināt lasītāju, kurš izlasījis vienu viņa grāmatu, uzreiz ņem nākošo.
Bez tam, visi viņa romāni ir vienpatīgi un ļoti kompakti, ja neskaitīt divas “Zvaigžņu ceļa” grāmatas, to darbība nenoris vienā visumā, tajos nav atkārtojušamies varoņu. Tas ir pluss priekš lasītājiem, kuri nevēlas iedziļināties garos ciklos, taču var būt škērslis formējot ciešu autora saikni ar viņa pasauli. Ne velti Nils Geimans teica par “Drakons nesnauž”: “Ja Fords paņemtu “Drakonu” un uzrakstītu piecus tik pat spēcīgus romānus-turpinājumus, tad kļūtu par Džordžu R.R.Mārtinu”.
Beidzot, dažus Forda darbos atbaida to sarežgītība kā no satura redzesviedokļa, tā arī no formas redzesviedokļa. Daudzi viņa romāni, kā matrjoška, satur vairākus stāstus, reizēm ar neuzticamiem stāstītājiem un dubulto dibenu, dažas daļas var būt uzrakstītas lugas vai soneta formā. Pie tam Fords necenšas paskaidrot lasītājam to, kas notiek, un nedod viennozīmīgas atbildes un skaidrojumus - lasītājam pašam jāizdara savs darbs un pašam jāizlemj cik ļoti iedziļināties tekstā. Daudzi lasītāji atzīmē, ka viņa grāmatas atveras tikai otrajā vai trešajā lasījumā, jo tikai tad, zinot grāmatas pamata sižeta līniju, var pamanīt citus, zem viņas esošus slāņus – ar alūzijām un sarežģītām savstarpējām attiecībām. Un kaut nedaudz izprast pasaules noteikumus. Tāda intelektuāla spēle ir visai interesanta, taču nevar patikt visiem, jo taču Fords reizēm neatklāj kārtis pat beigās un nobeidz romānu gandrīz vai pusvārdā.
No 1990.gadu vidus Fords rakstīja mazāk un romānu vietā deva preikšroku mazām formām. Šajā periodā viņam iznāca tikai viens romāns — The Last Hot Time, melanholiska pilsētas fantāzija par elfiem, kuri parādījas ganksteriskajā 1930-to gadu Čikāgā. Dalēji tas bija saistīts ar viņa veselības stāvokli – 2000.gadā rakstniekam veica nieru transplantāciju, līdz tam bija operācija redzes saglabāšanai. Daļēji – ar citiem projektiem, kurp viņu bieži aicināja draugi, tajā skaitā, vienkārši lai dotu viņam iespēju nopelnīt naudu. Piemēram, 1990. – 2000. gados viņš uzrakstīja dažus papildinājumus galda lomu spēlēm, tajā skaitā pēc Terija Praceta “Plakanās pasaules”, uzzīmēja dažas kartes Roberta Džordana “Ceļvedim “Laika ratā””.
Džons Fords nomira 2006.gadā, un putrošanās mantojuma tiesībās dēļ viņa darbi netika izdoti apmēram 15 gadus. Viņu atcerējās tikai viņa karstākie fani, kuri periodiski novadīja apaļos galdus viņam par godu, un ceha kolēģi, kuri neveiksmīgi mēģināja izpirkt tiesības uz darbu pārizdošanu no viņa radiniekiem. Žurnālists Slate, kuram tā iepatikās romāns “Drakons nesnauž”, veica īstu izmeklēšanu sakarā ar Forda grāmatu pazušanu no pārdošanas, un ne tikai atgādināja lasītājiem par Forda savdabīgo talantu, bet arī saveda mantiniekus kopā ar izdevniecību Tor Books. Pateicoties tam no 2020.gada sākās visu viņa to romānu pārizdošana, tiesības uz kuriem piederēja viņiem.
Bez tam, 2022.gadā ir plānota viņa pēdējā romāna Aspects, kurš nepaspēja iznākt viņa dzīves laikā, publikācija bet Tor to apraksta kā “romantisks spiegu romāns ar maģisku parlamentu un muižniekiem”. Krievijā 2022. gadā pirmo reizi tiek izdots pats pazīstamākais Forda romans – “Drakons nesnauž”, un ar to fanzon plāni autora virzienā neaprobežojas, tā ka tagad Krievijas lasītāji varēs paši iepazīties ar šo neparasto rakstnieku.
https://www.mirf.ru/book/mnogogrannyj-i-vernuvshijsya-iz-zabytya-fantast-dzhon-ford-i-ego-knigi/