Kā jau pienākas projektu autoram, L. Frenks Baums sacerēja, ne tikai zem sava vārda, bet arī zem septiņiem pseidonīmiem, turklāt trīs no tiem bija sieviešu. Piemēram, populāro ciklu “Džeinas tantes māsasmeitas” [ja tulkoju pareizi, jo krievu valodā māsas un brāļa meitas – arī dēlus – apzīmē ar vienu vārdu «племянница» - attiecīgi — vīriešu dzimtē - «племянник»,   neizlasot grāmatu, nesapratīsi, kā pareizi tulkot — t.p.] viņš izdeva kā Edīte Van Daina. Pret rakstniecību Baums izturējās lietišķi, cenšoties piedāvāt savus darbus visdažādākajai mērķauditorijai. Viņš sacerēja piedzīvojumu romānus pieaugušajiem, tādus kā “Kroņa liktenis” (ar Brazīlijas kolorītu), “Liktens meitas” (darbība notiek Beludžistānā un galvenais varonis ir musulmanis), “Pēdējais ēģiptietis”. Abu dzimumu tīneidžeriem Baums pārdeva sēriju par Semu Stīlu un Džeinas tantes māsasmeitām. Pašiem mazākajiem viņam bija neaizstājamais Tētis Zoss. Baums pat centās aizstāt “Oza zemi” ar citu fantāzijas ciklu, ar savu vārdu izdodot “Jūras fejas” un “Debesu salu”, taču viņam neveicās. Rezultātā viss atdūrās pret Oza zemi; Baumam pat radās paradums, ievietot tur varoņus no citām savām pasakām, piemēram, no “Karalienes Czisi no Iksa zemes” un “Santa Klausa dzīves un piedzīvojumiem”, lai ieinteresētu lasītājus arī par šīm grāmatām. Tāpēc par kaut kādu sakarību un notikumu pēctecību Oza ciklā nevar būt ne runas: bauma personāži mierīgi maina ārieni un pagātni, pat viņu vārdi var būt uzrakstīti dažādi.

Baums pat mēģināja ielauzties zinātniskās fantastikas lauciņā, arī ne visai sekmīgi: romānu “Atslēga visām slēdzenēm” (1901), kuru autors bija nosaucis par “elektrisku pasaku” kritiķi tik tikko pamanīja. Pēc grāmatas sižeta, pusaudzis Robs Džoslins eksperimentē ar elektrību, ietin māju “vadu tīklā” un nejauši izsauc Elektrības dēmonu. Izrādās, ka Robs ir pieskāries Elektriskajai atslēgai visām slēdzenēm un Dēmonam ir jāizpilda deviņas viņa vēlēšanās. Tā kā Robs nezina, ko prasīt Dēmonam, tas atnes viņam sešas dāvanas pēc paša ieskatiem.

Tagad, pēc simts gadiem, mēs lietojam divas Dēvona dāvanas no sešām — mazu caurulīti, kas sit mūsu ienaidnieku ar strāvu, un aparātu, kas rāda mums, kas noticis pasaulē pēdējās diennakts laikā. Pārējās dāvanas joprojām ir tikpat fantastiskas: tablete, ar kuru pietiek, lai būtu paēdis dienu uz priekšu, apģērbs, kas aizsargā no fiziskas iedarbības, miniatūrs levitators un pat “rakstura rādītājs” - briļļu komplekts, pēc kura var redzēt kāds ir kāds cilvēks. Kaut gan, Bauma fani tic, ka arī šīm brillēm viņš ir paredzējis ''papildus realitāti'', tas ir, īstenību ar virtuāliem elementiem. Uzvilcis brilles, Robs redz uz cilvēka pieres burtus: K — ja cilvēks ir labs (kind), C — ja cietsirdīgs (cruel), W — ja gudrs (wise), F — ja ir muļķis (fool) un tā tālāk.

Par rakstnieka prognozētāja talantu varētu sajūsmināties, ja vien Dēmona dāvanas būtu kaut kas jauns. Pēc tam, kad bija parādījies radio, par attēlu pārsūtīšanu nebija iedomājies tikai sliņķis (1884. gadā Pauls Nipkovs piedāvāja ''mehānisko televīziju'', 1907. gadā Boriss Rozings patentē katodu-staru lampu, arī pārējās idejas lidinās gaisā, bet brilles Baums varēja aizņemties no Andersena pasakas ''Ko tikai neizdomā''. Bauma fanus sajūsmina romānā ''Tik-Toks no Oza zemes'' pieminētais bezvadu telefons, taču nelaime ir tā, ka pašā pasakā tas pazūd starp visādiem Brīnumu binokļiem, Brīnumu gleznām un Brīnumu magnētiem. Kas patiešām ir jauns ''Atslēgā visām slēdzenēm'', tad tā ir pusaudža atteikšanās no pēdējām trim dāvanām: ''Kāds padomās, ka es esmu muļķis, ka atsakos no šiem izgudrojumiem, - Robs domā, - taču es piederu cilvēkiem, kas zina mēru. Muļķis ir tas, kas nemācās no savām kļūdām. Ja es no savām mācos, tad ar mani viss ir kārtībā. Nav viegli apdzīt savu laiku par veselu gadsimtu!'' Tik kritiska attieksme pret progresu pirms Pirmā pasaules kara ir sastopama reti, īpaši bērnu grāmatās.

Oza redzējumu skaidrošana.

Uz Bauma masveidīgo, literāro neveiksmju fona ''Oza zemes burvja'' žilbinošie panākumi liekas neticami. Ar ko šī grāmata paņem lasītāju? Pagājušo simts gadu laikā šo fenomenu ir centušies izskaidrot ne reizi un ne divas. Pasaku ir skaidrojuši gan vēsturnieki, gan teosofi, gan freidisti, kas īpaši norāda uz to, ka Freida grāmata ''Sapņu tulkošana'' ir iznākusi tajā pašā gadā, kad ''Burvis''. Bauma pasaka pēc Freida izskatās nepievilcīgi: Dorotijas piedzīvojumi it kā sākoties ar ainu, ko Baums neapraksta un, kurā meitenīte slepus noskatās, ko naktī dara pieaugušie, jo guļ viņi vienā telpā: ''Telpas vienā stūrī atradās tēvoča Henrija un tantes Emas lielā gulta, bet otrā — Dorotijas mazā gultiņa''. Redzētais šokē Dorotiju un viņa projecē savas bailes virpuļviesuļa formā, kas arī pēc izskata ir visai fallisks. Dorotijas nosacītā māte, Emas tante pasakā sašķeļas divās figūrās — Labajā Dienvidu Burvē un Ļaunajā Rietumu Burvē, kuru Dorotija saspiež ar namiņu. Kas attiecas uz nosacīto tēvu, tad viņš, protams, kļūst par Burvi, vārdā Ozs. Smaragda pilsēta, kurā ir daudz vertikālu torņu, tāpat kā slota, kļūst par simbolu tam pašam, ko jūs nupat iedomājaties.

Tālāk freidisti nonāk pie sudraba kurpītēm un Burvja aiz aizslietņa... taču, domājams, pietiks ņirgāties par pasaku: L. Frenks Baums noteikti neko tādu nebija domājis. Šim pašam aizslietnim nav nekādas apslēptas jēgas: Bauma mājās bija pieņemts novietot eglīti aiz šādiem aizslietņiem un Frenks ļoti mīlēja sarunāties ar radiniekiem, aizslēpies ''neredzams'' aiz šāda aizslietņa. Ceļu no dzelteniem ķieģeļiem Baums pats ir redzējis pusaudža gados, Smaragda pilsēta varētu būt iespaids no Baltās pilsētas, kas tika uzbūvēta Čikāgā, 1883. gadā, kad tur notika Vispasaules izstāde un tā tālāk. [Starp citu, ja kāds ir redzējis slaveno pirmskara, amerikāņu filmu ''Oza zemes burvis'', tad atcerēsies, ka filmā visi pasakainie notikumi beigās tiek traktēti, kā Dorotijas sapņi slimības murgu laikā, bet pasaku tēlos sapnī bija pārvērtušies viņas radi un draugi — t.p.]

Vēsturnieki tulko pasaku pa savai modei. Profesors Henrijs Litlfīlds ir izvirzījis teoriju, pēc kuras «Oza zemes burvis» ir līdzība par populismu amerikāņu politikā 1890. gados. Smaragda pilsēta ir Kapitolijs, Burvis — ASV prezidents, Gļēvais Lauva — populistu vadonis Viljams Dženings Braians, Malkascirtējs iemieso proletāriešus, bet Biedēklis — fermerus. 1990. gados šo teoriju tālāk pavirzīja ekonomisti: acīmredzami taču, ka ceļš no dzeltenajiem ķieģeliem un sudraba kurpītes norāda uz populistu centieniem panākt, lai brīvi varētu kalt zelta un sudraba monētas. Turklāt, sunīša Toto iesauka saskan ar vārdu ''teetotaler'', kas nozīmē ''atturībnieks'' — cilvēki, kas bija pret spirtoto dzērienu tirdzniecību, bija arī populistu sabiedrotie. Nu, un kāpēc Smaragda pilsēta, tātad Zaļa pilsēta — absolūti skaidrs, jo amerikāņu banknotes ir zaļā krāsā. Baums taču bija žurnālists un labi zināja amerikāņu politiku. Uz to teozofi, kas lepojās ar to, ka ''Burvja'' autors ir interesējies par teozofiju, atzīmē, ka...

Taču varbūt, ka tieši te slēpjas ''Oza zemes burvja'' panākumu atslēga? Vienkāršo stāstu par meitenīti, kas gribēja atgriezties mājās, par viņas draugiem, kam nepietika ticības sev, un par par burvi, kas izrādījās parasts cilvēks, var, ja vēlas, piepildīt ar jebkādu jēgu. Kāpēc šajā stāstā, piemēram, neieraudzīt līdzību par fantastisko literatūru? Spriediet paši: Dzelzs Malkas Cirtējs simbolizē zinātnisko fantastiku (pēc būtības viņš ir kiborgs), Lauva - fantāziju (runājošs dzīvnieks), Biedēklis (šausmas — ar tādu vārdu!). ZF bieži apvaino par to, ka tai nav sirds, fantāziju — par bailīgu eskeipismu, šausmas — par to, ka tās reti kad ir gudras. Nu, bet Burvis — tā, bez šaubām, ir lielā literatūra, slavenā bollitra, kas īstenībā nevienam neko iedot nevar.

Lūk, jums, dārgie projektu autori, panākumu atslēga: rakstiet vienkāršus stāstus, ko var traktēt, kā vēlas, varbūt arī paliksiet nākošo paaudžu atmiņās. Labajam pasaku teicējasm L. Frenkam Baumam taču paveicās.

P.S. Projekts O.Z., Kanoniskais un apokrifiskais.

Precīzs skaits tekstiem par Oza zemi nav nosakāms: pie 14 Bauma grāmatām ir jāpieskaita vēl 28 oriģinālā kanona romāni, ko atzīst Bauma mantinieki un simtiem izdoto ''apokrifu''. Tajā skaitā arī pasaulslavenu fantastu grāmatas: Roberta Hainlaina «Zvēra skaitlis», L. Sprega de Kampa «Sērs Harolds un rūķu karalis», Filipa Fārmera «Viesizrādēs Oza zemē», Džoannas Vindžas novelizāciju «Atgriešanās Oza zemē» un pat Stīvena Kinga «Tumšā torņa» ceturto sējumu. Apokrifu sacerēšanā īpaši pacentušies ir L. Frenka Bauma mazmazdēls Rodžers Baums (11 romāni) un rakstnieka-fantasta Kīta Laumera vecākais brālis Mārčs Laumers (21 grāmata). No izdevējiem visus rekordus sit Kriss Dilabons, kas 1986. gadā sāka darboties kā konveijers un ir izdevis dažādu autoru apmēram simts grāmatu par Oza zemi, ieskaitot pat angļu valodā tulkotās Aleksandra Volkova pasakas. Oza zemē ir arī savi revizionisti, 1995. gadā Gregorijs Makgvairs saraksta romānu «Ragana: Oza zemes Rietumu burves dzīve un laiki», pirmo no ''paralēlajām'' grāmatām pēc Bauma pasaku motīviem. Romāna galvenā varone ir ļaunā burve, kurai autors deva vārdu Elfaba — pēc Bauma iniciāļiem «L.F.B.»

[Vikipēdijā par Frenku Baumu ir raksti visādās, arī krievu, igauņu, lietuviešu un citās valodās. Latviešu valodā, protams, ka nav. Latviešu noraidošā attieksme pret savu valodu Vikipēdijā, informācijas pieejamības trūkums arī latviski, ir vispārzināms! Tāpēc dodu ''kanonisko'' tekstu sarakstu angļu valodā.

Vispirms, pats Frenks Baums (pilns saraksts):

The Wonderful Wizard of Oz (1900), The Marvelous Land of Oz (1904), Queer Visitors from the Marvelous Land of Oz (1905, komiski, 27 stāstiņi), The Woggle-Bug Book (1905), Ozma of Oz (1907), Dorothy and the Wizard in Oz (1908), The Road to Oz (1909), The Emerald City of Oz (1910), The Patchwork Girl of Oz (1913), Little Wizard Stories of Oz (1913, izlase no 6 īsiem stāstiem), Tik-Tok of Oz (1914), The Scarecrow of Oz (1915), Rinkitink in Oz (1916), The Lost Princess of Oz (1917), The Tin Woodman of Oz (1918), The Magic of Oz (1919, pēcnāves izdevums), Glinda of Oz (1920, pēcnāves izdevums), The Royal Book of Oz (1921, uz Baumu attiecināts darbs, taču — pilnībā Rūtas Tompsones radīts).

Oficiālā Oza zemes sērijas turpinātāja ir Rūta Plamlija Tompsone, kura izdevēji palūdza turpināt Bauma iesākto. To viņa arī cītīgi darīja līdz 1939. gadam, kad «aizgāja pensijā», taču dzīves novakarē uzrakstīja vēl divas grāmatas par Oza zemi:

The Royal Book of Oz (1921), Kabumpo in Oz (1922), The Cowardly Lion of Oz (1923), Grampa in Oz (1924), The Lost King of Oz (1925), The Hungry Tiger of Oz (1926), The Gnome King of Oz (1927), The Giant Horse of Oz (1928), Jack Pumpkinhead of Oz (1929), The Yellow Knight of Oz (19300, Pirates in Oz (1931), The purple Prince of Oz (1932), Ojo in Oz (1933), Speedy in Oz (1934), The Wishing Horse of Oz (1935), Capitain Salt in Oz (1936), Handy Mandy in Oz (1937), The Silver Princess in Oz (1938), Ozoplaning with the Wizard of Oz (1939), Yankee in Oz (1971), Enchanted Island of Oz (1976), īsa Tompsones Oza zemei veltīta dzeja iznāca pēc autores nāves krājumā The Cheerful Citizens of Oz (1992).

Pēc 1939. gada Oza sēriju oficiāli turpina Džons Nīls, ilustrators bauma grāmatām, sākot ar otro un pēc tam Bauma pēcteču un sekotāju grāmatu ilustrators. Viņš pats pagūst pabeigt tikai trīs grāmatas:

The Wonder City of Oz (1940), The Scalawagons of Oz (1941), Lucky Bucky in Oz (1942), nākošo grāmatu - The Runaway in Oz (1995) viņš uzraksta, bet nepagūst ilustrēt, jo mirst. Kara gados izdevniecībai trūkst naudas, lai grāmatu izdotu ar citu ilustratoru, tāpēc tā tiek izdota tikai samērā nesen, tai būtu jābūt 37. oficiālai grāmatai par Oza zemi. ]

P.P.S. Tēvi un bērni.

1957. gadā kaismīgais ozofils Džastins Šillers nodibina L. Frenka Bauma fanu klubu un sāk izdot žurnālu «Bauma rags». 1959. gadā organizācija kļūst par Oza zemes burvja starptautisko klubu. Par kluba pirmo prezidentu kļūst Frenks Džoslins Baums, L. Frenka Bauma pirmais dēls un tēva biogrāfijas autors, tā gan ir pilna ar fantāzijām un izdomājumiem; viņš to rakstīja atrauti no ģimenes, ar kuru sastrīdējās pēc daudzajiem mēģinājumiem nopelnīt ar tēva mantojumu, tā kā beigās radinieki atteicās viņam palīdzēt vispār. «Oza» zīmola vēsture pēc Bauma nāves ir augstākā mērā dramatiska, samudžināta un absolūti neatgādina mīļu pasaku. Pilnvērtīga Oza zemes radītāja biogrāfija nav radīta vēl joprojām.

[Bauma pseidinīmi ne-Oza zemes grāmatām:

• Edith Van Dyne ( Aunt Jane's Nieces sērija)
• Laura Bancroft (The Twinkle Tales, Policeman Bluejay)
• Floyd Akers (The Boy Fortune Hunters sērija, turpinot Sam Steele sēriju)
• Suzanne Metcalf (Annabel)
• Schuyler Staunton (The Fate of a Crown, Daughters of Destiny)
• John Estes Cooke (Tamawaca Folks)
• Capt. Hugh Fitzgerald (Sam Steele sērija)

Baums anonīmi saraksta The Last Egyptian: A Romance of the Nile. -t.p.]