Pietiek izpētīt Bauma biogrāfiju, lai mīts par labo pasaku teicēju, iztvaikotu gluži kā Ļaunā Burve, kurau Dorotija uzgāza virsū spaini ar ūdeni. Sapņot jau Baums sapņoja, taču netik daudz par pasaku karalistēm, cik par pelnīšanu, ar to arī var izskaidrot viņa neatlaidīgā centība izstrādāt literāro dzīslu: visai īsā laikā (nedaudz vairāk nekā divdesmit gados) viņš radīja sešdesmit romānus, kā arī ļoti daudzus stāstus, dzejoļus, scenārijus un daudz ko citu. Tomēr, literatūras vēsturē viņš ir palicis kā “Oza zemes burvja” un tā turpinājumu autors. Ja arī Baums bija pionieris, tad tikai vienā nozarē - mūsu rietumu terminoloģijā: young adult novels, saīsināti YA – jauniešu romānu tirgū. Protams, tādi romāni bija plaši izplatīti arī pirms Bauma, taču tieši viņš pielika visas pūles, lai komercializētu šo sfēru, pārvēršot Oza zemi par pirmo fantāzijas projektu – un pacenšoties izspiest no šī projekta maksimālo peļņu.
Labas pasakas ir labas ar to, ka tās patīk bērniem un šajā nozīmē “Oza zemes burvis” ir lieliska pasaka. Ar pieaugušajiem ir savādāk: “Šī grāmata savādi silda un aizskar, taču neviens precīzi nezina, kāpēc,” - atzīst Bauma pētnieks Henrijs Litlfīlds. Taču šo lādīti var atvērt viegli. Lielā mērā Oza zemi ir skāris tāds pat liktenis, kā “dao”, vienu no ķīniešu filozofijas pamatjēdzieniem: katrs Senās Ķīnas domātājs lietoja šo terminu pēc saviem ieskatiem, tāpēc filozofs Haņs Jujs nosauca dao par “tukšu pozīciju”, kurai nav precīzi fiksēta jēga. Tā arī ir ar Oza zemi: katrs tajā redz kaut ko savu, bet ko tajā ir redzējis L. Frenks Baums – un vai vispār kaut ko ir redzējis – tas vēl ir jautājums.
Arānas jaunavas un Hamburgas gaiļi.

Laimens Frenks Baums – savu pirmo vārdu viņš nemīlēja un sauca sevi vienkārši par Frenku – nāca pasaulē 1856. gada 15. maijā Čitenango ciematā, Ņujorkas štatā (šodien šī apvidus iedzīvotāji lepojas ar savu novadnieku, katru gadu svin Ozas-Stravagantas festivālus ar kostīmu parādēm un 1982. gadā pat ir nobruģējuši ceļu no dzelteniem ķieģeļiem). Baumam paveicās: viņš piedzima bagātā ģimenē. Viņa tēvs bija vācu izcelsmes biznesmenis, kas sāka kā mucinieks, bet bagātību ieguva ar Pensilvānijas naftu. Kopā ar brāļiem un māsām (pavisam viņi bija deviņi, taču līdz pilngadībai nodzīvoja pieci) Baums auga tēva Rouzlounas muižā, par kuru visu savu dzīvi viņš atcerējās kā par “paradīzi”.
Tā kā Frenks pēc vecāku ieskatiem bija slimīgs fantazētājs, divpadsmit gadu vecumā viņu atdeva mācīties kara akadēmijā, kur zēns izturēja divus gadus, pēc tam atgriezās mājās. Par to, cik Baumi bija bagāti, var spriest pēc sekojoša fakta Frenka biogrāfijā: kad pusaudzis aizrāvās ar grāmatu iespiešanu, tētis nopirka viņam vienkāršāku iespiedmašīnu un drīz Frenks un viņa jaunākais brālis Henrijs sāka izdot “Rouzlounas mājas žurnālu”. Jau tad zēnā radās nosliece uz uzņēmējdarbību: žurnālā tika publicēti arī reklāmas sludinājumi, par kuriem acīmredzot (piesardzīgi piezīmē biogrāfi) Baums prasīja samaksāt.
Septiņpadsmit gadu vecumā Frenka jaunais hobijs kļuva par biznesu: viņš sāka izdot žurnālu “Pastmarku kolekcionārs” un kopā ar draugiem sāka pārdot filatēlijas produkciju. Pēc trim gadiem jaunais biznesmenis nopietni aizrāvās ar, atvainojiet, Hamburgas gaiļu audzēšanu, kas nepavisam nav komēdijas “Fortūnas džentlmeņi” varoņa fantāzija, bet reāla putnu šķirne, kas radīta Hamburgā, sakrustojot vistas, zosis un tītarus. [Autors atkārto kaut kur lasītas muļķības: īstenībā, patiesi ir tāda vistu šķirne, bet par “Hamburgas gaiļiem” iesauca vietējos švītus. Minētā krustošana ir izdoma – t.p.] Ar 1880. gadu Baums izdod žurnālu “Fakti par putnu”, 1886. gadā publicē pirmo grāmatu – nevis pasaku, bet brošūru par tiem pašiem Hamburgas gaiļiem, par viņu pārošanos, barošanu un citām putnkopim svarīgām matērijām. Baums neapmierinās tikai ar vistām – viņš izgatavo un pārdod petardes salūtam, kam bija īpaša piekrišana Neatkarības dienā, un kādu laiku strādā par klerku sava brāļa galantērijas kompānijā.

Bez tam Frenks pastāvīgi izmēģināja sevi arī teatrālajā laukā, taču šeit vairs nebija runa par naudu, bet gan par kaisli. Rampas gaisma Baumu vilināja no jaunības līdz pašai nāvei. Vilināja un kā jau varēja saprast – apdedzināja. Kad Frenks dzīvoja Lounrouzā, vietējā trupa piesolīja viņam lomas, ja viņš to sponsorēs – teātrim vajadzēja atjaunot garderobi – bet pēc tam piemānīja. Galu galā, tēvs pažēloja dēla mokas un vienkārši – uzbūvēja viņam Ričburgā teātri. Frenks tūlīt sāka iestudēt lugu “Arānas jaunava” pēc Viljama Bleka romāna “Fulas princese”: pats to sacerēja, pats uzveda, pats sarakstīja mūziku un dziesmas, pats nospēlēja galveno lomu. Darbam bija patosa pilns apakšvirsraksts: “Luga, kas savaldzina visas sirdis un atstāj skaistuma un cēluma nospiedumu uz cilvēka zemiskās dabas”. Iecere - “pats dejo, pats dzied, pats biļetes pārdod” - grasījās būt veiksmīga, taču viss beidzās nelāgi: kamēr Baums ar biedriem sniedz viesizrādes ar “Arānas jaunavu”, teātris kopā ar kostīmiem un lugu rokrakstiem nodega, turklāt, ugunsgrēks sākās kādas izrādes laikā, kurai bija zīmīgs nosaukums - “Sērkociņi”.
1882. gadā Baums apprecējās un pēc sešiem gadiem (drīz pēc neveiksmes ar teātri) pārcēlās uz Dakotu. Sākumā viņš atvēra “Bauma universālveikalu”, taču drīz bankrotēja, jo bieži pārdeva preci uz kredīta. Tad Baums kļuva par vietējās avīzes redaktoru. 1890. gada decembrī, deviņas dienas pirms Vundedni asinspirts, kas kļuva par pēdējo lielāko kauju karā ar indiāņiem, nākošais labo pasaku autors sacerēja sleju, kurā aicināja iznīcināt visus indiāņus, lai viņi beigtu uzmākties baltajiem amerikāņiem: ja jau mēs esam viņus vajājuši gadsimtiem, tad , ņemsim sarkanādainos pie dziesmas vēl pēdējo reizi un noslaucīsim no zemes šo lepno, “nepakļauto un nepakļāvīgo” tautu, kas apdraud mūsu civilizāciju. Pikanta detaļa: vārdu “iznīcināšana” Baums uzrakstīja ar ortogrāfisku kļūdu – extlrmination. 2006. gadā Bauma pēcnācēji atvainojās siu indiāņiem rakstnieka vietā.
Bez nodarbošanās ar asi sociālu žurnālistiku, Baums paspēja dziedāt kvartetā un apskatīt Dienviddakotas skaistākos skatus, kurus vēlāk, grāmatās viņš nosauks par Kanzasas skatiem (tur Baums vienreiz bija aizbraucis uz divām dienām). 1891. gadā avīze beidza pastāvēt un laulātie draugi kopā ar četriem dēliem atkal pārbrauca, tagad uz Čikāgu, kur Frenks iestājās darbā par reportieri “Evening Post”. Kādu laiku viņš bija komivojažieris, bet 1897. gadā ķērās pie žurnāla par vitrīnu noformēšanu un rezultātā, kā tas bija ar Hamburgas gaiļiem, izdeva par šo jautājumu grāmatu, kurā pamatoja apģērbtu manekenu un darbināmu mehānismu izmantošanu klientu pievilināšanai.
Frenka Bauma piedzīvojumi šovbiznesā.

Ap šo laiku Baums jau bija kļuvis par bērnu rakstnieku. Pats viņš vērtēja savu talantu ļoti augsti: Bauma grāmatā no sērijas “Tantes Džeinas māsasmeitas”, kas bija izdota ar pseidonīmu, kāds kinorežisors stāsta varonēm par pasaku sacerētājiem, kuru grāmatas ir tikušas sekmīgi ekranizētas un pārskaita viņus tā: “Hanss Andersens, Frenks Baums, Lūiss Kerols”. Tas viss būtu smieklīgi, ja nebūtu tik bēdīgi: pati pirmā Bauma pasaka, ko vēlāk nosauca par “Brīnumainā monarha Mo un viņa tautas pārsteidzošie piedzīvojumi”, 1896. gadā iznāca ar nosaukumu “Jaunā Brīnumzeme”, un atsauce uz Kerolu bija tika vēlēšanās veidot sev piāru, izmantojot otra slavu.
Grāmatiņas bērniem bija pieprasītas, taču savu nišu Baums neuztaustīja uzreiz. “Jauno Brīnumzemi” ar tās noslieci uz absurdo humoru pārdeva slikti un 1897. gadā Frenks izdod daudz tradicionālāku lietu - “Zosu māmiņas pasakas prozā”. Šīs grāmatas mērenie panākumi viņam dod ierosmi uzrakstīt turpinājumu, apvienojot spēkus ar mākslinieku Viljamu Denslovu, Baums izdod dzejoļu krājumu “Zosu Paps: viņa grāmata”. Pēc formas tā bija “bezjēdzības poēzija” a la Edvards Līrs, pēc satura – kaut kas tāds, par ko šodien Rietumos cenšas neatcerēties: bērnu dzejoļos Baums bija paspējis apvainot melnādainos, īrus, itāļus, ķīniešus un indiāņus, bet nākošajā grāmatā Zosu Paps paspēja vēl sadot piparus arī ebrejiem.
“Oza zemes brīnumainais burvis” iznāca 1900. gadā ar Bauma tekstu un Denslova ilustrācijām (tiesības uz grāmatu abiem bija līdzīgas). Stāstu par Kanzasas meitenīti Dorotiju, kuru virpuļviesulis aiznesa uz Brīnumzemi, kur dzīvo runājoši biedēkļi, zvēri un pat cilvēki no dzelzs, sākumā bija paredzēts izdot vienā grāmatā. “Burvis” kļuva par hītu, taču jau nākošais Bauma un Denslova produkts “Dots un Tots Jautrajā zemē” lasītājiem lika vilties. Tad Frenks nolēma kalt dzelzi, kamēr tā karsta: 1904. gadā viņš izdod pasaku “Brīnumainā Oza zeme”, kur darbība notiek tajā pašā pasaulē. Bet 1907. gadā, pirms tam pamocījies ar citiem projektiem, Baums atgriežas Ozā uz visiem laikiem, sarakstot “Ozmu no Oza zemes”, no tā laika viņš stabili izdod pa grāmatai gadā (ar pārtraukumu 1911.-1912. gados).

Oza zemes kapitalizācija gāja arī citos virzienos: Jau gadu pēc “Burvja” iznākšanas Baums kopā ar komponistu Polu Titjensu pārvērš pasaku mūziklā. Dievinot mitoloģizēt notikumus, Frenks vēlāk atceras, ka reiz pie viņa atnācis jauns cilvēks brillēs un piedāvāja iztaisīt no pasakas teatrālu uzvedumu un “viss notikās”...īstenībā Titjensu un Baumu iepazīstināja Čikāgas mākslinieks, kas ilustrēja kārtējo Frenka gara darbu, un arī pirms “Burvja” viņi bija sacerējuši divus mūziklus, “Astoņkāji” un “Valdnieku Mīdasu”, kurus neviens negribēja uzvest. Ideju, pārnest uz skatuvi bestsellera sižetu Baums uztvēra auksti, taču 1902. gadā startējušais mūzikls sekmīgi gāja Brodvejā daudzus gadus un nopelnīja autoriem veselu īpašumu. Tā dēļ Baums uz visiem laikiem saķildojās ar Denslovu, kas prasīja dalīt ienākumus uz trīs daļām. Starp citu, par naudu, ko viņš nopelnīja ar “Burvi”, mākslinieks nopirka salu Bermudu arhipelāgā un pasludināja to par savu karalisti, bet sevi – par karali Denslovu I.
Mūzikla sižets nebija tāds kā grāmatā: Ļaunās Rietumu burves nebija vispār, toties parādījās īstais Oza karalis, kas centās padzīt varu uzurpējušo Burvi. Vēl vairāk, mūziklā bija atsauces uz amerikāņu politiku, konkrēti, uz prezidentu Teodoru Rūzveltu un naftas magnātu Džonu Rokfelleru. Iespējams, ka no šejienes aug kājas pasakas traktējumam kā politiskam pamfletam, par ko būs runa vēlāk. Mūzikla turpinājums pēc cikla otrās grāmatas izgāzās – grāmatā nebija Doritijas un Lauvas, no mūzikla bija pazuduši Biedēklis ar Dzelzs Malkas Cirtēju, tāpēc izrādes publikai nebija par ko jūsmot.

Baums vairākas reizes centās tikt vaļā no Oza zemes, paziņojot, ka kārtējā grāmata pavisam noteikti kļūs par pēdējo, taču nokaut slaucamo govi tā arī nespēja saņemties. Frenka smadzenēs dzima projekti: viens fantastiskāks par otru. 1905. gadā, pēc pārcelšanās uz Kaliforniju, viņš stāstīja, ka ir nopircis Pedlovas salu un grib pārvērst to par izklaides parku “Brīnišķīgā Oza zeme”. Biogrāfi veltīgi meklēja šo salu vai vismaz liecības par to, ka Baums jebkad kādas salas ir pircis. Tā vai citādi, pēc kārtējā mūzikla izgāšanās viņš domas par parku atmeta.
Kaisle uz teātri lēnām, bet stabili dzina Baumu postā – viņa mūzikli nogāja no skatuves gandrīz ātrāk, ne kā parādījās uz tās. Glābjoties no bankrota, Frenks pārrakstīja arvien vairāk no tā, kas piederēja viņam: visu savu īpašumu, ieskaitot bibliotēku un rakstāmmašīnu uz sievas vārdu, kā arī pārdeva tiesības izdot grāmatas par Oza zemi izdevniecībai M.A.Donahue, kas neatrada neko labāku, kā izdot tās lētos izdevumos, reklamējot tos, kā daudz labākas par Bauma jaunākajām pasakām. 1914. gadā Frenks ķērās pie kino, nodibinot kompāniju “The Oz Film Manufacturing Company”, cenšoties uzņemt filmas bērniem, taču atkal bankrotēja un sabojāja veselību. 1919. gada maijā Baumu ķēra trieku un viņš nomira, tik tikko nenovilcis līdz sešdesmit trešajai dzimšanas dienai. Nākošajā gadā iznāca viņa pēdējais, četrpadsmitais stāsts par Oza zemi.

Nobeigums sekos.