Bet Mejas-fantastes darbība tikai ar nosaukto ciklu neaprobežojas. Vairāk nekā 250 zinātniski-populāru grāmatu, kas domātas jaunajam lasītājam! Un vairāki tūkstoši zinātnisku rakstu desmitās enciklopēdijās...
Džuliana Meja ir dzimusi 1931. gada 10. jūlijā, Čikāgas priekšpilsētā. Tēva uzvārds bija Majevskis, kuru viņš vēlāk saīsināja gluži amerikāniski skanošajā Mejs, bet meitai vecāki deva vārdu Džūdija (kad notika pārvēršanās par Džuliānu, skaidri nav zināms). Turpat, Ilinoisas štatā Džudija Meja pabeidza vietējo koledžu, bet divdesmit gadu vecumā publicēja pirmo zinātniski-fantastisko darbu. Tajā pašā, 1951. gadā viņa satika pazīstamo kritiķi, bibliogrāfu un ZF izdevēju Tedu Diktiju, ar kuru pēc gada apprecējās. Viņi nodzīvoja kopā gandrīz 40 gadus, “kamēr nāve viņus neizšķīra” (Diktijs nomira 1991. gadā). Pašreiz pazīstamā rakstniece un trīs pieaugušu bērnu māte savas karjeras pirmsākumos piedalījās vairums vīra izdevniecības projektos. Tā kā viņas pirmais tēls viņas daudzkrāsainajā biogrāfijā ir redaktore un izdevēja.
Paralēli viņa izmēģina spēkus arī aktīvajā fendomā. Amerikāņu feni ar stāžu labi atceras, ka nozīmīgā, 1952. gada Vispasaules konventa, kas notika Čikāgā, organizācijas komitejas priekšsēdētāja bija jauniņa vietējā aktīviste, kuru sauca Džuliana Meja. Kāpēc nozīmīgā? Tāpēc, ka par goda viesi uz šo konventu uzaicināja amerikāņu fendoma dzīvo leģendu – pirmā ZF žurnāla radītāju Hugo Gernsbeku. Un vai nu pateicoties divdesmit gadus vecās Mejas gaišredzībai, vai arī paša Tēva-Dibinātāja klātbūtnei, taču Čikāgā sapulcējušies feni nolēma no šī brīža un vienmēr, visos nākošajos Vispasaules konventos piešķirt ikgadējas prēmijas. Nosauca tās... paši ziniet kādā vārdā.
Tā kā arī fendoma vēsture ar pateicību glabā Džulianas Mejas vārdu.
Kas attiecas uz pašas literāro darbību, tad Meja startēja pārsteidzoši agri. Debijas stāsts “Ar skrituļslidām pa kāpām” ar pseidonīmu Džudija Diktija tika publicēts žurnālā “Astounding Science Fiction” 1951. gadā. Stāsts lasītājiem patika (kā arī ilustrācijas: starp citu autores pašas zīmētas), bet vēlāk pēc tā pat uzņēma telefilmu “Dedzinošie līķi”.
Taču pa lielam mēram topošās rakstnieces literārās intereses toreiz bija ārpus ZF sfēras. 1960. gadā izdevusi vēl vienu fantastisku stāstu - “Izbrīna zvaigzne”, viņa pilnībā pārslēdzas uz populārām grāmatām bērniem. Par visdažādākajām tēmām, no zinātnes popularizācijas līdz sporta un šovbiznesa zvaigžņu biogrāfijām. Es, piemēram, apmierināts atradu Džulianas Mejas bibliogrāfijā grāmatu par Pele, izdotu ASV, kur, kā zināms, attieksme uz klasisko futbolu līdz pat pēdējam laikam bija vairāk nekā vēsa...
Toties zinātniskās fantastikas lasītāji par rakstnieci Meju neko nedzirdēja gandrīz trīs ilgas desmitgades.
Kamēr neiestājās 1980. gads, par kura vienu no labākajām grāmatām kļuva Mejas romāns “Daudzkrāsainā Zeme”.
Romāna nosaukums ir runājošs, tāpēc ka tā bija izdomas bagāta, ar tēmu, sižetu atradumu, ideju daudzkrāsainību pārsteidzoša literatūra. Interesanti, ka ar tādu bagātību lasītājus lutina, ne jau tāla planēta no citas galaktikas, bet mūsu pašu planēta. Tikai tā nav mūsu vecā Zeme, bet jaunā Zeme – kāda tā bija pirms miljoniem gadu. Tieši mūsu planēta pliocēna laikmetā (tas ir, pirms pieciem līdz diviem miljoniem gadu) kļūst par arēnu notikumiem, kas vēlāk izveido četrus biezus sējumus, kuros risinās Džulianas Mejas epopeja.
Stāsts sākas ar to, ka citplanētiešu trimdinieki – reliģiskas vajāšanas upuri savā dzimtajā galaktikā – nosēžas uz mūsu planētas, kur atrod tikai hominīdus ramapitekus. Nekādi nespēdami iedomāties, ka nepaies ilgs laiks un viņi satiks nez no kurienes uzradušos, hominīdu tālos pēcnācējus – pilnīgi civilizētus un saprātīgus! Nepietiek ar to, ka paši citplanētieši (ekzoti) pašu evolūcijā ir sadalījušies divās bioloģiskajās pasugās, kas karo viena ar otru par izdzīvošanu, tad abām naidīgajām “frakcijām” vēl kā sniegs uz galvas uzkrīt citi Zemes iemītnieki – no tālas nākotnes! Arī trimdinieki, tikai, kā izrādās, labprātīgi.
Sociālajiem autsaideriem, neveiksminiekiem un dīvaiņiem – visiem viņiem, izrādās ir ļoti neomulīgi “paradīzē” - tehnoloģiskajā XXII gadsimtā, kad uzplaukst dažādu saprātīgu rasu kopējās, radošās darbības rezultātā radītā Galaktiskā Sadraudzība (kas gan ir nodibinājusies pēc kaut kādu citplanētiešu “progresoru” iebrukuma). Liekas, nu, kas gan šiem margināļiem trūka, tas taču ir neierobežotu iespēju laiks priekš visiem! Tajā skaitā, arī ilgi gaidītā vecuma “atcelšana” līdz pašai nāvei... Viņi, dumpinieki, meklē vētru – izeju atāviskiem instinktiem, īstiem piedzīvojumiem, varoņdarbiem, kaislībām, pašapliecināšanās iegūšanai.
Atlika tikai zinātniekam-fiziķim atklāt paņēmienu, kā ceļot laikā (diemžēl, tikai vienā virzienā), kā brīvprātīgie eskeipisti veselām grupām devās uz Zemes sākotni, pretī reālām briesmām un pārsteigumiem. Un tos var atrast pārpārēm... citādi jau simti-tūkstoši lasītāju, elpu aizrāvuši, neizlasītu biezo sējumu vienā rāvienā. Kā arī nākošos trīs sējumus, kas tam sekoja. Un nākošās sērijas grāmatas.
Visu atradīs pēc “daudzkrāsainības” izbadējies lasītājs pirmajā tetraloģijā. Interesantus un drosmīgus pēc ieceres nākošās Galaktiskās Sadraudzības mozaīkas fragmentus, netriviālu citplanētiešu rasi, ko sadala pašas evolūcija un, kas naidojas uz pirmatnējās Zemes. Ir ar ko panašķēties arī “cietās” ZF mīļotājiem: te ir gan ģenētika, parapsiholoģija kopā ar mitoloģiju, vēsturi, filozofiju, ģeogrāfiju, ģeoloģiju, teoloģiju un astrofiziku. Bet varoņfantāzijas pielūdzēji Mejai paldies pateiks par mīlas drāmām, burvju amuletiem un citplanētiešu maģiski-mentālajām īpašībām. Tur ir arī vecmodīgās divkaujas ar dažāda garuma zobeniem. Bet tie, kas ZF meklē labu literatūru, Mejas grāmatu lapaspusēs satiks desmitiem spilgtu, atmiņā paliekošu tēlu, kur katrs ir ar savu psiholoģiju un likteni.
Bet virs visas šīs varoņu, sižeta līniju, tēmu un daudzveidības jūt to visu prasmīgi organizējošu autoru-režisoru. Kas, ne vien tur grožos sazaroto sižetu, bet, kā kļūst redzams tuvāk tetraloģijas beigām, jau domā par jaunu ciklu “Galaktikas Sadraudzība”, kas organiski saistīta “Sāgu par trimdiniekiem pliocēnā”, taču ir vērsts tālā nākotnē.
Vispār gan, visa grandiozā iecere atklājās kritiķiem un lasītājiem tikai tad, kad iznāca sāgas tālākie romāni: “Zelta torkvess” (1982.), “Uzurpators” (1983.) un “Ienaidnieks” (1984.). Kā papildinājumu tiem, Meja uzrakstīja vēl vienu sējumu, tikai šoreiz ne beletristiku, bet zinātniski-populāru - “Ceļvedi pa pliocēnu” (1984.). Kā tad bez tā, tik detaļām, notikumiem un personāžiem bagātā pasaulē...
Atsevišķi jāatzīmē laika ceļojumu “organizācija” abu ciklu romānos:visai svaigs un neparasts ir temporālo ceļojumu traktējums. “Laika vārti” faktiski ir atvērti tikai ceļojumiem pagātnē – uz pliocēna laikmetu. Teorētiski var doties arī nākotnē, taču ar neizbēgamu blakus efektu: ceļotājs (un vispār jebkurš materiāls objekts) “novecos” par tiem pašiem miljoniem gadu. Akmens līdz “galastacijai” nonāks samērā vesels, tikai no cilvēka pat pīšļi pāri nepaliks...
Rakstniece bez viltus kautrīguma tā komentē savu galveno garadarbu: “Manas grāmatas visā pilnībā pieder (vispārējās kultūras un izglītības ziņā) klasiskajam, “literārajam” trillera žanram. To sižets ir smalki veidots ap daudzu personāžu, notikumu dalībnieku likteņiem šajā “nākotnes vēsturē” un “pagātnes vēsturē”. Neskatoties uz tīro fantāzijas anturāžu, visas šīs grāmatas pieder zinātniskajai fantastikai, nevis varoņfantāzijai. Pliocēna sāgas četri sējumi faktiski veido vienu gigantisku sējumu, stilistiski savītu, krāšņu, taču pildītu arī ar humoru un melodrāmu.”
Bet te – profesionāla kritiķa vērtējums, kas raksturo vienu no tetraloģijas otrā sējuma varoņiem: “Uzurpators Eikens Drams nav tikai gudrs, ar pārcilvēciskām spējām apveltīts tēls, kas lielā mērā pārspēj visu to, kas piemīt parastajiem cilvēkiem. Viņš ir arī patiešām nelietis ar daudzām sejām, kurā ir kaut kas no triviāla “grūti audzināma pusaudža”. Taču kaut kur viņš atgādina arī Tilu Pūcesspieģeli un... izsauc paralēles ar skotu folkloras personāžiem, ar druīdiem utt. Simtsprocentīgi nelieši un eņģeliski nevainojami varoņi vispār nav tipiski Mejas daiļradei.”
Viņas grāmatās nesastapsi agresīvu, bezapelāciju feminismu, kas raksturīgs mūsdienu amerikāņu fantastikai. Rakstnieces sieviešu tēli, kaut arī maz atgādina romantiskas būtnes, savā būtībā tomēr paliek sievietes. Tikpat negaidīts ir arī viņas Galaktiskās Sadraudzības uzsvērtais internacionālisms. Tajā ietilpst planētas, ko apdzīvo kolonisti no Francijas, Skandināvijas, citu zemes kultūru un tautu pārstāvji. Starp citu, pašu vārdu “Sadraudzība” Džuliana Meja spītīgi raksta franciski: “Milieu”, ko var tulkot arī kā “vide”, “izplatības apgabals”...
Hronoloģiski sekojošais romāns “Iebrukums” (1987.) ir sava veida tiltiņš starp “Pliocēna trimdinieku sāgu” un jauno sēriju, kurā darbība jau notiek nākotnē, Galaktiskās Sadraudzības zvaigžņu plašumos. Jaunā triloģija sastāv no romāniem: “Bezmiesas Džeks” (1992.), “Dimantu maska” (1994.) un “Magnifikāts” (1996.). Otrais cikls ir stipri vājāks. Vai nu “galaktiskā federācija” ir pārāk nodrāzta un pārāk bieži izmantota tēma? Vai arī tam par iemeslu ir pārāk lielais dāsnums, ar kādiem radošiem atradumiem Meja pārsteidza pirmās tetraloģijas lasītājus, rezultātā iestājoties zināmai pārsātinātībai...
Lai aina būtu pilna, kaut vai jāpiemin arī citas grāmatas, ko sarakstījusi “Pliocēna trimdinieku sāgas” autore. Kopā ar divām nopelniem bagātām amerikāņu fantāzijas vecmāmiņām, tagad jau mirušām Merioni Zimmeri Bredliju un Endrū Nortoni, Meja “uz trim” sacerēja kolektīvu fantāzijas romānu “Melnais Trilliums” (1990.), turpinot tēmu ar solo projektiem - “Asiņainais Trilliums” (1992.) un “Debesu Trilliums” (1997.). Pēdējais romānu sākumā bija paredzēts izdot `1993. gadā, pēc tam to pārcēla uz gadu, pēc tam atkal... Aizkavēšanās iemesls – izdevēju diktāts, kas pieprasīja pabeigt rakstīt Galaktiskās Sadraudzības triloģiju. [Jāsaka, ka Trilliuma seriāls bija iecerēts kā eksperiments, ko kā kopdarbu piedāvāja trim fantastikas meistarēm. Izmantojot jaunās tehnoloģijas, katra savās mājās, sēžot pie datora, viņas rakstīja pirmo sērijas romānu un pa e-pastu sūtīja uzrakstīto viena otrai, konstatējot, ka strīdu un nesaskaņu par romāna sižetu un tēliem ir tik daudz, ka – turpmākos romānus viņas jau rakstīja katra atsevišķi – t.p.] Bez tam Džulianas Mejas spalvai pieder vēl divas triloģijas - “Cietokšņu pasaules” un “Ziemeļu Mēness” -, “Konana Hiborijas pasaules ģeogrāfiskais ceļvedis” (1977., ar pseidonīmu Lī Falkonēra - Lee N. Falconer), kā arī virkne populāru fantastisku kinolenšu novelizācijas ar pseidonīmu Jans Torns (Ian Thorne): “Frankenًteins”, “Drakula”, “Cilvçks-vilks”, “Mûmija”, “Radîjums no Melnâs lagûnas”, “Lâse”, “Viٍi ieradâs no kosmosa”.
Taču galvenais Mejas daiļradē bez šaubām paliek septiņu sējumu sāga, kas sastāv no diviem cikliem. Kaut gan neviens no sāgas romāniem nav ieguvis augstākos novērtējumus žanrā, pliocēna un Galaktiskās Sadraudzības vēsture ir kļuvusi par žanra klasiku. [1982. gadā romāns “Daudzkrāsainā Zeme” (The Many-Colored Land) iegūst Locus balvu – t.p.] Jo tās patiešām ir daudzkrāsainas pasaules. Un tas ir daudzu citu autoru rekordrādītāju vērtībā, kuri, lai cik rūpīgi arī necenstos iekrāsot savas melnbaltās pasaules, ak vai, tomēr to nav spējuši...
Saites:
Vikipēdijas lapa - http://en.wikipedia.org/wiki/Julian_May
Kopējā bibliogrāfija - http://www.isfdb.org/cgi-bin/ea.cgi?Julian_May
Džulianas Mejas fanu lapa - http://homepage.eircom.net/~davidspdsl/may2.html