Tā atlaidusies sēdeklī Maijas Ozolas galvai cauri izskrēja 1000 un 1 doma par to, kā viņa nonākusi līdz šādam dzīves pavērsienam. No darba skolā viņa bija aizgājusi pensijā. Tā kā viņai nebija ne bērnu, ne mazbērnu, tad nebija neviena, kas varētu viņu finansiāli pabalstīt. Vēl jo vairāk – Maija Ozola bija vecmeita. Ja nebūtu jāmaksā komunālie maksājumi, tad Maija Ozola varētu iztikt no savas pensijas, bet Maijai bija jāmaksā gan komunālie, gan jāpērk medikamenti, gan galu galā arī jāēd. Varēja jau pastrādāt skolā, bet kopš skolu sāka vadīt jauna direktore Maija Ozola nolēma iet pensijā, jo viņai bija nepieņemams jaunais skolas vadības stils. Arī braukt strādāt uz ārzemēm Ozolai nav pieņemami, taču nebija izvēles, Maija bija nonākusi finansiālā strupceļā, un pēc ilgas apdomāšanās pieņēma piedāvājumu braukt strādāt uz Vāciju. Faktiski Maijai Ozolai to neviens nepiedāvāja, bet daudzdzīvokļu mājas, kurā Maija dzīvoja, pagrabstāvā atradās darbā iekārtošanās birojs un tā spilgti dzeltenā izkārtne ar sarkanajiem burtiem „DARBS ĀRZEMĒS” Maiju katru dienu cieši uzlūkoja līdz uzraksts iesēdās tik dziļi Maijas zemapziņā, ka viņai nebija kur sprukt. Zinātāji Maiju nosauktu par reklāmas upuri, taču viņa uzskatīja, ka ir pieņēmusi patstāvīgu, inteliģenta cilvēka lēmumu. Protams Maija, tāpat kā liela daļa iedzīvotāju, gānīja valdību un uz visiem, kas bija turīgāki par vidusmēru, lūkojās ar aizdomām un rūgtumu. Maijai Ozolai neinteresēja kā katrs ticis pie turības, viņa vienkārši zināja, ka tas nav godīgi un visus, ko uzskatīja par turīgiem, iedalīja vienā grupējumā  ar birku „alkatīgie negodīgie”.

Tā nu Maija Ozola atlaidusies lidmašīnās krēslā pārdomāja savu līdzšinējo dzīvi un ar rūgtumu sirdī pret valsti un alkatīgajiem negodīgajiem, devās savās jaunajās darba gaitās uz Vācijas dienvidiem.

Pasažieri bija sakāpuši un lidmašīnā lēnām uzsāka savu gaitu pa lidostas skrejceļu. Stjuarte ar mākslīgu smaidu sejā demonstrēja drošības pasākumus lidmašīnas avārijas gadījumā. Kamēr stjuarte ar ierastām kustībām rādīja kā darboties ar glābšanas vesti, Maija no savām pārdomām atgriezās realitātē – lidmašīnas salonā, un ar drebošām rokām meklēja drošības instrukciju priekšējā sēdekļa nodalījumā. Kaut arī Maijai Ozolai bija zināms dzīves apnikums, viņa tomēr uztraucās par savu dzīvību, tāpēc cītīgi studēja drošības noteikumus.

Pēc pāris stundu lidojuma, lidmašīna sāka piezemēties Frankfurtē. Stjuarte informēja pasažierus par vietējo laiku un vēlreiz atgādināja neieslēgt mobilos tālruņus līdz lidmašīna nebūs pilnībā apstājusies. Maija klusībā pavīpsnāja, jo viņai vispār nebija mobilā tālruņa, līdz ar to nebija par ko satraukties. „Tomēr trūkumam ir zināmas priekšrocības”, ironiski nodomāja izbijusī skolotāja.

Izkāpusi no lidmašīnas pirmais par ko Maija spēja domāt ir – tualete. Viņa nespēja aiziet uz tualeti lidmašīnā, jo neticēja, ka tajā mazajā skabūzīti ar uzrakstu „Toilet” ir iespējams nokārtot dabiskās vajadzības. Fakts, ka citi uz turieni gāja, Maiju nepārliecināja. Kamēr pārējie lidmašīnas pasažieri straumē plūda uz izeju sekojot uzrakstam „exit”, Maija iespurdza tuvākajā lidostas tualetē.

Iznākusi no tualetes pirmo reizi pēc izkāpšanas lidostā Maija sāka aptvert, ka spērusi kāju uz Vāczemes, kur turpmākos mēnešus viņa aizvadīs savas dienas tīrot un mazgājot. Tagad tikai jāatrod vieta, kur saņemt bagāžu un jādodas laukā no šīs milzīgās metāla un stikla konstrukcijas, ko sauc par lidostu.

Pārējie pasažieri jau bija aizsteigušies un Maija viena stāvēja īsti nesaprazdama uz kuru pusi doties. Iznākot no tualetes viņa nemanīja uzrakstu „exit”, tāpēc nolēma sekot uzrakstam „Terminal 1”, jo tas Maijasprāt varētu būt tuvāk izejai, ja ņem vērā, ka vieninieks ir pirmais skaitlis, tātad – sākums.

Apmierināta ar savu loģisko spriedumu Maija pašpaļāvīgi devās pirmā termināla virzienā. Jau 5 minūtes ejot pa līkumotiem gaiteņiem braucot ar liftu, kāpjot atkal lejup pa kāpnēm sekojot uzrakstam „Terminal 1”, Maija apcerēja cik daudz darba ieguldīts, lai uzbūvētu šādus milzeņus, kuros vienkāršajam mirstīgajam orientēties ir neiespējami. Pēkšņi Maija attapās pie zīmes, kas norādīja, kā tālāk ieeja aizliegta. Pa kreisi vienmuļi klabēdams darbojās eskalators, kas veda uz augšu. Maija paskatījās atpakaļ – neviena cilvēka. Viņu pārņēma dīvaini baisa sajūta atrodoties milzīgā starptautiskā lidostā, no kuras atgāja reisi uz visām pasaules malām, bet te viņa stāvēja viena ar aizlieguma zīmi priekšā un eskalatora klaboņu fonā. Maija ātri uzkāpa uz eskalatora ar cerībām uzbraukt augšā cilvēku pūlī, taču augšā viņu sagaidīja stikla durvis, aiz kurām atradās vilciena sliedes. Ko nu? Uz leju kāpnes neveda un atpakaļ, pa augšup braucošām eskalatora kāpnēm, doties būtu nejēdzīgi. Pirms Maija bija izlēmusi ko darīt, pienāca vilciens. Stikla durvis atvērās vienlaicīgi ar vilciena durvīm pašā Maijas degungalā virs kura mirgoju uzraksts „Terminal 1”. Maija daudz nedomādama iekāpa vilcienā ar cerību, kas tas viņu aizvedīs pareizajā virzienā. Dīvaini, ka vilciens bija pilnībā tukšs. Spīķeros skanēja robota cienīga balss, kas atgādināja, ka nākamā pietura ir pirmais termināls. Vilciens lēni un vienmuļi slīdēja pa sliedēm cauri stikla tunelim, te nonākot zem klajām debesīm slīdot pa tādu kā tiltu, kas savienoja lidostas ēkas. Visapkārt rēgojās pelēkas stiklotas būves, kas šajā lietainajā dienā skatu padarīja vēl drūmāku. Vilciens atkal ieslīdēja stiklotā tunelī un apstājās. Šoreiz vispirms atvērās stikla durvis un pēc sekundes arī vilciena durvis. Vērojot visas šīs metāla, plastmasas un stikla konstrukcijas dažādos pelēkos toņos, Maijai deniņos sāka pulsēt īdoša sāpe. Izkāpjot no vilciena, Maija ātrā solī pa gaiteni devās uz priekšu. Nevienas dzīves dvēseles! Te pēkšņi Maija izdzirdēja tādu kā murdoņu. Kaut kur atbalsojās cilvēku balsis, taču kur vien skats sniedzās, līdz milzīgajam koridora galam nebija neviena cilvēka, šķiet, ka balss nāca no kāda blakus gaiteņa. Maija gāja uz priekšu un lūkojās pa labi un kreisi. No galvenā gaiteņa uz abām pusēm gāja mazāki gaitenīši, tādi kā tuneļi. Par cik tie visi bija tumši, Maija neriskēja nevienā nogriezties. Tā ejot un grozot galvu pa labi un kreisi Maija pēkšņi apstājās, jo vienā no labās puses tumšajiem koridoriem viņa ieraudzīja stāvam smaidošu vīrieti tumši violetā formas tērpā ar sudrabainu ģerboni uz krūtīm. Aiz vīrieti gaitenīša galā stāvēja atvērtas lidmašīnas durvis. Pirms Maija atviegloti uzelpoja, vīrietis ierunājās:

-          Kundze, mēs jūs gaidījām un sākām jau satraukties, vai nav noticis kas nelāgs.

Pirms Maija vēra muti vaļā, lai paskaidrotu, ka vēlas atrast izeju un nav nākusi uz lidmašīnu vīrietis atkal ierunājās.

-          Es jau Georgam teicu, lai iet jums līdzi, bet jums tik ļoti nepatīk, ka jūsu apsardze jums seko uz katra soļa. Lūdzu, saprotiet, ka tas ir tikai un vienīgi drošības apsvērumu dēļ. Nākamo reizi, lūdzu, aiztaupiet mums uztraukumus un ļaujiet, lai par jūsu drošību parūpējas.

Maija saprata, ka ir noticis liels pārpratums un viņa tiek uzskatīta par kādu citu personu. Skaļi viņa teica:

-          Kungs, ir noticis pārpratums. Es meklēju izeju un negrasos lidot tālāk.

Vīrietis violetajā formas tērpā ar sudrabainajām pogām saudzīgi saņēma Maiju aiz rokas un lēnām vezdams uz lidmašīnu mierinošā balsī teica:

-          Es saprotu kundze, es zinu, ka jums nekad nav patikusi lidošana, bet ticiet man, šis darījums ir tā vērts, lai jūs pati personiski ierastos un tiktos ar partneriem. Jūs taču ziniet, ka parastās biznesa lietas kārto jūsu menedžeru, juristu un grāmatvežu komanda, bet šoreiz ir citādi. Tas ir pasaules mēroga biznesa darījums.

Noslēdzot savu runu vīrietis mierinoši paplikšķināja Maijai pa plaukstu un pasmaidīja žilbinošu smaidu.

„Laikam porcelāna zobi”, pie sevis nodomāja Maija. Skats noslīdēja zemāk uz vīrieša formas tērpa krūtežu. To rotāja sudrabains ģerbonis, kas attēloja dīvainus putnus ar atvērtiem knābjiem un izplestiem spārniem. Zem ģerboņa rotājās uzraksts Ansis Roks , darījumu direktors. Maijai vārdu salikums šķita dīvains, taču viņa neko neteica. Atrāvusi skatu no vīrieša formas tērpa Maija pamanīja, ka atrodas lidmašīnas salonā. Tā bija privātā lidmašīna. Skatam pavērās atpūtas salons ar polsterētiem ādas sēdekļiem ziloņkaula krāsā. Pa vidu – sarkankoka galdiņš ar smalki apgleznotu porcelāna tējas servīzi un šokolādes biskvītiem. Pretim sēdvietām atradās milzīgs ekrāns, blakus tam, akvārijs ar zivīm. Redzot, ka Maijas skats apstājas pie akvārija vīrietis teica:

-          Jūsu mīlulīšiem tikko kā tika nomainīts ūdens. Atvainojos, ka tas tika izdarīts ar mazu nokavēšanos, taču lidostas serviss kavējās ar speciālā ūdens piegādi.

Maija saprata, ka persona , par kuru viņa tiek turēta ir ietekmīga un bagāta un ļoti līdzīga Maijai, ja jau tāds pārpratums radies. Jautājums tikai – kur ir šī persona? Ja šī persona parādīsies, Maijai būs lielas nepatikšanas. Turklāt – kas tie par darījumiem un kas par partneriem? Maija taču no biznesa neko nesaprot!

„Man tulīt jātiek no šejienes projām” viņa nolēma un skaļi teica:

-          Roka kungs – Maija atcerējās uz formas tērpa izlasīto vārdu – ir radies milzīgs pārpratums. Es neesmu tā persona, par kuru jūs mani uzskatāt, lūdzu, esiet tik laipns un parādiet man izeju.

-          Es jūs saprotu, taču, nesatraucieties, lidojums kā vienmēr būs drošs Ozolas kundze.

Nu Maijai nebija ko teikt. Viņš taču nosauca viņas uzvārdu! Izmantojis Maijas apjukumu vīrietis viņu saudzīgi iestūma vēsajā ādas krēslā un ielika klēpī tasi kūpošas tējas. Paņēmis TV pulti viņš to ieslēdza un pa visu platekrānu parādījās Maijas iemīļotā seriāla varoņu sejas. Sākās kārtējā Latīņamerikas ziepju operas sērija, kuru Maija nepaspēja noskatīties Latvijā. Maijai pretim raudzījās mīlas ciešanās noraudātās galveno varoņu sejas. Ansis Roks pasmaidīja un apmierināts nokrekšķējās kā pēc labi padarīta darba, taču Maija to neievēroja, viņa bija iegrimusi TV seriāla vērošanā, aizmirstot, kur atrodas un nepamanot, ka lidmašīna paceļas gaisā un uzsāk lidojumu nezināmā virzienā.

-          Ozolas kundze, mēs esam veiksmīgi atlidojuši.

Maija satrūkusies pacēla galvu. Viņa bija iemigusi un nemaz nepamanīja, ka ekrāns pārstājis raidīt seriālu. Porcelāna tējas tasīte nolikta uz sarkankoka galdiņa, aiz kura smaidīgs stāvēja tas pats vīrietis formas tērpā. Maijai likās, ka putni uz viņa sudrabainā ģerboņa knābjus atplētuši vēl platāk nekā iepriekš un spārnus izpletuši draudīgā pozā. Maijas galvai cauri kā paātrinātā filmā izskrēja visi pēdējie notikumi, taču no pārdomām viņu iztraucēja tas pats smaidīgais vīrietis.

- Ozolas kundze. Mēs esam atlidojuši un mūs gaida. Lūdzu. – un viņš pasniedza Maijai roku, lai palīdzētu piecelties. Maija kā hipnotizēta piecēlās un ļāva vīrietim vadīt sevi uz izeju. Ejot uz lidmašīnas durvīm Maija pretim sev ieraudzīja iznākam sievieti labi pieguļošā smilšu krāsas kostīmā ar vieglu šallīti ap kaklu. Mati saņemti apjomīgā copē un rokās balta somiņa, uz kuras rotājās uzraksts „Armani”. Sievietes kurpes bija akurāti tādā pašā baltumā kā somiņa. Otru sievietes roku bija saņēmis vīrietis formas tērpā. „Ak kungs!” noelsās Maija Ozola. Tas taču bija viņas un Anša Roka spoguļattēls! Maija nebija ievērojusi, ka siena pie lidmašīnas izejas bija spoguļsiena. Viņa apstājās pie spoguļa un viņas mute aiz pārsteiguma pavērās. Attēls spogulī arī pavēra muti. Maija bija šokēta par savām pārvērtībām, bet tanī pašā laikā, neskatoties uz mistiskajiem apstākļiem, viņa klusībā nopriecājās, cik labi izskatās klasiskajā kostīmā gaišajos toņos. Ansis Roks pasmaidīja, pamanot sievišķīgo paštīksmi viņas sejā.

Viņi izgāja pa lidmašīnas durvīm uz kāpņu platformas. Sejā iesitās silts vējš un saules spožie stari Maiju tā apžilbināja, ka viņa novērsa skatienu.

-          Kur mēs atrodamies? - Maija pārsteigta vaicāja.

-          Dubaijā.

Kad Maija otro reizi pacēla acis tālumā viņa ieraudzīja slavenās viesnīcas „Bura” smaili. Jā, viņa bija Dubaijā, jeb visticamāk – sapnī no kura tūlīt pamodīsies, bet tas nenotika. Maija patiešām bija Arābu Emirātos. Vēl jo vairāk, akurāt pēc vienas stundas Maija Ozola kopā ar pavadoni atradīsies patīkami vēsā konferenču zālē tās pašas viesnīcas „Bura” augšējā stāvā.

Kamēr melnais mersedess traucās pa Dubaijas pilnajām ielām nepārtraukti signalizējot gan braucējiem, gan gājējiem, Maijas domas drudžaini maisījās mēģinot atrast loģisku izskaidrojumu pēdējo stundu notikumiem. Viss sagriezās kājām gaisā, kopš viņa izkāpa no lidmašīnas Frankfurtes lidostā. Maija nesaprata kas notiek. Pirms pāris minūtēm Ansis Roks viņai bija paskaidrojis šīs vizītes mērķi. Jau gadu pasaules ietekmīgākie biznesmeņi ir nodibinājuši savu aliansi ar mērķi apvienot līdzekļus grandioza projekta radīšanai. Šim projektam vajadzētu būt tādam, kas līdz šim vēl nav realizēts, tātad – unikālam. Ņemot vērā tūrisma uzplaukumu un ienākumus, kādus šī nozare gūst, biznesa giganti nolēma, ka šis projekts būs absolūti jauns un unikāls viesnīcu tīkls. Lai šis tīkls atšķirtos no citiem un būtu konkurētspējīgs, tam jābūt īpašam. Alianse veica pasūtījumu marketinga speciālistiem, zinātniekiem, sociologiem un citiem profesionāļiem, lai izpētītu situāciju, tirgu, un klientu vajadzības. Izpētes rezultāti tika nodoti īpaši atlasītai darba grupai, kas atbilstoši pētījuma rezultātiem izveido projektu – jaunu viesnīcas tīklu, atšķirīgu no jau esošajiem. Tagad ir apritējis gads, un pasaules ietekmīgākie naudas turētāji ir sapulcējušies Dubaijā, lai noklausītos darba grupas izstrādātā projekta prezentāciju un pieņemtu lēmumu. Maija Ozola bija viena no šiem pasaules finansistiem. Un tagad viņa sēdēja patīkami vēsajā mersedesā ar satraukumā tvīkstošiem vaigiem un paātrinātu pulsu. Viņa ar katru poru juta, ka smilšu krāsas kostīma žakete padušu rajonā paliek slapja.

„Ak dievs,” pie sevis noelsās Maija tverdama pēc elpas. „Kas ar mani notiek? Ko lai es daru?”.

Vēl pirms vairākām stundām viņa sēdēja citā lidmašīnā un gānīja bagātos, negodīgos, un tagad bija viena no pasaules bagātajiem un...nē, viņa taču nebija negodīga! Sasodīts! Kas ar viņu spēlē šo spēli? Kas te notiek? Kāda viņai daļa gar pasaules mēroga biznesu? Viņai, kas devās uz Vāciju strādāt par apkopēju? Pēkšņi Maija sāka ilgoties pēc savas pieticīgās dzīves un domās sūtīja pie velna šo glauno mersedesu ar visu arābu izcelsmes šoferi un vīrieti nemainīgi violetajā formas tērpā. Bet Maija zināja, ka, ja viņi dosies uz elli, tad tikai visi kopā. To apjautusi latviešu valodas un literatūras skolotāja pieliecās pie loga un piespieda pie tā pieri cerībā iegūt kaut nelielu veldzējumu stresa pārņemtajam prātam.

Sajutusi vieglu pieskārienu pie pleca Maija pagrieza galvu. Pretim raudzījās mūžīgi smaidošais Ansis Roks ar divām norasojušām šampanieša glāzēm rokās.

–         Uz izdošanos Ozolas kundze!

Maija krampjaini paķēra glāzi un nesaskandinājusi vienā rāvienā izdzēra tukšu. Atmiņā atausa ikgadējie skolas izlaidumi, kad skolotāji saskandināja šampanieti ar absolventiem. Maijai nekad tas nebija paticis, tagad atceroties tas likās tik mīļi!

Viesnīca „Bura” tuvumā izskatījās satriecošāka nekā reklāmas prospektos. Ne bez iemesla tai dēvēts septiņu zvaigžņu statuss. Braucot ar liftu uz konferenču zāli Maija centās sakopot domas un iztēloties kā varētu noritēt tikšanās, bet nekas cits prātā nenāca, kā kadri no amerikāņu filmām, kurās ietekmīgi biznesmeņi un politiķi apspriež nāciju nākotni. Pēc nepilnas minūtes lifts apstājās un durvis klusi atvērās. Pretim gaišā, zilganos toņos ieturētā telpā, atradās ovāls galds, ap kuru sēdēja dažādu tautību un rasu vīrieši atturīgi elegantos uzvalkos. Telpu ieskāva vieni vienīgi logi, pa kuriem cik vien skats sniedzās varēja redzēt pasakaini zilu jūru. Maijai ienākot telpā visi piecēlās un sasveicinoties maliet paklanījās. Maija jutās atvieglota, ka nevienam nebija jāsniedz roka, jo tās bija miklas no milzīgā satraukuma. Viņa apsēdās Anša Roka norādītajā vietā un pamanīja, ka ir vienīgā sieviete starp klātesošajiem.

-          Labdien vienīgā dāma un labdien kungi – teica neliela auguma vīrietis, kas stāvēja galda galā, - šodien, pēc gada esam sapulcējušies, lai noklausītos speciālistu darba grupas ziņojumu par jauno biznesa projektu, uz kuru mēs liekam lielas cerības un protams – milzīgu kapitālu. Es nerunāšu gari, jo visi degam nepacietībā iepazīties ar gadsimta projektu, mūsu nākotnes piepildījumu. Lūdzu!

Ar patosu un vērienīgu žestu runātājs pagriezās pret pieciem vīriešiem, kuri stāvēja pie balta ekrāna, lai pēc brīža uz tā demonstrētu nākotnes vīzijas. Kamēr viens no vīriešiem ieslēdza projektoru, pārējie četri drudžaini pārlapoja piezīmju blokus. Šķiet lielais cerību slogs, kas uz viņiem tika likts, spieda viņus pie zemes. Potenciālie investētāji ar sastingušām sejām sēdēja pie ovālā galda un elpu aizturējuši gaidīja savu nākotnes cerību prezentāciju, jau domās iztēlojoties pasaules slavu un neizmērojamu bagātību savos bankas kontos.

Apmērām stundu  pieci censoņi nomainīdami viens otru prezentēja jauno nākotnes viesnīcu tīklu ko nodēvēja par eko viesnīcām. Galvenā projekta ideja bija naturālisms. Materiāli un viesnīcu iekārtojums bija paredzēts 100% dabīgs materiāls.

-          Secinājums, kas izriet no pētījuma rezultātiem ir tāds, ka mūsdienās civilizācija ir pieņēmusi tik lielus apmērus, ka cilvēki ilgojas pēc dabas un visa dabīgā. Izejot no tā esam izstrādājuši detalizētu ekoloģisko viesnīcu projektu.

Cītīgi un no satraukuma neveiklā valodā skaidroja viens no pieciem darba grupas biedriem. No ļoti īsas idejas prezentācijas viņi pārgāja uz detalizētu projekta aprakstu, kas galvenokārt sastāvēja no ēku dizaina un būvniecības materiālu apraksta. Projekts bija izstrādāts līdz pat sīkumiem, taču tajā pietrūka ģeniālā dzirksts, unikālums un vienreizīgums. Kad vīrieši beidza runu, telpā valdīja kapa klusums. Sapratuši, ka tas ir viss, klausītāji jutās vīlušies. Viņi bija gaidījuši oriģinālās idejas, kas projektu padarītu slavenu vienā rāvienā, taču te nebija nekā oriģināla. Protams, pasaulē vēl neviena ievērojama viesnīca nepiedāvā 100 % dabīgumu , bet uz to vien visa filozofija nevarēja balstīties. Visam šim projektam pietrūka „rozīnītes”.

-          Kungi, izteiksim savi viedokli. Lūdzu pa vienam.

Mazais vīrietis, kas vadīja sapulci satraukumā bija piemirsis pieminēt vienīgo dāmu, bet to neviens neievēroja. Visus bija pārņēmis satraukums, dažus pat sašutums, jo dzirdētais neattaisnoja viņu cerības. Gandrīz ikviens izpauda savu neapmierinātību. Projekta darba grupas pārstāvji bija pavisam satriekti, taču atvainojās un aicināja izteikt ierosinājumus. Stresa pārņemtajā gaisotnē neviens nebija spējīgs izteikt jebkādu ierosinājumu. Viņi, pasaules varenie bijā nākuši pēc idejas, nevis apmainīties ar ierosinājumiem, tāpēc jau viņi izmeta kaudzi naudas, lai algotu pētniekus uz speciālistus. Maija Ozola aizmirsusi par savu satraukumu, ar interesi vēroja telpā notiekošo. Viņa tīksminājās, ka pasaules varenajiem tomēr arī ir par ko satraukties. Kaut arī starp viņu un Maijas problēmām ir milzīga starpība, Maija bija droša, ka galvas sāpes viņus mocīja vienādi spēcīgi. Pamanot Maijas pašapmierināto sejas izteiksmi, mazais vīrelis ierunājas:

-          Ozolas kundze, pēc visa spriežot, esmu pārliecināts, ka jums ir kāds ierosinājums.

Maija attapās, kad visu klātesošo skatieni bija pievērsti viņai. Ak, kungs, kas viņai lika te sēdēt un tīksmināties! Viņas acu priekša iznira vecmāmiņas tēls ar iztieptu rādītājpirkstu purpinot: „ko sēsi to pļausi”. Tikpat ātri cik parādījušās, atmiņas izgaisa un Maija ieklepojās. Viņai bija kas jāsaka, tikai kas? Klusums ieilga un visi gaidoši lūkojās uz Maiju, it kā tā būtu viņas atbildība glābt projektu. Redzot, ka nav izvēles, Maija nedroši uzsāka:

-          Ideja par eko viesnīcu tīklu nav slikta.

Viņa apklusa, bet redzot gaidošos skatienus saņēmās un turpināja:

-          Tas ir labs pamats detalizētāku ideju izstrādei. Speciālisti ir izstrādājuši teicamu ēkas projektu un, manuprāt tas ir labs, taču ir jāpiestrādā pie vairākām idejām. Ja mēs piedāvājam 100 % dabiskumu, tad tādai jābūt arī ēdināšanai. Pārtikai jābūt bioloģiskai. Tātad, mums jārada arī fermas, saimniecības, kas ražo šādu pārtiku – Maija runāja, atceroties kādu sen lasītu rakstu par bioloģiskās lauksaimniecības vērtību mūsdienu ķimikāliju laikmetā.

Redzot, ka visi uzmanīgi klausās, Maija ļāva vaļu savai fantāzijai, kas bija noslēpta dziļi zem bruņas, ko izaudzējusi saskarsme ar ikdienas eksistences un materiālajām problēmām. Studēt uz latviešu valodas filologiem viņa bija aizgājusi ar vēlmi kļūt par rakstnieci, bet vēlme tika apglabāta, kad Maija sāka strādāt un apgādāt savu slimo vecomāti. Taču tagad, atrodoties starp pašas gānītajiem „bagātajiem un negodīgajiem”, viņa pēkšņi sajutās pilnīgi brīva. Tāda sajūta bija tikai bērnībā un tagad. Viņu pārņēma sajūta, ka viņai nav ko zaudēt. Apziņa, kas bija pilna ar principiem, pienākumiem, stereotipiem un citiem pašas celtiem žogiem un barjerām, pēkšņi kļuva tīra kā izmēzta. Maijai bija sajūta, ka tūlīt no smilškrāsas kostīma žaketes aizmugures izsprauksies spārni un viņa pacelsies gaisā. Maija pasmaidīja par savām jaunajām sajūtām, iztaisnoja muguru un jau pašapzinīgāk turpināja:

-          Jāņem vērā, ka mūsdienās, pateicoties mākslīgajai pārtikai, piesārņojumam un citiem faktoriem, izplatīta problēma ir alerģija. Uzskatu, ka mums vajadzētu tendēties uz šo mērķa auditoriju, piedāvājot draudzīgu vidi un pārtiku. Piemēram, tiem, kuriem ir tiešo saules staru nepanesība, viesnīcas jumta stāvu varētu izbūvēt atbilstoši šo cilvēku vajadzībām. Uz kolonnām uzbūvēt īpašu stikla jumtu, zem kura cilvēki var baudīt filtrētus saules starus.

Maija runāja un tajā pašā laikā brīnījās par savām idejām un ierosinājumiem. Tie nāca tik viegli un bez liekas piepūles.

Visi pieci darba grupas pārstāvji cītīgi sāka kricelēt savos piezīmju blokos un laptopos. Šķiet Maija ir pavērsusi jaunus apvāršņus, par kuriem viņai pašai nebija ne jausmas.

-          Mēs varam piedāvāt vēl oriģinālāku risinājumu – iekārtot viesnīcas stāvus atbilstoši kādas vietas klimatam un citām īpatnībām, varbūt pat veselas viesnīcas.

Maija mazliet padomāja, tā kā viņa bija ceļojusi tikai par bijušo Padomju Savienību un Krieviju, tad kā piemēru ņēma Sibīriju.

-          Piemēram, Sibīrija. Vienu stāvu varam izveidot kā Sibīrijā. Telpu iekārtojums, ēdienkarte, atpūtas telpa ar Sibīrijas augiem, klimatu, vidi. Izveidot kultūras programmas, aktivitātes. Cilvēki, kas nevēlas ceļot uz Krieviju, vai izjūt kādu fobiju ceļojot, vai esot svešā zemē, var izbaudīt visas ekstras šajā viesnīcā maksimāli tuvinoties realitātei.

Apkārtējie sāka skaļi sačukstēties. Tas bija kas nedzirdēts! Eko viesnīca Sibīrija, vai Eko Antarktīda, Eko Sahāras tuksnesis! Eko antialerģija! Tā bija sensācija! Protams, viss bija jāizplāno līdz sīkākai detaļai, bet tas jau tālāk bija darba grupas uzdevums. Maija vēlējās ko piebilst, bet nevienu vairs tas neinteresēja. Visi bija pārņemti ar jauno ideju un gatavi investēt miljardus, lai izdabātu cilvēces kaprīzēm. Mazais vīrietis, kas vadīja sapulci enerģiski piespieda pogu panelī, kas iemontēts zem galda, un tajā pašā mirklī atvērās durvis un pa tām tika iestumtas paplātes ar dzesētu šampanieti un delikatesēm. Visi nāca saskandināt glāzes ar Maiju un izteica galvu reibinošus komplimentus, ka Maijas ausis sāka tvīkt gan no tiem, gan dzirkstošā dzēriena. Pāri citiem Maija pamanīja Anša Roka atzinīgo, bet tajā pašā laikā ironisko smaidu. Maija tikai smaidīja un saskandināja. „Dzin, dzin” , skanēja kristāls, tika saukti tosti, sāka skanēt mūzika. Acu priekšā sāka ņirbēt un Maija tās aizvēra un piespieda vēso glāzi sev pie pieres.

Pēkšņi viss apklusa. Bija tāda sajūta, ka iestājies kurlums. Maija nezināja

vai viņa bija zaudējusi samaņu, nezināja, cik ilgs laiks bija pagājis, bet kad atvēra acis viņa sev pretim ieraudzīja savu spoguļattēlu. Viņa stāvēja tualetē pie izlietnes, piespiedusi galvu pie spoguļa. Atrāvusi pieri no spoguļa Maija skatījās sev acīs. Mugurā bija tā pati puķainā blūze. Viņa atradās Frankfurtes lidostas tualetē uz kuru bija steigusies tūlīt pēc lidmašīnas nosēšanās. Lai arī bija noticis kas pavisam dīvains, Maijai Ozolai izskaidrojums nebija nepieciešams.

Kādu minūti vērojot sevi spogulī Maija pacēla roku un izvilka no matiem tilla tīkliņu. Cope izjuka, un mati kā ūdenskritums nogūla uz viņas pleciem un muguru.

„Pirmais ko darīšu aiziešu pie friziera. Man piestāvētu spuraina zēngalviņa”. Maija pie sevis pasmaidīja un paņēmusi rokassomiņu, devās laukā sekojot uzrakstam „exit”. Kaut kas uz gaiteņa grīdas Maijas priekšā vizuļoja. Viņa piegāja klāt, pieliecās un pacēla drēbes gabaliņu. Tas bija sudrabainais ģerbonis ar putniem. Tikai šoreiz to knābji bija aiztaisīti un spārni atplēsti graciozam lidojumam. Maija pasmaidīja, ielika ģerboni somiņā un devās uz izeju. Arī viņa bija gatava graciozam lidojumam.