Latviešu literatūra ar šādu nosaukumu saskaras ne pirmo reizi. Taču vai tad humoreska no "Dadža kalendāra" var sacensties ar veselu triloģiju. Jaunā autore Laura Dreiže šoruden lasītāju vērtējumam sniedz savu lielāko, sacerēto triloģiju, protams, fantastikas žanrā - "Danse macabre". Pagaidām pie lasītājiem atnākusi tikai pirmā daļa. Tāpēc pašreiz par to.

Fantastikas žanra triloģija latviešu literatūrā vēl ir kas neredzēts, taču spriežot pēc visa arī citi mūsu autori raksta turpinājumus saviem darbiem. Tad jau redzēsim. Tomēr, pirmā ir pirmā, turklāt, mūsu literatūrā praktiski neapgūtajā stīmpanka žanrā. Kas nezina, tā ir fantastika, kur darbība notiek it kā paralēlā realitātē, 19. gadsimtā vai 20. gadsimta sākumā, ar pieņēmumu, ka cilvēce savas tehnoloģijas attīsta uz tvaika dzīnēju bāzes. Parasti darbība norisinās Anglijas karalienes Viktorijas laikā. Tieši tā tas ir arī Lauras Dreižes romānā, kur pēc viņas ieceres paralēlā pasaule izveidojās pēc Londonas Lielā ugunsgrēka.

Romāns pārsteidza ar to, ka viss izrādās ne tā, kā lasītājs varētu domāt. Sākot lasīt, rodas sajūta, ka lasi veco labo 19. gadsimta piedzīvojumu literatūru, piemēram, Žilu Vernu. Tad tev sāk likties, vai tikai tas viss nav kādā saistībā ar Harija Potera pasauli - un atkal viss izrādās pavisam savādāk, taču nevar apšaubīt, ka mūsdienu literatūra paņem daudz no šiem autoriem. Labs labu nemaitā. Un Dreižes uzburtā pasaule aizrauj. Īpaši - pusaudžu vecuma lasītājus, kam šī grāmata ir domāta. Labas grāmatas pazīme ir tā, ka to var lasīt jebkurā vecumā. Šis ir tas gadījums. Varbūt vienīgi zēniem grāmata, kur galvenā varone ir meitene, var likties - "meiteņu grāmata". Bet te nu katram jāizspriež, lasīt vai nē.

Palasot citas atsauksmes, iebildumus tur izraisa tas, cik viegli tomēr galvenajai varonei izdodas pārģērbšanās un zēna tēlošana. Te tomēr jāpiezīmē, ka šī tomēr ir piedzīvojumu literatūra, tāpēc nevajag būt tik reāliem. Turklāt, 19. gadsimtā, arī vīriešiem modē bija visai gari mati, tāpat apmatojums uz sejas vai tā trūkums varēja nelikties būtisks. Meitene balsi, protams, pārveidoja un tad jau nav brīnums, ka viņu neatpazina kādu laiku. Cerams, ka tas nebija liels spoileris!

Lasīt bija aizrautīgi, autore labi parādīja meiteņu un zēnu audzināšanas atšķirības tajos laikus. Ar zināmu humoru varēja uztvert varones pārdzīvojumus un cenšanos nekrīst panikā vai ģībonī satraucošākos momentos, kā tas piedienētos to laiku augstdzimušai jaunavai.

Grāmata tur spriedzi un lasītājam nepārtraukti tiek jauni pārsteigumi, jo tiešām nekas te neizrādās tāds, kā sākumā. Pat beigas ir tādas, kādas neviens nebūs gaidījis.

Tāpēc mans rezumē ir - jāizlasa! Un jāgaida nākošie sējumi. Cerams, autorei ir padomā šo grāmatu tulkot arī angļu valodā. Manuprāt, tā ir tādā līmenī, ka to mierīgi varētu piedāvāt arī Rietumu jaunajiem lasītājiem. Kas neriskē, tas nevinnē. Protams, no bērnu grāmatām vēl neviens neesot kļuvis bagāts - tā kādreiz teica kāds aģents kādai rakstniecei...