XVI gadsimts. Tieši uz šo laiku attiecas pirmās pārbaudītās ziņas par sieviešu dueļiem. Tās, starp citu, izgaisina mītu, ka pirmatklājējas šajā jomā bija francūzietes. Tā, Sv. Benediktas sieviešu klostera hronikā tiek pieminēts, ka 1571. gada 27. maijā klosteri ieradās divas augstdzimušas senjoritas. Viņas palūdza klostera pārvaldniecei istabu kopīgai lūgšanai. Atļauja tika dota. Taču, ieslēgušās istabā, senjoritas tā vietā, lai sāktu lūgšanu, izvilka kinžalus un metās viena otrai virsū, kad trokšņa izbiedētās mūķenes ielauzās telpā, viņu acīm pavērās šausminoša aina: uz grīdas gulēja divas asiņojošas dāmas, viena no viņām bija mirusi, otra – mira.
Un tagad palūkojieties uz šo gleznu:
Husene de Ribera – Izabellas de Karazzi un Diambras de Poptinello duelis. Prado muzejs, Madride, Spānija
Tās tapšanas vēsture ir šāda. 1552. gadā Neapolē notika neprdinārs notikums – divas dāmas, Izabella de Karazzi un Diambra de Poptinello, cīnījās duelī marķīza de Vasta klātbūtnē. Duelis notika jauna cilvēka, vārdā Fabio de Zeresona, dēļ. Divu sieviešu cīniņš dēļ mīlestības pret vīrieti bija visai satraucošs notikums, jo tieši pretējs notikums – cīņa dēļ sievietes vienmēr bija vīriešu parastā nodarbe. Šis cīniņš tā satrauca neapoliešus, ka runas par to nenoklusa ilgu laiku. Šis romantiskais stāsts par divu dāmu dueli, kuras bija iemīlējušās vienā vīrietī, iedvesmoja spāņu gleznotāju Hosē (Džuzepi) Riveru (Riberu), kad viņš atradās Itālijā 1636. gadā lai radītu šedevru – gleznu „Sieviešu duelis”, kura ir viena no aizraujošākajām Prado galerijas gleznām.
XVII gadsimtā viens franču virsnieks bez atļaujas apmetās grāfienes de San-Belmontas, jaunas skaistules – atraitnes, mājās. Grāfiens nosūtīja viņam pieklājīgu vēstulīti ar lūgumu paskaidrot savu „ielaušanos”, taču vēstulīte tika noignorēta. Tas sieviete nosūtīja virsniekam izsaukumu uz dueli parakstoties kā „ševaljē de San-Belmonts”. Virsnieks pieņēma izaicinājumu un, ierodoties norādītajā vietā, sastapa kundzi, kura bija rūpīgi nogrimēta un tērpusies vīrieša tērpā. Par cik pārģērbtā skaistule lieliski prata apieties ar špagu, kad jau pēc dažām cīņas minūtēm viņa ar strauju paņēmienu izsita ieroci no pretinieka rokas un, pametusi ieroci ar kāju tālāk, vērsās pie virsnieka ar vārdiem ”Jūs domājat, mesjē, ka cīnījāties ar ševaljē. Jūs kļūdījāties – es esmu de San-Belmonta kundze. Un ļoti lūdzu jūs turpmāk būt iejūtīgākam pret sieviešu lūgumiem”.
Vēsturē pieminētie līdzīgie gadījumi pierāda, ka šāda varonīgās atraitnes uzvedība, par nožēlu, nav tipiska sievietēm. Netipiska vienā – žēlsirdības izrādīšanā vīrietim. Tādēļ vīriešiem, kuri sev par nelaimi, parakstījās uz cīņu ar sievieti, ne vienmēr izdevās tikt sveikā ar veglu izbīli, kā grāfienes de San-Belmontas pretiniekam.
Tā, traģiski priekš vīrieša, beidzās nākošais duelis, kurš saglabājies arhīvos pateicoties vēsturniekiem.
Meitene no inteliģentas ģimenes, kuru vija pametis jauns cilvēks, viņu sastapa uz kādas no Parīzes ielām. Dāmu somiņā, kuru madmuazele Lerje (tā sauca meiteni), nesa rokās, atradās diezgan liela kalibra pistole. Protams, viņa varēja vienkārši nošaut savu neuzticīgo mīļoto. Taču viņa bija tik cēlsirdīga, ka pasniedza ieroci viņam. Tiesa, šajā viņas delikātums arī beidzās. Pēc tam, kad vŗietis bja izšāvis gaisā, madmuazele Lerje iešāva viņam tiešā trāpījumā.
Taču, iespējams, visnesamierināmākā bija operdziedātāja madmuazele Mopena, kuras kaujas rēķinā ir vairāki uzveikti vīrieši.
Kad reiz aiz operteātra kulisēm viņai ar nekorektu joku pienāca aktieris Djumenī, rupjš un bezkaunīgs vīrietis, tad atbildē uz viņa kādu no viņa pašapmierināto frāzi meitene izsauca Djumenī uz dueli. Negaidījis tādu pavērsienu Djumenī pārsteigts pavērās viņā un sāka smieties. Tad dziedātāja, izvilkusi no garāmejošā butafora rokām teatrālo špagu, sapliķēja ar to pāridarītāju, pēc tam atņēma viņam pulksteni un tabakdozi kā savas uzvaras zīmi. Pēc šī gadījuma meitenes dzīve izmainījās pašos pamatos. Viņa nolēma nekad un nevienam neļaut sevi apvainot. Iespēja pierādīt savu principialitāti radās visai drīz. Vienā no ballēm kāds klātesošais viņu apvainoja. Saņēmis izaicinājumu uz dueli, viņš izbrīnījās tāpat kā Djumenī un atteicās cīnīties.Tad dziedātāja piedāvāja viņam visiem dzirdot publiski palūgt viņai piedošanu.
Starp dāmām, kas dzirdēja sarunu, sacēlās neapmierināta ņudzoņa: „Šitā dziedātāja pavisam uzsprāgusi”. Pēc tam, pēc neilgas svārstīšanās, balles rīkotājas piedāvāja meitenei atstāt zāli. Viņa mierīgi tam piekrita, „bet tikai pēc tam, kad kungs palūgs piedošanu”. Pēc īsa mulsuma mirkļa dāmas neatrada neko labāku, kā palūgt kungiem izvest no telpas „uzsprāgušo” dāmu. Las arī par nelaimi pavadošajiem tapa izdarīts. Kad meiteni izveda dārzā, viņa izrāva vienam no pavadoņiem un otram lika aizstāvēties. Te nu vīrieši izdarīja otru kļūdu. Tā vietā, lai dāmu atbruņotu, viņi nolēma pavērot šo atrakciju – sieviete, kas vicina špagu ... Kļūda maksāja pārāk dārgi. Pēc dažiem mirkļiem viens no vīriešiem jau gulēja zemē. Otrais cīnījās nopietni, taču skaistule pārāk labi rīkojās ar ieroci un pie tam vēl bija stipra savās dusmās. Kad arī otrs pretinieks nokrita uz dārza ceļiņa apšļācot to ar savām asinīm, madmuazele Mopena nometa špagu un, sakārtojusi frizūru, atgriezās deju zālē..
Neskatoties uz to, ka siebietes diezgan bieži izsauca uz dueli vīriešus, statistika liecina par to, ka biežāk viņas duelējās savā starpā.
Viens šāds duelis notika divu augsti stāvošu sieviešu dzimtas personu sāncensības dēļ. Sāncensības varonis un iemesls izrādījās pazīstamais kardināls, hercogs de Rišeljē. Lūk kā vēlāk par šo gadījumu atcerējās Rišeljē: „Man kļuva zināms, ka viņas cīnīsies Buloņas mežā ar pistolēm, lai noskaidrotu, kurai no viņām man ir jāpieder.
Nesles kundze nokrita – asinis lija straumēm. Ārsts pieskrēja, un noskaidrojās, paldies Dievam, ka tā ir tikai skrambiņa plecā. Atjēgusies no izbīļa, tante paziņoja, ka uzvara ir viņas pusē. Skatītāji, kuri nezināja, dēļ kā notiek šis amizantais cīniņš, apstāja viņu un jautāja, vai dueļa priekšmets ir tā vērts, lai viņa dēļ cīnītos?
- O,jā! – iesaucās Nesle.
- Kas tad viņš ir, šis laimīgais?
- Marsa un Venēras dēls – tikai nevienam par to nesakiet – hercogs Rišeljē”.
Taisnības labad jāpiezīmē, ka ne vienmēr vīrieši palika neiesaistītie dueļa dalībnieki. Reizēm viņi uzņēmās miermīlīgo Lisistratas misiju.
Pēc tam, kad XIX gadsimtā dueļi kļuva moderni ASV, vienam vīrietim izdevās novērst divu pistolēm bruņotu dāmu sīvu saķeršanos, kuras mēģināja duelēties mīlestības dēļ pēc visiem noteikumiem. Viņam izdevās dāmītes arestēt un nogādāt policijas iecirknī.
Taču, par nožēlošanu, biezāk tomēr vīriešu pašmīlīgums ņēma virsroku pār uztraukumu par sievietēm. „Pagājušajā nedēļā, - rakstīja viena no Džordžijas štata avīzēm 1817. gadā, - goda jautājums atrisinājās starp divām jaunām lēdijām – Džeinu Ueilu un Sindiju Daeru. Viņu objekts piedalījās tiesneša lomā. Viņam nācās savām acīm redzēt, kā viena no viņa pielūdzējām, pretinieces ievainota, nokrita”. Ar otru viņam nācās apprecēties. Kā ziņoja tā pati avīze, „viss norisinājās ievērojot noteikumus, un uzvarētāja apprecējās ar arbitru, kas arī bija noteikts ar dueļa noteikumiem”.
Emancipācijas gaitā sievietēm izrādījās ar vien vairāk iemeslu aizvainojumam. Vai tad varēja Viduslaiku sievietes vai grāfiene de San-Belmonta savā XVII gadsimtā stādīties priekšā dueli dēļ atšķirīgiem uzskatiem muzikālo izstāžu jautājumos? Nē. Kaut vai tādēļ, ka līdz pagājušajam gadsimtam sievietes tik pat kā nenodarbojās ar sabiedriskām aktivitātēm. Bet lūk mūsu nemierīgajā laikmetā iemesls duelim ir kļuvis sabiedrisks pasākums. Duelis notika starp diviem prezidentiem: Vīnes muzikālās izstādes goda prezidenti princesi Polinu Metternihu un šīs izstādes sieviešu komitejas rezidenti. Par domstarpību iemeslu kalpoja izstādes iekārtojuma jautājumi. Jāatzīmē, ka divkauja norisinājās pašā augstākajā līmenī. Metternihas sekundante bija princese Švarcenberga. Gadījumam, ja duelantēm būtu jāsniedz palīdzība, atbrauca kāda baronese, kurai bija medicīnas doktora grāds. Viņas palīdzība noderēja, par cik princeses Polinas pretiniece tika ievainota rokā, bet pati princese – degunā.
Kā izteicās viens no dueļu zinātājiem: „ Ja mēs ņemsim vērā lielo uzbudināmību, kas tik bieži pavada attiecības starp sievietēm, mēs izbrīnīsimies, ka viņas vēl salīdzinoši reti kaujas dueļos, kas ir kaislību svārsts”.
No seniem laikiem dueļi tika uzskatīti par īpaši iedarbīgu un ātru veidu, kā atrisināt strīdu, atriebt pāridarītājam un atjaunot reputāciju. Tomēr nav jādomā, ka dueļi bija tikai un vienīgi vīriešu darīšana.
10. vieta: Par pašu pazīstamāko, protams šaurā lokā, kļuva duelis starp jauko marķīzi de Nelu un grāfieni de Poliņjaku, kuras šāvās dēļ kāda Armāna di Plessi, kurš, vēlāk kļuvis par hercogu Rišeljē, bez viltus kautrīguma aprakstīja dāmu dueli savās dienasgrāmatās. Tieši no tām mēs tagad zinām, ka uzvarēja grāfiene ievainojot pretinieci ausī.
9. vieta: Par pašu vecāko dokumentu par dāmu dueli var uzskatīt ierakstu Milānas sieviešu klostera hronikā. 1571. Gada 27. Maijā 2 augstdzimušas senjoritas ieradās turp un ieslēdzās telpā kopīgai lūgšanai. Tomēr lūgšana kaut kā nesanāca, dāmas atrada trokšņa izbiedētas mūķenes. Duelis izdevās lielisks: dāmas burtiski bija sagraizījušas viena otru. Ne vārdus, ne iemeslus nabaga mūķenes tā arī nenoskaidroja.
8. vieta: Virsotne modei uz dueļiem attiecas uz 17. gadsimta vidu, kad dueļos bija cīnījusies puse Eiropas augstdzimušo dāmu. Darbā tika laisti burtiski visi ieroči. Pie kam, no 10 sieviešu cīniņiem 8 beidzās letāli (vīriešiem tikai 4). Dāmas tā iegāja azartā, ka cīnijās ne tikai duelantes, bet arī sekundantes pieslēdzās cīniņam.
7. vieta: Vēsturnieka Brantona pierakstos var atrast ierakstu par dāmu, kura bija tā ietrenējusi roku dueļos, ka bez izšķirības izsauca uz dueļiem arī vīriešus. Reiz viņa ballē sastrīdējās un cīnījās duelī uzreiz ar diviem kavalieriem. Vienu nodūra sirdī, otru – kaklā.
6. vieta: Vēsturē pazīstama aktrise Mopena, kura kaut arī nepiederēja muižniecībai, taču bija liela kašķa meklētāja un piekāva dueļos tik daudz tautas, ka pat pats Ludvigs aizliedza viņai turpmāk ņemt ieroci rokās, pie kam atzīmējot, ka viņai vajagot pietikt arī ar sievisķīgām burvībām.
5. vieta: Krievzemē sieviešu cīņas ilgi bija leģitīmas. Tiesa, cīņā ar vīrieti, sieviete varēja palūgt viņas vietā cīnīties vīru vai brāli. Taču ja bija plānota cīņa ar vitu sievieti, nācās darboties pašai. Cīnijās krievu sievietes, tā teikt, no sirds: ar mednieku šķēpiem, vālēm, rungām ar dzelzs uzgaļiem, vai arī vienkārši dūrēm.
4. vieta: Par pašu bīstamāko dueli Krievijai kļuva Sofijas Frederikas Augustes Anhalt-Cerbskas kauja ar viņas trešās pakāpes māsīcu. Ja viņa tobrīd nebūtu uzveikusi savu pretinieci, Krievijas tronī nebūtu kāpusi Jekaterina II, par kuru pēc laika kļuva Sofija Frederika. Starp citu, tieši Jekaterinas II valdīšanas laikā dāmās cīnijās ar baudu. Tikai 1765. gadā vien norisinājās 20 dueļi, 8 no kuriem pati cariene bija sekundante.
3. vieta: Par cēlsirdīgo dueļu vietu atšķirībā no vīriešiem sievietes izvēlējas salonus. Pats slavenākais salons kā dueļu vieta Pēterburgā bija Vostrouhovas kundzes salons. Tur tikai vienā pašā 1823. gadā notika 17 dueļi.
2. vieta: Pats neparastākais dāmu duelis (ja par tādu vispār var runāt, jo sieviešu kautiņš pats par seci jau ir kas šausmīgs) bija duelis starp Žoržu Sandu un viņas drauga, komponista Lista, jauno pasiju, Mariju D’Agu. Dāmas vīnijās ar nagiem. Neviena neguva uzvaru.
1. vieta: Marķīzes Mortenas pierakstos var lasīt: „Krievu dāmas cīnās bez elegances, tikai niknums un pretinieces iznīcināšana”. Patiesībā lieta jau nebija elegancē. Lieta tāda, ka atšķirībā no krievu sievietēm, vācietes cīnijās puskailas, bet francūzietes – vispār kailas.