Dāma melnā

Noslēpumi un fakti, 2017., Nr.3

Pirmo reizi par spokiem senajā angļu muižā Reinhem Menor, kas piederēja lordam Taunšendam, sāka runāt 1835.gadā. Toreiz pirms Ziemassvētkiem mājā atradās daudz viesu. Starp tiem izrādījās divi kaislīgi šahisti – pulkvedis Loftuss un kāds kungs vārdā Hokings. Kad viņi bija beiguši pēdējo partiju, jau tuvojās pusnakts. Sarunājoties vīrieši pa koridoru devās uz savām istabām. Pēkšņi Hokings iekliedzās un saspieda pulkveža roku: pie vienas no guļamistabas durvīm stāvēja skaista sieviete melnā kleitā.

Norādījums

Viņiem tuvojoties sieviete atkāpās no durvīm un devās tiem pretī. Vīrieši sastinga. Spoks (tas bija viņš!) tuvojās vīriešiem un pēkšņi sacīja: “Rītdien neaizbrauciet no šejienes”, - un pēc tam izgaisa.

Pārsteigtie vīrieši savā starpā ilgi apsprieda šo notikumu, bet no rīta par to pastāstīja saimniekiem. Viņi savukārt uzskatīja, ka tas esot muižas spoks, par kuru viņi dzirdējuši no iepriekšējiem saimniekiem. Pēc Loftusa un Hokinga aprakstiem, viņš bija līdzīgs portretam, kas karājās viesistabā. Tas bija nezināma meistara darbs. Uz tā attēlota skaista jauna sieviete melnā kleitā ar baltu apkaklīti. Šī glezna, kā apgalvoja mājas saimnieks, viņam mantojumā palikusi no iepriekšējiem īpašniekiem.

Loftuss un Hokings nolēma izmantot nakts spoka padomu un tajā dienā neaizbrauca ar vilcienu, kas veda līdz Londonai. Vilciens noskrēja no sliedēm, cieta daudz cilvēku…

Šāviens

Vēlāk Dāma melnā parādījās kapteinim Marietam, savrupnama viesim. Kapteinis apsēdās krēslā, lai nedaudz nosnaustos. Viņam pretī pie sienas karājās tas pats portrets. Mariets ilgi skatījās uz skaistās svešinieces tēlu. Tik ilgi, ka viņu pārņēma nepatīkama sajūta, it kā dāma no audekla raugās tieši uz viņu…

Vēlu vakarā kapteinis nokāpa hallē – iepazīties ar ieroču kolekciju. Patīksminājies par bisēm un pistolēm, viņš atgriezās savā istabā. Pretī tam nāca lēdija melnā rokās turot tikko jaušami spīdošu lampu. Ielūkojies vērīgāk, kapteinis saprata, ka tas ir spoks. Ilgi nedomādams, viņš instinktīvi paķēra vienu no pistolēm un izšāva. Atbalss atskanēja visā mājā, lode izgāja cauri spokam un iestrēga sienā. Bet spoks, it kā nekas nebūtu noticis, turpināja savu ceļu, un, aizgriežoties aiz stūra, drīz vien nozuda. Acīmredzot tas Marietam vēlējās kaut ko pateikt. Pēc pāris dienām kapteinis mira no sirdstriekas.

Kad izlidoja putniņš

Pēc lorda Taunšenda nāves viņa pēcteči XX gadsimta sākumā pēkšņi ataicināja fotogrāfus, Provendu un Šaru, lai nofotografētu savrupmājas interjeru. Kā dienā fotogrāfi krāmējās gar savu lielo kameru, grasoties iemūžināt greznās koka kāpnes. Kad Proveds skatījās aparātā meklējot labāku rakursu, viņa asistents pēkšņi iekliedzās. Proveds pacēla galvu un ieraudzīja to, ko pirms pāris mirkļiem bija redzējis Šara, - dāmu melnā, kura uz viņu pusi lēnām kāpa lejā pa kāpnēm.

“Ser, filmējiet ātrāk!” – iekliedzās Šara. Proveds pieplaka aparātam un asistentam ar roku deva zīmi. Nozibsnīja zibspuldze, apžilbinot abus fotogrāfus. Kad draugu acis atkal pierada pie halles puskrēslas, uz kāpnēm vairs neviena nebija.

Attīstot kadru, Proveds bija pārliecināts, ka tā ir tikai gaismas un ēnas spēle milzīgajā drūmajā zālē. Taču uz negatīva skaidri bija redzama daļēji caurspīdīga figūra, kura stāvēja uz kāpnēm. Tā pirmo reizi spoks tika iemūžināts fotofilmiņā. Vēlāk šī sensacionālā fotogrāfija parādījās daudzās avīzēs, žurnālos, grāmatās. Par dāmu melnā ieinteresējās paranormālo parādību biedrības locekļi. Toties pēc rūpīgas dīvaino hroniku izpētes viņi uzzināja, ka spoks vienmēr parādījies kādas nelaimes priekšvakarā, it kā par to brīdinot muižas saimniekus.

Piemēram, XVIII gadsimta vidū, dāma ieradās pie 14-gadīgās īpašnieka meitas un pat pierunāja viņu nebraukt uz medībām. Spoks minēja šausmīgas detaļas: meitenes galva tiks sasita, kakls, labā roka un potītes salauztas. Likteņa nejaušības dēļ ar meitenes zirgu medībās devās viens no viesiem. No medībām viņš neatgriezās – zirgs metās auļos, un jātnieks pakļuva tam zem kājām.

Dienasgrāmata

Paranormālo parādību speciālisti ilgi strīdējās par fantoma parādīšanās iemesliem. Rezultātā uzradās divas hipotēzes. Pirmā: kāds no klātesošajiem bija spēcīgs “telepātiskais pārraidītājs”, bet visi pārējie – “uztvērēji”.

Šīs idejas pretinieki, kuriem netrūkst loģiskās domāšanas, pierādīja, ka “pārraidītājs” pirms simts gadiem nevarēja parādīties angļu muižā, lai tās iemītniekiem spētu iedvest kaut kādas domas. Otrā versija: Reinhem Menorā kāds meistarīgi izmantoja telepātijas un gaišredzības kombināciju. Vismaz, kā apgalvoja šīs idejas piekritēji, tā ļauj saprast, kādā veidā Dāma melnā pareģoja nākotnes notikumus. Tomēr joprojām paliek mīkla, kas gan vēlējās pajokot tik dīvainā veidā. Vārdu sakot, spriedelēja un pārrunāja ļoti ilgi, bet mīkla tā arī palika neatminēta.

Tostarp lēdija melnā turpināja terorizēt muižas iemītniekus arī XX gadsimtā. Reiz medmāsa Eva Brauna apmeklēja gados paveci muižas īpašnieku – 75-gadīgo Braienu Smitu, kurš bija slims ar tuberkulozi. Vectēvs palūdza atnest glāzi ūdens. medmāsa aizgāja pēc ūdens, bet, kad atgriezās ar glāzi, pacients sacīja, ka veltīgi viņu patraucējis – viņam jau iedeva padzerties. Eva painteresējās, kas to izdarīja. “Eleganta dāma melnā”, - sekoja atbilde… Pēc nedēļas saimnieks nomira.

Drīz vien noslēpumainā lēdija parādījās vēlreiz. Pirms savas nāves 28 gadus vecā Džeina Smita, Braiena mazmeita, kurai bija smaga tipa cukura diabēts, apkalpojošajam personālam pastāstīja, kā pie viņas kājām visu nakti nosēdējusi kāda dāma melnā kleitā.

… Lēdijas melnā noslēpums tika atklāts pavisam nejauši. Pagājušā gadsimta otrajā pusē jaunie savrupmājas īpašnieki plānoja veikt grandiozu remontu. Nācās izjaukt bibliotēku, kurā atradās daudz senu grāmatu. Reiz jaunais mājas saimnieks vakarā pie tējas tases pārlūkoja foliantus un nejauši ieraudzīja dienasgrāmatas, kas iepriekš piederējušas vienam no mājas saimniekiem. Tas vija kāds Čārlzs Bišops. Viņš ļoti mīlēja savu sievu, bet reiz viņam radās aizdomas par sievas neuzticību. Saskaņā ar oficiāliem protokoliem, viņa nomira un tika apglabāta 1726.gadā, bet visiem radās aizdomas, ka bēres bija tikai apmāns. Tā arī bija. Dienasgrāmatās Čārlzs atzinās, ka daudzus gadus vēl pirms savas sievas nāves, to ilgi turējis ieslēgtu vistālākajā mājas kaktā. Pirms nāves sieviete vīram apsolīja nemierīgu dzīvi. Viņas pareģojums piepildījās: viņa sāka vajāt vīru it visur, lai kur viņš savā mājā neatrastos. Sevišķi viņai patika apmeklēt istabu, kurā karājās viņas portrets. Viss beidzās ar to, ka Bišops neizturēja un aizbēga no mājām uz Ameriku. Kas ar viņu tur notika, nav zināms. Kopš tā laika dāma melnā “pārslēdzās” uz savrupmājas iemītniekiem. Eksperti jaunajam mājas īpašniekam ieteica vienkāršu un efektīvu paņēmienu, kā no spoka atbrīvoties – veikt eksorcisma rituālu. Tas palīdzēja, un Dāma melnā uz visiem laikiem pameta savas istabas.