1946.gada 24.jūlijā Nahodku satrieca spēcīgs sprādziens – pie ostas uz Astafjeva raga gaisā uzlidoja tvaikonis “Daļņestroj”, kurš ar sprāgstvielu kravu uz borta gatavojās doties uz Kolimu. Sprādziens bija tik spēcīgs, ka kuģis atradās burtiski pārrauts uz daļām, visas ostas celtnes krastā tika sagrautas.
Kad piejūras novada komitejas sekretāram Pegovam paziņoja par to, viņš sacīja: - Esmu ateists, bet gatavs mest krustus – Dievs to redz, ka mums bija taisnība… Bet par ko viņiem bija taisnība, tūlīt uzzināsim…
Vēl 30.gadu beigās Pegovs, kurš tikko bija pārņēmis novada valdību, un jaunais KOF, topošais PSRS Jūras kara flotes komandieris Kuzņecovs uzstājīgi pārliecināja Maskavu par nepieciešamību sprādzienbīstamās kravas izvest ārpus Vladivostokas – pirmskara (par to zina reti kurš) sprāgstvielu nogādāšana notika caur Vladivostokas jūras tirdzniecības ostu.
Notikuma vietā no Maskavas ieradās PSRS IeM ministra vietnieki Rjasins un Mamulovs, kājās bija saceltas visas piejūras varas iestādes. Tostarp pēc divām nedēļām turpat Nahodkā, augsti stāvošu amatpersonu acu priekšā notika jauns nedzirdēts notikums – rajonā Obodnaja Padj nogranda sprādziens – vēl daudz spēcīgāks.
Uzsprāga noliktavas, kurās glabājās ne mazāk kā seši tūkstoši tonnu sprāgstvielu. Par laimi, noliktavas atradās aiz sopkas, tādēļ pilsēta praktiski necieta. Kļuva skaidrs, ka versija par nolaidību, kuru sākotnēji izvirzīja un pastiprināti apstrādāja, noteikti nederēja. Jūrniecības izmeklētāju speciālā brigāde kopā ar vietējiem varas orgāniem apgrieza visu burtiski kājām gaisā! Bet velti. Uziet iespējamo diversantu pēdas neizdevās. PSRS Iekšlietu ministram Kruglovam nekas cits neatlika, kā atzīt savu bezspēcību. 1946.gada 14.augustā viņš Staļinam un Berijam ziņoja: Uz Nahodkas līci komandētajiem PSRS IeM biedriem Rjasinam un Mamulovam izdevās konstatēt, ka par sprādziena un ugunsgrēka iemeslu Nahodkas līcī kļuva noziedzīga nolaidība no Piejūras Daļstroja vadības puses pieņemot sprāgstvielas no dzelzceļa, to uzglabāšanas un iekraušanas tvaikoņos… Ostas celtnes un noliktava Nahodkas līcī saistīta ar to, ka 1945. – 46.gadā Daļstroj pārgāja uz importu, kas nāca no Amerikas tieši uz Nagajevu, bet pašmāju kravas nebūtu pienācīgā mēra sagatavotas pieņemšanai un pārvešanai…
Daļstroja bāzes vadība Nahodkas līcī nodrošināja pienācīgu kravu uzglabāšanu un pieļāva rupjus pārkāpumus sprāgstvielu uzglabāšanā; pa dzelzceļu piegādātās sprāgstvielas tika krautas lielās kaudzēs, neievērojot nepieciešamos ugunsdrošības pasākumus; sprāgstvielu iekraušanā iesaistījās galvenokārt ieslodzītie, kuri uz šo darbu devās bez rūpīgas atlases un pārbaudes, turklāt iekraušanas-izkraušanas darbu laikā netika ievērots nepieciešamais režīms. Līdz ar to pārkāpjot PSRS TKP lēmumu… no 1945.gada 29.oktobra, kas noteica ministrijām visas kravas Daļstrojam nosūtīt tikai stingrā tarā, kura iztur vairākkārtēju pārvadāšanu un jūras pārvadājumus, lauksaimniecības mašīnu ministrijas rūpnīcas parasti sprāgstvielu iekrāva nekvalitatīvā un sliktā tarā (vairumā gadījumu – papīra maisos). Pie iekraušanas un pa ceļam tara sabojājās, un rezultātā Nahodkas līcī sprāgstvielas nonāca sasistā tarā, dažāda veida sprāgstvielas sajaucās…”.
Un, protams, tika pieminēti galvenie sprāgstvielu iekraušanas darbu organizēšanas un noziedzīgi nolaidīgas attieksmes glabāšanā vaininieki”. Par tādiem pēc izmeklēšanas versijas, tika nosaukti Piejūras Daļstroja pārvaldes priekšnieks Korabļins, viņa vietnieks Safronovs, politiskās nodaļas vadītājs Troškins, nometnes priekšnieks Ostrovskis, noliktavas priekšnieks Diciks, viņa vietnieks Afanasjevs un sprāgstvielu tehniķis. Čevskis. Viņi visi tika arestēti un saukti pie kriminālatbildības.
“Turklāt, - norādīja ministrs, - tika arestēti 9 cilvēki, kuri turēti aizdomās par ļaunprātīgām darbībām…”. Tomēr līdz šodienai nav zināms lietā apsūdzēto liktenis, pat tad, ja notikusi tiesa…
Tomēr drīzumā noslēpumainie diversanti par sevi atgādināja. 1947.gada 19.decembrī Nagajeva līcī viens pēc otra uzsprāga tvaikoņi “Ģenerālis Vatutins” un “Viborga” – tie paši, kurus speciāli izgatavoja Tālo Austrumu jūrniecība apmaiņā pret bojāgājušo “Daļstroju” un uz kuriem, kā apzvērēja, tika veikti visi piesardzības pasākumi.
Uz “Vatutins” un “Viborga” sprādziena momentā atradās liels daudzums sprāgstvielu. Rezultātā bojā gāja visa “Vatutina” ekipāža kopā ar kapteini Kuņicki, upuri bija arī uz “Viborga”, kā arī starp ostas strādniekiem un ieslodzītajiem, visa Nagajeva osta bija izpostīta līdz pamatiem.
Rūpīga izmeklēšana atkal nedeva nekādus rezultātus. Kuluāros sarunājās, ka šī diversija ir ieslodzīto roku darbs, bet kuru tieši – nav skaidrs: vai nu no bijušajiem padomju politieslodzītajiem, kurus no Vācijas atbrīvoja un ar tranzītu pārcēla uz Tālajiem Austrumiem, vai nu no varas orgāniem arestētajiem militārā izlūkdienesta vlasoviešiem.
Piejūras žurnālistikas veterāns Mihails Izbenko, kurš atradās uz “Vatutina” un izglābās burtiski nedēļu pirms katastrofas, pastāstīja, ka jau Hruščova valdīšanas beigās 50.gados viņš nejauši sastapās ar vienu kolimieti un tas lielījās, ka tas ir ieslodzīto roku darbs, kuri vēlējās pasniegt “dāvanu” Kolimas čekistiem to profesionālajos svētkos (20.decembrī).
Cik patiess ir šis apgalvojums, grūti spriest. Jebkurā gadījumā viņa dokumentālajā stāstā, kas veltīts Nagajevas katastrofai un, kas tika izdots pēcpadomju laikā, par to netiek minēts. Neatlaidīgi pie versijas par atriebību no padomju varas apvainoto puses pieturējās arī pazīstamais Tālo Austrumu jūrnieks Pāvels Kujancevs, kurš uz “Daļstroja” strādāja par kapteiņa vecāko palīgu un brīnumainā kārtā izglābies sprādziena momentā.
Lūk, kas ir interesanti. Ne Kujancevs, ne Izbenko, ne pārējie Tālo Austrumu iedzīvotāji, kuri bija pietiekami apgaismoti par notikuma vēsturi, padomju laikā ne īpaši runāja – no augšas tika dots rīkojums “izlikties, ka nekas nav noticis”. Bet tikai pēc pusgadsimta presē sāka parādīties pirmās ziņas…
Līdz šim presē tika apspriests jautājums: cik daudz cilvēku gāja bojā “Daļstroja” sprādzienā? Praktiski visi avoti piekopj standarta formulējumu – “vairāki simti cilvēku”. turklāt tā uzskata ne tikai daudzie anonīmie interneta “niki”, bet pat visai zinoši pētnieki, kuriem bijusi pieeja slepenajiem arhīviem.
Piemēram, bijušais PSRS VDK Piejūras pārvaldes priekšnieka vietnieks Kļockins savās nesen publicētajās atmiņās norāda: “… bet simtiem ieslodzīto un apsardze, kuri drūzmējās netālu no kuģa, pārvērtās asiņainā mistrojumā…”.
Citēsim vēl vienu dokumentu no nesen atslepenotajiem PSRS IeM arhīviem. Konkrēti par sprādzienu uz “Daļstroja” IeM ministrs Kruglovs Staļinam paziņoja sekojošo: “Sprādziens un ugunsgrēka rezultātā Nahodkas līcī iznīcināts tvaikonis “Daļstroj” un visas uz tā esošās kravas kopskaitā: sprāgstvielas – 917 tonnas, cukurs – 113 tonnas, dažādas rūpniecības preces – 125 tonnas, graudi – 600 tonnas, metāls – 392 tonnas, par kopējo summu 9miljoni rubļu; sadegušajās Daļstroja noliktavās iznīcinātas dažādas rūpniecības un pārtikas kravas par kopējo summu 15 miljoni rubļu un sprāgstvielas par summu 25 miljoni rubļu. Sprādziena laikā uz “Daļstroj” tika nogalināti un no ievainojumiem miruši aptuveni 105 cilvēki, tajā skaitā: militāristi – 22, civilie iedzīvotāji – 34, ieslodzītie – 49; ievainoti un atrodas ārstniecības iestādēs 196 cilvēki, tajā skaitā: militārās personas – 55, civilpersonas – 78 un ieslodzītie – 63…”.
No Vaņino līdz Magadanai lielākā terorakta pēckara gados PSRS teritorijā, noslēpums tā arī palika neatklāts. Tostarp katastrofām bija dažāda rakstura sekas – sākot no saimnieciskās līdz praktiski politiskām. Uzreiz pēc sprādziena uz “Daļstroj” pēc Piejūras apgabala komitejas pirmā sekretāra Pegova priekšlikuma, kuru atbalstīja PSRS Jūras kara flotes ministrija, Maskava deva rīkojumu Daļstroj ostu ar visām tās struktūrām pārcelt uz Vaņino, savukārt Vaņino ostas funkcijas, kas atradās PSRS Jūras transporta ministrijas pakļautībā, tika nodota Nahodkai.
Šī neparastā rotācija ļāva būtiski atvieglot pilsētas režīmu (tagad šie paši ieslodzītie devās uz Kolimu tieši no Vaņino) un perspektīvā Nahodku padarīt par atklātu ostu, kura bija vienīgā šajā apgabalā 60.-70.gados.
Visbeidzot, kadru jautājums. Tā sagadījās, ka ārkārtas situācijas gan Nahoskā, gan Nagajeva līcī sakrita ar darbu Kolimā, kur CK augstu amatpersonu komisija “rakņājās” visuvarenā Kolimas apgabala priekšnieka VDK ģenerālleitnanta Ņikišova darbībās, par kuru Maskavā nonāca daudzas sūdzības.
No vienas puses tas bija enerģisks organizators, kurš kara gados nodrošināja zelta, alvas, volframa, kobalta un citu vērtīgo izrakteņu ieguvi (tieši Kolimas zelts kļuva par savdabīgu garantiju Amerikai piegāžu sakarā), no otras puses – viņa darba stils, uzvedība sadzīvē, sevišķi attiecībās ar civilo sievu, kādu Gridasovu, kuru Ņikišovs iecēla par Magadanas nometnes priekšnieci, veidoja neciešamus apstākļus Daļstroja pārvaldes kolektīvā.
Turklāt “nobīdīt” malā Kolimas vadoni nebija vienkārši – viņš bija iemantojis lielu aizgādību no Berijas puses. Bet pēc sprādziena Nagajeva līcī pat visuvarenais Lavrentijs Pavlovičs jau nekādi vairs nespēja palīdzēt. Sākumā kontinentam uzlika aizliegumu, bet pēc tam arī pats “dīvainās planētas” saimnieks devās “pelnītā” atpūtā.
Lūk, ko par to raksta PSRS VDK priekšnieks Vladimirs Kļockins (dzimis 1935.gada 24.janvārī Irkutskā. Izglītība: Tālo Austrumu Valsts universitāte, specialitāte: vēsture un sabiedriskās attiecības (1964.gads). 1972.gadā beidzot Augstāko VDK komandieru skolu par PSRS MP pārgāja dienēt par Piejūras apgabala PSRS VDK nodaļas priekšnieka vietnieku. 1983.-1990.g.g. – PSRS VDK pārvaldes priekšnieks Amūras apgabalā.
1946.gads 24.jūlija saulainā dienā pie ostas piestātnes uz Astafjeva raga stāvēja tvaikonis “Daļstroj”. Krāva sprāgstvielas. Visa šī nāvējošā krava bija paredzēta Magadanas zelta raktuvēm. Pēkšņi kāds iekliedzās: “Ugunsgrēks labajā noliktavas telpā!”. “Daļstroja” kapteinis Bankovičs, ilgi nedomādams, deva komandu iekurināt galveno noliktavas telpu un uzsākt ugunsgrēka dzēšanu. Liesmām telpā bija par šauru, un tās ar lielu troksni un rēkoņu uzšāvās debesīs. Bankovičs pavēlēja pamest kuģi, un, kā tas bija pieņemts, komandtiltiņu atstāja pēdējais. Steigties nebija nozīmes: kad uguns nokļūs līdz četriem simtiem tonnu trotila, bet tā ir kā maza atombumba, sprādziens tikai izpostīs ne tikai ostu, bet arī apkārtnē iznīcinās visu dzīvo…
Kapteiņa Bankoviča ķermeni atrada nākošā dienā zem pāļu kalniem, viņa pakausi bija caururbusi šķemba, no dažiem lēnīgākiem matrožiem neatrada par mirstīgās atliekas, bet simtiem ieslodzīto un apsardze, kas drūzmējās netālu no kuģa, pārvērtās asiņainā mistrojumā. Ostas priekšnieka savrupmāja, kurā pirms 2 – 3 mēnešiem dzīvoja Kļockinu ģimene, bija nopostīta līdz pamatiem. (Tēvs aizgāja no Daļstroja 1946.gada aprīlī). Virs Nahodkas teritorijas nolija naftas lietus.
Pēc vairākām dienām sopkās aiz celtnieku ciemata Obodnaja Padj tika uzspridzinātas Daļstroja speciālo materiālu noliktavas, kurās glabājās lielas Kolimai paredzētās sprāgstvielu rezerves. Atausa atmiņā, ka māte un mana jaunākā māsa Valentīna atradās uz ielas, ar sprādziena vilni māti notrieca no kājām, viņa ar savu ķermeni aizsedza meitu, bet bērnu gultiņa istabā bija sakapāta ar stikla lauskām. Tieši pēc sprādziena uz “Daļstroj” vienā no kuģiem, kuri arī devās no Nahodkas, tika atklāts spridzeklis, kuram vajadzēja detonēt ceļā.
Sākās izmeklēšana. Nejauši Daļstroja pārvaldes tualetē viens no operatīvajiem darbiniekiem atrada finiera gabalu ar uzrakstu: “Drīz Daļstrojam jāpazūd”. VDK kuluāros izskanēja vārds “diversija”. Pēc traģēdijas Nahodkā Tālo Austrumu kuģniecības vadība noskaidroja, ka ar sprādzienbīstamības kravas pārvadāšanu nodarbosies tvaikoņu komandas no “Ģenerālis Vatutins” un “Viborga”.
1947.gada 19.decembrī tvaikonis “Ģenerālis Vatutins” iekraušanas darbu laikā tika uzspridzināts. Pēc dažām minūtēm spēcīgs sprādziens satricināja netālu stāvošo “Viborg”. Nagajeva ostas vairs nebija. No ostas pārvaldes ēkas pāri palika tikai drupas. Bojā gāja gandrīz visa “Vatutina” ekipāža (pussimts cilvēku), uz “Viborg” – kapteinis un divpadsmit jūrnieki.
Starp arhīvu dokumentiem nav tikai ziņu par to, cik katastrofas laikā bojā gāja ieslodzīto. Asiņojoši, saplēstā apģērbā cilvēki četrdesmit grādu lielā salā līda pa sniegu, un viņiem nebija, kas palīdz.
Šīs traģēdijas atbalsis arhīva dokumentos saglabājušās maz. Spriežot pēc visa, izmeklētāji nonāca pie secinājuma, ka visi šie sprādzieni patiešām bija pārdomātas diversijas sekas. To apstiprina Piejūras apgabala žurnālists Mihails Izbenko, kurš uz tvaikoņa “Ģenerālis Vatutins” atradās praksē un no kuģa tika norakstīts tikai nedēļu pirms šīs traģēdijas. Žurnālists rakstīja sekojošo: “Pēc sprādziena Nagajevā, ieslodzītie Vaņino ostā lielījās jūrnieku priekšā, sakot, ka tie bija viņi, kuri kopā ar “Ģenerāli Vatutinu” nosūtīja Kolimas čekistiem dāvaniņu viņu divdesmitgades svētkos. “Vispār jau mēs grasījāmies uzlaist gaisā visu Kolimu” – viņi sacīja.
Versijai par izdomātajām diversijām ir tiesības pastāvēt. Neaizmirsīsim, ka tas bija 1947.gads. Šajā gadā sāka arestēt bijušos karagūstekņus, kuri turklāt 1945.gadā izgāja pārbaudi un tika nosūtīti uz nometnēm.