Nav civilizācijas, lai cik arī primitīva tā nebūtu, kas nezinātu pasakas par gigantisko čūsku, kas visbiežāk ir saistīta ar pazemes pasauli, ūdeni vai auglību un tāpēc vienmēr tiek nostatīti pretī putniem, gaisa okeāna valdniekiem.

Pašas lielākās čūskas ir tās, kas tur vai apvij Zemi. Indiešu mitoloģijā tā ir čūska Šeša, kas tur uz sevis Zemi, senajiem skandināviem – Jormunganda [arī – Midgardsorma – t.p.], kas dzīvo Okeānā, kas apskalo sauszemi un apjož to.

Čūskas simbolika pasaules vēsturē daudzas reizes ir mainījusies un bagātinājusies. Ar to ir saistīti tādi jēdzieni, kā: mūžība un nāve, gudrība un medicīna, viltība un vispasaules ļaunums...

Antīkajā mitoloģijā visvairāk ir pazīstama tā čūska, ar kuru nācās sadurties Kadmam. Atgādināšu: Kadms bija brālis zināmajai Eiropai, kuru nozaga vērsis. Eiropas tēvs sūtīja trīs savus dēlus, tajā skaitā arī Kadmu, meklēt māsu. Divi brāļi drīz meta mieru meklējumiem un nodibināja sev valstis, jaunākais dēls Kadms nepadevās: viņš izstaigāja daudzas valstis, visur jautādams, vai kāds nav redzējis viņa māsu. Neko neuzzinājis, viņš nevarēja atgriezties mājās, tāpēc ka tēvs bija noteicis bez māsas neatgriezties. Pēc Delfu orākula padoma Kadms sameklēja sev piemērotu vietu paša galvaspilsētai, taču uzcelt to nespēja, jo izrādījās, ka alā, kas atradās topošā būvlaukuma vidū dzīvo čūska. Šī čūska kalpoja kara dievam Aresam, no tās acīm šāvās liesmas, no rīkles šaudījās trīsžuburu dzelonis, uz galvas bija zelta sekste. Kadma pēc ūdens sūtītie kalpi, ieraugot čūsku pārakmeņojās. Tas pacēla savu galvu augstāk par koku galotnēm un metās cilvēkiem virsū un viņus aprija. Satraucies par pazudušajiem ceļabiedriem, Kadms devās viņus meklēt un ieraudzīja pie avota cilvēka kaulus, bet uz tiem lepni gulošu, baiga paskata, milzīgu čūsku. Kadms meta tam ar tuvāko klints gabalu, taču čūska pat nepamirkšķināja. [Vispār jau, cik zinu, čūskas nemirkšķina? - t.p.] Tad Kadms iedūra čūskā savu šķēpu. No rētas sāka plūst melnas asinis – no rīkles – dūmot melna inde. Drudžaini kuļot ar asti, čūska lauza simtgadīgus kokus... Beidzot Kadms pieveica čūsku.

Kamēr viņš stāvēja, atgūstot elpu, pie viņa pienāca Zeva meita Atēna Pallāda, kas izrādās, ne bez intereses bija vērojusi cīņu. Viņa lika Kadmam izraut čūskai zobus un iesēt laukā. Pateica un pazuda, bet varonis sāka ar akmeni izsist, ar nazi izlauzt asos, sprīdi garos čūskas zobus.

Nepārstājot brīnīties, kāpēc dievietei tāda doma ir ienākusi prātā, Kadms iesēja zobus un viņa acu priekšā tie sāka dīgt!

No zemes parādījās asi pīķi, pēc tam bruņu cepuru sekstes, beidzot – galvas. Un, lūk, uz lauka jau stāv divi smagi bruņotu karavīru nodaļas.

Kadms ķērās pie ieročiem, bet viens no karavīriem viņam uzkliedza:

–         Nemaisies! Mums pašiem ir savas lietas kārtojamas!

Bijušie čūskas zobi sāka izmisīgu cīniņu un drīz gandrīz visi bija gājuši bojā. Palika tikai pieci. Tad viens no viņiem nometa ieročus zemē, visi karavīri sabrāļojās un pēc tam vērsās pie Kadma ar priekšlikumu, pieņemt viņus dienestā. Kadms bija ar mieru un viņi sāka būvēt savu galvaspilsētu – Tēbas.

Šis tēls – čūskas zobi, no kuriem, ja tos iesēj, izaug mežonīgi karavīri, kas pēc tam ir gatavi nogalināt viens otru – ātri vien kļuva par iemīļotu simbolu antīkajiem rakstniekiem, tas vairāk pazīstams ar nosaukumu “pūķa zobi” (kara sēklas, kas gatavas uzdīgt no jauna). Vismaz vēl viens antīkais varonis arī saskārās ar šiem zobiem. Tas ir Jazons.  Tieši viņam izdevās iejūgt priekšā arklam uguni dvesošus vēršus [Traktora prototipus – t.p.], lai ar tiem uzartu lauku, kas pēc tam tika apsēts ar pūķa zobiem, kas bija palikuši pāri Kadmam. Tomēr šoreiz, izaugušie karavīri nedomāja kauties savā starpā, bet metās virsū Jazonam un viņam nācās apsist visus pūķa zobus.

Turpinājums sekos.