Nav zivs, tas ir noteikti

Kopš bērnības mūs mācīja (un pilnīgi pareizi) ka, neskatoties uz zivjveidīgo ķermeņa formu un dzīvi okeānā, vaļi pieder zīdītāju klasei (lai ko tur arī neapgalvotu, pie visas mūsu cieņas, A.S.Puškins). tas nozīmē, ka vaļi ir siltasinīgi, baro mazuļus ar pienu un elpo ar parastu gaisu, kaut arī var ilgu laiku atrasties zem ūdens. Starp citu, pazīstamās “strūklaciņas”, kuras valis izlaiž no elpošanas atveres, kad izpeld virspusē, - tas vispār nav ūdens, bet ogļskābā gāze. Tas ir, valis, vārda tiešajā nozīmē, izelpo, kā parasts nirējs, kurš izkļūst no dzelmes svaigā gaisā. Bet uz visām pusēm lidojošās šļakatas – tas vienkārši ir ūdens, kurš iekļuvis atverē.

Demaršs pirms miljoniem gadu

Visi vaļveidīgie, pie kuriem pieder, vēl, izņemot vaļus, arī delfīni un cūkdelfīni, ir sauszemes zīdītāju pēcteči. Lai cik dīvaini tas neizklausītos, taču šodien tuvākais vaļa sauszemes radinieks ir begemots. Apmēram pirms 54 miljoniem gadu visi viņi izcēlās no kopēja senča, bet vēl pēc četriem miljoniem gadu vaļi, diezgan ticami kaut ko nesadalījuši ar saviem sauszemes “līdzpilsoņiem”, aizlīda okeānā un tur palika. Par šo demaršu zinātnieki iesauca vaļus un viņiem līdzīgos otrreizējiem ūdens iemītniekiem.

Paši vaļi iedalās ūsainajos un zobainajos. Pirmie pārtiek no planktona, kuru iegūst no ūdens ar vertikālu raga plākšņu palīdzību – vaļa ūsām, kuras bija briesmīgi populāras iepriekšējo gadsimtu modes dāmu vidū. Modes dāmām vaļa ūsas kalpoja dažu apģērba detaļu “pastiprināšanai”, bet lūk vaļiem tās bija vairāk vajadzīgas – ūsas darbojās kā speciāls filtrs, kurš spēja aizturēt barību.

Zobainie vaļi, kā tas saprotams no nosaukuma, ir bruņoti ar zobiem un medī zivis un kalmārus. Tiesa, viņi pie tam nozīmīgi atpaliek izmēros no saviem ūsainajiem sugasbrāļiem.

Vaļu mīklas

Agrāk, līdz dziļūdens aparātu izgudrošanai, zinātnieki pētīja jūras dibena apdzīvotājus pēc kašalotu kunģa satura. Kašaloti var nirt dziļumā līdz trim “ar astīti” kilometriem un tur paspēj vēl pamedīt. Lūk šie tad medību objekti, kaut arī jau daļēji sagremoti, arī kalpoja zinātniekiem par vienīgo izziņas avotu par dziļūdens briesmoņiem.

Bet lūk dažāda veida ziņas par pašu vaļu dzīvesveidu un migrāciju visvienkāršāk uzzināt, lai cik dīvaini tas arī skanētu, var pēc ausu sēra, kurš no vaļa dzimšanas brīža krājas viņa ausīs un nekur nepazūd. Ja, piemēram, zilajam valim izdabūt no ausīm sēra korķi, tad pēc tā var precīzi noteikt dzīvnieka vecumu, tāpat kā par koka gadu apļiem. Tāpat pēc vaļa sērā esošajiem dažādiem piesārņojumiem no apkārtējās ūdens vides var izanalizēt viņa migrācijas ceļus.

Autodafē pingvīniem

Saprotams, cilvēks nevarēja neiedalīt savu uzmanību šiem dzīvniekiem. Bet viss dzīvais, kas nonāk viņa redzeslaukā, agri vai vēlu kļūst par ražošanas objektu. No sākuma medības veica no buru vaļu medību kuģiem. Piepeldot tuvāk savam upurim, jūrā nolaida laivu un pietuvojās pēc iespējas tuvāk, lai varētu uzmest valim harpūnu. Harpūna iesprūda dzīvnieka ķermenī, kurš tūlīt pat ienira mēģinot aiziet zem ūdens no saviem sekotājiem. Taču viltīgie cilvēki piesēja harpūnai garu virvi ar mucu-pludiņu galā un izsekoja vali iedurot viņā arvien jaunas harpūnas tik ilgi, kamēr mirušais ķermenis neuzpeldēja virspusē. Šīs rūpals bija grūts un bīstams – jo iesaistoties cīņā ar jūras gigantu, vaļu mednieki varēja tikt nogremdēti ar vienu spēcīgu astes vai galvas sitienu. Un arī panākt airu laivā pat ievainotu vali – nevienkārši. Taču, sākot ar 1868.gadu, kad norvēģis Svends Goins izgudroja harpūnas lielgabalu, bet buru kuģus nomainīja tvaikoņi, vaļiem nebija izredžu. Tagad harpunieris izšāva no lielgabala, kurš bija uzstādīts kuģa priekšgalā, bet pati harpūna bija aprīkota ar granātu, kura uzsprāga vaļa ķermenī, radot viņam smagas brūces. Tā ka kādreiz godājamas un bīstamas medības pārvērtās dzīvnieku masveida iznīcināšanā.

Tajos laikos okeānos vispār darījās kaut kas neiedomājams. Piemēram, periodā, kad Eiropieši kolonizēja Folklendu salas, ļoti daudzi pārceļotāji nodarbojās ar vaļu medību rūpalu. Lai tecinātu taukus un iegūtu trānu viņiem vajadzēja lielu malkas daudzumu, tomēr Folklendās kā reiz malkas ta nepietika. Un tad vaļu mednieki kā kurināmo sāka izmantot… pingvīnus. Izrādījās, ka pingvīni ļoti labi deg pateicoties tam, ka viņiem ir biezs tauku slānis, un pie tam vēl salās viņu bija daudz vairāk, nekā auga koki. Nelaimīgos pingvīnus, lai nestaigātu pēc “vienas pagales” pa visu salu, sadzina barā un dzina tieši pie ugunskura, kur, arī notika viss tālākais autodafē, kuru aprakstīt nav vēlmes, un arī nepieciešamības arī nav.

Ceļš uz izmiršanu

Kas attiecas uz vaļiem, tad tika izmantots absolūti viss. Sākot no zemādas taukiem un mugurkaula iztecināja taukus, kurus pēc tam tika pārstrādāts taukos un margarīnā, smērvielās, tehniskajā un destilētajā glicerīnā, ziepēs, teātra grimā, mazgājamā pulverī. Bet no taukiem gatavoja linoleju un tipogrāfijas krāsu. Vaļu spermacets kalpoja par izejvielu kosmētisko krēmu un lūpu krāsas ražošanā. Kauli kalpoja par piebarošanas līdzekli mājlopiem un mājputniem, kā arī tika izmantoti kā mēslojums. Vaļu ūsas, kā jau tika minēts, bija ļoti pieprasītas modes dāmu vidū. Gaļu izmantoja pārtikā, no aknām ieguva dažus vitamīnus, bet no aizkuņģa un aizkrūts dziedzeriem gatavoja medicīniskus preparātus. Ambra, kuru ieguva no vaļu zarnu trakta, tika izmantota kā aromāta nostiprinātājs smaržu izgatavošanā.

Nav brīnums, ka tādas patērētāja attieksmes vaļu paliek arvien mazāk un mazāk. Un lūk, var teikt, pēdējā brīdī vairums valstu pieņēmušas aktu, kurš aizliedz visiem, izņemot mazās tautas (piemēram, eskimosiem un aleutiem), kuras tikai no tā dzīvo. Aktu ne visi parakstīja. Piemēram, Norvēģija, Islande un Japāna joprojām medī vaļus un apgalvo, ka viņiem tā pieņemts un viss.

Tomēr, neskatoties uz visiem glābšanas pasākumiem, vaļu skaits atjaunojas ļoti lēni, un ne jau Norvēģija ar Islandi ir pie vainas, bet smagais ekoloģiskais stāvoklis.