1891.gadā amerikāņu laikraksti ziņoja par kārtējo pārsteidzošo atradumu, ko savā mājā veikusi padzīvojusī S. Kalpas kundze. Saskaldot sīkāk ogles gabalus, lai ievietotu tos savā krāsnī, viņa vienā no tādiem atšķēlumiem atklāja apbrīnojami daiļa darinājuma zelta ķēdīti. Ogles gabals salūza tieši uz pusēm, ķēdītes gali palika iemūrēti abās daļās. Šos galus no ogles gabaliem jau izvilka vietējā šerifa, tiesneša un ārsta klātbūtnē. Proti, runa ir par ļaudīm, kuri visnotaļ pelnījuši uzticību.

Un šie ir tikai divi gadījumi no milzīgās gūzmas līdzīgo. Patlaban ogļu slāņos atrasto neparasto izstrādājumu daudzums sasniedz vairākus tūkstošus. Ogļraktuvju šahtās atrod naglām, monētām, ķēdītēm, gredzeniem, skrūvēm ar vītni, nažiem, traukiem un lodēm līdzīgus priekšmetus. Donbasā daži ogļrači pat izveidojuši nelielas kolekcijas no „lietiņām”, kuras viņi atraduši ogles gabalos. Bet 1856.gadā ASV Tuolamas apgabalā, rokot šahtu, 40 metru dziļumā atrada pilnu skeletu, kas pilnībā līdzīgs mūsdienu cilvēka skeletam. Šis pazemes slānis ar tajā iemūrētajām noslēpumainajām atliekām tur neskarts nogulējis daudzus miljonus gadu...

Ne mazāk noslēpumaini un sensacionāli ir akmenī saglabājušos cilvēka pēdu nospiedumi. Arī to vecums skaitāms desmitos miljonu gadu. Aptuveni 43.izmēra cilvēka kājas nospiedumu akmenī virkni 1983.gadā atklāja Turkmenistānā, kad tur veica izrakumus akadēmiķa K. Amanijazova vadībā. Slānis datēts ar 150 miljoniem gadu, proti, dinozauru valdīšanas ziedu laikmetu.

Analoģiski nospiedumi atklāti arī Āfrikā un ASV. 1922.gadā Ņujorkas laikrakstā „Sunday American” bija publicēts profesora U. Balova raksta, kurā viņš vēstīja par atrastu pārakmeņojušos cilvēka kurpes pazoli. To atrada Džons Reids, pazīstams antropologs, kurš atveda pārakmeņojumu uz Ņujorku, kur to pakļāva rūpīgai un ārkārtīgi piekasīgai izpētei. Tā vecumu noteica ar... 213 – 248 miljoniem gadu! Pēc 65 gadiem „Reida pārakmeņojumu” pakļāva atkārtotai izpētei. Tā vecumu apstiprināja, savukārt mikrofotografēšana ļāva konstatēt izteikti roku darba izpildītu apmali un tajā esošos savītos diegus, kas savieno apmali ar pazoli, kas būtībā apstiprināja to, ka jebkāds viltojums ir neiespējams.

Par to, ka miljoniem gadu senas arheoloģiskās pēdas veiktas ar cilvēku vai viņiem līdzīgu būtņu rokām, liecina arī atrastie to radītāju attēli. 1987.gadā ASV Nebraskas štata laikraksts „Daily News” rakstā „Grebts akmens šahtā” vēstīja par atradumu atšķelta klints ogļu slānī, kas jau pilnībā satrieca visus pēc kārtas. Tas bija tumšpelēks akmens 1,2 metru biezumā, uz kura virsmas bija izveidotas līnijas, kas veidoja pareizas formas rombus. Katra romba vidusdaļā bija visnotaļ reālistiskā manierē attēlota bārdaina cilvēka seja ar padziļinājumu pieres daļā. Visas sejas bija viena otrai ļoti līdzīgas. Iespējams, tur bija attēlots viens un tas pats cilvēks. Divos rombos viņš skatījās pa kreisi, visos pārējos – pa labi. Uz jautājumu par to, kā šis akmens varēja nonākt 45 metru dziļumā, neviens nespēja sniegt sakarīgu atbildi. Ogļrači bija pārliecināti, ka tur, kur akmens atrasts, zemes slāņi nekad iepriekš nav rakņāti. Ogļu vecumu šahtā novērtēja ar 280 – 250 miljoniem gadu.

Vēl viens attēls atrasts 1889.gadā ASV Aidaho štata Nampā, dziļurbuma rakšanas laikā. Zem birstošo smilšu, māla un bazalta slāņiem 91,5 metru dziļumā strādnieki atrada no māla lipinātu sievietes figūriņu. Sejai piemita eiropeīdi vaibsti. Figūriņas augstums bija aptuveni 4 centimetri...

Pirmie cilvēki parādījās ne gluži „atbilstoši Darvinam”

Oficiālās zinātnes ļaudīm uz šiem un citiem līdzīgiem jautājumiem faktiski ir tikai divas atbildes: „falsifikācija” un „dabas veidojums”. Pēc tās vajāšanas, ko savas attīstības procesā zinātne kā tāda vēsturiski izcietusi no reliģiski apmāto un attiecīgi tumsonīgo kristiešu ālēšanās, tas, protams, šķiet vairāk nekā pārsteidzoši, bet – diemžēl tas ir fakts.

Bet, ja šo problēmu aplūko bez muļķīgiem aizspriedumiem, acumirklī rodas vairāki jautājumi: kas izgatavojis šos priekšmetus, kur un kā radušies šie izgatavotāji un kur tie vēlāk pazuduši, un tamlīdzīgi. Vismazāk izgatavotāju lomai piemēroti šķiet citplanētieši. Tāpēc, ka attiecīgie priekšmeti ir salīdzinoši primitīvi, lai tiem būtu jebkāda saistība ar NLO pilotiem, tāpēc drīzāk liecina tomēr par kādu vairāk nekā noslēpumainu vietējo Zemes civilizāciju.

Taču cilvēku civilizācijas pastāvēšana akmeņogļu periodā ir pretrunā ar pilnībā visiem mūsdienu zinātnes uzskatiem, un vispirms jau ar tāpat dažādos aspektos apšaubāmo Čārlza Darvina teoriju. Raugi, pirms 300 miljoniem gadu nemaz vēl nebija pērtiķu, no kuriem varētu izveidoties cilvēks. Tad vispār zīdītāji tikai sāka pamazām veidoties. Tas bija posmkāju uzplaukuma periods – senajos paparžu mežos skraidelēja gigantiski simtkāji un tiem līdzīgie.

Līdztekus pārsteidzošajiem arheoloģiskajiem atradumiem pretrunā ar Darvina teoriju nonāk arī nesen veiktie vairāku simtu dažādu rasu un dažādās valstīs dzīvojošu cilvēku DNS pētījumi. Un šie pētījumi apliecinājuši, ka cilvēce radusies no vienas sievietes jeb tā dēvētās „mitoloģiskās Ievas”, kura ir visu mūsdienu cilvēku ciltsmāte, un kura uz Zemes dzīvojusi pirms 140 – 280 tūkstošiem gadu. Tāpēc nekas cits neatliek, kā vien pieņemt, ka kāda hominīdu (tātad – cilvēkveidīgo pērtiķu) mātīte savulaik bijusi pakļauta mutācijām, kā rezultātā īstenojies evolucionārs lēciens, kas izraisījis cilvēka parādīšanos.

Taču šāds secinājums lielākajai daļai zinātnieku, īpaši zoologiem un antropologiem, šķiet vistīrākās raudzes fantastika. Atbilstoši visām zinātnes mērauklām sanāk tā, ka viena vienīga būtne, lai cik arī auglīga viņa būtu, nekādā ziņā nevarēja izraisīt pilnībā jaunas sugas rašanos. Mātītei – mutantam un viņas pēcnācējiem vajadzēja ar 100% lielu varbūtību vienkārši iet bojā.

Paši pirmie cilvēki varēja izdzīvot tikai tajā gadījumā, ja viņi paši un viņu vistuvākie pēcteči ir attīstījušies pietiekami komfortablos svešplanētiešu inkubatora apstākļos. Tad, kad šie cilvēku sugas pārstāvji bija jau pietiekami savairojušies, viņu „radītāji” izlaida viņus uz Zemes virsmas, piešķirot spēju izdzīvot šeit dabiskos apstākļos...

Cilvēku civilizācijas gāja bojā un atkal radās no jauna

Visdrīzāk, šai noslēpumainajai „pirmmātei” nebija nekādas saistības r hominīdiem, un tas nozīmē, ka tā ir pilnībā īpaša suga, kas uz Zemi atvesta no ārpuses. Šī suga uzkonstruēta ārpuszemes laboratorijās, izmantojot kaut kādas citas Zemes tipa planētas cilvēku sugas pārstāvjus, kuri vēlāk ģenētiski modificēti nolūkā adaptēt specifiskajiem Zemes apstākļiem.

Šajā gadījumā visnotaļ loģiski veidojas versija par mūsu planētas „viļņveida” apdzīvošanu. Kaut kādi svešplanētiešu „radītāji” daudzu miljonu gadu laikā nepārtrauca izmisīgās pūles apdzīvot Zemi ar saprātīgām cilvēkveidīgām būtnēm, kuras, iespējams, ir ļoti līdzīgas viņiem pašiem (un tas ir faktiski jau mūžvecs viedoklis, jo iekļauts jau seno žīdu hroniku apkopojumā, ko dēvē arī par Bībeli, proti, ka viņu dievs cilvēku esot radījis atbilstoši savam „ģīmim”).

Atbilstoši „radītāju” iecerei, šo saprātīgo būtņu civilizācijai vajadzēja attīstīties „no nulles” jeb tātad no vispirmatnējākā mežonīguma. Cilvēkus uz Zemes mēģināja „izaudzēt” jau kembrija periodā, aptuveni pirms 600 miljoniem gadu. Tā laika cilvēki acīmredzot kaut kādā veidā spējuši izdzīvot un attīstīties. Viņiem bija savs akmens laikmets, kam sekoja dzelzs laikmets, parādījās arī primitīva māksla un arodi. Taču jaunās planētas skarbie apstākļi nebija gana labvēlīgi eksperimentam. Skaitliski ļoti niecīgā cilvēku kopiena, vēl nepaspējusi lāga attīstīties, stihiju iespaidā strauji degradējās un pilnībā izmira.

Arī nākamie mēģinājumi apdzīvot Zemi ar cilvēkiem cieta neveiksmi. Uz Zemes risinājās aktīvi tektoniskie procesi un krietni vien biežāk, nekā tas notiek tagad, notika globālas katastrofas...

Cilvēku „iedzīvināšanas viļņi”, kas savu attīstību iesāka ar pirmatnējo iekārtu, cīnījās faktiski tikai par izdzīvošanu, sekmīgi sakrītot apstākļiem, spēja izveidot kaut ko puslīdz līdzīgu civilizācijai, taču pēc kārtējās katastrofas, līdzīgi citām dzīvnieku sugām, pilnībā izmira. Skopās šo „iedzīvināšanas viļņu” jeb superseno paleocivilizāciju pēdas mēs tagad lielā pārsteigumā atrodam zemes slāņos, kas attiecināmi uz akmeņogļu periodu, devonu, juru.

„Radītāji nepameta savus mēģinājumus. Mūsdienu civilizācija vērtējama kā sekmīgākais no tiem. Mūsu civilizāciju neskāra superglobālās katastrofas (protams, ja neskaita Lielos ledus laikmetus, kurus visus mūsu priekšteči visnotaļ sekmīgi pārdzīvoja), un arī apkārtējā dzīvnieku pasaule izrādījās ne tik lielā mērā agresīva, kā iepriekšējās ērās. Mūsu „vilnis” aizplūdis krietni vien tālāk par visiem iepriekšējiem.

Tomēr jebkurā gadījumā paliek, šķiet, vissvarīgākais jautājums: kādam gan nolūkam mums joprojām nezināmajiem „radītājiem” bija nepieciešams uz Zemes izveidot cilvēku rasi? Un, visbeidzot – kas un kur tad „viņi” ir?

Zemes ganības un kauja par planētu

Patlaban pētnieku saimē ļoti izplatīts ir viedoklis par to, ka Zeme atnācējiem ir savdabīga „ferma”, kurā barojas un vairojas „slaucamie lopiņi” – cilvēki un dzīvnieki, kas paredzēti atnācējiem nepieciešamā bioloģiskā materiāla nodrošināšanai. Iespējams, Zeme pieskaitāma tam salīdzinoši reti sastopamajam planētu tipam, kur pastāv ļoti labvēlīgi apstākļi tāda veida „fermu” izvietošanai.

Tomēr teorija par cilvēci kā „slaucamo lopiņu” lāga neiztur nopietnu kritiku. Tās visvājākā vieta – cilvēku sabiedrības ārkārtīgi straujais progress. Interesanti, kāpēc gan radītāji, kuriem cilvēki vajadzīgi tikai kā „lopi”, atstāja viņus uz skarbās planētas faktiski bez jebkādas palīdzības, ļaujot viņiem attīstīties dabiskā ceļā, pašiem cīnīties ar nelabvēlīgajiem apstākļiem un izteikti naidīgo apkārtējo vidi? Un tad vēl pieļaut, ka viņi izgudro atomieročus, kas vienā acumirklī var nosvilināt visu „fermu”? proti, ja tā patiešām būtu „ferma”, radītāji taču ne acu nenovērstu no sava „ganāmpulka”, nodrošinot tam visoptimālākos apstākļus un sekojot tam, lai „lopiņi” neiznīcina viens otru!

Ja spriež atbilstoši dažādām pazīmēm, atnācēji cilvēkus un dzīvniekus patiešām izmanto bioloģiskā materiāla iegūšanai, par ko liecina lielais bez asins atstāto dzīvnieku ķermeņu un tostarp arī cilvēku mīklainās pazušanas, kuru kopskaits un iesaistīto stāstītais ir tik lielā daudzumā, ka to ne tikai vairs nevar noslēpt, bet par to jau runā aizvien vairāk un plašāk. Turklāt viss liecina, ka šāda dzīvnieku un cilvēku materiāla izmantošana notikusi visos laikos un itin nemaz nav ietekmējusi cilvēku civilizācijas attīstību.

Var pieņemt, ka tad, kad cilvēki savairojās un apdzīvoja planētu, šurp salidoja liels daudzums svešplanētiešu plēsoņu, proti, dažādu svešplanētiešu rasu pārstāvji, kuri, atšķirībā no radītājiem, tieši arī ir bioloģiskā materiāla mednieki. Zinot, ka Zeme un uz tās „iekoptie” iedzīvotāji ir to radītāju paspārnē, šie plēsoņas izvēlējās darboties slepeni, izmantojot hipnozes un zombēšanas metodes, izdzēšot no cilvēku atmiņas savu noziedzīgo darbību pēdas.

Ufologi jau krietni sen runā par to, ka joprojām risinās slēpta sāncensība par Zemi, ko savstarpēji īsteno dažādu kosmisko rasu pārstāvji. Dažkārt šī sāncensība pāraug nežēlīgās kaujas sadursmēs jeb īstenos „zvaigžņu karos”. Acīmredzot šīs kaujas izcīna cilvēku radītāji un plēsoņas, un ne gluži vienmēr pārsvars ir radītāju pusē, jo bieži vien plēsoņām izdodas izlauzties līdz Zemei un zagt te cilvēkus. Ja viņi te būtu „saimnieki” un Zeme viņu „ferma”, viņi, visdrīzāk, rīkotos pilnībā nekautrējoties un viņi būtu atbilstoši strukturējuši cilvēku sabiedrību, kas darbotos kā viens milzīgs cilvēku miesas audzēšanas mehānisms.

Taču tā kā tas tā nav noticis, gluži pats veidojas kārtējais secinājums, proti – cilvēkiem uz šīs planētas tomēr nav paredzēts „slaucamo lopiņu” liktenis. Par to liecina arī regulārā radītāju iejaukšanās cilvēku civilizācijas gaitā. Jau kopš vissirmākās senatnes viņi nosūtījuši pie cilvēkiem savus civilizētājus – skolotājus, kuri devuši nepieciešamās zinības un arī tehnoloģijas. Turklāt viss liecina, ka šī iejaukšanās notiek arī mūsdienās, par ko liecina atklātībā nonākušie fakti par dažu lielvalstu – galvenokārt ASV – specdienestu un valdību slepenajiem kontaktiem ar svešplanētiešu pārstāvjiem.

Laika mašīna

Un, šķiet, tieši saistībā ar iepriekš pausto ir vērts kārtējo reizi atgādināt arī par citiem, daudzkārt uzskatāmākiem, bet vienlaikus ne mazāk neizskaidrojamiem artefaktiem. Piemēram, senās Ēģiptes piramīdas. Vēl līdz gluži nesenam laikam valdīja uzskats, ka piramīdas ir diženas kapenes, valdnieku jeb faraonu pēdējā atdusas vieta. Taču tagad zinātnieki jau aizvien vairāk sāk paust, ka šo noslēpumaino būvju patiesās funkcijas ir krietni vien plašākas. Par to liecina kaut vai pārsteidzošie jaunākie Heopsa piramīdas mērījumi. Viena no tās skaldnēm pa meridiānu vērsta tieši uz ziemeļpolu, turklāt ar novirzi, kas ir mazāka, nekā, piemēram, Parīzes observatorijai. Turklāt noskaidrojies, ka senie ēģiptiešu meistari (ja vien būvētāji patiešām bijuši viņi) piramīdas izveidojuši kā Oriona zvaigznāja zvaigžņu izvietojuma atspoguļojumu, bet Lielās piramīdas virsotne raugās tieši uz Polārzvaigzni. Tāpēc gluži dabiski rodas jautājums – vai tiešām tik pārsteidzoša izvietojuma precizitāte bija nepieciešama tikai faraona apbedīšanai?

Viena no teorijām pauž, ka piramīdas ir visjaudīgākais Zemes enerģētiskais centrs. Heopsa piramīdas izvietojums šajā ziņā ir unikāls: meridiāns, uz kura izvietota tās virsotne, sauszemes un ūdens klājiena virsmu sadala vienādās daļās, ieskaitot Ameriku un Kluso okeānu. Vēl vairāk: paralēle, kas iet cauri piramīdas centram, tieši tāpat sadala planētu divās vienādās daļās atbilstoši ūdens un sauszemes daudzumam.

Filmas „Dievu tehnoloģijas” autors Andrejs Skļarovs pauž savā ziņā vēl neizstrādātu jeb darba versiju par to, ka piramīdas ir enerģiju uzkrājēji, vienalga – cilvēku interesēs vai arī kādām kosmiskām tālākām transportēšanām. Savukārt amerikāņu zinātnieki jau pamanījušies šai teorijai piešķirt gluži noteiktu devu zinātniskuma. Viņi pauž, ka zem Gizas plato atrodas ūdens slānis, un tekošais ūdens radīja elektrisko lādiņu, savukārt šahtu un gaiteņu jonizētais gaiss darbojās atbilstoši automobiļu akumulatoru principam.

Pietiekami daudzos zinātniskajos darbos atkārtojas doma par to, ka Heopsa piramīda nav kultūras, bet gluži tehniska būve. Ka tā ir kaut kā glabātuve jeb mašīna, kas paredzēta mums pagaidām pilnībā nesaprotama darba veikšanai. Un šeit šī teorija savijas kopā ar kādu citu, ne mazāk noslēpumainu notikumu – teiksmainās Atlantīdas pazušanu. Leģendārais gaišreģis Edgars Keisijs savulaik apgalvoja, ka Ēģipte ir bojā gājušās Atlantīdas zinību krātuve, bet piramīdas – bibliotēkas, kas sevī savākušas senatnes kultūras noslēpumus. Vai tā patiešām bija Atlantīda, vai arī kāda cita civilizācija – tas mums nav zināms, taču šai teorijai ir pietiekami liels atbalstītāju skaits un tas turklāt nemitīgi pieaug...

Kā viņi to darīja?

Teoriju par krietni vien senāku un ļoti attīstītu civilizāciju pierāda arī tāda zinību un tehnoloģiju esamība, kam mūsu zinātne vēl tikai pamazām sāk pietuvoties. Jau 19.gadsimtā britu arheologs Flinders Pitrī jutās pārsteigts par to, ka to plākšņu, no kurām uzbūvētas piramīdas, kļūda nav lielāka par diviem milimetriem, savukārt to sadures vietās nav iespējams iebāzt pat naža asmeni. Galvenā mīkla – kādā veidā vispār milzīgie akmens bluķi pacelti vairāku desmitu metru augstumā? Pat mūsdienās, kad cilvēces rīcībā ir visnotaļ jaudīga būvtehnika, to praktiski nav iespējams īstenot.

Tradicionālie avoti vēsta par nesaudzīgu vergu darba izmantošanu un primitīviem darbarīkiem, piemēram, šļūcēm un nolaidenām virsmām. Hērodots raksta par 100 000 cilvēku, kuri, būvējot Heopsa piramīdu, strādājuši 20 gadus, taču arī viņš nepaskaidro to, kā gan visi šie cilvēki spējuši izvietoties salīdzinoši tik ierobežotā būvlaukumā...

Savulaik japāņu entuziasti mēģināja uzbūvēt piramīdu, izmantojot šāda veida senatnes tehnoloģijas, taču tas izrādījās neiespējami. Bloku pacelšanai paredzētajiem uzbērumiem vajadzēja būt tik pat milzīgiem, kāda ir pati piramīda, taču tādus nebija iespējams uzbūvēt, jo visi jau pusceļā sabruka paši no sava svara...

Alternatīvā viedokļa piekritēji apgalvo, ka senie ēģiptieši blokus cēluši pa gaisu. Ar ultraskaņu lietojamu mākslīgās levitācijas parādību atklāja 1979.gadā ASV Kalifornijas tehnoloģiskajā institūtā. Taču tad runa bija par priekšmetiem, kuru izmēri nav lielāki par... vistas olu. Par akmens bluķiem vairāku tonnu smagumā vēl nerunā arī mūsdienās.

Cik tām patiesībā ir gadu?

Tiklīdz sākas runa par to, kam tad īsti paredzētas senās piramīdas, acumirklī rodas virkne pretrunu saistībā ar to uzbūvēšanas laiku. Oficiāli uzturētā teorija pauž, ka tām ir aptuveni 6000 gadu. Tomēr ir vismaz trīs būtiski pierādījumi tam, ka šīs „kapenes” ir krietni vien vecākas.

Ja piramīdu izvietojumu iezīmē kartē, kļūst redzams, ka tās atveido Nīlas upes tecējuma kontūras, taču atrodas no tās palielā attālumā (13 kilometrus). Vai šajā gadījumā nebūtu gluži loģiski pieņemt, ka piramīdas savulaik būvētas tieši gar Nīlas krastiem? Upe laika gaitā mainījusi savu gultni, taču tam nolūkam, lai aizietu tik tālu no piramīdām tai tomēr būtu bijis nepieciešams ilgāks laiks par 600 gadiem.

Neatkarīgie ēģiptieši uzskata, ka „Lielā piramīda uzbūvēta kādas krietni vien senākas būves vietā”. Tās iekšienē esot šaura eja, kas ved dziļi pazemē. Pietiekami daudz kas norāda uz to, ka šī eja izveidota ļoti tālā senatnē, tā dēvētajā pirmsdinastiskajā periodā. Savukārt otras piramīdas pamati esot vēl senāki par Heopsa piramīdas pamatiem.

Tas viss ļauj izvirzīt pieņēmumu par to, ka tradicionālie uzskati par piramīdu uzbūvēšanas laiku nav gluži precīzi. Vairāk par to vēsta Sfinksa pētnieks Džona Vesta versija. Milzīgo Sfinksa akmens ķermeni klāj tekoša ūdens straumes pēdas. Zināms, ka Sahāras tuksnesis savulaik – pirms aptuveni 10 000 gadiem – bija plaukstoša, zaļa savanna, un tieši tad arī uz Sfinksa „miesas” radušās šīs pēdas. Un visfantastiskākā teorija, kas vienlaikus gluži nopietni pretendē uz patiesību, gluži tāpat, kā visas citas, pauž, ka Sfiksam ir ne mazāk par 36 000 gadu...

Senatnes ļaužu kosmoloģija

Cilvēki jau ļoti sen centušies atšifrēt uzrakstus uz piramīdu sienām. Un lai arī valda uzskats, ka lielākā daļa manuskriptu jau ir atšifrēta, tomēr vēl pietiekami daudz no tā, ko mums atstājuši senie ēģiptieši, palicis pilnībā nezināms. Katrā ziņā šādu uzrakstu atšifrēšana ir ārkārtīgi sarežģīts darbs. Pētnieki kopumā uzskaitījuši vismaz 4000 hieroglifu un katram no tiek ir vairākas nozīmes. Lai saprastu, par ko tad šajos vēstījumos stāstīts, vispirms jāiemācās saskatīt jēgas dažādos līmeņos.

1822.gadā franču zinātnieks Fransuā Šampolions un angļu zinātnieks Tomass Jungs atšifrēja hieroglifus uz Rozetas akmens. Jau tad Šampolions runāja par to, ka viņa tulkojums nav gluži pilnīgs un attiecīgie hieroglifi var nozīmēt arī kaut ko citu, katrā ziņā kaut ko vairāk, nekā tikai skaņas un vārdus. Viņam piekrīt Lerts Skremptons, atšifrēšanas programmnodrošinājuma izstrādātājs. Viņš pauž, ka hieroglifiem piemīt abreviatūru īpašības, un, savienojušies ar citiem hieroglifiem, pamazām veidojas gluži noteikta jēga. Pētnieks apgalvo, ka atsevišķu hieroglifu forma ņemta no kosmoloģijas. Saule attēlota kā aplis ar punktu, Mēness – pusmēness formā un tamlīdzīgi. Uzraksti vēstot par ēģiptiešu priekšstatiem par diennakts, gadalaiku un Zemes stāvokļa maiņām. Lielākā daļa pierakstu veltīta debess ķermeņu novērošanai, un galvenie objekti bijuši Mēness, Saule, zvaigzne Sīriuss un Oriona zvaigznājs.

Bet vispārsteidzošākais ir tas, ka seno ēģiptiešu priekšstati par pasaules uzbūvi itin nemaz nav primitīvi. Piemēram, noskaidrots, ka viņiem itin labi bijuši pazīstami atoma un enerģijas jēdzieni. Skremptons ir pārliecināts par to, ka ēģiptiešu kosmoloģijas izpēte ļoti lielā mērā var ieinteresēt arī tā dēvētās „stīgu teorijas” speciālistus.

Mūsdienu fizika tikai gluži nesen spējusi rast atbildi jautājumam par elementārdaļiņu skaitu – to esot vismaz 200, bet jaunākie seno ēģiptiešu hieroglifu pētījumi savukārt liecina par to, ka senatnes zinātnieki to jau sen zinājuši, minot jau krietni vien precīzāku skaitu, proti – 266. Skremptons secina, ka piramīdu laikabiedriem piemitušas tādas zinības, kurām mūsdienu zinātne vēl tikai sākusi pamazām pietuvoties...

Interesants ir arī tas fakts, ka senajiem ēģiptiešiem, kuri tik ārkārtīgi rūpīgi sagatavoja savus faraonus aizkapa dzīvei, valodas apritē vispār nav bijis tāda jēdziena – „nāve”. Mūsdienu tulkotāji bieži sastop hieroglifu, ko iepriekš traktēja kā „nāvi” pierakstos par Saules un zvaigžņu kustību, kur tas nozīmē „kustību uz rietumiem”. Ēģiptieši ticēja dvēseles nemirstībai, viņi debesjuma notikumus pielīdzināja notikumiem uz zemes. Kā saule katru dienu nozuda rietumos un atkal no jauna atdzima austrumos, zvaigzne Sīriuss 70 dienu laikā pazuda no debesjuma, lai vēlāk atkal uzrastos, „atdzimtu” – tāpat arī cilvēka dvēsele nekad nenoslēdza savu gājumu, vien tikai uz laiku „aizgāja uz rietumiem”. Zinot par seno ēģiptiešu civilizācijas pārsteidzošo attīstību, ir pamats nopietni šaubīties par to, ka tas bijis tikai banāls reliģisks ticējums.

Katrā ziņā ir viena lieta, par ko zinātniekiem nav būtisku domstarpību: piramīdu koda atšifrēšanas darbs vēl nav galā, un tūkstošiem gadu akmenī ieslēptā informācija vēl tikai gaida savu „izņemšanu” no tā. Un tas cita starpā tieši tāpat attiecināms arī uz to informāciju, kas guļ miljoniem gadu senajos zemes slāņos ieslēptajos saprātīgu, visdrīzāk, cilvēkveidīgu būtņu roku darinātajos artefaktos...