8 Jan 2016
Pēc grāmatas izlasīšanas es sev uzdevu jautājumu. Kas ir tas, kas man viņa darbos un šajā konkrēti patīk?
Pirmais un galvenais ir pasaules detalizācija. Tā ir vienkārši apburoša neskatoties uz tajā notiekošajām šausmām. Tā ir tehnoloģijas un mistikas amalgama, pasaule, kurā reiz cilvēkiem blakus ir dzīvojuši dievi. Dievi bija praktiski visuvareni un saviem pielūdzējiem viņi spēja iedot jebko no mūžīgām mocībām līdz pilnai laimei. Taču šī sasaiste nekad nav bijusi vienpusēji, dievs bez saviem pielūdzējiem nav nekas, tādēļ viņam ir jābūt daudzmaz racionālam. Šis aspekts ir viens no galvenajiem sižeta virzītājiem. Dievi arī nav bijuši vienmēr, un nu viņu vairs nav. Nav tādēļ, ka kādreizējā Kontinenta kolonija Saipūra atrada veidu, kā iznīcināt šos dievus. Tagadējā pasaule jau gandrīz gadsimtu atrodas krīzē. Kontinents ir zaudējis savu statusu, viņu ir pakļāvuši bijušie vergi. Taču autora pasaule nav pašmērķīga, reizēm gan gribētos, lai tā tāda būtu, viņa ir pamats, uz kura noris darbība, taču pati pa sevi nepārmāc sižetu. Bet tās drupatas, ko viņš dod par šīs pasaules vēsturi vien, dod iemeslu grāmatu izlasīt. Nudien vēlētos izlasīt visas vēsturnieka Efrema Pangjui grāmatas.
Otrais iemesls ir tas, ka grāmata aizskar ļoti daudzas nopietnas tēmas – koloniālisms, koloniju attīstīšana, par kolonizatoru un kolonizētāju savstarpējām attiecībām, vēstures noliegšana un vēstures pārrakstīšana. Racionālās un mistiskās pasaules uzskatu sadursmē. Viss sižets balstās uz šo konfliktu dinamiku, katram ir vēlme atrast vietu savā pasaulē. Kāds sapņo par aizgājušajiem laikiem, kāds no tiem baidās. Kādam pasaule ir tikai spēļlaukums, lai realizētu savas ambīcijas, citiem ir jāizpilda dotie solījumi. Tas viss savijas tādā mezglā un pārsteidz ar nopietnu problēmu analīzi gan piemēros no ikdienas, gan tīri filozofiskos spriedumos. Kolonizācija un demokratizācija dikti atgādina ASV darbošanos Tuvajos austrumos, ja ir vēlme raksties dziļāk, tad Britu Impērijas un Indijas attiecībām. Var arī uztvert to kā abstraktu reliģijas un ateisma sadursmi iedomātā pasaulē. Un kas jauns šajā grāmatā ir centieni rast atbildi uz jautājumu, kas ir karavīrs.
Trešais iemesls ir sižets un varoņi. Šajā grāmatā Šāra vairs nav galvenā varone, te priekšplānā izvirzās vecā cīnītāja ģenerāle Mulagēša. Lasītājs tiek iemests ne tikai Voortjaštanas iekšpolitikā, bet arī Mulagēšas pagātnē. No tādas pagātnes tikt vaļā nudien nav viegli. Sižets gan mani nedaudz pievīla, šķita, ka esmu jau to visu kaut kur lasījis, un nevis šur tur, bet cikla iepriekšējā grāmatā “Kāpņu pilsēta” (starp citu drīz iznāks arī latviski). Šķiet, ka autors ir kritis par upuri saviem iepriekšējiem panākumiem un baidās atkāpties no tā, kas reiz viņam izdevies. Tādēļ sižets galvenās līnijās kopē iepriekšējo grāmatu, un tas piekasīgu lasītāju var nokaitināt. Autors pirmo grāmatu sarakstīja kā vienīgo un tādēļ jau laikus bija izracis sev bedri, kurā diemžēl nācās iekrist. Kontinenta dievi ir miruši, viņu vairs nav, un beigts dievs nav nekāds karotājs. Jā, var būt kaut kādi artefakti, kas par dievu atgādina, taču līdz pašam dievam tas ir tālu. Tādēļ fināls, lai arī tipisks “last stand” un beigu cīņa, kas izšķir pasauļu likteņus, sanāk tāds nekāds. Nemaz neliek skriet skudriņām. Un Sigurds, nabaga Sigurds! Ko autors ir izdarījis ar viņu, atņēmis viņam mežonību, civilizējis un atrāvis viņu no mīļākās nodarbes nogalināšanas. Nē, bija pāris cīņas, kurās viņš izglāba situāciju, taču atstāja tādu pensionēta Rembo iespaidu.
Grāmata ir laba un vietām pat izcila, taču autors ar savu iepriekšējo darbu ir uzlicis sev latiņu tādā augstumā, ka viņam būs grūti sevi pārspēt. Tādēļ grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, man viņa patiešām patika un iesaku izlasīt katram fantāzijas cienītājam, patiešām labs un kvalitatīvs darbs ar nestandarta pasauli.