Nelūgtie ciemiņi

Betija ieradās pasaulē 1937,gada 7.janvārī Masačūsetas štatā. Ir zināms, ka viņa bērnībā aizrāvās ar mākslu un ļoti labi zīmēja. No pirmā vīra sieviete dzemdēja septiņus bērnus. Vēlāk, jau 1977.gadā (desmit gadus pēc nolaupīšanas) Betija izgāja pie vīra otro reizi.

1967.gada janvārī Betija un viņas radinieki izjuta nopietnas materiālās grūtības: sievietes vīrs ieguva smagu traumu un nokļuva slimnīcā. Par morālu balstu Betijai kļuva viņas patiesā kristīgā ticība. Lai palīdzētu sievietei tikt galā ar bērniem, pie viņas mājās iebrauca viņas vecāki.

25.janvāra vakarā Betija Anderosne nodarbojās ar mājas lietām virtuvē, viņas bērni, māte un tēvs atradās viesistabā. Apmēram 18:35 mājā nodzisa gaisma. Tajā pat laikā mītnē caur viesistabas logu iekļuva dīvains spilgti sarkans stars. Bērni izbijās, un māte pasteidzās pie viņiem, lai viņus nomierinātu.

Betijas tēvs devās pie durvīm, viņš gribēja iziet un paskatīties, kas tā par dīvainu gaismu. Viņa acu priekšā cauri koka durvīm, tās neatverot, iekļuva pieci dīvaini radījumi. Viņu augums sastādīja apmēram 130 centimetrus, viņi bija tērpti blīvi piegulošos zilos kostīmos un viņiem bija pa trim pirkstiem katrā rokā. Nesaukto viesu āda bija pelēkā krāsā, galvas izcēlās ar milzīgām acīm.

Betijas ģimenes locekļi (izņemot meitu Bekiju) iekrita transa stāvoklī, tajā pat laikā, kad sieviete pietiekami labi saprata notiekošo. Viens no atnācējiem, acīmredzot viņu galvenais (viņš bija garāks par pārējiem), stājās ar mājas saimnieci telepātiskā kontaktā. Betija atzīmēja, ka ne viesi, ne viņa pati neizrunāja ne vārda, taču pie tam it kā lasīja viens otra domas.

Atnācējs pateica, ka viņu saucot Kuzgaa. Betija nodomāja, ka viņas priekšā ir eņģeļi, un pastiepa galvenajam Bībeli. Tas par atbildi iedeva viņai kaut kādu zilu grāmatu (vēlāk sievietes meita, Bekija, apstiprināja šo faktu).

Ceļojums uz citām pasaulēm

Kuzgaa pavicināja roku virs Bībeles – grāmatu kļuva vairāk. Katrs no atnācējiem paņēma pa eksemplāram un sāka to caurskatīt. Betija pamanīja, ka pie tam lappuses sāka spilgti spīdēt. Sieviete palapoja grāmatu, kuru iedeva atnācējs: tās pirmās lappuses arī spīdēja, uz tām bija nesaprotami attēli.

Kuzgaa pateica, ka viņi atnākuši glābt pasauli no postījumiem un palūdza Betiju palīdzēt viņiem. Sievieti izveda caur tām pašām aizslēgtajām durvīm. Viens no atnācējiem palika ar sievietes radiem, pārējie sievieti pavadīja.

Mājas pagalmā atradās kuģis, kurš pēc formas atgādināja uzblīdušu disku. Ierīce bija neliela: apmēram 20 pēdas (6,096 m) diametrā, tā augšējā daļā bija virsbūve.

Betiju pavadīja aparāta iekšienē, turp iegāja arī četri atnācēji. “Šķīvītis” pacēlās gaisā un pēc kāda laika savienojās ar lielu kuģi. Šeit Betijai piedāvāja palīdzdarboties dažos pētījumos, kuri atgādināja rūpīgu medicīnisku apskati. Tajā skaitā, viņas nāsīs ievietoja kaut kādus smalkus medicīniskus instrumentus, viens no kuriem atgādināja pudeļu birstīti.

Pēc apsekošanas sievieti caur melnu koridoru izveda kaut kādā istabā, kur ievietoja zem stikla kupola. Betijai paskaidroja, ka šeit viņa kādu laiku būs zem aizsardzības, kamēr kuģis pārvietojas telpā.

Drīzumā kosmiskais aparāts sasniedza nosprausto mērķi, un Betiju izveda ārā. Viņa ieraudzīja tuksnesīgu nedzīvu ainavu sarkanā krāsā. Netālu no kuģa atradās lielas kvadrātveida būves, starp kurām pārvietojās radījumi, kuri atgādināja pērtiķus-lemurus. Betija skatījās uz viņiem ar bailēm, taču viņi nepievērsa viņai uzmanību.

Noejot dažus desmitus metru, sieviete saprata, ka stāvoklis apkārt ir mainījies. Ainava apkārt bija kļuvusi zaļa, acu priekšā trāpījās miglainas, līdzīgas augiem un it kā no ūdens sastāvošas figūras. Blakus Betijai un viņas pavadoņiem pēkšņi uzradās liela piramīda, ap kuru gaisā atradās daudzums spīguļojošu kristālu.

Kāda skaļā balss nosauca Betiju vārdā un paziņoja, ka viņa ir izvēlēta augstai misijai, kuras nianses viņai paliek nezināmas. Sieviete pateica, ka patiesi tic Dievam un darīs tikai to, kas nav pretrunā ar viņas ticību. Balss atbildēja, ka tieši šis apstāklis un kalpojis par iemeslu tam, ka atnācēji izvēlējušies Betiju.

Atgriešana mājās

Pēc tam sievieti atkal caur sarkano un zaļo pasaulēm aizveda uz lielu kuģi, kurš drīzumā uzsāka kustību. Kuzagaa viņai pateica, ko no šī brīža viņa ir augstvērtīgas informācijas, kura palīdzēs visai cilvēcei kad tam pienāks laiks, glabātāja.

No lielā kuģa Betiju pārsēdināja lidojošajā “šķīvītī” un drīzumā viņa atkal atjēdzās savā pagalmā. Bija apmēram pusvienpadsmit, no laika, kad mājā parādījās humanoīdi, bija pagājušas četras stundas.

Sievietes mājinieki gulēja atstātā atnācēja apsargāti. Citplanētieši pārnesa visus uz gultām un izzuda.

No rīta Betija nevarēja saprast, kas tad ir noticis. Tas atbilda tam, ko sievietei pateica humanoīdi: viņas atmiņa par citas pasaules apmeklējumu tiks bloķēta līdz noteiktam laikam. Mājas saimniece atcerējās tikai atsevišķus notikušā fragmentus: elektrības atslēgšanu, sarkano staru un citplanētiešus, kuri ienāca mājā. Tikai daudz vēlāk viņa saprata, ka kļuva par upuri citplanētiešu veiktajai nolaupīšanai.

Atcerēties visu…

1975.gadā slavenais amerikāņu astronoms un ufoloģisko pētījumu centra vadītājs Džozefs Allens Haineks izvietoja avīzēs sludinājumu, kurā visus aicināja visus, kuri bija pārdzīvojuši nolaupīšanu no citplanētiešu puses, paziņot viņam par to. Betija Andersone atsaucās uzrakstot vēstuli ar stāstu par to, kas ar viņu atgadījās. No sākuma viņai nenoticēja, un sievietes liecību izpēte sākās tikai pēc diviem gadiem.

Ar Betiju strādāja speciālistu grupa, kurā bija mediķi, fiziķi un kosmiskie inženieri. Sievieti un viņas meitu Bekiju pārbaudīja ar melu detektoru un vairākkārt ieveda regresīvās hipnozes stāvoklī, kurš ļāva atcerēties tā detaļas, kas reiz bija noticis. Pētnieku komandai, kuru vadīja Reimonda Evelets Faulers, ļoti palīdzēja Betijas prasme zīmēt. Viens no speciālistiem, Žils Vailankurs, atcerējās: “kosmiskā kuģa un radījumu detaļas, kuras viņa zīmēja hipnozes iespaidā, bija tādas, ka es patiešām noticēju: tajā kaut kas ir”.

Pētījumi turpinājās veselu gadu, atskaite par tiem uzskaita 528 lappuses. Par galveno secinājumu kļuva tas, ka māte un viņas meita Bekija ir pie vesela saprāta un stabilas atmiņas un, pēc visa spriežot, patiešām komunicēja ar atnācējiem.

Laika muzejs

Regresīvās hipnozes seansu laikā Betija Andersone atcerējās brīnumainos notikumus. Izrādās, tāda tikšanās ar citplanētiešiem nebija pirmā. Tamlīdzīga nolaupīšana notika vēl 1950.gadā, kad Betija bija 13-gadīga meitene. Viņu tāpat izdabūja no mājas uz lielu kosmisku kuģi. Taču tajā reizē tas lidoja okeāna virzienā, bet pēc tam iegrima ūdenī un tur iegāja kaut kādā tunelī.

Vēlāk meiteni izveda no lidojošā aparāta un viņa izrādījās aukstā un gaišā telpā. Šeit stikla traukos atradās guļoši vai miruši dzīvnieki, kā arī cilvēki no dažādiem laikmetiem un rasēm. Faulers savās piezīmēs nosauca šo telpu par Laika muzeju: “Pār manu ķermeni pārskrēja vēsums kad Betija aprakstīja cilvēkus un dzīvniekus, kuri bija ieslēgti stikla kabīnītēs ledainā alā”.

Sieviete apgalvoja. Ka toreiz viņai arī izdzēsa atmiņu, taču atnācēji viņai galvā ievietoja kaut kādu sīku bumbiņu ar no tās izejošiem matiņiem-ūsiņām. Citplanētieši paskaidroja, ka tā ir antena, kura vēlāk palīdzēs viņiem sameklēt Betiju. Tāpat viņa atcerējās, ka 1967.gada notikumu laikā viņai degunā iebāza garu lokanu adatu un izvilka šo dīvaino bumbiņu.

Var atzīmēt, ka doktors Rodžers Leirs, kurš strādā Kalifornijas medicīnas koledžā, no 1995.-tā līdz 2000,-tajam veica vairākas operācijas ārpusķermeņa priekšmetu, kurus, kā apgalvoja pacienti, viņu ķermeņos implantēja citplanētieši, izņemšanā. Savos iespaidos ārsts padalījās uzrakstot grāmatu “Kosmiskie atnācēji un skalpelis”. No deviņiem gadījumiem viens izrādījās viegli izskaidrojams: zem ādas nokļuva šķemba no medicīniskas mēģenes un to apvilka audi. Taču pārējie astoņi priekšmeti, kuri atgādināja zirņus, izskatījās noslēpumaini. To sastāvā ietilpa dzelzs un ūdeņradis, taču visi zinātnieki vienā valsī sacīja, ka iegūt tādas tīrības sakausējumu mūsdienu tehnoloģijas apstākļos nav iespējams. Tāpat, kā radīt atveres, kuras implantos varēja saskatīt tikai ar elektronā mikroskopa palīdzību.

Par Betiju Andreasons uzrakstījis vairākas grāmatas, viņa bijusi vairāku televīzijas raidījumu varone. Ufologi turpina pētīt viņas kontaktu ar citplanētiešiem sīkumus. Un apgalvo, ka, neskatoties uz skeptiķu neuzticību, citplanētiešu cilvēku nolaupīšanu skaits pastāvīgi aug.