Elles dēmoni
Ja savākt vienkopus visu, kuri tikušies ar citplanētiešiem, liecības, kuras tie stāstījuši cilvēkiem par sevi, ir daudz pretrunu. Analizējot visu šo informāciju, redzi acīmredzamu enlonautu nepatiesumu. Tā ka acīmredzama aizdomīga nesakritība: it kā mums ir darīšana ar dažādu civilizāciju pārstāvjiem, taču viņi ir melīgi, un tādēļ viņu morālā stāja ir zema.
Cilvēki, kuri stājušies sakaros ar NLO, no viņiem saklausījušies dažādu informāciju. Daži atnācēji apgalvo, ka viņi it “Augstākā Saprāta, kuru uz Zemes sauc par Dievu, palīgi”, bet viņu mērķis – izglābt cilvēci no tuvojošamies ekoloģiskās un termo-kodolkatastrofām. Pie tam viņi tai pat laikā izpauž zemiešiem tik dīvainas mācības par Dievu, ka kristiešu domātāji un žurnālisti bez pūlēm saprot, ka NLO ekipāžas – tie ir nelabie.
Mūsdienu filozofs Artūra Skandlers rakstīja: “Ticība labiem citplanētiešiem – tā ir izmirstošas cilvēces bērna cerība… Elles dēmoni, kuri parādās mums citplanētiešu veidolā, nes bailes, šausmas un nelaimi. Viņu būtība – ļaunums. Viņu atnākšana – cilvēces krēsla un drīzu beigu priekšvēstnesis”.
Jāsaka, ka, saskaņā ar aculiecinieku aprakstiem, iespējamie viesiem no kosmosa ir ne visai, pēc mūsu mērauklām, pievilcīgs izskats. Dažiem no viņiem vispār nav galvas, taču ir trīs acis uz vēdera, visiem zināmajiem “pelēkajiem” – milzīga galva, neproporcionāla augumam, garas rokas un īsiņas kājeles pie kopīgā jaunāko klašu skolnieka auguma. Citiem atnācējiem, pretēji, ir garas kājas, taču pundurīgie ķermeņi un galvas pie gandrīz trīsmetrīga auguma. Šo radījumu vidū sastopami tādi, kuriem viss ķermenis klāts ar spalvu, ir arī tādi, kuriem vispār nav apmatojuma. Daži atnācēji līdzīgi cilvēkam ar lodveida galvu un acīm bez zīlītēm, citi – cilvēkveidīgiem pērtiķiem ar biezu tumšu apmatojumu un garām priekšējām ekstremitātēm. Var norādīt arī citus atbaidošus, mūsu skatījumā, NLO apdzīvotāju ārienes vaibstus, tādus kā sejas bez jebkādas izteiksmes, kurās acu un mutes vietā – spraugas; sejas ar vienu aci neesot degunam un ausu veidojumiem, taču ar ilkņiem, kuri spraucas ārā no sašķobītās mutes, saspicētas ausis, kuras līdzīgas ragiem…
Sanāk, ka atnācēji nav spējīgi noslēpt savu dēmonisko kroplību, kaut arī viņu vidū ir arī tie paši “nordiki”, kuri nav vienkārši līdzīgi cilvēkiem, bet īpaši skaistiem cilvēkiem.
Abdukcijas tumšā puse
Viens no iespējamo citplanētiešu darbības maz izpētītajiem aspektiem ir viņu cilvēku dvēseļu zādzība. To varētu uztvert kā izdomu ja tādu stāstu būtu maz, taču ufologi apgalvo, ka to ir pārpārēm. Stāsti par to, ka citplanētieši nozog cilvēkus, uzskaitīti dažos simtos, un tie ir tikai tie stāsti, kuri tika publiskoti, tas ir – abduktanti (tie, kurus nolaupīja) nepabaidījās pastāstīt par saviem piedzīvojumiem.
Daži ufologi pieļauj, ka citplanētiešu cilvēku nolaupīšana katrā valstī skaitliski vērtējam daudzos tūkstošos. Tipiskas abdukcijas (nolaupīšanas) detaļas iekļauj cilvēka satveršanu mājā, pārsvarā guļamistabā, vai uz ceļa mašīnā, pārnešana pa gaisu uz kosmisko kuģi, medicīnisku apskati, bieži sāpīgu, analīžu paņemšanu, nelielu dialogu starp nolaupīto un nolaupītāju, bet pēc tam atgriešana atpakaļ ar nodzēstu atmiņu. Reizēm stāsti par nolaupīšanu satur tādas detaļas kā seksuālie kontakti, bērnu-hibrīdu demonstrācija, pastaigas pa citplanētu bāzi un enolautu stāsti par viņu satraukumu par Zemes nākotni un iespējamību tam, ka zemieši pielietos atomieročus.
Tomēr ir vēl viens tādu tikšanos aspekts, ne tik bieži sastopams, taču, iespējams, pats briesmīgākais: tādu nolaupīšanu laikā radījumi no citām pasaulēm aprij cilvēku dvēseles daļēji vai pilnībā. Viņiem tas it kā nepieciešams kaut kādām vajadzībām, pie kam personiskās dvēseles domājamajiem citplanētiešiem nav. Daudzi ufologi dod priekšroku norobežoties no tādiem stāstiem vai arī pēta tās ar lielu nepatiku, jo taču apgalvojums “Atnācēji rij cilvēku dvēseles!” skan gluži kā virsraksts lētā bulvāra avīželē. Taču nedomāt par šiem stāstiem nav tik vienkārši.
Pola Inglsbija redzējumi
Ļoti dīvains gadījums notika tālajā 1939.gadā ar cilvēku vārdā Pols Inglsbijs, kurš, starp citu, nodzīvoja līdz 2010.gadam. Tad, 1939.gadā, Inglsbijs saslima ar malāriju un kādu laiku atradās burtiski starp dzīvību un nāvi. Un lūk, viņš kārtējo reizi iekrita bezsamaņā, viņam pēkšņi sāka rādīties vīzijas, daudz vairāk dīvainas nekā citiem slimniekiem, un daudz šausmīgākas nekā pašā šausmīgākajā murgainā sapnī. Viņš redzēja apokaliptiskas Zemes ainavas, kur debesīs lidinājās diskveida lidojošie aparāti. Tie bija tipiski lidojošie šķīvīši, taču 1939.gadā šis fenomens vēl nebija zināms!
Lejā uz Zemes visas pilsētas bija sabrukušas, viss dūmoja karstos pelnos, bet no lidojošiem diskiem tika palaistas ar vien jaunas un jaunas atomraķetes, kuras nogalināja daudzus miljonus cilvēku.
Protams, 1939.gadā līdz atombumbas radīšanai bija atlikuši vēl seši gadi, un Inglsbijs nevarēja zināt, kas tas par dīvainu ieroci un kas ir “atomsēne”. Tikai pēc gadiem viņš saprata, kas bija viņam parādījies viņa vīzijās. Diskveida NLO pilotēja kādas dēmoniskas būtības, kuru mērķis bija “aprīt” mirstošo cilvēku dvēseles. Šīs vīzijas bija briesmīgas un reālistiskas, tā, ka pat tad, kad Inglsbijs izārstējās no malārijas, viņš atcerējās visu līdz vissmalkākiem sīkumiem.
Dīvainie redzējumi atstāja iespaidu uz viņa turpmāko dzīvi: no sākuma Inglsbijs kļuva par ļoti dievticīgu cilvēku, bet pēc tam vispār izvēlējās kļūt par garīdznieku.
Piecdesmitajos gados, kad visi jau zināja par atombumbu un lidojošajiem šķīvīšiem, Inglsbijs apzinājās, ka viņa šausminošās vīzijas varēja būt ne vienkārši slimības uzjundītas halucinācijas, bet gan nākotnes paredzējumi. Viņš labi saprata, ka postījumu ainas ar sēņveidīgiem mākoņiem viņa vīzijās 100% bija līdzīgas atomgalviņu sprādzienu ainām.
1978.gadā Pols Inglsbijs publicēja grāmatu par saviem redzējumiem, kuru nosauca “NLO un kristietis”. Tajā viņš sīki aprakstīja visu viņa “ieraudzīto” un to, kas var kļūt par visas cilvēces nākotni.
Kauja par dvēselēm
1987.gadā iznāca amerikāņu ufologa un šausmu žanra rakstnieka Vaita Stribera grāmata ar nosaukumu “Communion: A True Story”, ko var tulkot kā “Sakraments: patiess stāsts”. Tajā Stribers citu starpā aprakstīja, kā bija komunicējis ar nolaupītajiem un uz Zemi atgrieztajiem cilvēkiem, kuri abdukcijas laikā bija izjutuši, ka enlonauti burtiski “vilka ārā” no viņiem dvēseli.
Nākošā etapā Stribers pats komunicēja ar atnācējiem, un tie viņam pateica, ka cilvēku dvēseles viņiem vajadzīgas “pārstrādei”. Gadu vēlāk šis ufologs izdeva grāmatu “Transformācija”, kurā aprakstīja, ka mēs atnācējiem esam būtībā dzīvnieki, kurus viņi ņem savām vajadzībām, un ka mēs neesam spējīgi saprast “lielākos un šausmīgākos notikumus, kuri ir ap mums”, kā lopi nav spējīgi saprast, ka tos vispār audzē kaušanai.
2010. gadā tika publicēta ufologa Naidžela Kernera grāmata ar visai viennozīmīgu nosaukumu “Pelēkie atnācēji un dvēseļu ievākšana: sazvērestība ar ģenētiskās iejaukšanās cilvēcē mērķi”. Amerikāņu ufoloģijas zvaigzne Niks Redferns tā īsi aprakstīja šīs grāmatas saturu: “Atnācēji ir tālu no tā, lai būtu labvēlīgi apmeklētāji, par kādiem viņus uzskata daudzi nolaupītie, patiesībā citplanētieši – auksti un pragmatiski radījumi, kuru uzdevums ir tajā, lai ievāktu un manipulētu ar mūsu dzīves spēku – cilvēka dvēseli – nejaukos un ļaunos mērķos”.
Grāmatā Kerners apraksta savu teoriju: “pelēkie” atnācēji – tie ir sarežģīti bioloģiskie roboti, kurus radījusi kāda ārpuszemes civilizācija, kuru tie ir iemanījušies pārdzīvot. “Pelēkie” tiecas uzvarēt nāvi iegūstot to, kas ir cilvēkiem un kas nav viņiem pašiem: mūžīgo dvēseli. Manipulējot ar cilvēku DNS šis atnācēju paveids tiecas radīt dvēseles savos ķermeņos un tādā veidā izrauties no entropiskā materiālā Visuma skavām par labu gara ārpuslaika valdīšanai.
Saskaņā ar Kernera versiju, ģenētiskās manipulācijas no “pelēko” puses norisinās kopš bileskajiem laikiem un novedušas pie tā, ka cilvēkiem parādījušās daudzas negatīvās īpašības, tādas kā nosliece uz vardarbību, skopums un ļaunums. Rasisms, apgalvo britu ufologs, arī tika atnācēju izstrādāts, lai novērstu viņu ģenētisko eksperimentu komprometāciju. Kerners uzskata, ka Jēzus Kristus, kurš it kā bija “nebojātā ģenētiskā līnija”, brīdināja Savus skolniekus par draudiem, kuri nāca no citplanētu atnācējiem, tajā laikā, kad Hitlers – tīrais citplanētu eksperimenta produkts – izraisīja briesmonīgo genocīdu cerot atbrīvot Zemi no visiem, kurus nebija skārusi ģenētiskā iejaušanās.
Kerners apgalvo, ka, neskatoties uz spēcīgo “pelēko” varu pār cilvēci, tālu ne visas cerības ir zudušas. “Pelēkie”, vai nu tie ir citplanētieši vai arī elles dēmoni, eksistē tikai materiālajā pasaulē, tādēļ, ja mēs sekosim garīgajiem pārdzimšanas likumiem un karmai tiecoties uz apskaidrību un pacelšanos virs materiālās pasaules – stāvoklim, kuru “pelēkie” nevar sasniegt, - mēs spēsim atbrīvoties no viņu varas.