Spoks ar ziediņu

Ar spokiem saistītie gadījumi īpaši pārliecinoši ir tad, kad tie tieši iejaucas cilvēku dzīvē. Piemēram, nosūta kādu informāciju. Tāds notikums atgadījās angļu jaunietim Ouenam Harrisonam. Viņš atbrauca uz Eiropu no Dienvidāfrikas, kur tajā laikā viņa ģimene dzīvoja, lai piedalītos cīņā pret fašismu, un 1944.gadā Itālijā gāja bojā. Neskatoties uz to, ka Harrisonu ģimene bija apmetusies Dienvidāfrikā pirms daudziem gadiem, Ouena zeltītā miglā tītais tēls parādījās viņu vecajā mājā Anglijā, kur tajā laikā dzīvoja jaunā cilvēka tante misis Fiksa. Spoks pateica: “Pasaki mammai!”. – un pazuda. Pārsteigtā misis Fiksa nolēma, ka viņai izlicies. Pēc dažām dienām aizpasaules viesis parādījās ar tādu pašu lūgumu. Šoreiz viņš piebilda vārdu – Helēna – un parādīja zilu ziediņu, kādu misis Fiksa nekad nebija redzējusi. Viņa beidzot nolēma rakstīt savai māsai uz Dienvidāfriku un pastāstīt par savām tikšanām ar māsas dēla rēgu. Atbildes vēstulē bija rakstīts, ka zilais ziediņš ir orhideja, ko jaunais vīrietis reiz slepus iznesis no eksotisko ziedu izstādes. Vārds Helēna sākumā Ouena tuviniekus iedzina strupceļā, bet drīz atklājās, ka tas bija meitenes vārds, kurā viņš bija iemīlējies – atradās viņai rakstītas mīlestības vēstules. Sērojošie bojā gājušā tuvinieki pārliecinājās, ka viņu dēls pēc savas fiziskās čaumalas nāves vēl bija dzīvs.

Labais vārds ir atjaunots!

Tādi spoku parādīšanās gadījumi izskatās patiesi, kad, piemēram, nogalinātā gars parāda cilvēkiem vietu, kur atrodas viņa ķermenis un pārstāj rēgoties tikai pēc tam, kad ķermenis apbedīts ar atbilstošām ceremonijām. Atrast ķermeni (pēc spoka norādījuma) var pat pēc desmitiem vai pat simtiem gadu pēc nozieguma. Tādu gadījumu ir daudz. Daudz retāk nogalinātā rēgs uzrāda savu slepkavu. Slavenākais piemērs tam ir amerikāņu leitnanta Džeimsa Sattona lieta.

Armijas priekšniecība paziņoja, ka viņš izdarījis pašnāvību. Tomēr viņa gara vairākas reizes parādījās mātei un citiem tuviniekiem ar ziņu, ka patiesībā viņu nogalināja. Turklāt viņš sīki aprakstīja slepkavības detaļas un nosauca vainīgos. Lieta ieguva sabiedrisku rezonansi un armijas pavēlniecībai nācās atsākt izmeklēšanu. Leitnanta ķermenis tika ekshumēts. Ekspertīze parādīja, ka leitnants tiešām nogalināts, turklāt brūces bija tieši tajās vietās, uz kurām norādīja ar māti runājošais rēgs. Atkārtota tiesa apstiprināja, ka pašnāvības versija atkrīt. Džeimsa Sattona labais vārds tika atjaunots, un kopš tā laika spoks pārstāja rādīties viņa dzīvajiem radiniekiem.

6000 metru augstumā

Tikšanās ar spokiem bieži izskaidro kā halucinācijas. Protams, par halucinācijām var nosaukt vienu, divu, pat vairāku aculiecinieku liecības (ir pat zināmi masveida halucināciju gadījumi!), bet kad vienu un to pašu spoku redz simtiem cilvēku dažādos laikos, halucināciju varbūtība samazinās līdz nullei. Lūk, stāsts par amerikāņu pasažieru lidmašīnu, kas avarēja 1972.gada 29.decembra naktī Floridas debesīs. Pirms katastrofas kāda stjuarte, kura strādāja Ņujorkas-Maiami reisos, redzēja dīvainu sapni. Sapnis ilga dažas sekundes, bet viņa skaidri atcerējās vīziju ar dūmojošu, purvā krītošu lidmašīnu. Runājot par to ar kolēģiem, viņa apgalvoja, ka tas notiks apmēram pirms Jaunā gada. Neviens viņas vārdiem nepievērsa uzmanību. Gadījās, ka pirms kārtējā reisa stjuartei uznāca nervu lēkme. Nācās viņu aizstāt ar citu meiteni. Tajā naktī lidmašīna, ar kuru viņai bija jālido, avarēja. Lidmašīna tiešām ietriecās purvā.

1973.gada pavasarī lidotāju vidū, kuri lidoja pa šo liktenīgo maršrutu, sāka izplatīties pārsteidzošas baumas. It kā katra lidojuma laikā pilotu kabīnē vai salonā parādās noslēpumainas figūras lidotāju izskatā. Rēgos bija viegli atpazīt tajā neveiksmīgajā reisā bojā gājušos kapteini Robertu Loftu un borta inženieri Donu Repo. Priekšniecība sākotnēji šo informāciju slēpa, bet pierādījumu skaits ar katru dienu palielinājās un beigās tas tika publicēts presē.

Izmeklēšana atklāja, ka spoki parādījās ne tikai uz tām lidmašīnām, kas lidoja pa avarējušā aviolainera maršrutu. Spoki parādījās uz visiem gaisa kuģiem, kuros bija iemontētas avarējušās lidmašīnas rezerves daļas. Aviosabiedrības vadība pavēlēja tās nomontēt un spoki vairs nerādījās. Acīmredzot, mirušo pilotu dvēseles beidzot atrada mieru un pārcēlās uz citu, labāku pasauli.

“Laupītājs” iziet caur durvīm

Vēl kāds pierādījums spoku eksistencei – to fiksēšana ar ierīcēm. Līdz nesenam laikam lielākā daļa ekspertu uzskatīja, ka spoki neparādās tur, kur nav dzīvu cilvēku, kas tos varētu redzēt un dzirdēt. Tomēr līdz ar video tehnoloģijas attīstību kļuva skaidrs, ka spokiem liecinieku klātbūtne nav obligāta. Noslēpumaini, spokiem līdzīgi rēgi parādās novērošanas videokameru filmās, kas uzrauga neapdzīvotas telpas. 1991.gadā viena šāda kamera reģistrēja aizpasaules viesi, kurš apmeklēja tukšu naktsklubu “Taureņi” Oldhemā (Anglija).

Kluba pārzinis Kamerons Volšs-Bolšs un viņa palīgs Džons Reids 27.oktobrī, aizejot no darba, kā parasti, rīta pusē, aizslēdza telpas un ieslēdza signalizāciju. Tomēr 04:30 viņiem piezvanīja policisti un paziņoja, ka “Taurenī” nostrādājusi signalizācija. Kamerons un viņa palīgs aizsteidzās uz klubu, kur jau atradās likuma sargi. Klubā nebija nekādu izmaiņu, bet signalizācija nostrādāja – kāds bija mēģinājis piekļūt kluba kasei. Rūpīga telpu pārmeklēšana nekādas laupītāja pēdas neatklāja. Galvenais noslēpums policistus gaidīja apskatot koridorā uzstādīto kameru. Kamera bija uzņēmusi pa koridoru ejošu vīrieša figūru tumšās biksēs un kreklā ar īsām piedurknēm. Vīrietis izskatījās kā parasts kramplauzis. Viņš aizgāja līdz koridora galam un neapstājoties vienkārši izgāja caur aizslēgtam durvīm, aiz kurām atradās kases telpa.

Apjukušie skatītāji atkal un atkal ritināja filmu domādami, ka viņus pieviļ redze. Bet tur nebija kļūda. Videolentē bija skaidri redzamas aizslēgtās durvis un cilvēks, kurš iet tām cauri! Videokameras pulksteņa mehānisms bija fiksējis laiku – 04:32:22. Tieši šajā laikā nostrādāja signalizācija!

1991.gada novembrī Britu anomāliju izmeklēšanas asociācijas eksperti veica plašu visa incidenta pētījumu, tostarp filmas kadru analīzi. Izrādījās, ka jau XIX gadsimtā celtajā kluba ēkā dažādi rēgi parādījušies vairākkārt. Tur novērots arī poltergeists.Incidents sacēla kājās sabiedrību. Vietējais laikraksts : Oldham Evening Chronice” ievietoja spoka fotogrāfiju un kāds iedzīvotājs – Dereks Lloids paziņoja, ka spokainais kramplauzis ir viņa tēvs, kurš nomira ēkā restaurācijas laikā 1936.gadā mīklainos apstākļos. Skeptiķi uzskatīja, ka filmā redzams kāds tēls, kurš gājis pa gaiteni iepriekš. Citiem vārdiem sakot, tur bijis kadru uzslāņojums. Kluba vadītājs Kamerons Volšs-Bolšs šādu iespēju stingri noraidīja. – Mums ir daudz filmu – viņš teica, - un katru vakaru mēs ievietojam videoiekārtā tīru filmu. Tas ir obligāts mūsu apdrošināšanas līguma priekšnoteikums.

Filmas pārbaudi veica Bi-Bi-Si tehniķi un pārbaude atklāja, ka Kameronam it taisnība: nekāds kadru uzslāņojums nevarēja būt. Tas vēlreiz pierādīja, ka neparastā figūra, kas soļoja pa koridoru un izgāja caur aizslēgtām durvīm, varēja būt nofilmēta tikai 27.oktoba naktī.

Tātad nakts apmeklētājs izrādījās pilnīgi reāls. Viņa figūra bija ne vien uzņemta video, bet arī izraisīja signalizācijas trauksmi. Bet šis apmeklētājs izgāja caur aizslēgtām durvīm! Neko citu, ka nakts klubā tonakt viesojies spoks, pieņemt nav iespējams.