Ābolītis no ābeles.

Dublinas dakteris Viljams Vailds bija Īrijas vadošais speciālists acu un ausu slimību jomā – par nopelniem šajā jomā viņu 1864. gadā pat iecēla bruņinieku kārtā. Sērs Viljams neliedza sev bez maksas ārstēt nabadzīgos un nodibināja vairākas klīnikas un nakts patversmes bezpajumtniekiem, kuras uzturēja pats no savas kabatas. Vēl viņš bija nelabojams donžuans un kaislīgs literatūras cienītājs: sarakstīja vairākas grāmatas par Īrijas vēsturi un folkloru, un pat nodibināja avīzi “Dublin Quarterly Journal of Science”, kurai labprāt rakstīja arī pats. Viņa sieva Frančeska Ekdžija arī bija radoša persona – viņa zināja vairākas valodas, strādāja par tulku un literāro redaktori vīra avīzē.

Šī cienījamā pāra otrais dēls piedzima 1854. gada 16. oktobrī un nosauca viņu par Oskaru Fingalu O'Flaertiju Vilsu Vaildu. Bērns bija ļoti skaists un līdzīgs meitenei. Vairākus gadus Oskaru tērpa meiteņu drānās un zēnu pat sauca sieviešu dzimtē - “viņa”. Tas turpinājās tik ilgi, līdz lēdijai Vaildai patiešām nepiedzima meita Izola, kura diemžēl pēc deviņiem gadiem nomira. Oskars, pats vēl bērns, ļoti pārdzīvoja māsiņas nāvi. Viņas matu šķipsna ilgus gadus bija viņam līdzi daudzajos ceļojumos.

Vailds ceļoja daudz jau no bērna gadiem. Tēvs ņēma viņu līdzi savos darba braucienos pa visu Īriju. Tur gādīgais vecāks mīlēja vadīt dēlēnu naktīs pa kapsētām un stāstīt visādus interesantus stāstus – par spokiem un vampīriem, karaļiem un varoņiem. Bet pēc tam viņi stundām varēja sēdēt kaut kur upes krastā un priecāties par zvaigznēm, kopā sagaidot rītausmu.

Kad Oskaram palika desmit gadi, doktors Vailds ievietoja dēlu prestižā Portora skolā, kur jau no pirmajām dienām skolotāji ar pēršanu un stingru disciplīnu izsita no zēna visu viņa romantisko dabu. Tomēr, mācībām bija arī pozitīvā puse – skolā Oskars iepazina un iemīlēja grieķu literatūru: senās leģendas, komēdijas un traģēdijas atrada viņā atsauksmi un pat dāvāja iedvesmu. Viņš arī pats sāka rakstīt dzeju, kaut arī sākumā nedomāja kļūt par dzejnieku. Taču jau tad viņš pārliecinoši sacīja skolotājiem, ka viņš noteikti sacerēs kaut ko lielu.

Trakais oriģinālis.

Pēc skolas Oskars iestājās Trinitikoledžā, kur parašas bija visai brīvas. Audzēkņi vazājās pa krogiem, pavadīja naktis publiskajos namos, smēķēja opiju un spēlēja kārtis. Atturīgais un manierīgais Oskars visus trīs gadus ne ar vienu nesadraudzējās un turējās nomaļus. Pēc mācībām viņš tūlīt devās uz savu istabu un īsināja vakarus grāmatu sabiedrībā. Šād izturēšanās kaitināja viņa biedrus. Neskatoties uz Vailda fizisko spēku, viņi bieži uzbruka viņam veselā barā un piekāva. Kaut arī, visas reizes nebija vienādas: vienreiz trīs puiši no vecākās klases ielauzās Oskara istabā, taču Vailds palika tik nikns, ka nolaida trakuļus lejā pa kāpnēm.

Oskars pabeidza Trinitikoledžu ar zelta medaļu – kas šajā mācību iestādē bija visai rets notikums daudzo beidzēju vidū – pat nesasniedzams.

Bet 1874. gada oktobrī viņš iestājās Oksfordas universitātē, kas tolaik bija vairāk līdzīgs klubam, nevis mācību iestādei. Studenti lepojās ar radurakstiem un bagātību, pirka medību suņus un zirgus, rīkoja ballītes un nospēlēja milzīgas summas kārtīs. Vailds nevarēja izcelties ar bagātību, taču gribēja izcelties vienklasnieku vidū, Oskars izturējās uzsvēri izaicinoši, pašpārliecināti un lepni. Vailds centās pierādīt, ka šajos dzīves svētkos viņš ir karalis. Bet visi pārējie – tikai viņa viesi. Viņš bija fiziski attīstīts, taču ignorēja sportu, kas likās dīvaini citiem studentiem. Kā agrāk skolā, viņu uzskatīja par traku oriģināli. Taču tomēr atradās pāris domubiedru, ar kuriem Oskars sagājās mīlestības uz mākslu dēļ. Biedri nāca pie viņa, atnesa punšu, konjaku un cigārus. Oskars dalījās ar savām domām par poēziju, taču pats neko nerakstīja. Viņš tikai stāstīja saviem paziņām, ka tuvākajos gados noteikti ar to sāks nodarboties. Tie uzmundrināja viņu, taču aiz muguras smējās par to, ka jauneklis sapņo kļūt par ģeniālu rakstnieku, bet pats nav uzrakstījis ne rindiņas.

Taču drīz nomira tēvs, iesaistījies neglītā lietā. Viena no viņa aplidotajām pacientēm ziņoja policijai par izvarošanu. Viljams, tik tikko nenokļuva aiz restēm. Pēc šī notikuma, sieva pārstāja ar viņu runāt, Oskara tēvs sāka dzert, saslima un nomira.

Māte pārcēlās uz Londonu, bet Oskars mantojumā saņēma nelielu mājiņu un zemes gabalu, kas viņam ienesa ne vairāk kā divsimt mārciņas gadā. Ar to pietika, lai nokārtotu mācību parādus un dotos uz Grieķiju, kurp viņš sen jau sapņoja doties.

Otrajā Oksfordas gadā Oskars iepazinās ar Volteru Peiteru, kas arī vairījās no cilvēkiem, nicināja tos, taču ar Vaildu satuvinājās. Peiters bija vienisprātis ar pazīstamo rakstnieku, kritiķi un mākslas teorētiķi Džonu Rēskinu un viņa ideja par |Skaistumu kā absolūto vērtību atstāja lielu iespaidu uz Vailda pasaules uzskata veidošanos. Oskars, savukārt, aizrāva Peiteru ar stāstiem par Grieķiju. Tieši jaunais draugs rosināja Oskaru uz dzejoļu sacerēšanu par antīkās mitoloģijas tēmām. Vailds sāka rakstīt par mūzām un satīriem, trojiešiem un romiešiem, Spartu un Trojas krišanu. Pakāpeniski viņš pārgāja uz balādēm, sāka sacerēt scenārijus lugām, publicējot tās žurnālos – Dublinas “Irishmountly” un universitātes “Cottbus”.

Mācību beigās viņš bija radījis poēmu “Ravenna” un ieguvis universitātes balvu, kad nolasīja to Oksfordas teātrī, pirmo reizi iegūstot sabiedrības atzinību.

Vientuļais peldējums.

Pabeidzis mācības, Oskars devās uz Londonu, kur noīrēja dzīvokli Solsberistrītā – mazu kambarīti – toties modernā rajonā. Viņš reti kad bija mājās, dienas un naktis pavadot banketos un svinībās. Savus nelielos ienākumus no rentes viņš iztērēja dažos mēnešos, pēc tam aizņēmās naudu, bieži aizmirstot atdot parādus. Kad bija pavisam grūti, rakstīja rakstus avīzei, kurā viņa brālis strādāja par redaktoru.

Oskara priekšā atvērās augstmaņu salonu durvis, daudzas augstdzimušas dāmas aicināja viņu pie sevis – viņš bija skaists, apburošs un paradoksāli asprātīgs, kas īpaši tika cienīts sabiedrībā. Tāpēc augstmaņu vakarēšana viņa kompānijā neaprobežojās ar bezgalīgiem stāstiem par medībām un zirgiem. Ar vīriešiem bija grūtāk, daudzi atzina par gudriem tikai tos, kas ieņēma augstus posteņus vai bija bagāti. [Pasaule nav mainījusies! - t.p.] Jauneklis bez amata un naudas, kas tomēr drosmīgi izteica savas domas un citus pataisīja par muļķiem, kaitināja. Tomēr, Oskaram bija harisma un cilvēki tiecās pie viņa.

Tad pat viņš pirmo reizi iemīlējās. Viņa bija skaista aktrise, kas vēlējās kļūt bagāta, un, kad saprata, ka Oskars nav spējīgs viņai to dot, tūlīt pat pameta jaunekli. Bet viņš redzēja viņā eņģeli, dievieti, tāpēc attiecību pārtraukšana noveda viņu depresijā. Tieši šī sieviete kļuva par prototipu Sibillai Veinai “Doriana Greja portretā”.

1881. gadā Oskars par savu naudu nopublicēja labākos dzejoļus izdevniecībā “DavidBije”. Grāmatas nosaukums bija vienkāršs “Dzejoļi”. Panākumi bija šokējoši!

Kritiķi sarosījās par vēlu, panākot zaudēto tikai tad, kad bija nodrukāta jau ceturtā tirāža. Sekoja niknas recenzijas, bet žurnālā “Punch” parādījās daudz karikatūru par dzejoļu varoņiem, teātrī pat uzveda lugu “Pacietība”, kur tika izsmiets Oskars. Taču, ko nozīmē simtiem indīgu recenziju, ja grāmatu tik labi pērk?

Oskars izbaudīja sabiedrības uzmanību. Cilvēki pat pazina viņu uz ielas. Tomēr, kā ierasts, honorāri par grāmatu ļoti ātri izkusa un Oskars sagatavojis dažas lekcijas par tēmu “Angļu mākslas renesanse”, devās uz Ameriku.

Pēc ierašanās Ņujorkā, viņš nolasīja lekciju cilvēkiem, kas bija sanākuši viesnīcas hollā. Toreiz augstdzimuši angļi vēl bija retums, tāpēc daudzi atnāca tikai tāpēc, lai paskatītos uz ciemiņu no Miglainās Albionas. Taču stundu garā lekcija beidzās ar ovācijām. Tajā pašā vakarā atradās impresario, kas sarīkoja Oskaram turneju pa lielākajām Štatu pilsētām.

Viņš brauca no Teksasas līdz Kalifornijai un nolasīja pāri par simts lekcijām dažādās pilsētās, pilsētiņās un ciematos. Nopelnīt gan neko nesanāca – Oskars aizrāvās ar azartspēlēm un paspēlēja visus savus honorārus. Palika tikai tik daudz naudas, lai varētu pārbraukt mājās, bet pēc tam uz Franciju, kur franču publika uzņēma Vaildu ar sajūsmu.

Drīz pēc atgriešanās Vailds apprecējās ar Konstansi Loidu, sekmīga jurista meitu, kas bija pilnīgi apburta no Vailda runām. Starp citu, viena no viņa iepriekšējām pasijām bija Florensa Bolkomba, kas vēlāk kļuva par vēl viena slavena dublinieša Brēma Stokera sievu.

Ceļā uz virsotni.

Pēc precībām Oskars kļūst par žurnāla “Sievietes pasaule” modes slejas redaktoru. Viņš ar piespiešanos rakstīja rakstus, kuros ar labi apslēptu cinismu izsmēja visus un visu. Tā pagāja divi gadi, kuru laikā Konstanse paspēja dzemdēt divus dēlus: Sirilu un Viviānu. Viņiem Vailds stāstīja pasakas, kuras sacerēja burtiski uz vietas. Pasakas bija noteikti, ne jau bērniem domātas, bet tomēr pamācošas un aizraujošas. 1888. gada maijā tās tika izdotas. Panākumi bija nelieli, taču daudzi rakstnieki sāka izmantot viņa stilu, kur prozu piepildīja dzīvi, liriski dialogi.

Reiz Oskars atrada pasta kastītē vēstuli ar amerikāņu zīmogu. “Lippincott's Magazine” redaktors ielūdza Oskaru uz tikšanos, vēl bija uzaicināts Artūrs Konans Doils. Šajā vakarā abiem rakstniekiem tika piedāvāts sacerēt 30-40 tūkstoš vārdu garus stāstus – solot labi samaksāt. Tā Konans Doils radīja pirmo grāmatu par Šerloku Holmsu, Oskars, savukārt, sāka rakstīt “Doriana Greja portretu”. Viņš rakstīja apmēram mēnesi, neizejot no mājām, stāstā attēlojot savas dzīves momentus, radot varoņus no cilvēkiem, kurus pazina.

Jau pēc žurnāla publikācijas 1890. gadā romāns ieguva skandalozu slavu – kritiķi draudzīgi apvainoja Vaildu amorālumā, bet publika aizgūtnēm nolasīja žurnāla eksemplārus līdz izjukšanai. Panākumi nostiprinājās pēc grāmatas iznākšanas. Romāns gan bija pārāk īss, tāpēc, lai palielinātu apjomu, Vailds jūtami pārstrādāja tekstu, pievienojot sešas nodaļas un priekšvārdu, kas kļuva par savdabīgu “estētisma” manifestu. Grāmata iznāca 1891. gadā un radīja vēl lielāku troksni.

Romāna varonis jaunais un kā dievs skaistais Dorians Grejs priecājas par savu portretu, ko uzgleznojis talantīgais mākslinieks Bezils Hollvords, un vēlas neiespējamo: “Ja portrets mainītos, bet es varētu vienmēr palikt tāds, kāds esmu tagad! Man nebūtu pat žēl sātanam dvēseli pārdot!” kaut arī grāmatas lapaspusēs sātans neparādās, Doriana vēlēšanos viņš noteikti dzird. Taču jebkurš darījums ar sātanu ir lamatas. Tīrā dvēsele, Dorians nonāk izvirtušā ciniķa, lorda Henrija iespaidā un grēcīgajā kaislē pārspēj pat savu skolotāju. Kaut arī brīnišķajā Doriana sejā uzdzīves pēdas nav manāmas, viņa dvēseles atspulgs sātaniskajā portretā iegūst aizvien pretīgākus vaibstus...

Kaut arī romāns drīzāk nosoda sabiedrības negācijas, daudzi tajā saskata amorāla dzīves veida propagandu. Tiek izvirzītas prasības grāmatu aizliegt, bet autoru – pakārt vai vismaz iebāzt aiz restēm. Romānā saskata apvainojumu morālei. Avīzes uzkurina ažiotāžu, atklāti aicinot uz rakstnieka linča tiesu. Toties, Oskars atkal bija laimīgs. Viņš ar jauneklīgu jautrību sniedza intervijas, piekrita visiem apvainojumiem un pašrocīgi piesvieda jaunus, neaizmirstot atbildēt uz draudu vēstulēm. Pēc tam viņam tas apnika. Viņš rakstīja, ka vairāk neatbildēs uz jautājumiem, kas attiecas uz viņa grāmatu. Troksnis pamazām, bet tomēr norima. Vairāk arī tāpēc, ka Vailds piespieda par sevi runāt cita iemesla dēļ – milzīgus panākumus guva viņa luga – komēdija “Lēdijas Vindermīras vēdeklis”, kas tika uzvesta 1892. gadā. Populāras bija arī citas viņa komēdijas, kas izcēlās ar paradoksālām asprātībām: “Sieviete, kas nebija uzmanības vērta”, “Ideālais vīrs”, “Cik svarīgi ir būt nopietnam”.

Cerību sagruvums.

Likās, ka Oskars Vailds ir sasniedzis slavas virsotnes. Taču vēl viens liels darbs bija priekšā – traģisks, sacerēts cietumā, kur Oskaru noveda viņa sakars ar marķīza Kvīnsberija dēlu Alfrēdu Duglasu. Viņi iepazinās 1891. gadā, kad rakstnieks beidza “Dorianu”. Lielā ziņā viņš norakstīja personāžu, ne vien no sevis, bet arī no šī jaunekļa. Duglass arī pats sacerēja dzeju un redzēja Vaildā skolotāju – viņu apbūra Oskara daiļrade. Oskars savukārt atrada jaunajā aristokrātā uzticīgu pielūdzēju.

Britu augstākajā sabiedrībā homoseksuālām attiecībām bija bagātas vēsturiskas tradīcijas. Taču XIX gadsimta beigu Viktorijas Anglijā vadījās, nevis pēc “vecās” aristokrātijas, bet drīzāk pēc buržuāzijas morāles principiem. Lai ierobežotu “izvirtības”, 1885. gadā tika labots krimināllikums, kur varēja sodīt par “nepieklājīgām” attiecībām starp pieaugušiem vīriešiem. Augstdzimušās personas pievērsa tam maz uzmanības – kamēr...

Eksistē divas versijas par attiecībām starp Oskaru Vaildu un Boziju (tā draugi sauca Duglasu). Pēc vienas, pie kuras pieturējās marķīzs Kvīnsberijs un Vailda ienaidnieki, Oskars esot izmantojis Alfrēdu kā “slaucamu govi”. Draugi apmeklēja dārgus restorānus un pat ceļoja pa ārzemēm, dāsni tērējot tūkstošiem mārciņu no jaunā lorda naudas. Taču, pēc otras versijas, tieši Bozijs “slauca” savu vecāko draugu (Duglass bija jaunāks par Vaildu par 16 gadiem). Konstanse, kas viena no pirmajām saprata viņu attiecību jēgu, ienīda Duglasu, nemitīgi centās sanaidot viņu ar vīru, pat draudēja aiziet no viņa, taču nekādi nespēja saņemties.

Vailda un Alfrēda attiecības, par kurām tenkoja visa Londona, dabiski neiepriecināja arī Džonu Duglasu, devīto marķīzu Kvīnsberiju – cilvēku, kas negodāja citus un vispār bija nepatīkams. Viņš uzrakstīja Vaildam vairākas vēstules, kurās pieprasīja, lai liek viņa dēlam mieru. Neguvis panākumus, marķīzs lika lietā visus savus sakarus, lai sodītu Vaildu. Rezultātā, Oskaram atsacīja izdevniecības, viņa lugas izņēma no teātru programmām. Vailda ienākumi krasi samazinājās.

Beidzot, 1895. gadā Vaildu izsauca uz tiesu, apvainojot “nepieklājīgā uzvedībā”.

Liecinieki bija uzpirkti, daži “pierādījumi” neapšaubāmi safabricēti, taču tiesnesis neklausījās Vailda mēģinājumos attaisnoties. Viņu ātri notiesāja uz diviem gadiem ieslodzījumā labošanās darbos (kas bija vispār liels apkaunojums, jo cietumos strādāja tikai zemas kārtas cilvēki). Draugi un Alfrēds mēģināja atrast politiķus, aristokrātus vai rakstniekus, kas aizbilstu par Vaildu, taču neviens negribēja viņam palīdzēt – sabiedrība bija ļoti asi noskaņota pret savu bijušo mīluli.

Sākumā Vailds atradās Pentonvilas un Vandsvortas cietumos Londonā, kuros uzturēšanās apstākļi bija vienkārši murgaini. Pastaigā ieslodzītos izveda pagalmā, kura centrā atradās karātavas, kur cilpā laiku pa laikam karājās kārtējais notiesātais. Apsardze piekāva ieslodzītos, kamerās valdīja kapa aukstums un Oskars jau pirmajā naktī saaukstējās. Vēlāk, pēc liberālā politiķa Ričarda Holdeina lūguma, Oskaru pārveda uz Redingas cietumu, trīsdesmit jūdzes no Londonas. Te pret Vaildu izturējās labāk: nesita un pat atļāva kamerā turēt grāmatas, papīru un tinti. Pēc vienas versijas, tieši te Oskars sāka rakstīt “Redingas cietuma balādi”, kas bija veltīta ieslodzījuma šausmām.

Bet pēc tam jaunais Alfrēds Kvīnsberijs atsūtīja Vaildam savu dzejoļu grāmatu ar paziņojumu, ka viņu sakars ir beidzies. Tas spēcīgi satrieca Oskaru, taču nelaime nenāk viena. Drīz nomira viņa māte, bet pēc mēneša sieva izšķīrās no viņa, aizbraucot uz Itāliju, bet vēlāk uz Šveici, un pat izmainīja sev un bērniem uzvārdu uz Hollande. Tā Oskars galīgi pazaudēja ģimeni, kaut arī Konstanse laiku pa laikam palīdzēja viņam ar naudu.

Pēc atbrīvošanas Vailds izrādījās uz sēkļa. Kad “Redingas cietuma balāde” bija gatava, neviens negribēja to drukāt. Un Oskars salūza. Viņš sāka stipri dzert, sastrīdējās ar draugiem, ņēma naudu uz parāda, kur tikai varēja, bet pēc tam slēpās no kreditoriem.

Pēc tam Vailds paņēma visu palikušo naudu, nopirka biļeti uz tvaikoni un devās sākumā uz Itāliju (kur pusgadu dzīvoja kopā ar Duglasu, kamēr viņš galīgi Vaildu nepameta), bet tad uz Franciju.

Patriarha rudens.

Francijā Vailds satika nelielas viesnīcas saimnieku Dipuarjē, kas bija sens Vailda daiļrades cienītājs. Tas atļāva Oskaram aizņemt bez maksas divas istabas un palīdzēja ar provīziju.

Oskars atkal nolēma izmēģināt veiksmi un nodrukāt “Balādi”, parakstot rokrakstu, kā C.3.3. (tas bija viņa cietuma numurs). Poēma iznāca ar tirāžu astoņsimt eksemplāru un mazāk nekā mēneša laikā tika izpirkta. Grāmatu drukāja visā Eiropā, kritiķi bija sajūsmā, kad atklājās, kas ir poēmas autors, atkāpties jau bija par vēlu. “Balāde” izrādījās, ne tikai grāmata – tā daudz ko izmainīja! Anglijā pieņēma likumu par labošanas sistēmas reformu un arestantu liktenis kļuva nedaudz vieglāks.

Oskars atkal ieguva iespēju iznākt sabiedrībā. Viņš pavadīja laiku Parīzes jaunbagātnieku sabiedrībā, kuriem glaimoja modernā dzejnieka sabiedrība; dzejniekam atkal patika, ka citi apmaksāja viņa izdevumus. Taču pārmērību un apcietinājuma gadi bija sabojājuši rakstnieka veselību. 1900. gads viņam kļuva liktenīgs. Novembra beigās viņš saslima, ārsts noteica diagnozi – meningīts. Naktī uz 30. novembri Vailds nomira. Pie viņa gultas bija sapulcējušies tikai trīs cilvēki – dēls Sirils, draugi Ross un Tērners. Pēc bērēm pie kapa banjo kapsētā piegāja Alfrēds Duglass, dažas minūtes klusi pastāvēja un pēc tam tikpat klusi aizgāja.

Oskars Vailds bija pretrunīga personība. Viņa dvēselē sadzīvoja romantisms un cinisms, gods un grēcīgums, Gaisma un Tumsa. Taču savu vietu britu un pasaules literatūras vēsturē viņš ieņem stabili. Viņa labākās grāmatas daudzas reizes ir ekranizētas un izdotas atkal un atkal visā pasaulē. Turklāt, Vailds tiek uzskatīts par retu asā vārda meistaru. 2007. gadā BBC teleskatītāji atzina viņu par pašu asprātīgāko cilvēku Lielbritānijas vēsturē.