Runa būs par kuģu bojāejām.

Un es jums apliecinu, ka šo noslēpumu man neatminēt, un arī neviens to neatminēs.

Atcerieties visu laiku slavenāko kuģa bojāeju – “Titānika” bojāeju. Tas gāja bojā XX gadsimta sākumā un aiznesa sev līdzi vairāk kā tūkstoti dzīvību. Kad tas grima, bet notika tas ātri, izrādījās, ka glābšanas laivu nepietiek, pie tam vēl daudzas sāka peldēt prom, nesavākušas pasažierus. “Titāniks” nebija gatavs tādai nelaimei, un bojāejas minūtēs kopējā traģēdijā ieplūda atsevišķu cilvēku un ģimeņu traģēdijas, nelietība un cēlsirdīgums. Tomēr mēs atcerējāmies to, kā “Titānika” orķestris, saprotot, ka izglābties neizdosies, līdz pēdējai minūtei spēlēja jautrus maršus stāvot uz augšējā klāja, un centās ienest jel kādu mierīguma un cerību elementu pēdējo minūšu neprātā. Atmiņā palicis arī tas, ka “Titānika” kapteinis gāja bojā glābjot viļņos bērnu, un ka komanda uzvedās nāves priekšā cienījami – neviens negremdēja sievietes un bērnus, lai ieņemtu viņu vietu.

Jūs teiksiet, ka tas ir saprotams, ka tā notiek vienmēr, ka tā arī ir jābūt. Bet tie ir dažādi jēdzieni: kā notiek un kā vajag notikt.

Kā var izskaidrot, ka, kad 1873,gada 1.aprīlī uz klintīm uzlidoja pie Jaunās Skotijas piekrastes pasažieru laineris “Atlantika”, pasažierus un komandu aptvēra tāda panika, ka ģimeņu tēvu pameta sievas un bērnus un kāvās par vietu glābšanas laivā?

Krasts bija pavisam netālu, komandai izdevās aizmest uz sauszemi troses galu, bet tur piekrastes zvejnieki un vietējie iedzīvotāji nostiprināja to tā, lai varētu nolaisties no borta un nokļūt krastā. Un stādieties priekšā: stiprie vīriešu nelaida pat tuvumā glābiņam sievietes un bērnus, bet kapteinis un komanda sāka nodarboties ar personisko izdzīvošanu. Rezultātā (un tas ir unikāls gadījums jūras katastrofu vēsturē) bojā negāja neviens vīrietis, bet visi bojāgājušie bija sievietes un bērni. Kapteini Viljamsu tiesāja, taču bojāgājušos neatgriezīsi….

Bet lūk pazīstamais stāsts par “austrumindieša” ar nosaukumu “Kenta” bojāeju. Par “austrumu indiešiem” XIX gadsimta pirmajā pusē sauca pašus ātrākos un ietilpīgākos kuģus, kuri veica reisus no Anglijas uz Indiju. Tie ņēma uz borta tikai vērtīgas kravas un pasažierus, bija lieliski apbruņoti, bet to komandas tika vāktas kara jūrnieku vidū. Trīsmastu “Kentai” bija ūdensizpiešana 1350 tonnas, uz borta atradās simts piecdesmit cilvēku komanda ieskaitot virsniekus, bet vērtīgā krava sastāvēja no trīssimt piecdesmit karavīriem, kā arī dažiem desmitiem civilo pasažieru un vairāk nekā simt sievietēm un bērniem – virsnieku un karavīru ģimeņu locekļiem. Kopā uz “Kentas” atradās vairāk nekā sešsimt cilvēku.

1825.gada 28.februārī Biskajas līcī “Kenta” iekļuva vētrā. Tilpnē norāvās piesietā krava – šrapnelis un lodes kroņa labā. Buras apledoja un kļuva cietas, vadīt kuģi nebija nekādu iespēju. Un tomēr neviens nenokāra degunu, un karavīri iespēju robežās palīdzēja jūrniekiem noturēt kuģi iespējami drošā kursā. Vētras trešās dienas rītausmā notika nelaime. Sardzes virsnieks nolaidās pirmajā tilpnē, lai pārbaudītu, vai tur neiekļūst ūdens. Kad viņš apskatīja mucas, kuģi krasi nolieca un virsnieku aizmeta malā. Lukturis izrāvās viņam no rokām un pazuda mucu vidū. Virsnieks nenojauta, ka tieši tur muca saplīsa un no tās lija rums, ar kuru tā bija piepildīta. Zila liesma acumirklī izpletās pa tilpni. To nodzēst virsniekam neizdevās. Taču palīdzēja karavīri. Pēc dažām minūtēm no lūkām sāka izlauzties stipri dūmi. Pasažieri metās pie kapteiņa.

Kapteinis bija uz klāja. Viņš vadīja jūrniekus un karavīrus, kuri cīnījās ar vētru. Kapteinis saprata, ja liesmas izlauzīsies caur sienu, aiz kuras atrodas pulvera pagrabs, no kuģa nekas pāri nepaliks.

Tad viņš pieņēma tādu lēmumu: atvērt augšējā klāja lūkas, lai pielietu pilnu tilpni. Lai kuģis nosēžas. Ugunsgrēks jūrā, jo vairāk tādā vētrā, ir bīstamāks nekā pati vētra. Kapteinis uzskatīja, ka ūdens pirmkārt nogremdēs kuģa priekšgalu, tas nolaidīsies un tad ugunsgrēks apdzisīs pats no sevis.

Šis manevrs nebija bez upuriem.

Kad jūrnieki gāja prom no zemākā klāja, viņi atstāja tur dažu cilvēku, kuri bija nosmakuši dūmos vai no vietas izkustējušos mucu nospiesti, līķus.

Vairāk nekā sešsimt cilvēku tagad drūzmējās uz augšējā klāja. Kuģis nolaidās ūdenī tik ļoti, ka bugsprits nokļuva zem ūdens, bet pats klājs, slidens un ledains, bīstami noliecās uz priekšu. Un tomēr no lūkām un kuģa pirmās daļas izplūda dūmu mākoņi un uguns mēles – likās, ka uguns tikai pacēlies kopā ar ūdeni. Un saprotams: to uzturēja degošais neatšķaidītais rums – daži desmiti mucu tīra spirta gandrīz paredzēja “Kentai” nāvi. Drīzumā klājs sakarsa tā, ka nelaimi cietošie pasažieti bija spiesti atkāpties atpakaļ, uz pakaļgalu, slīdot pa dēļiem, kuri dega tuvāk priekšgalam un augšpusē klātiem ar ledu, kuģa pakaļgalā.

Un tur viņi stāvēja blīvi piespiedušies viens otram. Pat bērni neuzdrīkstējās raudāt, kaut arī sala.

Grotmastā, novērošanas grozā visu laiku mainījās jūrnieki, kuri izmisīgi lūkojās tālē. Jau uzausa diena, un migla virs jūras izklīda. Parādījās cerība ieraudzīt kādu nebūt buru uz horizonta.

Un kad jau izzuda pēdējā cerība, no masta atskanēja kliedziens:

• Bura pa kreisi no borta!

No sākuma valdīja klusums. Likās, pat jūra uz mirkli noklusa. Sešsimt cilvēku baidījās elpot, lai neaizbiedētu šo buru kā vieglu tauriņu.

Bet pēc tam atskanēja kopējs kliedziens. Atbrīvošanas, cerības uz to, ka tūlīt viņus visus pārvedīs un drošu kuģi, kurš droši aizgādās viņus uz dzimteni, brēciens….

Tikai kapteinis neatļāvās aizrauties ar cerību.

• Lielgabalu sagatavot kaujai! – viņš kliedza.

Karavīri ne uzreiz saprata, kāpēc viņš dod tādu pavēli. Taču “Kentas” virsniekiem un pulkvedim Fironam, 31.kājnieku pulka komandierim, tā bija saprotama.

Izredžu uz to, ka no priekšā ar lielu ātrumu ejošā kuģa viņus pamanīs, bija ļoti maz. Ar lielgabala šāvieniem kapteinis cerēja pievērst uzmanību.

Iedarbināt izdevās tika dažus lielgabalus pakaļgalā.

Bet bura tikai attālinājās. To vairs nevarēja redzēt caur lietus brāzām.

Kā pēc tam noskaidrojās, “Kentu” sastapa “Kembrija”, divu tonnu ūdensizpiedīga briga, kura gāja uz Verakrusu, veda uz borta divdesmit spāņu ogļračus un nelielu kravu. Uz “Kembrijas” no sākuma neviens neizdzirdēja šaušanas skaņas un neieraudzīja buras, par cik “Kenta” slīka aizmugurē un pa kreisi. Kapteinis Kuks jau nožēloja, ka izgājis jūrā cerot apdzīt vētru.

Netīšām viņš tomēr atskatījās – it kā kāds bija viņu pagrūdis, it kā viņš izdzirdējis tālu kliedzienu. Un ieraudzīja oranžu blāzmu. Tādā attālumā tā likās neliela, it kā no sveces. Taču Kuks, kaut arī jauns kapteinis, kopš bērnības gāja jūrā un zināja, ka nav nekas briesmīgāks par ugunsgrēku.

Viņš uzreiz pavēlēj uzvilkt papildus buras un steigties palīgā.

Lūk tas uz “Kembrijas” izdzirdēja arī tālo šaušanu. Tagad nepalika šaubu: kāds cieš nelaimi un, visdrīzāk, tas ir karakuģis.

Uz “Kentas” jau valdīja izmisums. Bura pazuda. Uz tā kuģa vai nu nepamanīja un nesadzirdēja, vai arī deva priekšroku tādos laikapstākļos nesaistīties ar riskanto glābšanu.

“Kentas” kapteinis saprata, ka tagad, kad cilvēkus bija pārņēmusi tāda vilšanās, cerības uz izglābšanos ir samazinājušās. Panīkums bija pārņēmis simtiem cilvēku, un izejas nebija.

Un šajā brīdī caur ūdens šļakstiem, caur ledaino miglu parādījās divmastu kuģīša buras. Uz tā grotmasta pacēlās britu karogs.

“Kembrija” nepiegāja tuvu. Tas būtu pārāk bīstami – ugunsgrēks uz “Kentas” nerimās, un kapteinis Kuks saprata, ka uz tāda kuģa ir jābūt pulvera pagrabam. Un tiklīdz uguns nonāks līdz tam – kuģim ir beigas. Un kaut, pēc visa spriežot, ugunij vēl būs vajadzīgs laiks, lai nokļūtu kuģa sirdī, tā bojāeja – laika jautājums. Un nav skaidrs tikai viens – kurš uzvarēs: uguns vai ūdens.

Bet bija jāglābj kaut daļa cilvēku no “Kentas”.

Uz brigas bija trīs glābšanas laivas, uz “Kentas” bija palicis kuteris. Glābšanas laivas bija pārskalotas pār bortu. Tā ka cerība bija tikai uz glābējiem.

Kapteinis pagriezās pret angļu virsniekiem. Formāli viņš bija kuģa saimnieks, taču pulka komandierim bija jāpieņem lēmums. Un ja tas kļūtu nepieņemams kapteinim, viņš diezin vai spētu tam pretoties.

Pulkvedis Firons jau pasmīnēja. Viņš bija angļu džentlmenis.

• Eksistē “apbedīšanas kārtība”, - viņš teica. – Tas ir mūsu kara žargons. Pie nāves briesmām sievietes un bērni iet pirmie. – Pēc tam viņš pacēla balsi, lai viņu sadzirdētu visi: - Pulka virsniekiem, rotu un vadu komandieriem pavēlu sekot tam, lai manu karavīru vidū nebūtu gļēvuļu. Un ja kāds pamēģinās iesēsties kuterī pirms sievietēm, šaut bez brīdinājuma.

Atbilda uz šiem vārdiem bija balsu labvēlīgais skanējums.

Katrā nāvīgi bīstamā situācijā ir robežas, izšķirošais brīdis. Šeit gandrīz viss ir atkarīgs no cilvēka, kuram, no citu redzesleņķa, drīkst un vajag pieņemt kritiskos lēmumus. Un ja viņš būs ciets un taisnīgs, ja viņš spēs aizķert taisnīguma un goda stīgas, kuras stiepjas katrā cilvēkā un kuras var unisonā ieskanēties jebkurā cilvēku kolektīvā, tad ar to rodas pareizā uzvedība. Pamatnoteikums, pēc kura cilvēki turpmākajā seko goda likumiem… vai arī negoda.

Pulkvedis Firons izteica vajadzīgos vārdus. Un viņa balsī neskanēja šaubas. Un viņš neveica kustību pretī kuterim, bet parādīja piemēru pārējiem palīdzot tajā iekāpt padzīvojušai sievietei.

Kuteri nolaida no aizvēja puses, tas bija pilns ar sievietēm un bērniem, taču tajā ievietojās mazāk par trīsdesmit cilvēkiem.

Kuteri nolaida trosēs. Un te iestājās pats kritiskākais brīdis tādēļ, ka trose iesprūda. Gals, ar kuru kuteris bija piestiprināts kuģim, sapinās, un jūrnieki nevarēja to sacirst. Nākošajā mirklī vilnis, kurš jau pacēla kuteri, sitīs to pret bortu, un visi cilvēki neizbēgami ies bojā.

Taču mēdz būt arī labi brīnumi.

Tajā mirklī, kad visi sastinga šausmās un tikai jūrnieki drudžaini cirta ar cirvjiem pa mezglu, trose atpinās, un kuteri kā ar neredzamas rokas mājienu atsvieda no “Kentas”.

Neviens nekliedza “urrā”. Tādēļ, ka visi saprata – tas ir tikai sākums.

Pāreja no kutera un “Kembrijas” klāju izrādījās grūta un riskanta. Viļņi mētāja kuteri un centās to sasist pret birgas bortu. Tajā mirklī, kad kutera klājs atradās līdzās brigas klājam, kutera airētāji satvēra kārtējo sievieti un meta to uz “Kembriju”. Un pasakaini paveicās. Tikai viena nespēja aizsniegties līdz bortam, taču kāds paspēja pamest tā striķi un izvilkt viņu. Taču stādieties priekšā, ka tas viss notika uz “Kentas” palikušo cilvēku acu priekšā. Vīri un tēvi redzēja, cik tuvu bojāejai ir viņu radinieki. Bet tie, kuri vēl palika uz “Kentas”, saprata, ka viņiem pašiem tas vēl stāv priekšā.

Es nestāstīšu, kā apgāzās kuteris, kā trijās mazās glābšanas laivās no “Kembrijas” pārvadāja sievietes, kā pagāja stunda pēc stundas un “Kenta” izdega caurum cauri un nira dzelmē, bet klāja iecirknis, uz kura varēja palikt cilvēki, aktīvi samazinājās.

Tagad stādieties priekšā, kā glāba cilvēkus glābšanas laivas no “Kembrijas”.

Tās piegāja pēc iespējas tuvāk “Kentas” bortam vai bušpritam, pēc tam kārtējo ceļotāju apsēja ar striķi un meta lejā. Ja viņa trāpīja glābšanas laivā ar pirmo reizi – uzskati, ka paveicies. Biežāk trāpīja garām, un sieviete ar pie krūtīm piesieto bērnu – kapteinis pavēlēja, lai katra sieviete, pat bezbērnu, paņem līdzi bērnu, jo daudziem bija pa trim četriem bērniem, - iekrita ledainajā ūdenī. Glābšanas laivā centās pieairēties pie viņas kamēr sieviete nebija gājusi bojā, un viņu uzvilka uz borta. Jāsaka, ka tādā veidā izdevās izglābt gandrīz visas sievietes, taču daudzi bērni gāja bojā no aukstuma un mira jau uz “Kembrijas” borta.

Taču kamēr glāba sievietes un bērnus, kuģis grima arvien dziļāk un tā priekšgals pagāja zem ūdens. Uguns izlauzās ārā un rija klāju. Tāpēc, kad sievietes bija izglābtas un pienāca vīriešu kāra, tiem klājās daudz ļaunāk. Un arī glābšanas laivas sabojājās, kļuva sliktākas. Tās bija pa pusei pilnas ar ūdeni un pateicoties brīnumam turējās uz ūdens. Kapteinis un pulkvedis pavēlēja cilvēkiem lekt ūdenī, cik iespējams tuvāk glābšanas laivām, un peldēt pie glābiņa. Taču viļņi bija tik traki, bet ūdens tik auksts, ka gandrīz puse vīriešu nespēja nokļūt līdz glābējai brigai.

Kad kapteinis Kobs sagatavojās viens no pēdējiem ielēkt ūdenī, izrādījās, ka uz kuģa palikuši cilvēki divdesmit karavīru, kuri nemācēja peldēt un domāja, ka viņiem vairs nav izredžu izglābties, ka viņiem ir vairāk izredžu izglābties paliekot uz “Kentas”.

Un lai kā uz viņiem kliedza kapteinis, lai kā kliedza uz viņiem virsnieki, karavīri palika un klāja. Viņi piesaistīja sevi mastiem, daži rāpās gandrīz vai uz vadības paaugstinājumu tādēļ, ka viss klājs bija ugunī.

Beidzot kapteinis un virsnieki arī pārgāja uz brigas bortu. Tur bija sapulcējušies vairāk par četrsimt izglābto. Briga bija piepildīta ar cilvēkiem tā, ka apgriezies nebija kur. Kuģis bija iegrimis ūdenī tik bīstami, ka kapteinis Kuks pavēlēja izmest ūdenī metāla kravu. Par laimi, bija daudz krājumu – jo “Kembrija” pabija jūrā drusku vairāk par diennakti. Un tas izglāba daudzus izsalušos un izsalkušos cilvēkus no “Kentas”.

Četrdesmit minūtes pēc tam, kad uz “Kembriju” atgriezās pēdējās laivas, milzīgās uguns mēles uzlidoja līdz mastu pusei, un kuģis uzliesmoja kā svece.

Daudzi raudāja – tur taču dzīvi sadega viņu biedri. Un šo pašu liesmu stabu ieraudzīja uz dažas jūdzes tālāk ejošas “Karolīnas”. “Karolīnas” kapteinis pavēlēja tūlīt iet palīgā.

Kad “Karolīna” pietuvojās “Kentai”, atskanēja šausmīgs sprādziens un kuģis uzlidoja gabalos.

Bija skaidrs, ka izglābties nav varējis neviens.

Taču “Karolīnas” kapteinis padomāja par to, ka no sadegušā kuģa varēja nolaisties glābšanas laivas, un nolika kuģi dreifā cerībā kādu nebūt izglābt. “Kembriju” viņš, protams, neredzēja, tā jau bija pametusi traģēdijas vietu.

Jau tumsa, un drīzumā kļuva skaidrs, ka nevienu atrast neizdosies.

Un pēkšņi tumsā atskanēja kliedziens.

Drīzumā ieraudzīja mastu.

Mastam bija piesieti seši cilvēki. Četri no viņiem izrādījās dzīvi. Bet vēl pēc dažām minūtēm atrada vēl vienu mastu. Un pie tā arī bija piesieti cilvēki. Tā ka “Karolīna” izglāba desmit cilvēkus, un viņi palika dzīvi tikai pateicoties brīnumam. Vajadzēja taču “Karolīnai” iet uz “Kentas” bojā ejas vietu uzreiz pēc sprādziena, kamēr cilvēki nepaspēja nosalt! Un vajadzēja taču, lai ar pulvera pagraba sprādzienu masti tika izrauti no stiprinājumiem un aizlidoja malā. Bet “Kembrija” gāja uz ziemeļiem, uz Dienvidangliju.

Trešajā dienā uz kuģīša notika brīnums. Piedzima meitenīte. Meitenīte bija vesela, viņu nosauca par Kembriju, viņa nodzīvoja, garu, laimīgu dzīvi un dzemdēja piecus bērnus.

Ceturtajā dienā “Kembrija” izmeta enkuru Felmouta līcī Skilli salās.

Grūti aprakstīt, kas darījās Anglijā, kad ziņa par “Kentas” bojāeju sasniedza tās pilsētas. Bet pēc tam atgriezās fregate “Karolīna” ar desmit karavīriem, kurus visi jau bija domās apglabājuši.

Felmoutā pasažieri no “Kembrijas” kāpa nost “apbedīšanas kārtībā”.

Pirmā gāja sieviete ar mazu meitenīti rokās, pēc tam pārējās sievietes ar bērniem, pēc tam karavīri, pēc tam jūrnieki, pēc tam virsnieki un beigās kapteinis Kobbs, kurš nogāja no kuģa pēdējais.

“Kentas” bojāeja un komandas un pasažieru izglābšana – tā ir epopeja, kurā, par laimi, neatradās neviena nelieša. Tā palika par slavas lappusi angļu flotes vēsturē, bet kapteinis Kobbs kļuva par vienu no tās varoņiem.

Bet tagad es gribu īsumā pastāstīt notikumu, kurā darbojas pilnīgi tādi paši cilvēki, kā uz “Kentas”, taču uzvedas tik ļoti savādāk, ka rodas neatminams noslēpums: kāpēc tā notika?

Tajā pat laikā es saprotu, ka mans jautājums ir nekorekts, tas ir, atbildes uz to nav, tāpat, kā nav atbildes uz jautājumu, no kurienes Vācijā 1933.gadā parādījās tik daudz mežonīgu rasistu un no kurienes Hitlers izraka tik daudz noziedznieku un benžu? Bet pēc tam seko tāds pat jautājums no mūsu vēstures. Jo taču lai iznīcinātu nometnēs divdesmit miljonus cilvēku, Staļinam bija nepieciešama kolosāla armija no izmeklētājiem, uzraugiem, bendēm un apsargiem. Un taču atrada! Un kur viņi šodien palikuši?

…”Medūza” bija viena no trim franču fregatēm, kuras 1816.gadā devās uz Gambijas upes ieteku Rietumāfrikā, lai pievienotu šīs zemes franču kolonijām.

“Medūza”, uz kuras borta atradās četrsimt karavīru un jūrnieku, uzsēdās uz sēkļa netālu no krasta. Divi citi kuģi aizgāja uz priekšu domājot, ka “Medūza” pati nobrauks no sēkļa, pie viena krasts ir blakus. Tomēr notikumā iejaucās liktenis pavisam nederīga fregates kapteiņa personā. Divas dienas bezjēdzīgi mēģināja novilkt kuģi no sēkļa. Sagaidīja vētru, kura sarāva slikti uzcelto “Medūzu” uz pusēm.

Vētra ātri pārgāja un iestājās ciešams laiks. Pārbiedētie virsnieki kapteinim esot priekšgalā iesēdās glābšanas laivās, taču, tā kā visiem vietas nepietika, tad tika nolemts uzcelt lielu plostu atlikušajiem sešdesmit cilvēkiem.

Kamēr norisinājās steidzīga plosta būvēšana, daudzi jūrnieki piedzērās, un uz borta sākās laupīšana un nekārtības. Steigā un kautiņos uz plosta uzkrāva dažas ja  mucas vīna, taču aizmirsa to apgādāt ar ūdeni un pārtiku.

Un tā, divsimt četrdesmit cilvēku izvietojās sešās glābšanas laivās, bet atlikušie uzkāpa uz plosta, kur bija tik šauri, ka gulēt nācās pēc kārtas. Pie tam vēl plosts uzreiz iegrima tā, ka tā augšējie dēļi bija ūdens līmenī.

Noruna bija tāda: ja reiz līdz krastam nav tālu, tad sešas glābšanas laivas bez grūtībām aizvilks līdz tam plostu. Tā arī izdarīja.

Plostu buksēja ne vairāk par pusjūdzi. Un te no glābšanas laivām atskanēja balsis: “Kas mēs viņiem, vergi vai? Lai paši dodas! Lūk, cik viņu!”.

Vienā no glābšanas laivām sēdēja kapteinis, kurš veiksmīgi izlikās, ka neko nedzird.

Nepagāja ne pusstunda, kā kāds pārgrieza ar nazi virvi, un pirmā laiva sāka uzņemt ātrumu dodoties uz krastu. Tās piemēram sekoja pārējās.

• Ja kas, - nokliedzās no vienas glābšanas laivas, - pateiksim, ka gals pats notrūka.

Drīzumā neviena no sešām glābšanas laivā vairs nebija tuvumā.

Tiesa, no pēdējās nokliedza, ka, tikko nokļūs krastā, atsūtīs palīdzību. Nebija skaidrs, kurš tad izrādīsies šī palīdzība.

Kā tik nekliedza, ar ko tik nedraudēja uz plosta palikušie, bet glābšanas laivā viņus neviens nedzirdēja.

Un drīzumā glābšanas laivas izzuda pie tās miglainās, tumšās līnijas, kurā redzējās krasts.

Plosta komandēšanu uzņēmās virsnieks Gudens, saprātīgs, ciets un nopietns cilvēks. Viņa rīcības es neatbalstu, taču saprotu, ka no viņa viedokļa citas iespējas nebija. Viņš pavēlēja no esošajiem materiāliem izveidot mastu, pie kura piestiprināja brezenta gabalu. Tiesa, lietderības no masta bija maz kaut vai tāpēc, ka ne kompasa, ne instrumentu uz plosta nebija un peldēt varēja vadoties tikai pēc saules.

Ēdiena un dzēriena vietā sadalīja daļu vīna – katram tika pa pusei litra.

Neviens nebija apmierināts, bet atklāts dumpis vēl nesākās.

Pret vakaru sacēlās viļņošanās, un lieli viļņi draudēja salauzt plostu. Uz plosta, kā nebūt sastiprināta ar virvēm, esošie jau necerēja nodzīvot līdz saullēktam.

Un daudzi nenodzīvoja. Kad pārskaitīja pasažierus pēc galvām, divdesmit nesaskaitīja.

Uz nākamo vakaru no jauna parādījās viļņošanās. Vairāk kā simt cilvēku sapulcējās plosta centrā. Virsnieki turējās pie masta un piespieda atlikušos līst no gala uz galu, lai plosts neapgāztos no kārtējā viļņa.

Pret rītu karavīri saprata, ka vairāk nevar ciest, un viņus pārņēma neprātīga ideja – piedzerties līdz nemaņai, bet pēc tam būs kā būs! Pēc tā tika pieņemts lēmums atņemt virsniekiem muciņu un izdzert to. Tā sākās pirmā kauja. Starp simtu karavīru un divdesmit virsniekiem un civilajiem, kas aplenca virsniekus. Neskatoties uz spēku nesamērīgumu uzvarēja virsnieki – viņiem boja kortiki un pistoles, tajā pat laikā karavīri bija bruņoti ar nažiem, kokiem un dēļiem – ar visu, kas bija patrāpījies pa rokai.

Ir saglabājies krāsains, taču ne vienmēr ticams šīs kaujas apraksts, kuru uzrakstījuši virsnieki un pasažieri. Un kā rakstīja viens no viņiem: “Daudzi samaksāja ar savām dzīvībām par šo trako stundu”.

Karavīri padevās un atkāpās uz plosta malu, taču, kā tikai nolaidās nakts, no jauna metās virsū pārējiem. Jaunajā kaujā tāpat bija ne mazums nogalināto. “Tie, kuriem netika ieroči, mēģināja saplosīt mūs ar zobiem, un daži no mums bija cietsirdīgi sakosti”.

Ritēja trešā diena.

Virsnieki sadalīja starp dzīvajos atlikušajiem vīna muciņu. No atrastām naglām sāka taisīt āķus, lai noķertu haizivis, kuras bija sākušas sekot plostam tādēļ, ka laiku pa laikam tām tika jauns upuris. “Mēs centāmies košļāt siksnas un patronsomas, daži atkoda driskas no ādas cepurēm, taču tas nevarēja mūs piesātināt”.

Patronas pistolēs beidzās, taču izdevās savākt dažas unces pulvera, to izžāvēt un iededzināt uguni. “Uz posta nokrita dažas lidojošās zivis, taču to mums nepietika. Virsnieki sāka ēst ceptu cilvēka gaļu tajā pat dienā, pārējie vēlāk, tādēļ, ka mocījās no riebuma, jo vairāk ka muca, kurā cepa gaļu, sadega, un tādēļ tikai virsnieki sajutās stiprināti”.

Bet te sākās trešais karš. Šoreiz dēļ jaunas lidojošo zivju porcijas.

Daži karavīri nolēma pārņemt savā īpašumā maisu ar sudraba monētām, kurš bija piesiets pie masta. Krasts bija tuvu, un monētas varēja noderēt. Karavīri metās pie masta. Virsnieki un pasažieri sāka mest novārdzinātos karavīrus jūrā.

Nākošajā dienā uz kuģa palika drusku vairāk par trīsdesmit cilvēkiem, un vairums – virsnieki un viņu sabiedrotie. Vīns bija atlicis četrām dienām, vairāk uz borta nekā nebija. Divi karavīri caurdūra muciņu un sāka dzert no tā. Viņus sodīja – izmeta jūrā.

Un tad virsnieki sarīkoja sapulci. Došu vārdu vienam no viņiem:

“Mūs ir atlicis divdesmit septiņi cilvēki, no viņiem piecpadsmit bija smagi ievainoti. Neskatoties uz to viņi pretendēja uz savu daļu vīna. Mēs nolēmām, lai Dievs mums piedod, veselo izglābšanai ievainotos izmest jūrā. To vidū izrādījās vienīgā mūsu vidū esošā sieviete un viņas vīrs. Taču ko darīt – viņai bija salauzta kāja, bet viņš ievainots galvā. Karavīrs un jūrnieks bija nozīmēti par bendēm. Pārējie paslēpa galvas starp rokām, lai nedzirdētu vaimanas un neredzēto šo cietsirdīgo ainu, un mēs raudājām līdz tam laikam kamēr sodīšana nebija beigusies. Pēc tās mēs izmetam pār bortu visus ieročus, izņemot vienu zobenu lai izbēgtu no jaunas sazvērestības”.

Tagad atlikušajiem palika četras muciņas vīna, pie tam vēl atlidoja lidojošās zivis. Devītajā dienā uz plosta nolaidās tauriņš. Daži gribēja to noķert un apēst, taču citi teica, ka tas – Dieva sūtnis, kurš norādīja, ka zeme jau tuvu.

Taču pagāja vēl dažas dienas, kamēr viņi ieraudzīja buras, tomēr kuģis pagāja tiem garām viņus neievērojis. Vēl pēc desmit stundām plostu pamanīja no cita kuģa. Tas bija kuģis no tās pašas eskadras, kurai piederēja bojā gājusī “Medūza”.

Tā cilvēki tika izglābti.

Francijā šis notikums izraisīja ne mazu troksni un līdz pat šim laikam tiek uzskatīts par franču flotes kaunu.

Interesanti, ka parādījās ne mazums lielu un ne visai lielu krāšņu gleznu, kurās atainots plosts no “Medūzas”. Pati slavenākā pieder Žeriko otai. Tajā atainots plosts, nosēts ar līķiem, un pēdējiem dzīvi palikušajiem cilvēkiem, kuri izmisīgi māj cenšoties pievērst pie horizonta knapi redzamā kuģa uzmanību.

Lai pataisītu gleznu pārliecinošāku, Žeriko atveda uz savu lielo studiju dažus līķus no morga. Stādieties priekšā, kā mākslinieks atnāca no rīta un visu dienu strādāja starp mirušajiem!

Visdrīzāk, lieta ir piemērā, kuru dod komandieri vai cilvēki, kuri ņem uz sevi atbildību par to, kas notiek.

Var būt, par labu maniem apsvērumiem runā tvaikoņa “Berkhed” liktenis – tas veda uz Dienvidāfriku sešsimt pasažierus, no kuriem trīssimt bija kavalēristi, kuri ceļoja kopā ar saviem zirgiem.

1852.gada 26.aprīlī kuģis uzskrēja uz klintīm netālu no Labās Cerības raga. Kā vienmēr, vietas glābšanas laivās nepietika. Tad pulka komandieris majors Sekstons pavēlēja atdot vietas sievietēm un bērniem – tajos gados ne tikai virsnieki, bet arī daudzi karavīri brauca no vietas uz vietu kopā ar savām ģimenēm.

Tajā pašā laikā karavīri bija aizņemti ar to, ka cēla laukā no bagāžas nodalījumiem zirgus. Izmeklēšanā šīs traģēdijas sakarībā tika pateikts, ka tas tika darīts “lai dotu dzīvniekiem iespēju”. Zirgus sadzina uz klāja, lai viņi peldētu uz netālo krastu.

Neviens jūrnieks un karavīrs neatteicās izpildīt pavēli.

Taču kad glābšanas laivas ar sievietēm atīrās no kuģa, bet zirgi sāka peldēt uz krasu, majors pavēlēja karavīriem mesties pāri bortam. “Berkhed” šajā mirklī pārlūza uz pusēm, un gandrīz piecsimt karavīru gāja bojā. Toties tika izglābtas simt sievietes ar bērniem.

Un daļa zirgu…

Ir grūtāk būt varonim nāves gaidās, nekā dodoties uzbrukumā.