Pie Perisvelijas izpletņu lēcēju kluba angāriem desmitu izpletņu lēcēju vidū viegli pamanīt pazīstamo beisdžamperu Džebu Korlisu (Jeb Corliss). Tas ir cilvēks-putns – augsts, noskūtu galvu, tērpies kā lidvāvere. “Vēsi!”, tas ir viss, ko spēju izdvest šajā mirklī. Mans pārinieks tandēmlēcienā Džims Volless arī nav zemē metams, pasaules rekordists un čempions skaidaivingā, taču dala manas jūtas, tikai mazāk tās demonstrē. “Pilnīgi neticami, ka tu tik perfekti pārvaldi savu ķermeni,” - viņš saka. Korliss parausta plecus: “Es taču tev teicu, ka pacentīšos pielidot tev tuvāk.”
Starp beiseriem – cilvēkiem, kas lec no ēku jumtiem, televīzijas torņiem, tiltu balstiem un vienkārši no kraujām – Korliss tiek uzskatīts par nenoliedzamu supervaroni un... nelabojamu huligānu. Supervaronis – tāpēc, ka ir veicis vairāk nekā tūkstoti lēcienu piecos kontinentos. Te ir gan Materhorns, tilts “Zelta vārti”, lēciens Ķīnā no 600 m augstuma karsta alā. Bet huligāns – tāpēc, ka viņš vienmēr ir uzmanības centrā. Skandaloza slava atnāca pie viņa tad, kad 2006. gadā policija arestēja viņu par mēģinājumu nolēkt no Empire State Building. Korliss ir paŗliecināts, ka no slavas vienkārši nevar izvairīties, ja “tev ir mērķis darīt to, kas cilvēku acīs liekas neiespējami”. Teiksim precīzāk, liekas nepiedienīgi, tāpēc ka pārāk bīstami un bezjēdzīgi. “parastie cilvēki skatās uz skaidaiveriem kā uz psihiem,” - Korliss saka. - “Skaidaiveri skatās uz beisdžamperiem kā uz psihiem. Bet starp beisdžamperiem gandrīz visi skatās uz mani kā uz psihu.”
Šodienas notikumu Korliss uzskata par vistrakāko rīcību savā dzīvē. Lidvāveres tērps pēc būtības ir kostīms-spārns, tas ir, lidmašīnu, ko var uzģērbt uz sevis kā drēbes. Viņa spārni ir neilona plēve starp kājām un starp rokām un kājām. Tāda kostīma īpašnieks gaisā nevis kritīs, bet viņam izdosies vadīt savu lidojumu, pārejot planēšanas režīmā, kad uz katru kritiena metru viņš tiks uz priekšu trīs metrus. Tādus kostīmus izmanto visā pasaulē. Šādas izpriecas mīļotāju skaits nav liels, bet visu laiku aug. Protams, ka nosēžoties vienmēr tiek izmantots izpletnis. Korliss izteica pārdrošu priekšlikumu – iztikt vispār bez izpletņa un realizēt cilvēka vissenāko sapni – brīvu lidojumu bez jebkādām papildus ierīcēm.
Lai realizētu savu projektu Wing-suit Landing Project(Piezemēšanās kostīmā-”spārnā”), ir vajadzīgs nosēšanās laukums ar ievērojamu slīpumu. Lai uzbūvētu tādu pandusu, Korliss ir griezies pie vienas inženierfirmas, kas strādā ar NASA. Budžets sastāda <st1:currency2 currency_id="45" currency_key="USD" currency_value="3" currency_text="$">$3</st1:currency2> miljonus. Džebs cer šādu summu savākt no korporācijām, kas gribētu nosvinēt pasākuma izdošanos... Vai neizdošanos? “Ir taču uz pasaules talantīgi profesionāļi – dziedātāji, dejotāji, visi, kas vien var būt,” - Korliss saka. - “Lūk, mana profesija ir bailes.”
[Sižets par projektu ir šeit:
http://vodpod.com/watch/2937001-the-wingsuit-landing-project ]
Mēnesi pirms tikšanās ar Korlisu padebešos es atvēru divstāvu taunhausa durvis Kalifornijas pilsētiņā Venisbīčā. Aiz durvīm stāvēja figūra, tērpusies melnā no galvas līdz kājām. Korliss ieveda mani tumšajā viesistabā un nosēdināja uz viena no diviem melnajiem dīvāniem. Uz žurnāla galdiņa bija izlikti šķīvji, ko rotāja galvaskausi. Stūrī stāvēja augsta Ikara skulptūra no kristāla. Kam tas viss? Iedvesmai? Vai brīdinājumam?
Korliss jau no bērnības mīlēja spēlēties ar baiļu sajūtu. Viņa māte stāsta, ka vēl tad, kad viņas dēls “nēsāja pamperus un sūkāja pirkstu”, viņš jau vēroja tuvējā baseina augstāku lecamtorni. Māte palūdza peldēšanas treneri pacelt bērnu uz torņa, cerot, ka viņš nobīsies un vairs neskatīsies uz to ar tādām ilgu pilnām acīm, taču uz laukuma Džebs izrāvās trenerim no rokām un sajūsmā spiedza, kamēr neievēlās ūdenī. Pēc tam suniski pieairējās pie bortiņa un pateica tikai vienu vārdu: “Vēl!”
Korlisa vecāki nodarbojās ar antikvariāta pārdošanu un lielāko gada daļu ģimene pavadīja, braucot pa tādām valstīm kā Indija vai Afganistāna. Atgriežoties no braucieniem, viņi dzīvoja Ņumehiko, kur Džebs nomainīja daudzas skolas. Bērnu kolektīvā viņš vienmēr bija jauniņais. Tad arī viņš saprata, ka dzīvē galvenais ir pārvarēt bailes. Uzvara pār bailēm – kaut savām, kaut svešām – ir ceļš uz spēku un varu. Džebs nesa mājās tarantulus, skorpionus un klaburčūskas, saucot tos par saviem mīluļiem. Saviem pāridarītājiem viņš deva pretī ar tādu spēku, ka daži no tiem nonāca slimnīcā. Taču depresīvais stāvoklis tikai pastiprinājās.
Dīvaini bija cerēt, ka viņa psihe nostiprināsies beisdžamperu kompānijā, taču tieši šeit Džebs atrada laimi un dzīves mērķi. Viņš atklāja sev šo sporta veidu, kad viņam tikko bija palikuši divdesmit gadi, un jau pēc sešiem, samērā vienkāršiem lēcieniem viņš nodomāja nolekt no simts metrus augstas radio antenas. Beisdžampings ir bīstama nodarbošanās. Nokavē pussekundi ar izpletņa atvēršanu un bāc! - tu jau esi līķis. Atver to mazliet par ātru, kad tavs ķermenis nav nogājis vajadzīgo trajektorijas attālumu un tu ietrieksies objektā, no kura nupat nolēci. Kad Korliss pastāstīja instruktoriem par savu plānu, tie vienā balsī teica, ka viņš tam vēl nav gatavs. Māte lūdza viņu atteikties no šīs ieceres. Draugi teica, ka negribot būt pašnāvības liecinieki. Tad Korliss naktī, vientulībā uzkāpa uz antenas un, stāvot mēness gaismā, pašā augšā sev teica: “Nē, es taču neesmu muļķis, lai to darītu.” Un lēca.
Izpletnis atvērās ar kavēšanos, piezemēšanās bija ļoti cieta. “Guļu uz zemes, viss ķermenis trīc, katrs matiņš sacēlies gaisā,” - Korliss atceras. -”Jūtu, kā gaiss glāsta manu ādu, dzirdu, kā kukaiņi knosās zālē.” Stipri apdauzījies, bet bez nopietnām traumām, Korliss sajutās, it kā no jauna piedzimis. Tagad viņa dzīves priekšā skaidri iezīmējās dzīves ceļš – pārvarēt bailes, uzspļaut skeptiķiem un darīt tieši to, ko tu gribi.
Lūk, vēl viens stāsts, neilgi pēc lēciena no antenas Džebs vakariņoja ar savu draugu, beisdžamperu Fransuā un tieši restorānā viņiem ienāca prātā doma nolēkt no Anhela ūdenskrituma. Viņi samaksāja oficiantam, aizbrauca uz Parīzi, iesēdās lidmašīnā uz Venecuēlu un jau pēc divām dienām iespraucās mazā lidaparātā “Cessna”, kas bija domāta tūristu vizināšanai virs slavenā ūdenskrituma. Lidojuma laikā Korliss pieliecās pie pilota un pamāja viņa deguna priekšā ar simts dolāru banknoti. Pilots izbolīja acis, bet Korliss pa to laiku atvēra lidmašīnas durvis un ar saucienu “Uz redzi!” abi ar Fransuā izvēlās laukā no lidmašīnas.
Piezemējušies blakus ūdenskrituma augstākajai vietai, viņi atkal salika savus izpletņus un nolēca kilometru dziļajā aizā, kas pletās viņu priekšā. Piezemējās viņi tīri sekmīgi, tikai pēc tam viņiem nācās divas dienas klīst pa tropu mežu. Viņiem līdzi nebija ēdiena un lija tropu lietus. Viņi dalīja naktsmājas alās ar kaut kādiem lipīgiem kukaiņiem, taču galu galā izgāja pie civilizācijas.
“Beisdžampings man ir kaut kas līdzīgs dēmonu izdzīšanai,” - Korliss saka. - “Baiga lieta, taču izejot tai cauri līdz galam, iznāc pasaulē kā laimīgs cilvēks.”
Daži cilvēki uzskata, ka visiem ekstremālo sporta veidu faniem psihē ir kāds defekts, kas pastāvīgi prasa asas izjūtas. Taču Korliss saka, ka baiļu sajūta pirms lēciena un sajūsma pēc tā valdzināja viņu tikai pašā sākumā, vēlāk tie viņa vērtību skalā vairs neieņēma pirmās vietas. Viņam nepatīk nekādas intoksikācijas formas, viņš nicina gan narkotikas, gan alkoholu. “Ja tu spēlējies ar šo indi,” - viņš saka, - “tu zaudē varas sajūtu un pats kļūsti par vergu.”
Ar vienu vārdu sakot, rodas doma, ka Korliss nav tik liels adrenalīna maniaks, cik varas fanātiķis. Viņa darba būtība ir precizitāte. Panākumi ir iespējami tikai skurpulozi ievērojot katru detaļu – izpletņa salikšanu, laika apstākļus, ķermeņa pozu. Korliss ķer kaifu, sīki izstrādājot darbību plānu. Lai ko tur arī nerunātu par viņa aizraušanās psihopātiskumu, grūti apstrīdēt to, ka viņš ir sasniedzis varas augšējo pakāpi – varu pār savu dzīvi un nāvi.
Wing-suit Landing Project bāzējas uz precīzu pilotēšanu. Kalifornijas universitātes mehānikas un aeronautikas profesors Monts Habards no Devisas apliecina, ja Korlisa trajektorijas leņķis attiecībā pret horizontu sakritīs ar nosēšanās pandusa leņķi, bet berzes spēku izdosies samazināt līdz minimumam, sitiens pret nosēšanās joslu būs tikpat kā nemanāms. Ja kļūda būs seši grādi, tad ķermenis trieksies pret nosēšanās joslu ar tādu pašu spēku, kā it kā to plakaniski nosviestu uz asfaltu no metra augstuma. Bet, ja starpība būs attiecīgi 11, 16 un 23 grādi, tad mēs iegūsim trieciena spēku, kāds būtu kritienam no 4, 10 un <st1:metric2 metric_value="16" metric_text="metru">16 metru</st1:metric2> augstuma.
Protams, cilvēki izdzīvo arī sliktākos apstākļos. 2007. gadā logu mazgātājs Alsidess Moreno nokrita no viena Manhetenas debesskrāpja jumta un izdzīvoja. Lai gan doktora Kristofera Keplera rakstā “Ortopēdiskās sekas, kas saistītas ar krišanu no 47. stāva” ir teikts, ka līdzīgus gadījumus ir jātraktē kā izņēmumu. Pat kritiens no ceturtā-piektā stāva (no augstuma 12-15 m) pusē gadījumu ved pie letālām sekām, iespēja izdzīvot, palielinoties augstumam, strauji krīt.
Apspriežot traumas bīstamību piezemēšanās momentā (pat neapskatot variantu, ja Korliss varētu sākt kūleņot gar nosēšanās laukumu ar ātrumu 160 km/h), speciālisti, iepazinušies ar projektu, neizsaka īpašu optimismu. Pat bijušais Holivudas kaskadieris Rojs Hagards, kas ir pārkvalificējies par aerokosmisko ekspertu, kas personīgi konsultējis Korlisu pie nosēšanās pandusa konstruēšanas, šaubās par panākumiem. Korliss liek priekšā izmantot ķēdīti no gaisa baloniem, tādiem ko izmanto meteoroloģiskais dienests un kuri būtu orientieri, lai norādītu viņam ceļu tieši uz nosēšanās pandusa sākumu. Kā viņš izteicās, tas būtu kā šaut ar snaipera šauteni, kurai tēmekļa vietā izmantotu pie stobra piesietus gaisa baloniņus.
Godīgi sakot, gandrīz visi varoņdarbi, ko Korliss ir veicis beisdžampinga laukā (atcerēsimies kaut vai divkāršo salto atpakaļ, ko viņš veica, lidojot caur Eifeļa torņa ass aku), nekad nav guvuši ekspertu labvēlīgu vērtējumu, kad tie pētīja pasākumu risku. Taču pa īstam vāja projekta vieta ir nevis drošības, bet grāmatvedības jautājumi. Hagards domā, ka nosēšanās pandusu aprēķināt un uzbūvēt būs viegli, taču jau tagad viss šis pasākums izmaksā <st1:currency2 currency_id="45" currency_key="USD" currency_value="3" currency_text="$">$3</st1:currency2> miljonus. Pilnīgi iespējams, ka tādu summu neizdosies savākt pat no dažādu realitātes šovu producentiem, kaut arī viņi vēlētos filmēt tik košu izrādi.
Zināma alternatīva būtu uzbūvēt nolaišanās joslu uz pietiekami slīpas nogāzes. Var arī vispār atteikties no nolaišanās joslas un pamēģināt nolaisties sniegā. Protams, pēdējā variantā ļoti grūti garantēt pietiekami gludu sniega nogāzi, kas ir absolūti nepieciešama drošības apsvērumu dēļ. Turklāt, tādā gadījumā Džebam nebūs iespēja pēdējā mirklī izstāties no spēles un izmantot izpletni. Būvēta pandusa gadījumā šāda iespēja saglabājas līdz pēdējai sekundei.
Pasaulē ir arī citi potenciāli rekordisti, kas izdomā savus paņēmienus, lai nolaistos bez izpletņa. Kāds dienvidāfrikāņu “spārnoto kostīmu” ražotājs izstrādā konstrukciju, kas ļautu pilotam bez izpletņa palīdzības nostāties tieši uz kājām bez jebkāda nosēšanās laukuma. Planēšanas un nosēšanās integrētā sistēma (Integrated Glide and Landing System, IGALS) no kompānijas Jii-Wing liek priekšā izmantot nedaudz platāku kostīmu, kas ļautu planēt ar aerodinamisko raksturojumu 4. Tad tieši pirms piezemēšanās pilots izpildītu manevru, ko paraplānu praksē parasti sauc par “spilvenu”, kad pie pašas zemes uzbrukuma leņķi (Angle of attack) krasi palielina un aparāts burtiski paliek karājoties gaisā, bet pilots vienkārši nostājas ar kājām uz zemes.
Protams, IGALS koncepcija vēl ne reizi nav izmēģināta ar pilotu, kas izlec no lidmašīnas. Taču Korlisu neapmierina šis vispārpieņemtais deltaplanieristu risinājums. Džefam ir ļoti svarīgi būt oriģinālam, vai kā pats izsakās “grūst progresu uz priekšu”.
[Vēl viens kaut kur savā ziņā līdzīgs projekts arī acīmredzot iestrēdzis finansējuma dēļ, vismaz man nav zināms par notikušu reālu eksperimentu. Runa ir par bijušā kosmonauta Magomeda Tolbojeva projektu “Volāns”, mērķi ir pavisam fantastiski, kosmonautu nogādāšana uz Zemi, neizmantojot kosmosa kuģus. Konstrukcija, kas nedaudz atgādina badmintona volānu, kuras centrā izvietojas kosmonauts skafandrā vienkārši noplanē no kosmosa uz Zemi, tā varētu notikt cilvēku evakuācija no kosmosa. Lai izmēģinātu vienkāršāku variantu, paredzēts projekts, kur volānu apmēram 40 km augstumā paceļ gaisa balons un tad notiek lēciens, kur volānam jāparāda savas stabilās planēšanas īpašības. Ikdienā ar tādiem volāniem varētu evakuēt cilvēkus no augstceltnēm, piemēram, ugunsgrēka gadījumā. Sīkāk lasiet projekta mājas lapā:
HYPERLINK "http://www.tolboev.ru/index_r.htm" - t.p.]
Bailes nekad neapstādinās cilvēku-putnu, taču kārtības nodrošināšanas sistēma to var viegli. ASV teritorijā beisdžampings netiek atbalstīts, tāpēc aktuālāka paliek ceļošana uz ārzemēm. Taču arī šeit viss nav gludi. Policists, kas pieskata Korlisu pēc tam, kad viņš gribēja nolēkt no Empire State Building jumta, ir teicis, ka jebkuram ceļojumam viņam ir jādabū atļauja no tiesneša.
Neskatoties uz visām šīm grūtībām, Korliss skatās uz dzīvi optimistiski. Viņš ir pārliecināts, ka tiesnesis dos viņam “zaļo gaismu” un, ka viņš varēs arī turpmāk pelnīt sev iztiku ar iemīļoto nodarbošanos – tādu kā nosēšanās bez izpletņa vai teleprogrammām, kur viņš peld kopā ar lieliem plēsoņām. “es jau no 16 gadu vecuma peldu kopā ar haizivīm,” - Korliss saka, - “vienkārši spēlējos ar plēsoņām, no kurām citus pārņem drebuļi. Kutinu tās, glaudu, burtiski apskauju.”
Ieraudzījis man neticīgu sejas izteiksmi, Korliss atrod savā iPhone fotogrāfiju un pasniedz man aparātu : “Lūk, skaties.”
Uz foto ir redzams tieši tas, ko viņš saka.
Nesen Korliss atzīmēja savu dzimšanas dienu Viņam tas bija nopietns sasniegums – svarīgāks, nekā citiem. Viņam palika 33 gadi.
[To, ka nolaisties var arī bez jebkāda palīglīdzekļa var redzēt šeit:
http://www.mixnews.lv/ru/incidents/news/2010-07-07/44326
Dažreiz gadās arī tādas lietas, teksts – krieviski – t.p.]