Pēc viņa projekta zem cietokšņa tika uzcelta pazemes pils, kurā bija viss aristokrāta dzīvei nepieciešamais: liela zāle ar kamīnu, milzīga bibliotēka un biljarda zāle. Pazeme pastāvīgi auga un labiekārtojās. Tā bija savienota ar tuneļiem 15 jūdžu garumā, pa tiem hercoga braukāja automobīlī. Nolaisties pazemē varēja tikai kalpi, un arī tad ne visi, bet tikai tie, kuri kalpoja Skotam ne vienu desmitgadi. Aristokrāts gadiem neredzēja jaunus cilvēkus un ne īpaši tiecās sastapties ar veciem paziņām. Viņš pat deva rīkojumu aizvākt no savām zālēm senču portretus. Viljams Skots nomira 80 gadu vecumā (1880.gadā), un tikai pēc viņa nāves mantinieki uzzināja par noslēpumaino pazemi.