Tomēr nav nekādu reālu pierādījumu, kas apstiprinātu šo teoriju. Vienīgais patiesi taustāmais pierādījums, kas šodien pastāv, nāk no Lī apgabala Dienvidkarolīnā (ASV), kur dažādi cilvēki vairākkārt ir redzējuši dīvainu humanoīdu-rāpuli…

Viens no pirmajiem ziņojumiem par humanoīdu ķirzakas pamanīšanu nāk no indiāņu krikas cits. Saskaņā ar Džona Rīda Svontona teikto, 1929.gadā krīku cilts Dienvidkarolīnas apgabalā sastapa cilvēka lieluma ķirzaku.

Viņi medīja lāčus un cerēja lāci izkvēpināt no tā alas. Taču tad, kad dzīvnieks beidzot tika izkvēpināts, ārā iznāca nevis lācis, bet gan ķirzaka cilvēka augumā. Briesmonis-ķirzaka viņus vajāja, vienu cilvēku noķēra un kopā ar viņu atgriezās savā migā.

Pēc tam tāds pats atgadījums notika ar vēl diviem medniekiem. Humanoīda ķirzaka satvēra cilvēkus un aizvilka uz savu migu. Vispirms aiznesa vienu, pēc tam atgriezās pēc otra, kurš bija bezsamaņā. Tomēr tad, kad viņš atgriezās, nesot otru mednieku, ķirzakai uzbruka pantera. Kamēr ķirzaka cīnījās ar panteru, mednieks, izmantojot izdevību, aizbēga un atgriezās mājās, lai izstāstītu šo notikumu. Otru mednieku tā arī neatrada.

Nākamais un mūsdienīgāks stāsts par radījumu, kas līdzinās krīku cilts pārstāvju redzētajam, parādījās 1987.gadā, kad Džordžs Holims jaunākais ķirzaku sastapa medību laikā.

Pēc tam bija notikums ar 17 gadus veco Kristoferu Deivisu. Pēc Deivisa teiktā, viņš radījumu saticis tad, kad 1988.gada 29.jūnijā pulksten 2 naktī braucis mājās, viņš apstājās uz ceļa, kas robežojas ar Scape Ore Swamp, lai nomainītu saplīsušu riepu.

Deivisam tas nesagādāja nekādas grūtības, taču tad, kad viņš bija to izdarījis, aiz muguras viņš izdzirdēja klauvēšanu. Tad, kad viņš pagriezās, viņš ieraudzīja, ka viņam tuvojas ķirzakai līdzīga radība. Viņš apgalvoja, ka ķirzaka ir mēģinājusi viņu satvert, taču Deivisam izdevās ielēkt mašīnā un, kamēr briesmonis atradās uz viņa mašīnas jumta, nospiest gāzes pedāli.

Deiviss, braucot pa ceļu, līkumoja, cenšoties zvēru no mašīnas jumta nomest.

Galu galā viņam tas izdevās, bet ar to stāsts nebeidzas. Kad Deiviss atgriezās mājās, viņš redzēja, ka viņa mašīnas sānu spogulis ir stipri bojāts, un viņa mašīnas jumts ar nagiem ir saplēsts.

Viņš zvēru raksturoja kā ķirzaku-humanoīdu ar mirdzošām, sarkanām acīm un trīs gariem īkšķiem un raupju zaļu ādu. Deiviss apgalvoja, ka tas ir ļoti spēcīgs un mežonīgs. Cilvēks-ķirzaka bija ātrs. Tad, kad tas uzlēca uz mašīnas, Deiviss varēja redzēt, kā pirksti ieķērās jumtā, un dzirdēt zvēra rēcienu.

Mēneša laikā pēc incidenta tika saņemtu dažādi ziņojumi, kuros bija aprakstīts, ka purvainajā apgabalā ir redzama liela ķirzaka, un uz daudziem transportlīdzekļiem sāka parādīties lieli skrāpējumi un koduma pēdas. Visi šie incidenti bija lokalizēti trīs kilometru rādiusā. Policija un vietējie likumsargi uzskatīja, ka tas, visticamāk, ir lācis, nevis dīvains cilvēks-ķirzaka.

Lai mēģinātu atrisināt šo noslēpumu, šerifa departaments uztaisīja vairākus trīs pirkstu pēdu, kas bija redzamas šajā rajonā, ģipša nospiedumus. To izmērs bija aptuveni 35 cm, taču vietējie biologi apgalvoja, ka šīs pēdas nepakļaujas klasifikācijai.

Dienvidkarolīnas Jūras resursu departaments pārbaudīja pēdas un konstatēja, ka tās neatbilst nevienam zināmam zīdītājam.

Daži uzskata, ka ķirzakas jau sen ir iekļuvušas cilvēku sabiedrībā un iemācījušās pieņemt cilvēku izskatu, un iekļūst varas struktūrās.