Dažādu tautu mītiem un leģendām – reizēm pat pilnīgi izolēti vienai no otras – piemīt liels daudzums dīvaini līdzīgu pazīmju, kuras izpaužas visos izziņas līmeņos: no pasaules radīšanas teorijas un apokalipses gaidīšanas līdz patiesas pārliecības par neredzamu burvju radījumu esamību.

    Viens no cilvēka pasaules uztveres raksturīgākais piemērs ir kopējā ticība vilkačiem – tas ir, cilvēkiem, kuri spēj pieņemt zvēra veidolu (retāk – nedzīva priekšmeta); piemēram – tīģera (Indija), leoparda, hiēnas ( Āfrika) vai jaguāra (Dienvidamerika). Tomēr mūsu laikos vārds “vilkatis” visbiežāk asociējas ar vienu-vienīgu monstru no eiropiešu pasaku tradīcijas, tiražētu bezgalīgā pasaules kultūras plaknē ar trīs “k” palīdzību – kinolente Kodak, gaisīgā Kukurūza un kodīgā Koka-Kola, kura atteicās no sava svarīgākā ingredienta – kokaīna – 1903.gadā. Dotais raksts velts tieši šim briesmonim – cilvēkam-vilkam.

    Interesantā vilkuloģija

    Tautas runas parasti vilkačus identificē ar dzīvniekiem, kuriem ir kādas pozitīvas spējas (cēlsirdība, spēks, viltība) vai māņticīgas bailes iedvesošus. Šeit var atcerēties daudzveidīgos japāņu vilkačus: jenotsuņi (tanuki), lapsas (kicune), kaķi (neko), suņi (inu), pērtiķi (saru), dzērves (curu), žurkas (nedzumi), zirnekļi (kumo), karpas (koi) un citi dzīvnieki, godājami par savām izcilām spējām. Retus izņēmumus no šī likuma sastāda piespiedu uzlikšana cilvēkam jel kādu diskriminējošu lāstu, kurš viņu pārvērš kroplīgā radījumā (labs piemērs tam ir krievu tautas pasakās princese-varde) vai priekšmetā (Bībeles sālsstabs, par kuru pārvērtās Lata sieva bēgot no degošās Sodomas).

    Daudzu citu dzīvnieku vidū viens no senākajiem cilvēka kaimiņiem ir vilks— Canis lupus (vilks parastais), kurš dzīvo Eiropā, Āzijā un Ziemeļamerikā. Tiek uzskatīts, ka no šī plēsoņas cēlušies mūsu labākie draugi – suņi. Viņš iedvesa cilvēkiem sajūsmu par saviem lieliskajiem medību paradumiem. Viņu baidījās dēļ mežonīguma un apņēmības, ar kuru viņš uzbruka pretiniekam. Tieši tāpēc vilka tēls kalpoja par morfoloģisko pamatu rodoties daudzām eiropiešu leģendām par vilkati – likantropu.

    Meksikā dzīvot – gaudot kā vilkam

    Pirms dažiem gadu desmitiem zinātne pilnībā noliedza iespēju likantropu eksistēšanai. Tomēr mūsdienu medicīnas uzsakati būtiski mainījusies – tā atzīst vilkaču eksistēšanas faktu, ar to saprotot ne tikai cilvēkus, kuri cieš no eksotiskiem psihes traucējumiem, bet arī ir dokumentēti tīri fiziska rakstura fenomeni.

    Guadalaharā (Meksika) izvietojies biometrisko pētījumu centrs, kurš nodarbojas ar likantropijas problēmām. Doktors Luiss Figuera jau daudzus gadus pēta meksikāņu ģimeni Acivus, kura sastāv no 32 cilvēkiem. Visi viņi vieš no retas ģenētiskas saslimstības, kura nododas mantojumā un izsauc stipras cilvēka veidola izmaiņas. Viņu ķermeņa virspuse, ieskaitot seju, plaukstas un pēdas, ir klāti ar biezu vilnu (pat sievietēm). Dažiem ģimenes locekļiem vilna ir biezāka, nekā citiem. Jūtamām novirzēm no normas ir pakļauta tāpat viņu stāja, balss un mīmika.

    Pēc doktora Figueras pieļāvuma, dotā saslimšana ir saistīta ar ģenētisku mutāciju, kura nododas mantojumā (Acivini jau daudzus gadus slēdz tikai savstarpējas dzimtas laulības) caur vecāku X-hromosomu. Pētījumu gaita tika noskaidrots, ka dotā mutācija radās šai ģimenei jau viduslaikos, taču līdz pēdējam laikam sevi nekādi neizrādīja.

    Patlaban Acivini dzīvo kalnu pilsētiņā Zakatekasā (mums pazīstama pēc Karlosa Kastaņedas 6 grāmatas “Ērgļa dāvana”, kurā stāstīts par šamaņu spējām, tautā sauktām par “naguales”, pārvērsties dzīvniekos lai sasniegtu iekšējo Nagvalu) Meksikas ziemeļos. Vietējie iedzīvotāji izturas pret viņiem nicīgi, pat naidīgi, atsakoties uzturēt ar “nolādēto dzimtu” jebkādus sakarus.

    Ārsti no biometrisko pētījumu centra nevar izārstēt šo slimību, kuru nosaukuši par “likantropijas sindroms”. Tomēr agri vai vēlu viņi spēs izolēt likantropijas gēnu un uzdāvināt nākamajiem Acivu pēctečiem pilnvērtīgu dzīvi.

    “Argentīnā eksistē divu veidu vilkači. Viens no viņiem, izplatīts tāpat Ugandā un Brazīlijas dienvidos ,- tas ir “Lobison” (no spāņu lobo – vilks), septītais dēls ģimenē, kuram lemts kļūt par vilku. Dažās provincēs Entre-Rios apdzīvotās vietās meitenes vairās no puišiem, kuri dzīvo lopkopībai piemērotu vietu tuvumā, - tiek uzskatīts, ka sestdienas vakaros šie puiši pārvēršas iepriekšminētos dzīvniekos”.

    H.L.Borhess. “Izdomātu radījumu grāmata”

    Iespējams, ka “īstās” (zinātniski pierādītās) likantropijas izpēte palīdzēs rast gaismu uz īsteno dabu mītiem par cilvēkiem – vilkiem – jo taču visi stāsti par vilkačiem, kuri nonākuši līdz mūsu dienām var būt pamatoti reālos gadījumos kādas retas slimības izpausmēs – psihiskas vai ģenētiskas.

   Likantropija

    Terminam “likantropija” ir grieķu izcelsme: ”lycoi” — “vilks” un “anthropos” — “cilvēks”. Mūsdienās to oficiāli izmanto psihiatrijā, lai apzīmētu formu prāta sajukuma formu, pie kuras cilvēks iedomājas sevi par vilku. Jāatzīmē, ka šī kaite visskaļāk par sevi deva zināt XIX gadsimtā, kad saslimušo skaits aizskaitījās simtos. Viduslaikos tādiem cilvēkiem ļoti neveicās – jo tika uzskatīts, ka spējas pārvērsties par dzīvniekiem piemīt tikai raganām un burvjiem, kuri priekš tā izmantoja melno maģiju. Kad autodafē izgāja no modes, likantropiskā tematika pārgāja no reliģisko māņu sfēras uz bezgalīgo literatūras telpu, kur “vilkača” tēls ātri apauga ar lielu daudzumu papildu pazīmju, noformējot galīgo mītisko “cilvēka-vilka” tēlu. Beigu galā viduslaiku kriptozooloģija ne tikai apvienoja lielu masīvu nesistematizētās folkloras, bet arī radīja pamatu tālākai formālās zooloģijas attīstībai.

    Daudzseju likantropija

    Daudzu tautu mīti piedēvē likantropiem diezgan līdzīgus ekstraordinārus īpašību komplektus. Daži uzskata, ka vilkači var “pārmesties” par vilku pēc paša vēlēšanās, šajā ziņā ne ar ko neatšķiroties no citiem izdomātiem radījumiem, kuri spējīgi transformēties (tā, Brems Stokers pirmo reizi aprakstīja grāfu Drakulu, kurš spēja pārvērsties par sikspārni, vilku vai miglu). Citi uzskata, ka likantropi maina savu formu ārējo faktoru iedarbībā (vilka gaudas, pilnmēness iestāšanās, kādu zālīšu iedzeršana utt.), kuri ir obligāts noteikums priekš pārvēršanās zvērā vai arī būtiski atvieglo to.

    Nospiedošā vairumā mums zināmo stāstu par vilkiem-vilkačiem figurē tikai vīriešu dzimtes monstri (no pēdējiem piemēriem – filma “Cita pasaule”/ “Underworld”). Šeit nav nekā dīvaina, jo sieviete ir pilnīgi nepiemērots kandidāts galveno vilka īpašību pārnešanai uz cilvēku. Izņēmumi ir reti (var atcerēties tādas filmas kā “Suņi-karotāji” vai “Amerikāņu vilkatis Parīzē”).

    Labi pazīstama ir vilkaču reģenerācijas spēja. Cilvēki-vilki nav pakļauti novecošanai vai slimībām. Viņu rētas aizveras pilnīgi acu priekšā. Tādā veidā, likantropiem ir fiziska nemirstība, kura, tomēr, nav absolūta. Viņus var nogalināt radot stiprus bojājumus sirdij vai smadzenēm. Šeit noderēs jebkurš veids nāves radīšanai, kurš saistīts ar doto orgānu darbības apstādināšanu (galvas nociršana, smags ievainojums krūtīs, kā arī noslīcināšana, nožņaugšana un citas darbības, kuras izraisa smadzenēm skābekļa badu). Daudzos ticējumos likantropi baidās no sudraba (sudraba ieročiem), retāk – obsidiāna, kurš viņām rada nedzīstošas rētas. Tā - vēl viena kopēja vājība, kuru pieraksta kā vilkačiem, tā vampīriem.

    Tāpat interesanta ir arī cilvēka spēja transformēties vilkā. Dažādu tautu mīti izrāda šajā jautājumā visai retu solidaritāti – pārvēršanās process aizņem ļoti īsu laiku, uzskaitāms robežās no dažām sekundēm līdz vienai minūtei, un var noritēt diezgan sāpīgi.

    Vilkatis no slāvu eposa – volkolaks (— vilka vilna, augoša uz ķermeņa un liecinoša par to, ka viņš – likantrops) maina savu formu lecot pāri nazim, kurš iedurts zemē (pēc citiem ticējumiem, pārmetās pāri nēšiem, celmu, stīpu, divpadsmit nažiem, virvi, koka zaru, uguni uz krāsns kruķa, caur krituša koka viduci vai vienkārši pārmeta kūleni “pret sauli”). Tiek pieņemts, ka termins “vurdalaks” (asinskārs mironis) radās izkropļojot vārdu “volkolaks”.

    Diezgan interesants ir austrāliešu vilkača irrindža (irrinja) pārvēršanās. Esot cilvēka veidolā, viņš atnāk pie cilvēkiem neilgi pirms smilšu vētras, kad sāk pūst stiprs vējš, irrindža noguļas uz zemes un viņu ātri apber smiltis. Pēc vētras beigām sāk skanēt putna-miesnieka dziesma – smilšu pakalns, kurš apglabājis irrindžu, sāk sabirt un no turienes parādās milzīgs vilks, kurš uzbrūk tuvākai apmetnei.

    Spēks ir, prātu nevajag

    Agrāk tika uzskatīts, ka likantrops no fiziskā skatu leņķa absolūti līdzvērtīgs parastam vilkam. Pēc mūsdienu priekšstatiem vilkatis atšķiras no vilka pirmkārt ar savu nedabisko spēku, kurš pārsniedz cilvēka spēku kā minimums vairākas reizes. Vinš ir neparasti izturīgs, viltīgs, viņam ir lieliska redze, oža un spēja redzēt pilnīgā tumsā.

    Senāk cilvēki uzskatīja, ka vilkatis, kurš pieņēmis dzīvnieka formu, ne ar ko neatšķiras no vienkārša, liela vilka. Tomēr laika gaitā parādījās arī citi viedokļi šajā sakarībā – piemēram, ka pārvēršanās par vilkuvar būt nepilnīga. Vidējā stadijā likantrops izskatās kā stipri deformēts cilvēks (milzīga auguma un stipras ķermeņa uzbūves), kuram ir dažas klasiska vilka īpašības – bieza spalva, izstiepts purns, asi zobi, nagi, ceļu locītavu pretējs locījums, piezemēta gaita. Tiek uzskatīts, ka tādā stāvoklī viņš pārvietojas uz divām kājām un var izpildīt diezgan sarežģītas darbības ar roku palīdzību, kuru pirksti saglabā savu iepriekšējo lokanību. Pazīstamas daudzu seno avotu un pirmatklājēju liecības (Herodots, Plīnijs, Kristofors Kolumbs, Marko Polo), kuri rakstīja par kādiem “sumpurņiem” - noslēpumainiem cilvēkiem, ar suņa vai vilka galvām, kuri mīt zemes malā.

    "Visiem cilvēkiem uz šīs salas galvas kā suņiem, zobi un acis kā suņiem, ticiet man, ka visas viņu sejas detaļas tādas pat kā lieliem mastifiem. Viņi ir ļoti dusmīga tauta: kā saķers cilvēku, kurš nebūs viņiem līdzīgs, tā aprīs".

    Marko Polo. XIII gadsimts.

    Tiek uzskatīts, ka vairums vilkaču, ieņēmuši vilka izskatu, zaudē cilvēcisko saprātu un pārvēršas par parastiem mežonīgiem zvēriem. Tomēr tiek pieļauta iespējamība teriomorfam (therion – zvērs , morphe – forma) saglabātas dažas domāšanas spējas, kuras ļauj viņam izbēgt to lamatām, apzināti izmantot vienkāršas ierīces (atvērt durvis, uzspiest uz pogām utt.), atpazīt savus upurus pēc sejas un veikt citas nesarežģītas darbības, kuras vērstas dzīvniecisko instinktu apmierināšanai. Jāpiezīmē, ka saprāta pazaudēšana pēc transformācijas tiek pierakstīta tikai “sliktiem” vilkačiem – tas ir, tiem, kuri kalpo ļaunuma spēkiem (nogalina cilvēkus, nokož lopus), izjūtot nepiepildāmu asinskāri. Tajā pašā laikā, “labā” likantropa tēls, bez atlīdzības palīdzot cilvēkiem, arī ir ieguvis tiesības eksistēt (krievu pasaka par Ivanu-careviču un Pelēko vilku, portugāļu pasakas par skumjo vilku Bruksu).

     Zvēra pamodināšana

    Ir trīs iespējas kļūt par likantropu – ar maģijas (vai lāsta) palīdzību, no cita vilkača koduma vai no dzimšanas (likantropijas mantojamā nodošana).

    Maģiskā pārvēršanās par vilku visbiežāk notiek pēc paša burvja (raganas, šamaņa) vēlmes, kuri uzliek sev (retāk – citiem) transformācijas lāstu. Tāda pārvērtība ir īslaicīga (piemēram, skandināvu dievs Loki un burvji-mimikkini no amerikāņu indiāņu cilts navaho prata pārvērsties jebkurā dzīvniekā uzģērbjot tā ādu) un netiek nodota mantojumā.

    Līdzīgi pēc būtības, pēc nodoma pretējības ir vilka tēla ieguve lāsta rezultātā: dievu soda vai ļaunu burvju zintīm. Tā ir vai nu pastāvīga, vai, kā minimums, grūti nosakāma, un atšķirībā no tāda veida pārvēršanās pazīstamiem veidiem, būtiski pasliktina likantropa dzīves apstākļus. Pats pazīstamākais tāda pārvēršanās veida piemērs ir grieķu mīts par Likaona lāstu (burtiski – “vilku zeme”, kuru piemin Apustuļu darbību gŗāmatā: 14,6). Saskaņā ar to Likaons – Pelzaga, akādiešu valdnieka dēls – piedāvāja Zevam ēdienus no cilvēka gaļas par ko tapa pārvērsts par vilku. Pēc nostāsta, Likaons kļuva par Likaonijas iedzīvotāju ciltstēvu – sens apvidus Mazāzijā. Somu leģendas vēsta, ka bērns, kurš dzimstot ir raganas nolādēts, pārvēršas par vilku -— vironsusi (kopīgs somugru un austrumslāvu motīvs).

    Likantropija nodota cilvēkam caur vilkača kodienu vai dzimšanas no vilkača rezultātā, tiek uzskatīta par iedzimtu un neizārstējamu. Tomēr šeit jāatzīmē, ka paranormālās īpašības, kuras ieguvis bērns no saviem vecākiem (visbiežāk tas attiecas gadījumu, kad vilkatis ir tikai viens no vecākiem), parādās ne uzreiz. Likantropija var gulēt tāda cilvēka iekšienē ilgus gadus un parādīties pašā negaidītākajā mirklī (saules aptumsuma laikā, planētu parāde, nāvīgas briesmas vai pie citiem neparastiem apstākļiem).

   Citi pārvēršanās veidi ir mazāk pazīstami un, visticamāk, ir kompilācija no daudzu tautu folkloras. Piemēram, dzimšana Ziemassvētku priekšvakarā (Eiropa), lietošana pārtikā vilka gaļu (variants – vilka smadzeņu apēšana), apģērba no vilka ādas nēsāšana (norvēģu ticējums par berserku – burtiski “cilvēks ādā”), slāpju remdēšana no vilka pēdas nospieduma (vai ūdenskrātuves, no kuras dzēris vilku bars), dzimšana septītajam pēc skaita bērnam ģimenē (Meksika), aizmigšana uz savas mājas kāpnēm piektdienas vakarā (Itālija).

    Kādas ir likantropijas ārējās pazīmes un kā var atpazīt mežonīgo monstru pēc skata parastā cilvēkā? Jāatceras, ka pārvērtības nekad nenoris bez pēdām – vilkatis kļūst neparasti agresīvs un pat cietsirdīgs. Viņam raksturīgi niknuma uzliesmojumi, slimīga asu skaņu uztvere, bezmiegs, ēdelība, neizskaidrojams nemiers, aizdomīgums un citi nedabiskas uzvedības varianti.

    Viduslaikos tika uzskatīts, ka viena no galvenajām likantropa pazīmēm ir ķermeņa apmatojamība. Uz šī pamata radās diezgan cietsirdīgi kuriozi. Tā, 1541.gadā Pāvijā tika noķerts maniaks, kurš bija sevi iedomājies kā vilku. Viņš apgalvoja, ka viņa vilna aug nevis u ārpusi, kā parasti, bet uz iekšpusi. Lai pārbaudītu viņa vārdu pareizību, tiesneši lika viņam nocirst rokas un kājas. Pārbaude parādīja, ka vilnas zem ādas nebija. Apsūdzētais tika atzīts par nevainīgu un atlaists brīvībā, kur viņš uzreiz nomira no asiņu zaudējuma.

    Nevajag aizmirst par to, ka likantrops ir spējīgs vienā vai citā pakāpē kontrolēt šo simptomu parādīšanos, tādēļ tos nepieciešams izskatīt tikai kā cilvēka-vilka papildpazīmes. Tās tāpat nav piemērojamas “labajiem vilkačiem”, kuru uzvedība praktiski ir bez agresijas pazīmēm un var tikai atainot dažas neitrālas “cilvēciskās” vilka īpašības, kas aprakstītas pasaku literatūrā: lepnums, vairīšanās no cilvēkiem, brīvības mīlestība utml. (ar noteiktām atrunām vilkaču dažādībai var atcerēties mūsu numura tēmu – pazīstamo S. Lukjaņenko ciklu “Nakts sardze”, “Dienas sardze” un “Krēslas sardze”).

    Nepieciešams tāpat pieminēt par spilgti izteiktu likantropu kolektīvismu, kurš visai uzskatāmi aprakstīts V. Peļevina stāstā “Vervolfa problēma vidējā joslā”. Viņš pilnībā kopē vilku sociālo dzīvi atšķiroties tikai ar dažām mistiskām īpatnībām savstarpējās attiecībās “bara” vidū”. Esot spēcīgām individualitātēm vilkači, tomēr, viņiem ir īpaša vajadzība saskarsmei ar sev līdzīgiem. Tādā veidā, katrs likantrops agri vai vēlu pūlas iekļauties barā, vai radīt to pats. Pēdējais notiek sekojoši: cilvēki, kuri ir vilkača sakosti, pārvēršas par tā saucamajiem “bet-vilkiem”, kuriem ir maģiska asins saite ar to, kurš deva viņiem pārvērtību, - alfa-vilku. Tas kļūst par bara vadoni un nevar pa tiešo darīt ļaunu saviem ciltsbrāļiem (visas brūces, kuras radījis beta-vilkam alfa-vilks uzreiz parādās pēdējam – tādā veidā nogalinot beta-vilku, alfa-vilks nogalina pats sevi). Tajā pat laikā, beta-vilks var tikt vaļā no likantropijas nogalinot alfa-vilku. Cilvēki, pārvērtušies vilkačos pēc beta-vilka kodiena, iegūst visas tās pašas alfa-vilka asinis un iekļaujas barā uz parasto beta-vilku tiesībām. Viņi ne ar ko nav saistīti ar beta-vilku, kurš devis viņam kļūšanu par vilkati, un var (kā citi beta-vilki) nogalināt ciltsbrāļus bez jebkādām sekām pašu veselībai.

    Rotaļu vilki

    Mūsdienās cilvēki-vilki tiek plaši izmantoti kā personāži populārās grāmatās, filmās un spēlēs datorspēlēs, galda un lomu spēlēs).

    Pasaulē pati pazīstamākā lomu spēle, “Pazemes un drakoni” (Dungeons & Dragons), savās agrīnajās redakcijās aprakstīja likantropu (wolfwere) kā otršķirīgu monstru, kurš pieņēma cilvēka vai vilka formu pēc savas izvēles, taču, atšķirībā no parastā vilkača, nebija spējīgs nodot likantropijas sērgu ar kodiena palīdzību. Pēc spēlēs izstrādātāju nodoma, vilkatim ir jāsēž slēpnī un jāgaida gadījuma garāmgājējus. Tos ieraugot, viņš, vai nu pārvērtās par vilku (noteikumi pieļauj ari daļēju transformāciju) un uzbruka saviem upuriem, vai – ja spēki nebija vienlīdzīgi – izmantoja savu speciālo spēju “Letarģijas dziesmu” ievedot pretiniekus stāvoklī kaut kam līdzīgam transam. Bez tam vilkatis varēja uzprasīties cilvēkam, elfam vai kādam citam humanoīdam pasaku radījumam par ceļabiedru pieņemot pretējā dzimuma formu – skaistu un uzticību iedvesošu. Dabiski, ne ar ko labu tāds ceļojums beigties nevarēja.

     Pati pēdējā, ”trīsarpusīgā”, D&D redakcija izmanto daudz vairāk mūsdienīgāku un izstrādātāku likantropa (lycanthrope) tēlu, kopumā atbilstošu iepriekš izteiktajiem mitoloģiskajiem standartiem (par nožēlu, ar terminu “likantrops” tur tiek saprasts cilvēks, kurš spējīgs pieņemt ne tikai vilka, bet arī jebkura cita plēsoņas veidolu – no žurkas līdz tīģerim). Katrs spēles personāžs tagad var kļūt par vilkati, inficējoties ar likantropiju no šī briesmoņa koduma. Var tāpat spēlēt par dzimušu vilkati, tomēr šajā gadījumā izvairīties no dotā lāsta, diemžēl nav iespējams (noteikumi saka, ka apēst beladonnas zariņu stundas laikā pēc likantropa kodiena vai arī pēc iespējas ātrāk vērsties pēc palīdzības pie priestera vai maga, tad izredzes izveseļoties būs diezgan augstas).

    Vēl viena kulta lomu spēle, kura pilnībā veltīta likantropu dzīvei, ir "Werewolf the Apocalypse" (“Vilkatis: Apokalipse”) — kompānijas White Wolf Games līnijspēļu produkts, veltīta mūsu ikdienas dzīves pretējai pusei – brīnumainajai un biedējošajai Tumsas Pasaulei (World of Darkness). Tās iedzīvotāji dzīvo mūsu vidu rūpīgi sargājot savas eksistences faktu – vampīri, spoki, fejas, mūmijas, dēmoni un, protams, vilkači, kuri dēvē sevi par “garu” (aizguvums no franču termina “vilkatis” — loup-garou). Mātes – Zemes Gajas (Gaia) dzemdināti, šie bezbailīgie karotāji ved tūkstošgadīgu karu ar vienu no trim lielajiem Visuma spēkiem – ar Tārpu (Wyrm), kurš pārstāv iznīcības spēkus un haosu. Viņi aizstāv no Tārpa savu aizgādni — Dabu (Wyld). Trešais lielais spēks — Radītājs (Weaver), zinātnes un progresa iemiesojums, ir neitrāls šajā senajā konfliktā, tomēr Tārps jau sen iemācījās tā tūkstošgadu sasniegumus izmantot saviem personiskajiem mērķiem.

    Vilkači dalās 13 ciltīs (tribes), kuru pārstāvji atšķiras cits no cita ar savām maģiskajām īpašībām. Visi garu var sarunāties ar gariem un iziet Umbrā (Umbra) — astrālā, kurš atklāj katras lietas īsteno būtību.

   Daba ir jau gandrīz zaudējusi šo kauju. Kodolizmēģinājumi, pasaules kari, ozona caurumi, jūru izsusēšana, dzīvnieku izmiršana – acīmredzamas pazīmes tam, ka Apolikapse ir neizbēgama. Garu — pēdējie Gajas aizstāvji — lieliski saprot, ka ir nolemti zaudējumam. Vienīgais, ko viņi var izdarīt – tas ir nomirt bezcerīgā kaujā, saglabājot savu lepnumu un godu.

    Par nožēlu, White Wolf Games paziņoja par turpmāko darbu pārtraukšanu pie galvenajām produktu līnijām Tumsas Pasaulē. Tomēr gribas ticēt, ka šīs grāmatas (spēļu palīglīdzekļi un mākslinieciskā literatūra Tumsas Pasaulē) tomēr tiks pārtulkotas krievu valodā un parādīsies pārdošanā, ieņemot goda vietu attīstībā esošajā pašmāju lomu spēļu industrijā. [Raksts ir tulkots no krievu valodas – t. p. ]

    Ticu, jebšu absurdi

    Likantropa tēls – akmens cirvja un šamaņa bungu vienaudzis, kurš apvieno sevī cilvēka bailes dabas priekšā, naivu pirmatnējo cilšu animālismu un cilvēku sabiedrības attīstības patriarhālo kārtību. Vilkatis tautas folklorā parādījās ilgi pirms citiem pasaku tēliem – vampīriem, harpijām, pegaziem, dēmoniem, vienradžiem, basiliskiem, rūķiem, džiniem, minotauriem, eņģeļiem, begemotiem, elfiem, drakoniem – vārdu sakot, tiem mūsu fantāziju un murgu apdzīvotājiem, kurus mēs zinām kopš bērnības. Taču, pat neskatoties uz to, ka nesen atklātais “ģenētiskais sindroms” galīgi sagrāva mistisko seno leģendu burvību, mums joprojām gribas ticēt noslēpumaino un vareno cilvēku-vilku eksistencei, kuri izseko savu laupījumu mēness gaismā. Jo sapnis – mūsu saprāta elpa, bet cilvēks nevar dzīvot bez gaisa.

   Daži likantropijas gadījumi XIX gadsimtā

    1824 — Antuāns Legers ievietots psihiatriskajā dziednīcā par to, ka nogalināja 12-gadigu meitenīti, izdzēra viņas asinis un apēda viņas sirdi.

    1828 — Parīzē 40 gadu vecumā nomira Viktors no Averonas – pirmais no zinātnes atzītajiem “mežonīgajiem” ļaudīm, kas atrasti mežā un kuri dzīvoja dzīvnieku dzīves veidā bez jeb kādām cilvēka saprāta pazīmēm.

    1849 — seržants Fransuā Bertrāns izraka kapus, ēda līķu ķermeņus un stājās ar viņiem seksuālos sakaros. Analoģiska prakse bija it kā raksturīga limikkiniem (sk. augstāk –“staigājošie ādā”), navaho – nekrofiliem, kuri stājās seksuālos sakaros ar mirušām sievietēm un pēc seksuālā akta pabeigšanas viņas apēda.

    1886 — “Londonas vilkatis” Henrijs Blots izraka divus kapus un apgrauza līķu mīkstos audus, pēc kā nonāca hipnotiskajā transā un viņu noķēra policija.