Kāja – lietussargs
Grūti noticēt, bet sastādot karti Haldingamas un Laffordas Ričards balstījās uz ceļotāju liecībām. Bet ja nu pēkšņi kaut ko sajauca vai ne tā saprata, vai “nedaudz” paskaistināja reālos faktus, tad tā nav liela nelaime. Jo kā toreiz uzskatīja garīdznieki – cilvēku, kuri dzīvoja zemes malā, dvēseles “nav skāris Dieva vārds”, un tādēļ viņi arī ieguva savu “nestandarta” veidolu. Bet strīdēties ar Baznīcu toreiz maz kurš uzdrošinājās! Taču pamēģināsim tikt skaidrībā, kas tad ir tās ciltis, kuras apzīmētas Herefodas kartē.
Viena no tādām tautām, kura bija populāra viduslaiku Eiropā, bija noslēpumainie skiapodi – vienkājaini punduri. Lūk kā šo cilti aprakstīja savā “Etimoloģijā” Seviļas Isidors – dievvārdnieks un Seviļas arhibīskaps, kurš dzīvoja VI-VII gadsimtos: “Skiapodu tauta, runā, dzīvo Etiopijā; viņiem ir tikai viena kāja, taču tomēr viņi pārvietojas ar brīnumainu ātrumu. Grieķi viņus sauc par “skiapodiem” tāpēc, ka vasarā viņi, apguļoties uz muguras, apsedz sevi ar savas milzīgās pēdas ēnu…”.
Saskaņā ar Herfordas karti, skiapodi dzīvoja ne tikai Etiopijā, bet arī Indijā, jo taču šajās attālajās zemēs, pēc viduslaiku eiropiešu priekštatiem, arī atradās “zemes mala”. Taču pirmais par šo neparasto tautu savā “Indikā” minēja V gadsimta pirms mūsu ēras otrās puses sengrieķu vēsturnieks Knidas Ktēsijs, bet vēl pēc dažām simtgadēm viņus savos darbos aprakstīja Plīnijs Vecākais. Bet Viduslaikos neviens arī nešaubījās tik slavenu senatnes zinātnieku patiesumā.
Taču pēc kāda laika Indijas zemēs (un vēl jo vairāk Etiopijā) pabija ne mazums eiropiešu tirgotāju un ceļotāju. Bet lūk tikai nekādus pundurus ar kājām-lietussargiem viņi tur neatrada. Lūk, tad arī Eiropas zinātniskajās aprindās radās teorija, ka mīti par skiapodiem radās pateicoties vienai indiešu teiksmai. Tā, ja ticēt šai hipotēzei, senatnē šeit daudz tika runāts par vienu dzērienu, kurš izraisīja halucinācijas. Sak, to izdzērušiem cilvēkiem sāka rādīties punduri, kuri guļ saulē zem milzīgiem lietussargiem. Iespējams, šīs runas arī radīja Eiropā leģendas par vienkājainiem cilvēkiem, kuri aizsedzas no saules ar savu vienīgo milzīgo pēdu.
“Mūki” no jūras
Bet lūk Anglijā un Skandināvijā agrīnajos Viduslaikos klīda stāsti par nezināmu cilti, kura it kā dzīvoja ziemeļu jūrās. Šo tautu, kura dzīvoja piekrastes ciemos, sauca par jūras mūkiem, ka nemaz nebija nejauši. Lūk kā par šīs cilts pārstāvjiem savā darbā stāstīja pirmais XIV gadsimta vidus “dabiskās vēstures” radītājs Konrāds Megenbergs: “Par jūras mūku sauca briesmoni zivs veidolā ar augšējo daļu kā cilvēkam; tam bija galva kā apcirptam mūkam. Briesmonim ir paradums aizmānīt cilvēkus uz jūras krastu veicot dažādus lēcienus, un kad redz, ka cilvēki priecājas skatoties uz viņa spēli, tad viņš vēl jautrāk metas uz dažādām pusēm; un tad, kad viņam izdodas satvert cilvēku, tad velk viņu ūdenī un aprij. Viņam ir seja, ne visai līdzīga cilvēka sejai: zivs deguns un mute ir ļoti tuvu blakus degunam”.
Protams, noticēt tādas cilts eksistencei ir grūti, taču vēl XVI gadsimtā skandināvu zvejnieki apgalvoja, ka viņu tīklos nereti pagadās tādi “dziļūdens inoki”. Pie kam reiz viens no tamlīdzīgiem lomiem tika nosūtīts uz dāņu karaļa galmu. Apskatījis viņam atsūtīto briesmoni, viņa augstība deva rīkojumu izveikt dažus “mūka” zīmējumus, pēc kā apglabāt nelaimīgo. Jūras dzīļu iemītnieka portretus Dānijas valdnieks pavēlēja aizsūtīt saviem karaliskajiem kolēģiem, kā arī pazīstamiem Eiropas naturālistiem.
Kopš tiem laikiem pagājuši vairāki gadsimti, taču zinātniekiem tomēr nav izdevies noskaidrot, kas par nesaprotamu tautu mita ziemeļu jūrās. Tā, daži no pētniekiem apgalvo, ka “jūras mūki” – tās ir pašas parastākās sēpijas, citi apgalvo, ka “inoki” no dzelmes ir valzirgi, bet trešie briesmoņus sauc par aizvēsturiskiem dzīvniekiem.
Un šeit, visticamāk, patiesa ir trešā hipotēze. Jo taču no XVI gadsimta vidus nav nekādu jūras mūku pieminējumu. Un tad varētu būt, ka šie briesmoņi izmira galīgi.
Bezgalvainie cilvēki
Saskaņā ar Herefordas karti, Āfrikā uz dienvidiem no Ēģiptes dzīvo vēl viena visai interesanta cilts – blemmi. Šo tautu aprakstīja vēl slavenais venēciešu ceļotājs Marko Polo, kurš apgalvoja, ka melnajiem mežoņiem nav smadzeņu. Un tam viņam bija loģisks izskaidrojums. Lieta tajā, ka blemmiem nav galvas, bet viņu sejas atradās tieši uz ķermeņiem: acis – uz pleciem, bet mute un deguns – uz krūtīm. Blemmi tika uzskatīti par drosmīgiem karotājiem, kuri nebaidījās no pašiem niknākajiem ienaidniekiem. Jo taču galvu viņiem nebija, tas nozīmē, ka iespēja to pazaudēt kaujā nebija.
Mīts par blemmiem parādījās vēl antīkajos laikos, un, atšķirībā no citām leģendām par nezināmām tautām, radās tas ne jau tukšā vietā. Lieta tajā, ka pirms daudziem gadsimtiem Nūbijā (vēsturisks novads Ēģiptē) patiešām dzīvoja kareivīga cilts. Tiesa, galva šiem cilvēkiem bija vietā, un arī neganti mežoņi, kuri nogalināja visus savā ceļā, viņi nebija. Tomēr šo afrikāņu drosme bija tik liela, ka pats Jūlijs Cēzars izmantoja viņus kā algotņus. Taču kad šie karavīri imperatora leģionu sastāvā ieradās Romā, tad vietējie iedzīvotāji bija satriekti no viņu ārējā izskata. Tā, uz savām kaujas bruņām pretinieka iebiedēšanai viņi atveidoja cilvēku sejas. Un tik meistarīgi, ka šos zīmējumus varēja uztvert kā īstas ļaundaru sejas. Lūk tad arī radās mīts par bezgalvas karotājiem, kuru Marko Polo nedaudz pārvērta savā “Grāmatā par pasaules daudzveidību”.
Ausainie spēkavīri
Bet lūk Herefordas kartes ziemeļaustrumos (un atkal – pie pašas zemes malas) atzīmēta vēl viena interesanta cilts – panotiji. Šīs cilts atšķirīgā īpatnība bija milzīgās ausis, kurās to īpašnieki varēja pilnībā ietīties, izmantot tās kā apģērbu, bet miega laikā arī kā segu. Ja ticēt tam pašam Knidas Ktēsijam, tad “šīs tautas ausis sniedzas gandrīz līdz pat elkoņiem un, saskaroties aizmugurē, piesedz muguras”. Vēlāk, savā “Dabiskajā vēsturē” Plīnijs Vecākais atzīmēja, ka šī tauta ir nevainīga, labvēlīga, taču ļoti bailīga. Bet izbijoties no kaut kā panotiji uzreiz aizlidoja prom ar savu slaveno ausu palīdzību – kā ar spārniem – tālāk no briesmām. Kā viņiem tas izdevās – pateikt grūti, jo ne Ktēsijs, ne Plīnijs Vesākais neapgrūtināja sevi ar šī fakta izskaidrojumu. Kaut arī pēc būtības panotijiem baidīties nebija no kā. Visiem šīs tautas pārstāvjiem bija kolosāls fiziskais spēks. Daži vēsturiskie avoti ziņo, ka pieaudzis patonijs varēja viegli izraut no zemes milzīgu koku.
Taču no kurienes savu sākumu ņem mīts par šiem brīnumainiem cilvēkiem? Šo faktu mēģina mums izskaidrot šāda versija. Ir zināms, ka Knidas Ktēsijs iesākumā “iemitināja” šo brīnumaino tautu Indijā. Bet lūk pirms vairākām simtgadēm uz salām šīs valsts tuvumā dzīvoja ciltis, kuras nēsāja ļoti īsas frizūras un milzīgus aiskarus, kuri nostiepa ausu ļipiņas. Pilnīgi iespējams, ka tieši viņi arī kļuva par patoniju prototipiem, jo taču viņu ausis ar masīviem rotājumiem likās vienkārši milzīgas. Nu bet vēlāk Plīnijs Vecākais, “pārmitinājis” šos cilvēkus ārpus Skitijas robežām, ienesa savas korekcijas viņu veidolā un raksturā. Taču tomēr mīts par ausainiem cilvēkiem līdz XV gadsimta sākumam Eiropā neizraisīja ne pilīti šaubu.