Kur palika marsieši?

Tā, diezgan bieži nākas dzirdēt pieļāvumus par to, ka mums tuvākā planēta Marss kādreiz bijusi apdzīvota… Taču tādā gadījumā kas notika ar tās iedzīvotājiem?

Kalifornijas fiziķis Džons Brandenburgs izteica versiju, ka pirms dažiem simtiem miljoniem gadu uz Marsa uzsprāga dabiskais kodolreaktors.

Saskaņā ar Brandenburga izstrādāto modeli, apmēram pirms miljarda gadiem zem Marsa Acidalijas jūras apmēram kilometra dziļumā atradās plašas urāna-235 rūdas nogulsnes. Kad līdz rūdas dzīslām nonāca pazemes ūdeņi, sākās kodolreakcija, kura noveda pie urāna-233 un plutonija-239 izmešanas, bet bez tam vēl pie liela daudzuma radioaktīvā kālija izotopu rašanās… Sprādziena enerģija izrādījās ekvivalenta efektam no asteroīda ar diametru 30 kilometri nokrišanas. Uz kodolkatastrofu norāda dotajā reģionā esošās tora un kālija izotopu pēdas. Radiācija arī varēja pazudināt uz Sarkanās planētas esošo civilizāciju.

Ar laiku Brandenburgam nācās pārskatīt savu hipotēzi ņemot vērā planetologu paziņojumus par to, ka Marsa uzbūve saistīta drīzāk ar dabiskiem ģeoloģiskiem procesiem un tai nav “sprādziena” izcelsme. Nekādas “kodolanomālijas” nav atklātas arī pie marsiešu meteorītu izotopu sastāva izpētes.

Tad profesors izvirzīja jaunu viedokli – sprādziens nebija viens, tie bija divi! Par to var liecināt paaugstināta ksenona-129 koncentrācija Marsa atmosfērā, kas saistīta ar uz planētas virsmas esošo urāna, torija un kālija izotopu esība.

Ņemot vērā radioaktīvo elementu gamma-starojuma izplatīšanās likumsakarības, sprādzienu epicentri varēja izvietoties Acidalijas jūras ziemeļos un Utopijas līdzenumā, uzskata pētnieks. Tomēr šajos reģionos nav atklāti nozīmīgi krāteri, tā ka pēc sprādzienu jaudas, iespējams, bija tuvi leģendārajam Tunguskas…

Tas varēja tik izskaidrots ar to, ka sprādzieniem nebija dabiskas izcelsmes, bet tie bija termoreaktīvas bombardēšanas rezultāts. Ļoti iespējams, ka bumbas bija gigantiskas, to diametrs līdzinājās 150 metriem… Uz to, ka viss norisinājās tieši tā, norāda jau pieminētie ksenona izotopi, un smago inerto gāzu, piemēram, kriptona, izotopu anomālija.

Pēc profesora Brandenburga domām, ūdeņraža bumbu nokrišana uz Marsa nebūt nebija nejauša. Zinātnieki jau noskaidrojuši, ka senā pagātnē Marsa klimats bijis tuvs Zemes klimatam. Uzņēmumi, kurus ieguva Marsa pašgājēji, piefiksēja daudzus objektus, kuri līdzīgi rokām radītiem artefaktiem. Tā ka izslēgt eksistējušu uz šīs planētas humanoīdu civilizāciju nevar. Cits jautājums – kurš varēja nomest bumbas: paši marsieši vai arī viņu ienaidnieki no citas planētas, protams, arī sapratīgi?

Taču, tā vai citādi, šo sprādzienu rezultātā Marsam varēja izzust biosfēra, bet klimats – kļūt pilnīgi nederīgs dzīvošanai…

Citplanētu zondes?

Astrobiologs no Šefildas Universitātes Miltons Vainraits apgalvo, ka viņam un viņa kolēģiem izdevās atklāt Zemes stratosfērā titāna bumbiņas-mikrozondes. visticamāk, tās satur mikroorganismus, kurus kāda ārpuszemes civilizācija plāno “iesēt” uz mūsu planētas…

Mikroskopiskās bumbiņas no titāna, platumā tievākas par cilvēka matiem, tika atrastas paraugos, kuri tika savākti Zemes stratosfērā vairāk kā 30 kilometru augstumā. Vienas no tādām sfērām izjaukšanas laikā no tās it kā sāka izplūst lipīga organiskas izcelsmes viela. Pēc Veinraita vārdiem, Zemes atmosfērā “mētājas” miljardi analoģisku objektu, kuri veic bioloģiskā materiāla izmešanu. Pētījumi parādīja, ka tie nokrišanas laikā atstāj “krāterus”, kuri norāda uz to, ka sfēras krita uz Zemes no kosmosa dzīlēm.

Zinātnieki vienu no sfērām pakļāva rentgena analīzei, un tā parādīja, ka tās sastāvā ir titāns un vanādijs. Nav izslēgts, ka materiāla izkaisīšana notika pēc tam, kad atmosfērā iegāja meteorīts. Vai nu mikrozondes ieradās kopā ar komētu, kas netieši apstiprina panspermijas hipotēzi – to, ka dzīvība kaut kad tika ievesta uz Zemi no kosmosa tālēm…

Akmens laikmeta šķīvis

Pirms dažiem gadiem, darbu laikā, kas tika veikti Mohovas krustojumā Kuzbasa Belovskas rajonā, tika atklāts noslēpumains akmens disks, kurš pēc formas diezgan stipri atgādināja klasisko lidojošo šķīvīti. Iespējamajam NLO uzdūrās ekskavators, kurā veica darbus Dunajevskajas iecirknī. Neparastais akmens gulēja 40 metru dziļumā.

Nedaudz vēlāk disku nogādāja uz Kemerovas rajona novadpētniecības muzeju, kur tas nonāca ģeologu rokās. Vispirms viņi nomērīja “sķīvja” parametrus: tā diametrs izrādījās vienlīdzīgs 85 centimetriem.

Tika noteikts, ka atraduma vecums sastāda apmēram 260 miljonus gadu. Akmens tika atrasts slānī, kurš attiecas uz tā saucamo permas periodu, un sastāvēja no pārakmeņojušamies māliem – argillīta. Zināms kalcīta daudzums padarīja nogulsnes ļoti izturīgas.

Speciālisti no Kuzbasa Valsts tehniskās universitātes veica rūpīgu atraduma ķīmisko analīzi. Uz Kemerovu atbrauca ufologs Vadims Černobrovs, kurš vada atpazīstamu zinātniski pētniecisko grupu “Kosmopisk”. “Apmēram tā paša vecuma atradumi tika atrasti Tjumeņas rajonā, - viņš komentēja. – Tie ir artefakti volframa diegu veidā. Volframs – viens no nedaudziem materiāliem, kurš spēj pārdzīvot desmitus un simtus miljonus gadu. Taču šajā diskā mēs to neatklājām, katrā gadījumā ne lielos daudzumos… Kuzbasa atraduma izcelsmes versiju vidū ir arī tāda, ka akmens lidojošā šķīvīša formā varētu būt citplanētu civilizācijas bezpilota lidojošais aparāts – izlūks. Kā speciālists aerokosmisko lidojošo aparātu jomā, es esmu pārliecināts, ka tamlīdzīga kuģa forma ir ērta no aerodinamikas redzes viedokļa un perspektīvo kustību izmantošanas. Ja kāds mākslīgs veidojums nonāca iezī pirms 200 miljoniem gadu, tad tas nenonāktu līdz mums sākotnējā izskatā. Dzelzs, stikla vai cita materiāla atomi nomainītos pret apkārtējās vielas atomiem. Mūsu skatam pavērās apmēram tas, ko mēs redzam pašreiz. Par objekta sākotnējo saturu, diemžēl, mums pagaidām nākas tikai spriedelēt. Mēs varam runāt arī par to, ka akmens disks attiecas uz senu civilizāciju eksistēšanu – ārpuszemes, senlaiku vai jebkuru citu…”

Par nožēlu, Vadims Černobrovs nomira 2017.gada maijā, taču pētnieciskie darbi turpinās. “Kosmomeklējumu” eksperti plāno akmens disku skenēt ar lāzeru, ar kura palīdzību varēs nolasīt tajā esošo informāciju, ja tāda ir.

“Nepiederoša” DNK

Bet Kembridžas universitātes darbinieki nesen pienesa mums vēl trakāku sensāciju. Viņi atklāja cilvēka DNK 145 “svešizcelsmes” genomus, kuri pakļauj šaubām Darvina evolūcijas teoriju!

Lieta tajā, ka darvinisms ietver gēnu mantošanu “vertikālē” – no senčiem uz pēcnākamajiem. Tomēr minētie gēni tika iegūti “horizontālē” – no kādiem “blakus” organismiem. Tiesa, notika tas ļoti senos laikos, kad uz Zemes vēl neeksistēja civilizācija…

Ir daudz liecību par to, ka uz Zemes atrodas citu attīstītu civilizāciju pārstāvji – citplanētu vai vienkārši “paralēlo”. Ņemt kaut vai mītu par Prometeju, kurš nozaga uguni priekš cilvēkiem… Daudzos senatnes reliģiskajos tekstos tāpat tiek minētas “dievības’, kuras nolaidušās no debesīm, vai par gigantiem, kuri dzīvojuši vienlaikus ar cilvēkiem un cieši kontaktējuši ar viņiem. Piemēram, Pirmajā Mozus grāmatā teikts: “Tajā laikā bija uz Zemes milzeņi, īpaši no tā laika, kā Dieva dēli sāka ieiet uzticībā pie cilvēkiem, un viņi sāka dzemdēt viņiem: tie ir stipri, izsenis labi ļaudis”. (Pirmā Mozus grāmata, 6:1-4).

Ja nu patiešām notika divu (vai pat vairāku) rasu un mūsdienu cilvēku krustošanās -tas ir ne tikai seno Zemes iedzīvotāju, bet arī nezin’ no kurienes atnākušo krustošanās? Bet varbūt, ja ne šie atnācēji, tad mēs nekad neaizietu savā attīstībā tālāk par akmens laikmetu? Kas zina…