Sergejs Aleksandrovičs Sņegovs bija neparasts cilvēks, apveltīts ar absolūto atmiņu. Viņa atmiņa saglabāja visus dzirdētos faktus, bet tajā pat laikā netika galā ar ikdienas dzīves sīkumiem.
Vecumā Sņegovs rakstīs: domājot par nodzīvoto dzīvi, es redzu, ka tā ir veidojusies no mirāžām un ilūzijām. Taču katra cilvēka mazās mirāžas un ilūzijas tikai atkārto laikmeta milzīgās ilūzijas un kolosālās mirāžas.
Sņegovs ir dzimis 1910. gadā, Odesā. Viņa bērnības atmiņās mijas jūra, augstais krasts pie Lielās Strūklakas, šāvieni un līķi pilsētas ielās,ieskaitot badu 1921.-1922. gadā, kas iezīmēja jauna laikmeta sākumu...
Revolūcija jau nevar notikt bez upuriem, tā skurbināja jaunās galvas. "Mēs jaunu pasauli sev celsim...", "Mēs varam visu ar savām domām tvert..." Jaunais Sergejs daudz lasa, raksta dzejoļus, iesāk romānu, bet esot jau students Odesas universitātes Fizikas fakultātē, uzraksta traktātu "Dialektikas problēmas". Jaunēkli ievēro - un ieceļ pasniedzēja kārtā, viņš kļūst par docentu. Taču izrādās, ka pastiprināta filosofijas apgūšana ir, ne tikai nevajadzīga, bet arī kaitīga. Sergejs savās lekcijās cieši nepieturas pie marksisma-ļeņinisma dogmām un pārbaudes komisija nolemj, ka jaunēklis sludina "puvušu liberālismu". Viņu atstādina no pasniedzēja darba. "Es izrādījos nepiemērots
papagaiļa lomai, kas tikai akli atkārto priekšrakstus," rakstnieks vēlāk saka. Vēl vairāk, Sergeju izslēdz no komjaunatnes.
Pabeidzis augstskolu, Sņegovs aizbrauc uz Ļeņingradu, kur sāk strādāt rūpnīcā
"Pirometr" par inženieri. Šeit viņš sāk domāt par disertāciju teorētiskajā fizikā. Taču 1936. gadā Sņegovu arestē un aizved uz Maskavu, uz Lubjanku. Vai tiešām kads ir atcerējies notikumus Odesā? Nē, viss ir daudz trakāk: viņu apvaino sazvērestībā pret padomju varu, terorismā un kontrrevolucionāras organizācijas radīšanā.Pilna buķete. Sņegovs ir šokā, viņš taču ir karsts padomju varas piekritējs. Un tagad, 58. pants...
Bet noticis bija, lūk, kas. Maskavā, 1936. gada 1. maija demonstrācijas laikā, vienā no kolonnām soļo Jevgeņijs Bugajevskis, jauns ekonomists, Sņegova draugs. Kad kolonnas iznāk uz Sarkanā laukuma, viņš ierauga, ka kaimiņu kolonnā soļo viņa jaunā sieva, mūzikas
skolas studente - apkampusies ar kādu puisi. Bugajevskis, būdams ļoti greizsirdīgs cilvēks, metas uz sievas kolonnu - tieši virzienā uz Ļeņina mauzoleju. Puisi notver sarkanarmieši, kas izvietoti starp kolonnām.
Šim greizsirža izlēcienam ir ļoti smagas sekas. Lubjankā sāk "šūt lietu par teroristisku darbību" - par tādu lietu atklāšanu čekistiem parasti deva lielas prēmijas. Kaut arī pie Bugajevska nekādus ieročus un bumbas neatrod, tiek pārbaudīti visi viņa draugi un Sņegovs liekas
aizdomīgs, vēl arī kāds trešais, kuru viņš nemaz nepazīst. Trīs - tā jau ir organizācija. Desmit mēneši dažādos cietumos, 19 pratināšanas. Tomēr nekāds atklāts process nesanāk, ziloni var vēl izpūst no oda, bet ja arī oda te nav? Jaunie "tautas ienaidnieki" saņem "tikai" 10 gadus katrs.
Un sākas etaps pa cietumiem un lāģeriem. Bugajevskim veselība izrādās vāja: pēc gada viņš mirst. Sņegovs izdzīvo. Solovkos Sergejs jau ir tādā stāvoklī, ka var pacelt cērti, bet kādu akmeni atskaldīt vairs nevar. Arī viņš jau domā, ka viss...
1938. gada pavasarī visos GULAG'a lāģeros sākas beztiesas nošaušanas vilnis. Atbrauc šaušanas komisija, atlasa zekus, galvenokārt "politiskos", "tautas ienaidniekus" un sākas šaušana. Tas ir laiks pēc "labējo trockistu" tiesas: Buharins, Rikovs uc. Ja pieņemtu tādu pat nošauto procentu kā Solovkos un Noriļskā, tad iznāktu, ka pāris mēnešu laikā bez tiesas tika nošauti 500 līdz 700 tūkstoši cilvēku.
Sņegovam palaimējas. 1939. gada vasarā viņu ar milzīgu ieslodzīto baru pārved no Solovkiem uz Noriļsku, kas tajā laikā vēl pat nebija īsta pilsēta. Viena iela ar pāris 10 koka mājām, raktuves un metalurģiskā rūpnīca.
Brigādi, kurā strādā Sņegovs, nosauc par "inženieru brigādi". Līdz vēlam rudenim, ledainā lietū viņi ar laužņiem kapā mūžīgo sasalumu, lai izraktu būvbedri jaunajam kombinātam. Taču būve bija tik milzīga, ka bija vajadzīgi inženieri, kas mācētu strādāt pašā rūpnīcā. Kvalificētos "kaitniekus" un "spiegus" sāk izmantot darbam rūpnīcā. Krāsainie metāli kļūst aizvien vajadzīgāki. It sevišķi tāpēc, ka ir sācies karš. Noriļska patiesi ir fantastiska vai, parezāk sakot, fantasmagoriska pilsēta, kur metalurģiskajā rūpnīcā strādā, gan pieredzējis inženieris, gan ieslodzīts oficieris, gan zinātnieks: pat profesors - Asīrijas speciālists. Arī vēlākais, slavenais vēsturnieks Ļevs Gumiļovs.
1945. gadā, gadu ātrāk, Sņegovu atbrīvo. Taču bez tiesībām dzīvot tur, kur vēlas. Sņegovs paliek Noriļskā, tikai pārceļas no barakas uz komunālo dzīvokli. Bet 1949. gadā pār valsti veļas jauns arestu vilnis. Arī savu laiku atsēdējušos sēdināja no jauna, "piešujot" jaunu lietu. Noriļskā ar "bijušajiem" vispār izrīkojās bez ceremonijām: atņēma pases un izdeva izziņu par izsūtījumu. Darbs, dzīvoklis un alga gan palika vecā. Tikai par attālināšanos no pilsētas par 12 kilometriem draudēja katorga uz 20 gadiem.
Sņegovs arī tādos apstākļos rod laiku, lai nodarbotos ar zinātni, viņš atklājis, ka ezeros aiz polārā loka ūdenī ir palielināts deitērija (smagā ūdeņraža) sastāvs, atrod formulu, kā to ar eletrolīzes palīdzību atdalīt. Taču, ne tikai fizika, uzrakstīts vēl viens filosofisks traktāts, pabeigts romāns "Polārajā naktī" (protams, nekādu lāģera aprakstu), taču izdevniecība nepieņem, kā nekā - autors - "politiskais". Ir jau vēl tikai 1952. gads. Romānu publicēs tikai 1957. gadā. 18 gadus Sergejs Sņegovs ir pavadījis dažādos cietumos un lāģeros. Un tad, polārajā
naktī viņam uzsmaida laime. Viņš satiek Gaļinu Ļensku, savu mūža Lielo Mīlestību. Viņa nav ieslodzītā, viņa te ieradusies kopā ar vīru - virsnieku, taču bezcerīgu dzērāju, no kura drīz izšķiras. Sāk strādāt par bibliotekāri. Viņu, 23 gadus jaunu sievieti, vilina inteliģenta kompānija. Viņa iemīlas Sņegovā un nekādi mēģinājumi parliecināt viņu: attopies! - nepalīdz. Divi cilvēki ir atraduši viens otru! Vai man vēl jāsaka, ka par to Gaļu izmet no komjaunatnes.
1955. gadā Sņegovu reabilitē. Beidzot, Noriļska atlaiž savu gūstekni. Sņegovi aizbrauc dzīvot uz Kaļiņingradu - tikpat fantasmagorisku pilsētu. Tagad par dzīves pamatu Sņegovam kļūst literatūra. Tuvojas laiks, kad iznāks romāns "Cilvēki kā dievi". [Starp citu, it kā polemizējot ar Sņegovu, cits krievu fantasts Kirs Buličevs vēlāk izdos stāstu krājumu "Cilvēki kā cilvēki"]. Sņegovs neaizmirst arī fiziku, viņš saraksta arī garstāstu "Atbrīvotais Prometejs" - par kodolenerģētikas pirmatklājējiem. Par padomju atomzinātniekiem viņš neraksta - te jau viss ir slepeni. Taču par rakstnieku ieinteresējas paši zinātnieki un lūdz uzrakstīt arī par viņiem. Sņegovs sākumā atsakās, neviens jau nepublicēs tādu grāmatu. Tācu valsts galvenie atompētnieki apsola "izsist" iespēju publicēt tādu grāmatu, un - solījumu izpilda. 1976. gadā iznāk grāmatas "Radītāji" žurnāla variants. Sņegovs saraksta arī grāmatas otro daļu. Taču šoreiz gan, neviens tai publicēšanas atļauju nedod.
1980-tos gados viena pēc otras iznāk Sņegova fantastikas grāmatas. Viņš kļūst par žanra korifeju. !994. gadā Sergejs Sņegovs mirst. Pēc diviem gadiem Kaļiņingradā iznāk viņa atmiņu grāmata "Gadsimta vidū (cietumā un zonā)". Tikai dažus gadus rakstnieku pārdzīvo arī viņa sieva.
Ļaudis ir mirstīgi. Taču viņu dvēseles... Protams, tas ir no iracionālās puses, ticības, nevis zināšanu jautājums, taču gribas ticēt, ka dvēseles neizzūd bez pēdām. Ka viņas satiekas... Īpaši dvēseles, kas iepazinušas Lielo Mīlestību.
Man liekas, ka kaut kur galaktikas telpā traucas Sergeja Sņegova varenā prāta starojums. Tā savu stāstījumu beidz Jevgeņijs Voiskunskis.