Cilvēka sugas

XIX gadsimtā, kad sākās mūsdienu zinātņu veidošanās, kuras bija atbrīvojušās no reliģijas doktrīnām, zinātnieki pievērsa uzmanību kauliem, kuri bija līdzīgi cilvēku kauliem, taču pēc daudzām pazīmēm no tiem atšķīrās. Prioritāte jaunas cilvēka sugas atklāšanā pieder vācu skolotājam Johanam Fulrotam, kurš 1856.gada augustā kļuva par skeleta, kurš tika atrasts Feldgoferas grotā Neandertālā netālu no Duseldorfas, daļas īpašnieku. Kaut arī strādnieki no akmenslauztuvēm, uzduroties atliekām, uzskatīja tās par lāča atliekām, Fulrots, kurš aizrāvās ar dabas pētīšanu, uzreiz saprata, ka tās pieder cilvēkveidīgam radījumam, kurš senāks par jebkuru zināmu Eiropas tautu, un vērsās pēc konsultācijas pie anatoma Hermaņa Šafgauzena, no kura zinātnes pasaule arī uzzināja par atradumu. Pētnieku lielāku uzmanību pievērsa galvaskausa augšdaļa – zema, ar slīpu pieri un masīviem uzacu kauliem. Pēc dažu gadu apspriešanas angļu rakstnieks Viljams Kings piedāvāja nosaukumu senajam radījumam – Homo neanderthalensis, nosakot viņu kā īpašu cilvēka sugu – neandertālieti.

Ilgu laiku zinātnieki uzskatīja, ka neandertālieši bijuši bezvārda mežoņi, gandrīz dzīvnieki, evolucionāri atpaliekoši no mūsu inteliģentajiem priekštečiem – kromaņoniešiem. Taču šodien precīzi noteikts, ka neandertāliešiem bija attīstīta runa, viņiem bija vienkāršas meditācijas iemaņas, viņi gatavoja rīkus un mākslas priekšmetus, rūpējās par veciem cilvēkiem, praktizēja apbedīšanas rituālus un ierīkoja alu tempļus. Neandertāliešu genoma izpēte un tā salīdzināšana ar mūsdienu cilvēka genomu uzrādīja divas interesantas detaļas. Pirmkārt, bija galīgi pierādīts, ka šie radījumi nevar tikt uzskatīti par mūsu tiešajiem senčiem (līniju sadalīšanās notika vairāk kā pirms 700 tūkstošiem gadu); otrkārt, noskaidrojās, ka praktiski visu tautu genomos, izņemot Āfrikas pamatiedzīvotājus, ir neliels neandertāliešu genoma piejaukums (aptuveni 2,5%). Uz iegūto datu pamata zinātnieki veica secinājumu, kurš prasījās: mūsu senči kontaktēja ar neandertāliešiem tūkstošgažu laikā kā divi cilvēces zari, bet dažos gadījumos viņiem bija kopīgi pēcteči.

Saprāta daudzveidība

Un tā, antropologi atzinuši, ka cilvēces rītausmā līdzās dzīvoja divas saprātīgas sugas, viena no kurām izmira. Taču izrādījās, ka tas vēl nav viss. 2008.gadā izrakumos Denisova alā, Altaja rajonā, tika atrasta senas meitenes pirksta falanga. No tās iegūtā genoma izpēte uzrādīja, ka tas tikai par 38,5% atbilst neandertālietim, bet par 42,3% ir oriģināls ģenētisks kopums, kuru sāka saukt par “denisova”. Sanāk, meitenes tēvs bija neandertālietis, tomēr kas bija viņas māte?

Turpinot meklējumus zinātnieki noskaidroja, ka denisoviešu (Homo denisovensis) un neandertāliešu kopējais sencis atdalījās no kromaņonieša senčiem apmēram pirms 700-800 tūkstošiem gadu, kad viņi vēl dzīvoja Āfrikā, bet pirms 600 tūkstošiem gadu neandertālieši un denisovieši kopā devās Eiropas “tūrē” apgūstot ziemeļu medību apgabalus. Denisovieši apmetās alā Altajā apmēram pirms 287 gadiem un periodiski no jauna apmeklēja to 200 tūkstošu gadu laikā. Vispār, pats nozīmīgākais atklājums ir tajā, ka tā izrādījās unikāla vieta kurā ir gan denisoviešu, gan neandertāliešu, gan kromaņoniešu atliekas, pie kam datējamas ar plašu laika periodu: kontakti starp trim sugām aptver apmēram 10 tūkstošus gadu. Pēc tam denisovieši un neandertālieši aizgāja no alas un drīzumā izzuda no zemes virsas, pēc kā kromaņonieši palika par vienīgo saprātīgo sugu uz planētas.

Turpmākie pētījumi uzrādīja unikālu denisoviešu genoma daļu esību mūsdienu cilvēkos, pie kam uzreiz divu veidu. Tā saucamās ziemeļu grupas daļas atrodamas ķīniešiem, japāņiem un vjetnamiešiem, bet dienvidu grupas – polinēziešu genomos. Daudzi antropologi pieļauj, ka tas pierāda, ka ar denisoviešiem krustojās ne tikai neandertālieši, bet arī kromaņonieši. Ir arī alternatīvā hipotēze, saskaņā ar kuru hibridizācijas starp trim sugām nav bijis, bet līdzīgu genomu parādīšanās viņiem pamatota ar kopējā senča, kurš dzīvojis pirms 700 tūkstošiem gadu, gēnu polimorfozitāti.

Drakona galvaskauss

Pētot senos cilvēkus antropologiem bieži nākas atjaunot tos no pīšļiem vārda tiešajā nozīmē. Ja no neandertāliešiem palikuši pietiekami daudz galvaskausu un skeletu, kuri ļauj rekonstruēt ārējo izskatu un apspriest atšķirības no mūsdienu cilvēka, tad denisovieši līdz pat šim laikam pārstāvēti ar nelieliem kaulu fragmentiem un, kā tie precīzi izskatījušies zinātnieki pateikt nevar. Tādēļ par īstu sensāciju kļuva ziņa par to, ka, iespējams, pie viena no denisoviešu atzara pieder radījuma galvaskauss, kuru sauc par Homo longi – “cilvēku-drakonu” – par godu apvidum, kurā to atrada.

Galvaskausu atrada 1933.gadā Sungari upes (lielākās Amūras pietekas) krastā ķīniešu strādnieks, kurš strādāja Dundzjanas tilta celtniecībā Harbinā. Pateicoties ņezgai, kura sacēlās ap sinatropu kauliem, kurus zinātnieki atklāja agrāk Čžoukoudjanas grotā netālu no Pekinas, strādnieks zināja, ka tamlīdzīgi atradumi rada milzīgu interesi zinātnei, taču nolēma noslēpt galvaskausu no varas iestādēm, bīstoties, ka tas nokļūs to cilvēku rokās, kuri nenovērtēs tā vērtību. Tikai pēc daudziem gadiem, neilgi pirms savas nāves, viņš paziņoja par galvaskausu saviem mantiniekiem, bet tie 2018.gadā nodeva atradumu dāvanā Hebejas zinātņu par Zemi universitātei.

Galvaskauss izrādījās pats garākais no jeb kad atrastajiem cilvēku sugas pārstāvjiem. Pie kam seja viņam bija plakana, kā mūsdienu cilvēkiem, taču ar ļoti lielu degunu. Smadzeņu apjoms – 1420 kubikcentimetri, tas ir mūsdienu cilvēku un neandertāliešu diapazona robežās, bet lūk vienīgais saglabājies lielākais par citiem zobs līdzīgs denisoviešu.

Tādēļ, ka joprojām nav zināms, kādā tieši vietā un kādā zemes slānī tika atrasts galvaskauss, tā vecumu bija grūti noteikt. 2021.gadā ģeologs Šao Cinfens ar kolēģiem veica rentgenofluorescento analīzi, retzemju elementu analīzi un stroncija izotopu analīzi uz paša galvaskausa un zīdītāju kauliem, kuri bija atrasti Dunczjanas tilta rajonā. Viņi noskaidroja, ka pārakmeņojumu sablīvējums tajās vietās, iespējams, radās vienā un tajā pat laikmetā, kurš apzīmēja periodu pirms no 138 līdz 309 tūkstošiem gadu. Tiešā urāna-torija dažādu galvaskausa daļu datēšana deva plašu datu diapazonu pirms no 62 līdz 296 tūkstošiem gadu. Uz šo datu pamata zinātnieki statistiski noteica, ka visiespējamākais minimālais vecums sastāda 146 tūkstošus gadu. Tādā veidā, cilvēks-drakons pilnīgi iespējami varēja tikt denisoviešu pārstāvēts.

Tomēr ķīniešu paleoantropologs Czi Cjans, kurš bija veicis pirmo neparastā galvaskausa aprakstu, uzskata, ka nepieciešams ieviest antropoloģijā jaunu ceturto sugu, kura noformējās apmēram pirms miljons gadiem, taču anatomiski bija tuvāka mūsdienu cilvēkam, nekā neandertālieši un denisovieši. Turpmākie pētījumi ļaus uzzināt par drakonu vairāk, kaut arī jau ir skaidrs, ka šo saprātīgo radījumu ja ne sugu, tad pasugu skaitu nāksies paplašināt.

Protams, zināšanas par to laikmetu, kad pa planētu klaiņoja mūsu mežonīgo senču ciltis, vienmēr būs fragmentāras, taču atradumi, līdzīgi cilvēka-drakona galvaskausam, palīdzēs paskatīties un aizvēsturiskiem laikiem savādāk, izpētot saprāta evolūcijas variantus un ar to pašu izzinot pašiem sevi.