Atraduma autoriem ne reizi vien nācās nožēlot, ka ziņkārība viņus ir novedusi līdz minētajai alai, jo viņu paziņojumu sākumā visi uztvēra kā muļķīgu joku. Tikai pēc rūpīgas kaulu un galvaskausa apskates speciālisti atzina, ka tie noteikti piederējuši ciklopam. Taču kādā veidā tēls no sengrieķu mitoloģijas ir nokļuvis Teksasā? Vai tad senie grieķi pirms mūsu ēras ir pabijuši Amerikā? Vai arī ciklopi ir dzīvojuši, gan Eiropā, gan aiz okeāna? Atcerēsimies: Homērs ciklopus (arī - kiklopus) tēloja kā niknus milžus, norādot, ka viņi dzīvo alās un audzē lopus.

Līdz Amerikas ciklopam grieķu mītu varoņiem bija patālu, taču Rodopas kalnus kaimiņu Bulgārijā viņi varēja apciemot bez pūlēm. Ja jau ciklops izrādījās reāla būtne, tad kāpēc nevarētu būt, ka arī Minotaurs var izrādīties reāls pusvērsis-puscilvēks, kas reiz ir atstājis pēdas uz šīs zemes?

Noslēpumainais galvaskauss.

Un, lūk, jauns atklājums, kas dod pamatu tieši tādam spriedumam.

2001. gada 21. maijā Rodopas kalnos atrada noslēpumainu galvaskausu, kuru Bulgārijas MIL nokristīja par «Minotaura mistisko galvaskausu.»

Galvaskausu, kas nepiederēja nevienai no pazīstamajām sugām tūlīt izpētija zinātnieki. Vispirms viņi ar radioaktīvā oglekļa metodi noskaidroja tā vecumu un veica DNK analīzi. Laikam iegūtie rezultāti bija tik intriģējoši, ka tos padarīja slepenus. Taču interneta laikmetā kaut ko noslēpt tikpat kā nav iespējams. Ziņojumi par atklājumu parādījās vairākās interneta vietnēs un pēc tam rakstītajos izdevumos.

Diemžēl, dati par galvaskausa vecumu netika publiskoti, bet tas, ka tika atrasta tikai sejas daļa, kura akurāti bija nozāģēta aizvēsturiskos laikos, tad bija skaidrs, ka to būtu spējis paveikt tikai cilvēks. Varbūt, ka nezināmais monstru mednieks bija Tēzejs - leģendārais Atēnu valdnieks, kas uzvarēja Minotauru?

Ja galvaskausu apaudzētu ar miesu un ievietotu asinīm pieplūdušas acis, jums iznāktu visai baismīgs radījums, kas atgādinātu cilvēka un vērša krustojumu. Kaut gan uzvara pāršo briesmoni  līdz mītam neaizvelk: uzskata, ka būtne bija visai maza auguma. Taču nav izslēgts, ka galvaskauss ir piederējis mazulim. Tomēr, jāpieņem, ka mēs neko nezinām par monstra kaujas spējām. Varbūt tam bija telepāta spējas, lai iederbotos uz cilvēku, varbūt tas spļāva indi vai darbojās tikai naktī un uzbruka no slēpņa?

Protams ir mazāk šokējošas hipotēzes. Piemēram, tas var būt, kā uzskata daži zinātnieki, tikai aizvēsturiska dzīvnieka galvaskauss, kuru zinātne vēl nepazīst.

Atnācēju atliekas?

1995. gadā, Dienvidamerikā arheologi arī atrada dīvainu galvaskausu ar neparastu, pagaru formu, kas tagad tiek glabāts Peru Perakasas muzejā. Zinātnieki uzskata, ka tam ir 10 tūkstoši gadu. Daudzi uzskata, ka tas ir neapgāžams pierādījums citplanētiešu eksistencei.

Daži zinātnieki tomēr domā, ka minētās formas galvaskausam iemesls ir ģenētiska mutācija, bet bispopulārākā hipotēze ir tāda, ka deformācijas ir veiktas mākslīgi. Kaut kādu, iespējams, reliģiozu iemeslu dēļ šajā planētas rajonā senie cilvēki praktizēja galvaskausa formas maiņu, tamdēļ jaundzimušajam cieši sasaitēja galvu, iegūstot pārsteidzošus rezultātus. Līdzīgi eksemplāri ir sastopami starp inkiem. Tāpēc, visdrīzāk, nekādi gargalvaini citplanētieši pie mums nav lidojuši.

Bet, lūk, tā saucamais Taunga bērna galvaskauss, ko atrada 1924. gadā Dienvidāfrikas ziemeļrietumos, pēc formas atgādina ķirbi. Ilgus gadus tika uzskatīts, ka tas pieder pērtiķveidīgam radījumam 3 gadu vecumā. Taču, samērā nesen Lī Bergers un Rons Klārks no Vitvatersrandas universitātes (DĀR) izteica pieņēmumu, ka galvaskauss pieder ārpuszemes radījumam, humanoīdam, kas nosities uzkrītot asiem akmeņiem.

Vēl jāmin tā saucamais zvaigžņu puisēna galvaskauss, kuru atrada Meksikā 1920-tos gados, kurš tikai nesen ir nonācis zinātnieku rokās. Tas neapšaubāmi pieder bērnam, taču visai dīvainam. Piemēram uzskata, ka tajā varēja atrasties trīs smadzeņu puslodes, nevis divas, kā parastiem cilvēkiem. Pārāk liels bērnam ir arī galvaskausa apjoms - 1600 cm3 (pieaugušajam vidēji ir 1400 cm3). Acu forma un izvietojums arī ir neparasts.

Ja runā par anomālajām parādībām, tad būtu jāpiemin arī slavenie kristāla galvaskausi. [Ir pierādīts, ka tie ir viltojums. - tulk. piez.] tos atrad Dienvidamerikā un citās pasaules daļās, tie joprojām ir neatrisināma mīkla zinātniekiem. Kādam mērķim tos izgatavoja? Kā tos spēja izgatavot?

Anomālijas ap mums.

Nav jāaizmirst, ka Zemes civilizācijas vēsture zina daudz piemērus daudzām anomālijām un kurioziem. Piemēram, Roberts Ripkijs, kas visā pasaulē ir atklājis savu muzeju ķēdi, 1930-tajā gadā Mandžūrijā nofotogrāfēja ķīnieti ar ragu uz pakauša, bet avīzē «Argumenti i fakti» savā laikā bija nopublicēta ragainas vecmā'miņas fotogrāfija, Botsvānā dzīvo «cilvēku-strausu» cilts, kuriem uz kājām ir tikai divi pirksti (spīles sindroms).

Daudzi cilvēces pārstāvji veiksmīgi kropļo paši sevi. Atcerēsimies birmiešu sievietes, kas pagarina sev kaklus ar riņķu palīdzību.Beidzot, iegriežoties Kunstkamerā, redzēsim iespirtotus, ne jau citplanētiešus.

Kā pierāda fakti, cilvēces zināšanas par planētas Zeme vēsturi un dzīvi uz tās ir visai mazas. Pēdējā laikā zinātnieki sāk, nevis apgāzt, bet pierādīt to, ka uz Zemes ir dzīvojušas daudzas būtnes, kas ir pieminētas mītos un leģendās. Tā, nereizi vien ir pierādīts, ka uz zemes ir dzīvojuši milži, ciklopi, rūķi un pūķi. [Par milžiem man ir versija. Kad es braucu pa Lapzemi aizvien tālāk uz ziemeļiem, tad mežš pārgāja mežatundrā un koki palika aizvien mazāki, bet savu formu nemainīja. Ar tiem bija apaugušas kalnu nogāzes. Mierīgi var iedomāties situāciju, kāds iet pa šo mežu, galva gandrīz līdz galotnēm, ja tādu skatu redz no tālienes, pirmā doma - redz kur milzis iet. - tulk. piez.] Iespējams, ka iemesls šo būtņu izzušanai ir cilvēks pats. Iespējams kaut kad mūsdienu cilvēka pēctecis tāpat ar interesi apskatīs to dzīvnieku skeletus, kas pagaidām vēl dzīvo kopā ar mums.