Īpašais statuss
Liktos, planētu daudzumā ir tik pat grūti kļūdīties, kā ziloņu skaitā zoodārzā. Zilonis tomēr nav skudra un ne pele. Taču tur jau ir tā lieta, ka zilonim, pelei un skudrai mums ir strikti apzīmējumi, kuri nemainās ar laiku un atkarību no tā, kam atsevišķi zoologi dod priekšroku.
Kas attiecas uz planētām, tad Starptautiskajai astronomiskajai apvienībai (NAC) bija vajadzīgas ne mazums pūļu un debašu, lai izstrādātu visus apmierinošu planētu nosacījumu.
Un tā, pēc MAC nosacījuma, planēta - “ķermenis, kurš riņķo ap Sauli; pietiekami masīvs, lai tam būtu lodveida forma paša gravitācijas ietekmē; kurš nav citas planētas pavadonis; un, bez tam, tam paša orbītas tuvumā jābūt telpai, kura ir brīva no citiem ķermeņiem”.
Nabadziņu Plutonu pievīla tieši pēdējā prasība. Ar pirmajām trim nekādas problēmas neradās.
Plutons, protams, riņķo ap Sauli, kaut arī pa stipri izstieptu orbītu: tas te pietuvojas Saulei 30 astronomisko vienību attālumā, te atdalās 50 attālumā (astronomiskā vienība (a.v.) – vidējais attālums no Zemes līdz Saulei, vienāds ar 150 milj.km.).
Plutons ir daudz mazāks par Zemi izmērā (apmēram reizes piecas) un jūtami vieglāks (apmēram 500 reizes), taču tomēr tam ir noturīga lodveida forma. Un beidzot, tas pilnīgi noteikti nav citas planētas pavadonis.
Tomēr “telpa savas orbītas tuvumā” izrādījās tālu ne brīva no citiem ķermeņiem. Tiesa, noteikt to izdevās salīdzinoši nesen.
Noskaidrojās, ka telpa pie Plutona aizpildīta ar daudzumu palielu objektu, tam līdzīgu pēc sastāva (metāns, amonjaks, ūdens). Tādu objektu skaits izrādījās tik liels (tikai izmērā vairāk par 100 km apmēram tūkstotis), ka astronomi apvienoja tos veselā apgabalā, kurš plešas līdz 55 a.v. attālumam, un ieguvušu “Kopeira jostas” nosaukumu.
Tādēļ 2006.gadā arī tika pieņemts lēmums aizvākt Plutonu no Saules sistēmas planētu saraksta. Bet lai ne pārāk aizvainotu pazemes valstības valdnieku (pēc Senās Romas mitoloģijas), ieviesa tam īpašu “pundurplanētas” statusu.
Oortas mākonis
Nu labi, lai Saules sistēmā ir astoņas pilnvērtīgas planētas un viena ar īpašu statusu. Ar to visi nomierinātos ja… ne tuvākajā pēc Plutona “atlaulāšanas” laikā nerastos jauni dati.
Kopeira jostā tika atrasti citi objekti – tie ir četri, - kuriem ir visas tiesības uz pundurplanētas statusu. Pēdējais atklātais objekts, pundurplanēta Makemake, izrādījās vispār Plutona dubultnieks, tikai nedaudz atkāpjoties no tā izmēriem. Astronomiem kļuva skaidrs, ka pundurplanētas Kopeira jostā var būt daudz, un ka to atklāšana – tikai laika jautājums.
Te uzreiz radās jautājums: bet kur, vispār, beidzas Saules sistēma un sākas starpzvagžņu telpa? Līdz 2006.gadam viss bija vienkārši: par Saules sistēmas robežu tika uzskatīta Plutona orbīta. Pēc tam astronomi pieļāva, ka robeža ir Kopeira josta.
Kopeira jostai ir visai izplūdušas aprises; iespējams, tās ārējais diametrs sastāda 55 a.v., iespējams, vairāk. Kopeira josta griežas ap Sauli, kaut arī ar lielu griešanās periodu – dažus simtus Zemes gadu. Bet vai tas nozīmē, ka Kopeira josta – galējā robeža, un aiz tās nav objektu, kuri piederīgi Saules sistēmai?
Patlaban vairums astronomi ir pārliecināti, ka tas tā nav. Nozīmīgi tālāk par Kopeira jostu ap Sauli (tas nozīmē, ka pieder Saules sistēmai) griežas OOrtas Mākonis – sfēra no apledojušiem akmens un gāzes objektiem, no Mākoņa parādās ilgperiodiskās komētas. Oortas Mākonis ir tik liels, ka tā diametrs sastāda no 50 tūkstošiem a.v. līdz 100 tūkstošiem a.v.; vidēji trešā daļa no attāluma līdz Centaura Proksimai – mums tuvākai zvaigznei.
Un šajā gigantiskajā mākonī var eksistēt pietiekami pilnvērtīgas, nevis pundurplanētas.
Ikss un citi
Par planētu X ir dzirdējuši, laikam, visi astronomijas mīlētāji. Kas attiecas uz profesionāliem astronomiem, tad daži no viņiem visā nopietnībā paziņu, ka ir aprēķinājuši visus planētas raksturojumus un parametrus, citi atkal vienkārši rausta plecus un dod priekšroku nodarboties ar daudz tuvāku, drošāku un pārbaudītu debess ķermeņu novērošanu.
Dabiski, savām acīm planētu X neviens nav redzējis ne optiskajos, ne radio- vai rentgena teleskopos. Pie tā, ka tā ir novietojusies ļoti tālu, novērošanu traucē ar nākamajām komētām kārtīgi “samēslotā” Oortas Mākoņa telpa. Nerunājot jau nemaz par to, ka starp zemes novērotāju un Oortas Mākoni atrodas ne īpaši caurspīdīgā Kopeira josta.
Pirms septiņiem gadiem par iespējamo Oortas Mākonī pilnvērtīgas, nevis pundurplanētas eksistēšanu paziņoja Kalifornijas tehnoloģiskās universitātes darbinieki Maikls Brauns un Konstantīns Batigins. Pēc viņu viedokļa, tas var būt gāzes gigants, izmērā salīdzināms ar Neptūnu, ar griešanās periodu ap Sauli 15 tūkstošus Zemes gadu. Paziņojuma, publicēta 2016.gadā amerikāņu The Astronomical Journal, autori tāpat pieļāva, ka jaunās planētas orbīta atrodas nevis ekliptikas (plakne, kurā izvietotas vairuma Saules sistēmas planētu orbītas), bet diezgan stipri noliekta pret to.
Vispār, Batigins un Brauns godīgi atzinās, ka pagaidām ne visi šie dati iegūti ar kompjūtermodelēšanu. Nekādu eksperimentālu daru, kuri apstiprinātu pašu jaunās planētas eksistenci, tajā laikā nebija. Tādēļ autori arī nesāka steigties ar jaunās planētas nosaukšanu, aprobežojoties ar visa neskaidrā un noslēpumainā simbolu – X (Iks).
Un lūk pavisam nesen MIL parādījās ziņojumi, kuri, iespējams, padarīs planētu X daudz reālāku. Pirmkārt, pats Oorta Mākonis ieguva daudz skaidrākas aprises; otrkārt, parādījās jauna interesanta teorija par to, kā planētas principā varēja atrasties tik tālu no Saules – uz pašas sistēmas robežas.
Izrādās, mūsu Saules sistēma savas eksistences rītausmā (apmēram pirms 4,5 miljardiem gadu) bija tālu ne tāda “labi organizēta” telpa, kādu mēs redzam šobrīd. Planētas, tikko izveidojušās no jauno Sauli aptverošās protoplazmas diska, “lēkāja” pa sistēmu, kā biljarda bumbas saduroties viena ar otru, bet reizēm arī lidoja uz pretējām pusēm. Rezultātā pat lielās planētas varēja pārvarēt Saules pievilkšanos un izlidot ārpus sistēmas robežām… vai arī “iesprūst” uz pašas tās robežas. Pie kam pēdējās, saskaņā ar šo teoriju, vajadzēja būt nemaz tik maz, līdz 10% no kopējā jauradušos planētu skaita.
Tomēr tajā pat laikā Saule varēja pieņemt planētas, izmestas no blakus esošajām zvaigžņu sistēmām (tās pašas Centaura Proksimas). Un to skaits līdzvērtīga pašas planētu skaitam, kuras aizmestas uz Saules sistēmas “perifēriju”.
Sanāk, ka planētai X (ja tā tiešām eksistē) ir vienlīdzīga iespēja būt gan Saules meitai, tā arī Centaura Proksimas meitai.
Astronomi, kuri tic planētas X eksistencei, patiesi cer uz pēdējo. Jo tad šajā gadījumā viņiem tuvumā (nosacīti tuvumā) izrādīsies pati īstākā eksoplanēta – citas zvaigznes bērns, kura izpētei nevajadzēs lidot vai sūtīt automātiskās stacijas milzīgos, neiedomājamos attālumos. Jo kas tad ir 50 tūkstoši a.v. salīdzinājumā ar starpzvaigžņu telpu?
Citi zinātnieki uzskata, ka jaunā hipotētiskā planēta – vispār ir ne tā pati planēta X, kuru atklāja amerikāņu astronomi “uz spalvas galiņa”. Tas ir pavisam cits debesu ķermenis, planēta Y (Igrek), kura atrodas daudz tālāk par planētu X, un kurai nav nekā kopēja ar Neptūnu. Varbūt, tā arī nav gāzu gigants, bet visnotaļ akmeņaina Marsa vai Zemes tipa planēta. Var jau būt…
Tomēr pagaidām gan planēta X, gan planēta Y zināmā mērā pieder iztēles jomai. Taču savu darbu tās jau izdarījušas – pierādīja astronomiem, ka patiesībā tie ļoti maz zina par Saules sistēmu. Par mūsu pašu, tuvāko “kosmosa zoodārzu”. Un par tā robežām, un ziloņu skaitu tajā…
Vēl tēmā var izlasīt (t.p.):