Mūsu dienās ir pieņemts ar nostaļģiju atcerēties Padomju Savienības laikus, kad viss it kā bija bez maksas. Tajā pašā laikā pārpalikuna vērtības atsvešināšanas norma, ko praktizēja pirmajā, sociālistiskajā valstī bija tāda, ko apskaustu katrs kapitālists.

Izglītība pēc prūšu stila.

Nereti var saskarties ar teikto, ka PSRS| bija pati labākā izglītības sistēma pasaulē. Tas tā nav. Tā bija maksimāli adaptēta administratīvi-plānveida sistēmai. Turklāt, kā skolas, tā augstākās izglītības sistēmu pamatā bija XIX gadsimta beigu prūšu sistēma, ko biedrs Staļins bija novedis līdz absurdam.

Starp citu, Staļina laikos izglītība bija maksas - no 1940. līdz 1954. gadam. Tas attiecās uz mācībām 8-10. klasēs vidusskolā, tehnikumos un augstskolās. Par vecākajām klasēm skolā, gadā vajadzēja maksāt 150 rubļus, Maskavā, Ļeņingradā un savienoto republiku galvaspilsētās - 200 rubļus. Vidējā ikmēneša alga 1940. gadā bija 331 rublis, 1945, gadā - 434 rubļi. Taču arodskolās un fabriku-rūpnīcu apmācības skolās (ФЗО) izglītību un profesiju deva par brīvu - valstij bija vajadzīgas darba rokas. Turklāt, te bija piespiedu uzņemšana, iesaukums no 800 tūkstošiem līdz 1 miljonam gadā, vecumā no 14-17 gadiem, saskaņā ar PSRS Valsts darba rezervju likumu. Pēc ФЗО beigšanas cilvēkam obligāti bija jānostrādā rūpniecībā 4 gadi. Daudziem maksas izglītība kļuva par barjeru, kas ierobežoja izglītību līdz septiņām klasēm, bet lauciniekiem vispār nebija perspektīvas - kolhozos strādāja, ne jau par naudu, bet gan par izstrādes dienām.

Maksas apmācību likvidēja pēc PSRS Ministru padomes lēmuma "Par mācību maksas atcelšanu vidusskolu vecākajās klasēs, vidējās, specializētajās un augstākajās PSRS mācību iestādēs" tikai 1956. gadā. Ap šo laiku 8-10. klašu vidusskolu, tehnikumu un augstskolu abiturientu skaits PSRS bija samazinājies divas reizes.

Vēlīnajā PSRS viss bija nedaudz labāk. Taču arī te darbojās kvotu sistēma, pēc kurām augstskolās un specializētajās vidējās mācību iestādēs varēja tikt uzņemti pirmām kārtām "ceļeviki" (cilvēki, ko nosūta mācīties kāda organizācija vai uzņēmums) [Pats tāds biju, citādi augstskolas izglītību nekad nebūtu ieguvis, jo nebiju tik izcils sekmēs, lai iekļutu vispārējā konkursā, palīdzēja arī tas, ka eksperimentālā kārtā tajā gadā bija noteikts, ja pirmos divus eksāmenus noliec vismaz kopā uz 9 pēc piecu baļļu sistēmas (turklāt iepriekšējā izglītības sistēmā vidējā atzīme bija virs 4,5), tad tiec iekšā un - man izdevās - t.p.], ar domu, ka cilvēks obligāti atgriežas strādāt tajā pašā uzņēmumā noteiktu gadu skaitu. Bieži izglītību apmaksāja organizācija, kas cilvēku bija sūtījusi mācīties. Brīva iekārtošanās darbā ar vidējās, tehniskās vai augstākās izglītības diplomu nebija, darbojās sadales sistēma, kad valsts nolēma, kurp sūtīt strādāt abiturientu. [Tieši tā, bija sadale - t.p.]

Pārējai skolēnu un studentu masai, precīzāk - viņu vecākiem - mācības bija bezmaksas tikai pēc nosaukuma. Pirmkārt, valsts ierobežoja darba algu, tā kā, lai piestrādātu uz pusslodzi paša uzņēmumā, bija nepieciešams rakstisks iesniegums arodkomitejā un partijas komitejā, saņemot šo instanču atļauju. Otrkākt, nodokļi sasniedza 40-45% no darba algas, ieskaitot "labprātīgās" iemaksas Sarkanajam Krustam, "DOSAAF vai citiem mērķiem. Finansists un ekonomists Andrejs Movčans uzskata, ka 1980. gados PSRS pilsoņi faktiski bija izputināti [Nav brīnums, ka cilvēki piestrādāja, taisot tā saucamās "haltūras" vai arī "iznesa" no savām darba vietām visu, ko vien varēja - t.p.] Nepārtraukti mazinājās padomju pilsoņu darba ražīgums, kas arī neveicināja ekonomikas uzplaukumu. No 1951. gada līdz 1960. gadam ražīgums auga vidēji par 7,3% gadā, bet sekojošās desmitgadēs - 5,6% gadā. Ap 1975. gadu darba ražīgums bija pieaudzis par 6%, bet valsts no trešās pozīcijas šajā rādītājā pasaulē bija noslīdējusi uz sesto vietu. Izglītībai PSRS iztērēja vidēji 7,5% no visiem valsts tēriņiem.

Medicīna - visiem, bet ne katram.

Padomju Savienībā bija nopietna disproporcija pilsoņu pieejamībai medicīnas pakalpojumiem. Lieta pat nav apstāklī, ka partijas-saimnieciskajam aparātam bija pieejama daudz kvalitatīvāka medicīnas aprūpe, nekā "šķirām-hegemonēm" - strādniekiem un zemniekiem. Ļoti spēcīgi atšķīrās medicīnas aprūpe, atkarībā no dzīves vietas. pat, neņemot vērā dzīvošanu galvaspilsētās, apgabala centri bija apgādāti labāk par rajona centriem, tie savukārt bija apgādāti labāk par parastām, apdzīvotām vietām, bet ciemati varēja pretendēt tikai uz feldšeru-akušieru punktiem, pa vienam uz 10-15 ciematiem.

Un tas, neskatoties uz to, ka veselības aizsardzības nozare pēc finansēšanas ieņēma vidējo pozīciju kaut kur starp izglītību un zinātni, medicīnai no 1966. līdz 1970-tajiem gadiem valsts tērēja 6,3% no izdevumiem katru gadu, tā pēc CSP datiem, tas ir augstākais finansēšanas punkts. Pēc 1971. gada izdevumi veselības aizsardzībai un izglītībai nemitīgi samazinājās. Vidēji medicīna valsts budžetam izmaksāja 4,9%. Andrejs Movčans ir pārliecināts, ka tagadējā medicīna ir līmeni augstāka par 1990. gadu. PSRS jaunās tehnoloģijas medicīnā izlauza sev ceļu ar grūtībām. Tā Kurgānas ķirurgam Iļizarovam bija jāpatērē daudz spēku, lai ieviestu savu kaulu saaudzēšanas metidi, bet acu lāzeru mikroķirurģija pēc Fjodorova metodes kļuva pieejama tikai pēc Padomju Savienības kraha.

Medicīnas pakalpojumi bez maksas bija ļoti nosacīti. Ballē valdīja "blats" - pazīšanās un sakari, kas ļāva iegūt daudz kvalitatīvāku medicīnas aprūpi un zāles. Dāvanas un citas pateicības ārstiem, medmāsām un tehniskajam personālam bija kā likums, kaut arī tīrā naudā retais kurš ņēma: vispārējā preču deficītā nauda bija praktiski lieka. Bet pašas deficītākās preces - tā jau bija cita lieta!

[Kas no tā ir mainījies šodien, kas palicis pa vecam, kas kļuvis pilnīgi savādāks - tas ir jāizlemj katram - t.p.]