Nekustīgs no galvas līdz kājām

Henriks piedzima Antona un Anastasijas Grigalinoviču ģimenē. Tēvs bija zemstes ārsts Berģos. „Kaut arī studijas Medicīnas institūtā Antons Grigalinovičs nebija pabeidzis, viņam bija ļoti plašas zināšanas, turklāt diagnozes viņš noteica nekļūdīgi,” stāsta Henriks. „Viņš man teica, ka darot to pēc intuīcijas. Es no tā tad neko vēl nesapratu. Gadījās, piemēram, ka vecais Grigalinovičs teica: tīfs, bet pacients neticēja. Aizbrauca uz slimnīcu, uztaisīja analīzes un pēc piecām dienām – ak vai! – skrēja sanitāri epidemioloģiskās stacijas darbinieki un taisīja dezinfekciju cilvēka dzīvesvietā, jo .... tomēr tīfs.”

Kad Henrikam bija trīs gadi, tēvs viņam ļāva apziest pacientus ar jodu, ja tas bija nepieciešams, bet jau piecu gadu vecumā puika prata ievadīt slimniekam vēnā injekcijas adatu. Šķita, ka arī šim zēnam priekšā visai taisns ceļš uz medicīnu, kā tas pienāktos ģimenē, kurā ārsti bijuši jau paaudžu paaudzēs. Taču, kad Henrikam palika septiņi gadi, tas vairs nešķita tik pašsaprotami – Rīgā tolaik plosījās polieomelīta epidēmija, un arī viņš saslima. „No kakla līdz kāju pirkstiem biju paralizēts, draudēja nāve. Tā laika spīdeklis profesors Bieziņš, apmeklēdams mani, vecākiem teica: „Puisītis nekad vairs nekustinās ne rociņas, ne kājiņas.” Viņš ieteica tēvam un mātei padomāt par otru dēlu. Laikam vecāki paklausīja, jo man uzradās jaunākais brālis. Es pa to laiku varēju tikai lūgt Dievu.” Tā arī radās Henrika plāns – piecu gadu vecumā viņš bija redzējis Gētes Faustu, tāpēc nolēma rīkoties līdzīgi. Tiesa, viņš nenoslēdza vienošanos ar nelabo, bet apsolīja Visaugstākajam, ka gadījumā, ja izveseļosies, izgudros vakcīnu pret poliomielītu. Par dzīvību un veselību viņš nolēma maksāt arī ar personisko vientulību, atsakoties no iespējas izveidot ģimeni – tās Henrikam Grigalinovičam nekad nav bijis.

„Ir jābūt ļoti stiprai ticībai, jo laikam jau augšā kāds mūs dzird,” tagad secina doktors. Trīs gadus nekustīgi nogulējis, viņš tomēr atveseļojās, desmit gadu vecumā sāka mācīties skolā, pabeidza to ar spožām sekmēm un iestājās Medicīnas institūtā, kur tolaik bija nežēlīgs konkurss – 16 pretendentu uz vienu studiju vietu. Taču Henrikam bija jāpilda slimības laikā dotais solījums! Kādā lekcijā auditorijā ienāca profesors Bieziņš. Sastapis Henriku Grigalinoviču, viņš atcerējās, ka reiz apmeklējis mirstošu puisēnu ar tādu pašu vārdu, un apjautājās, vai studentam nekas neesot zināms par šā zēna likteni. „Kad pateicu, ka šis zēns esmu es, profesors Bieziņš teica, ka tas ir Dieva brīnums, kaut gan tad jau bija sociālisms un Dieva nebija,” sev raksturīgajā manierē pajoko Henriks Grigalinovičs.

Brīnumi un zinātne

Kad Henriks Grigalinovičs mācījās trešajā kursā, amerikāņu pētnieki izgudroja vakcīnu pret bērnu trieku, tāpēc topošais zinātnieks nolēma, ka savu solījumu pildīs, pievēršoties citas biedējošas slimības – vēža – apkarošanai. Zinātņu kandidāta disertāciju viņš uzrakstīja par kuņģa vēža morfoloģiju, savukārt doktora disertāciju gatavojās aizstāvēt par vēža prognostisku, jo bija novērojis, ka gadījumos, kad vēža šūnas atradās limfocītu „ielenkumā”, slimības ārstēšanai paredzams labāks iznākums nekā gadījumos, kad šāda „ielenkuma” nebija. Tie bija tam laikam revolucionāri secinājumi vēl pavisam jaunajā imunoloģijas jomā. Aizstāvēt tik specifisku ideju Latvijā nebija nekādu cerību, tāpēc Henriks Grigalinovičs devās uz Maskavu. „PSRS Medicīnas zinātņu akadēmija bija augstākā instance, kur varēju cerēt aizstāvēt disertāciju. Tā kā pats biju patologs, meklēju, kurš tur ir galvenais patologs. Tolaik tas bija Nikolajs Krajevskis. Bija grūti, bet tiku viņam klāt.” Lai pierādītu savu hipotēzi, Henriks Grigalinovičs vēl astoņus gadus pētīja vēža pacientus. Tad vēlreiz devās uz Maskavu. „Nikolajs Krajevskis, iepazinies ar maniem secinājumiem, pateica, ka grib pielikt klāt savu vārdu, citādi man būs grūti aizstāvēt disertāciju, jo tolaik tas bija kaut kas nezināms. Tas bija pioniera darbs imunoloģijā. Šodien jau visi zina, kas tas ir,” palepojas doktors, rādīdams savu zinātnisko darbu iespaidīgos sējumus.

Aizstāvēšana izvērtās par veselu piedzīvojumu. Vispirms Henriku Grigalinoviču brīdināja, ka viņam nav gandrīz nekādu izredžu saņemt akadēmiķu atbalstu visneiedomājamāko iemeslu dēļ. Proti, daži no viņiem bija plikgalvji, kuri necieta cilvēkus ar kupliem matiem, bet Henrika cekuls bija jo kupls. Citi ne acu galā neieredzēja jūdus, bet Henriks ir šīs tautas pārstāvis. Vēl viena daļa vērtētāju nedeva ne graša par zinātniekiem „no perifērijas”, un padomju gados Rīga bija PSRS nomale. Tomēr interesantais temats un disertācijas autora aizrautība ieinteresēja arī klausītājus. „Man bija trīs oponenti, jautājumi un atbildes, un visa aizstāvēšana ilga četras stundas parastās pusotras vietā. Man visu piedeva: matus, jūdus, Rīgu. Vienbalsīgi nobalsoja par, bet tūlīt lika disertāciju aizslepenot. Gatavs, Ļeņina bibliotēkā iekšā, jo tas bija pilnīgs jaunums un to citiem nedrīkstēja rādīt!”

Vēlāk zinātnieks novēroja arī sakarību, ka cilvēkiem ar alerģiju vai astmu parasti nav vēža, un otrādi – vēža pacientiem parasti nav alerģiju vai astmas. Henriks Grigalinovičs secināja, ka varētu mēģināt vienu slimību ārstēt ar otru. Šis princips medicīnā nav nekas jauns, latīniski to sauc morbus contra morbum – ar slimību pret slimību: ja vēža pacientus alerģizētu, viņu imūnsistēma kļūtu agresīvāka un, iespējams, uzveiktu vēzi. Henrika Grigalinoviča piedāvājums šādu rezultātu panākt ar asinspārliešanu gan līdz šim nav atradis pietiekami dzirdīgas ausis, kaut gan viņš pats apgalvo, ka par ideju interesējusies pat slavenā Meijo klīnika ASV.

Mēs esam vibrācijas

Kaut arī Henriks Grigalinovičs ir zinātnieks, viņš ir pārliecināts, ka pastāv arī netveramais, ar aci nesaskatāmais – paralēlā pasaule jeb smalkās vibrācijas. Par to doktors sāka biežāk domāt pēc savādās sastapšanās ar Finku. „Katram cilvēkam ir divi svarīgākie dokumenti. Pirmo piešķir, kad piedzimst, otru – kad aiziet. Visi pārējie diplomi... tas nu tā. Finka dzimšanas apliecība bija ar numuru septiņi, un arī pēdējais dokuments – ar numuru septiņi. Dzimšanas apliecību bija parakstījis Girgensons, pēdējo dokumentu – sekcijas protokolu – Grigalinovičs. Kad es to konstatēju, es sastingu,” dīvainās sakritības apraksta doktors. Kaut arī pareģis jau bija miris, viņš uz jauno mediķi atstāja spēcīgu iespaidu, vēlāk bieži liekot prātot, kas īsti bija tas, kas vieniem ļauj sajust to, ko citi nemana.

„Vēlāk uzzināju, ka Finkam paticis spēlēt arfu. Tās skaņas ir tādā diapazonā, kas palīdz pieslēgties paralēlajai pasaulei – instruments nodrošina attiecīgās vibrācijas. Mēs visi sastāvam no vibrācijām – ne tikai no elementārdaļiņām, bet ir arī no dažāda garuma viļņiem. Finkam bija spējas šīs vibrācijas uztvert. Teiksim, jūs ienākat pie viņa, un viņš uzreiz jūt: šim cilvēkam mājās notiek tas un tas, bet darbā gaidāms tāds notikums,” savu viedokli klāsta Henriks Grigalinovičs. Viņaprāt, spēja uztvert „ziņojumus no paralēlās pasaules” un citu cilvēku vibrācijas ir īpaši izteiktas – it kā saasinātas – tiem, kuri piedzīvojuši klīnisko nāvi vai cita veida OBE (no angļu valodas out of body experience – ārpusķermeņa pieredze). Pēc doktora teiktā, šāda pieredze bijusi arī Finkam, turklāt ne reizi vien, tā viņam ļāvusi kļūt jūtīgākam un kā atvērtā grāmatā lasīt cilvēku likteņus. „Kāda meitene gribēja iestāties Universitātē un domāja, vai darīt to tagad vai citugad. Viņa aizgāja pie Finka. Viņš jau pie durvīm viņai esot teicis: „Veltiņ, mīļā, neej uz Universitāti, tu nekad nebūsi zobārste, tu būsi skolotāja, tev būs trīs meitas, un vidējo tu zaudēsi 24 gadu vecumā. Tev priekšā es redzu ļoti daudz ūdens un milzīgu ugunsgrēku, bet tu neuztraucies. Tu nodzīvosi garu mūžu.” Toreiz meitene nodomājusi: ‘Tas vecis ir traks!” Es šo dāmu satiku ASV, uz kurieni viņa bija emigrējusi kara gados. Aizbraukusi ar pēdējo kuģi, bijis uzlidojums, ugunsgrēks uz kuģa, apkārt liels ūdens... Viņai tiešām bija trīs meitas, un vidējā 24 gadu vecumā gājusi bojā autoavārijā. Paralēlajās pasaulēs tas viss kā kinolentē bija ierakstīts, tikai jāprot tai pieslēgties,” stāsta Henriks Grigalinovičs.

Tikšanās ar Mesingu

Finks gan nav vienīgais cilvēks ar īpašām spējām, kuram bijusi liela nozīme Henrika Grigalinoviča dzīvē un uzskatu veidošanā. Tīri nejauši krustojušies arī viņa un slavenā Krievijas ekstrasensa Volfa Mesinga ceļi. Septiņdesmitajos gados Mesings viesojās Jūrmalā. Henrika Grigalinoviča kolēģi ierosinājuši turp aizbraukt, lai paskatītos, kā viņš „strādā”. „Kas ir Volfs Mesings? Tad man tā bija tukša skaņa, tomēr kopā ar pāris citiem zinātniekiem aizbraucām. Ēka, kurā viņš uzstājās, bija stāvgrūdām pilna. Visiem pa vidu staigāja kāds ļoti skaists vīrietis. Tas bija Volfs Mesings. Kad ienācām, zālē vairs nebija kur apsēsties, bet Mesings norādīja uz skatuvi, kur atradās galds un tieši trīs krēsli. Viņš teica: „Jūs būsiet žūrija!” Tā pilnīgi negribot nokļuvu improvizētā žūrijā.”

Henriks Grigalinovičs atstāsta, ka Mesings lasījis domas. Piemēram, kāds iedomājās, ka vēlas, lai ekstrasenss viņu paņem aiz rokas un aizved līdz septītajai rindai pie kāda noteikta cilvēka. Mesings to izpildījis. „Un tad viņš teica mums: „Nu jūs trīs tur, žūrijā, paņemiet grāmatiņu un uzšķiriet kādu lapu! Izlasiet vienu teikumu, novelciet ar pirkstu, lai tikai jūs trīs to redzat, bet nevienam citam nesakiet. Es zāles otrā galā pateikšu, kurā lappusē un kas tas par teikumu.” Viņš to pateica precīzi, jo spēja uztvert vibrācijas!” Pēc šā eksperimenta Mesings ierosinājis: lai publika nedomātu, ka „žūrija” ir nes kādi viņa sarunāti zēni, viņš izies laukā un pagaidīs, pa to laiku visu acu priekšā jāpaslēpj kāds priekšmets, lai visi to redzētu. Tad viņš ienākšot un priekšmetu uzmeklēšot. Doktors atstāsta: „Mesingu izveda ārā pastaigāties, un viens no tiem kungiem, ar kuriem es biju kopā, izvilka no kabatas lodīšu pildspalvu, kas tolaik vēl bija liels retums, un noslēpa istabas otrā galā aiz slēģiem. Mesings nāca iekšā un uzreiz devās uz turieni, bet es sēdēju un domāju: interesanti, ja pildspalvu būtu nolikuši uz krāsns, ko viņš darītu? Piepeši Mesings istabas vidū apstājās un krievu valodā teica: „Tas nevar būt, pārāk aukstu, vajag trepes. Un beidz man traucēt strādāt!” Tad ar roku tā novicināja, it kā mani publiski izpļaukātu par manām domām. Neviens neko nesaprata, ko viņš tur murmināja, bet Mesings aizgāja līdz logam un atrada pildspalvu. Pēc tam viņš pienāca man klāt un teica: „Puis, tev ir ļoti spēcīga enerģētika, tu ar savām domām viens pats „piespļāvi” visu auditoriju!”

Šīs un līdzīgas parādības Henriks Grigalinovičs izskaidro ar teoriju, ka visi cilvēki un Visums ir savstarpēji saistīti neredzamām saitēm, tikai ne visi spēj šo saikni uztvert un izjust citus. Tas lemts vien izredzētajiem... Vai arī doktors jūt smalkās vibrācijas? „Arī es vairākkārt esmu bijis par mata tiesu no nāves,” viņš saka, atbildi ļaujot uzminēt katram pašam.