Šausmīgās prognozes.
Mūsdienu sabiedrībai ar nemitīgo izvēli starp aptaukošanos un diētām bada problēma liekas kaut kas tāls, kā sen pagājušo laiku ēna. Pavisam citādas lietas notiek Āfrikā, kur pārtikas trūkums līdz šim ir viena no asākajām problēmām. Ne velti šim kontinentam sen ir pielipusi "pasaules bada galvenā pola" sliktā slava. Turklāt Etiopija un citas Āfrikas Raga valstis pat pēc turienes mēra tiek uzskatītas par nelabvēlīgām. Etiopija šodien, kā pirms 50 gadiem ir nabadzīga, agrāra valsts, kur 85% iedzīvotāju strādā lauksaimniecībā, bet pilsētas iedzīvotāju skaits nepārsniedz 15%. Valstī nav ne zinātnes, ne kaut cik attīstīta rūpniecība, kaut vai elementāra to pašu pārtikas produktu ražošana pietiekošā daudzumā. Lauksaimniecība paliek tikpat arhaiska, kā pirms simts gadiem. Etiopijā joprojām nav ūdenskrātuvju sistēmas, kas ļautu apgādāt cilvēkus ar ūdeni sausuma gados. Tajā pašā laikā iedzīvotāju skaits valstī strauji aug. Ja 1894. gadā tas bija 41 miljons cilvēku, tad 2010. gadā - jau 89 miljoni, tas ir, divkāršojies ceturtdaļgadsimta laikā. Pēc prognozēm, 2035-2039. gados Etiopijā jau dzīvos 200 miljoni cilvēku.
Pārtikas trūkums ir nepārtraukta Etiopijas problēma, laiku pa laikam to skar pats īstākais bads. Tā tas bija 1973. gadā, kad vēl valdīja imperators. Pats šausmīgākais bads bija 1983-1988. gados, tā augstākais punkts - 1984. gads. Tad badu cieta vismaz pieci miljoni un nomira vairāk nekā miljons cilvēku. Tā kā pie varas tajā laikā bija Mengistu Hailes Mariama "asiņainā, sociālistiskā diktatūra", kapitālisma un brīvā tirgus piekritēji neierobežoti noticēja, ka tikai viņi spēj paglābt cilvēci no līdzīga murga. Taču īstenība izrādījās pavisam cita.
2002. gadā Etiopiju atkal skāra bads. Pārtika trūka sešiem miljoniem valsts iedzīvotāju. Premjerministrs Meless Zenaui intervijā britu BBC brīdināja, ja starptautiskā sabiedrība nenāks palīgā, tad bada upuru skaits var pārsniegt 15 miljonus cilvēku. Tādu apmēru krīze tolaik nesasniedza, taču 2005. un 2007. gados valstī atkal bija jūtams liels pārtikas trūkums. 2009. gadā atkal sākās bads. 2016. gadā, liekas, ka apstiprinājās pašas drūmākās prognozes par šādu krīzi.
"Labas gribas cilvēki".
Ziņojuma "Bada cena Āfrikā" autori ir saskaitījuši, ka apmēram 16,5 % no sava iekšzemes kopprodukta Etiopija zaudē bērnu ilglaicīgās badošanās seku dēļ. Sākoties jaunajai tūkstošgadei, valsts pieņēma vairākus svarīgus pasākumus, lai samazinātu augsto bada un nepilnvērtīgas pārtikas līmeni. Pasākumi, kas tika vērsti, lai atbalstītu mātes ar bērniem un uzlabotu lauksaimniecību, palīdzēja miljoniem etiopiešu ģimeņu pabarot sevi un kļūt veselākām, taču, kā rāda jaunākie pētījumi, ilgstošās badošanās sekas joprojām spēcīgi ietekmē Etiopijas ekonomiku. Pēc tā paša ziņojuma "Bada cena Āfrikā" autoru aprēķina, badošanās valstij maksā katru gadu miljardiem dolāru, mazinātā darba ražīguma dēļ. Viņi ir saskaitījuši, ka pašreiz 67% no Etiopijas pieaugušajiem ir cietuši augšanas traucējumiem bērnu vecumā. Pašreiz diviem no pieciem etiopiešu bērniem ir traucēta normāla augšana. Šis stāvoklis saglabāsies visu dzīvi un tas rodas no tā, ka bērns nav saņēmis svarīgas uzturvielas savas dzīves embrija posmā un pirmajos dzīves piecos gados. Vairāk nekā ceturtā daļa no bērnu mirstības Etiopijā ir saistīti ar pārtikas trūkumu. 81% gadījumos, kad bērniem ir nepilnīga pārtika un ar to saistītām pataloģijām, mazuļiem netiek sagādāta pienācīga ārstēšana. Sākumklašu skolnieki tāpēc bieži paliek uz otru gadu, jo viņiem ir augšanas traucējumi.
Āfrikas Raga valstis ir pārvērtušās par vietām bezjēdzīgu un pat zogošu dažādu humanitāro un labdarības organizāciju, kas palīdz vietējiem iedzīvotājiem cīnīties ar badu, darbošanās vietu. Tikai Etiopijā vien darbojas līdz 300 „labas gribas cilvēku” organizācijas. Piemēram, tā ir ANO Attīstības programma, kas formāli pumpē valstī miljardiem dolāru, Pasaules pārtikas programma ar gada budžetu 50 miljoni dolāru tikai Etiopijai, Vispasaules veselības aizsardzības programma, Starptautiskā globālā vīzija, Amerikas starptautiskās attīstības aģentūra, Zviedrijas starptautiskās attīstības aģentūra, Vācijas organizācija „Cilvēki cilvēkiem”, britu „Plan International” un daudzas, daudzas citas. No to darbošanās, protams, ir labums, taču arī neizdarības pietiek. Daļa no finanšu palīdzības neizbēgami kaut kur pazūd nezināmā virzienā, kā tas bija, piemēram, tuvajā Dienvidsudānā, kur 2004-2010. gados bez pēdām pazuda 7,5 miljardi dolāru. Āfrikas Raga valstis pavisam piebeidz pārtikas produktu cenu celšanās, kas sākās no 2009. gada.
Tajā pašā laikā eksperti par galveno iemeslu tam, ka humanitārās katastrofas kļūst biežākas, nosauc trako iedzīvotāju skaita pieaugumu Āfrikas Raga valstīs vienlaikus ar zemes noplicināšanu un zemo lauksaimniecības līmeni. [Kādreiz zinātnieki bija konstatējuši citā nozarē – bioloģijā – faktu, ka palielinoties kādas sugas pārstāvju mirstībai, stipri palielinās dzimstība, it kā suga tā cenšas kompensēt zaudējumus skaitliskā sastāvā – t.p.] Tāds viedoklis ir, piemēram, ciniķiem no britu fonda „Oxfam”. Pēc šī fonda starptautisko attiecību direktores Penijas Lourensas vārdiem ar šādu bada problēmu cīnīties ir bezjēdzīgi, ceļot skolas, slimnīcas, hospitāļus un tiltus, kā to dara starptautiskās organizācijas. Efekts, diemžēl iznāk pretējs – samazinās iedzīvotāju mirstība, pieaug dzīves ilgums un, tas viss palielina slodzi uz teritoriju. Vienīgais, efektīgais līdzeklis izdzīvot Etiopijā un tās kaimiņvalstīs ir – ieviest stingru iedzīvotāju pieauguma kontroli. Taču Austrumāfrikas apstākļos to izdarīt, praktiski ir neiespējami. [Daudzo bērnu dzimšanai ir divi, galvenie iemesli: neefektīvā saimniekošana prasa ļoti daudz darba roku, ģimenes ar mazu bērnu skaitu nespētu apstrādāt savus laukus un rūpēties par ganāmpulkiem; otrais – reliģija, kas prasa to, lai sievietes pēc iespējas vairāk dzemdētu bērnus – t.p.] Tā nav daudz attīstītākā Ķīna, kur dzimstības ierobežošana nospēlēja ne jau pēdējo lomu iedzīvotāju dzīves līmeņa celšanā. Tomēr Ķīnā vienlaikus notika efektīgas ekonomiskās reformas kopā ar atklāto ekonomisko zonu radīšanu, kur nodibinājās daudz kopuzņēmumu ar ārzemju firmu kapitālu, visā valstī notika Staļina tipa industrializācija. Vai tāds scenārijs ir iespējams Austrumāfrikā? Diez vai.
„Labumu iespiešanās”.
Vienīgais, kas ātri un efektīgi pašlaik aug Etiopijā, ir – banku sektors. Tā pieauguma tempi turas 10% līmenī gadā. Tas patiesi vilina ārzemju, finanšu investīcijas. Taču šis pieaugums neved pie reāla iedzīvotāju nospiedošā vairākuma materiālā stāvokļa uzlabošanas, jo lielākā daļa no tiem strādā lauksaimniecībā. „Labumu iespiešanās” teorija nestrādā. Valsts kapitālistiskās ekonomikas straujā izaugsme, ko stingri kontrolē korumpētās augšas, bagātina tikai tās pašas augšas, ko piebaro biznesmeņi, kā arī transnacionālās kompānijas un ārzemju finanšu investori. Kas attiecas uz pārējo iedzīvotāju masu, tad apmēram 40% no tiem dzīvo nabadzībā, tajā skaitā ap 16% - iztiekot ar mazāk nekā vienu dolāru dienā. Galvaspilsētā Adisabebā 55% no iedzīvotājiem mitinās graustu rajonos. Pilsētās – ap 80%, bet laukos – tikai 65% iedzīvotāju barojas minimāli pieļaujamo normu robežās.
Daži eksperti uzskata, ka vētrainais iedzīvotāju skaita pieaugums, zemes bads, nesaskaņas starp galvaspilsētu un reģioniem, labākas dzīves meklējumi – tas viss kādreiz novedīs iedzīvotājos līdz atklātam dumpim. Tādas pašas problēmas ir pamats tam, ka kaimiņu Somālija jau 20 gadus neeksistē kā reāla valsts – tā ir sašķēlusies atsevišķu anklāvu grupā, tie bieži karo savā starpā. Pēdējās desmitgadēs ANO ir iemācījusies operatīvi nosūtīt tonnām medikamentu un humanitāro kravu uz rajoniem, kas cieš no epidēmijām un bada, kā arī uz bēgļu koncentrēšanās vietām. Taču vai tas ir pietiekami, lai tā pati Etiopija izrāptos no problēmu bezdibeņa, tās ar gadiem nemaz nekļūst vienkāršākas?