“Kur ir tā iela, kur ir tas nams…”

Ne tik sen cilvēki bija pārliecināti, ka Zeme – pasaules centrs, bet spīdošās dzirksteles naksnīgajās debesīs – Dieva estētiskā dīvainība. Ne bez problēmām pašpārliecinātajai cilvēcei nācās izdzert rūgto vilšanās kausu: mūsu planēta ir viena no parastas zvaigznes vārdā Saule sistēma.

Mūsu mājas Zeme – par laimi nav “būdiņa”, mēs droši ietilpstam “biznesa klasē” – piektā vieta sistēmā pēc izmēra, taču ir “villas” arī palielākas. Pati lielākā – Jupiters. Tā diametrs – apmēram 143 000 kilometri, tas ir gandrīz 12 Saules diametru. Taču skaust nenākas – milzīgs, taču dzīvei nederīgs. Jupiters – gāzes gigants bez cietas augsnes. Kāpēc viņš mums?! Un arī klimats – nedod, Dievs: vieni vienīgi vēji, kuri nepārtraukti pūš ar ātrumu 600 kilometri stundā.

Diemžēl, bet kosmosa izmēros Saule tiešām nav liela un nav unikāla. Mūsu galaktikā Piena Ceļš ir apmēram 200 (bet daži zinātnieki pieļauj, ka ir arī vairāk) miljardu zvaigžņu. Ja sadalīt tās uz visiem Zemes iedzīvotājiem, katram iedzīvotājam tiks pa 28 zvaigznēm privātā lietošanā un vēl paliks pāri…. Kāda te unikalitāte!

Zvaigznes – cita par citu lielāka

Saules diametrs – 1 392 000 kilometru. Mierinot sevi, ka eksistē arī mazāki eksemplāri, nekā mūsu spīdeklis, - zvaigznes-punduri, pāriesim pie rekordistiem. Skaistulis Sīriuss – dubultzvaigzne – diametrā ir 1,7 reizes lielāks par Sauli, Arkturs – 15 reizes, Aldebarāns – 43 reizes, Deneba – apmēram 145 reizes. Bet sarkanais gigants Betelgeize sastāda apmēram 700 (pēc dažiem datiem 1000) Saules diametrus (ceru, jums ir zirņi?!).

Tālāk sekoja diametri, mērāmi miljardos (!) kilometru: Antaresa diametrs – 1 330 000 000 kilometri, tas ir 955 reizes lielāks par mūsu pieticīgo zvaigzni. Hipergiganta VY Cefeja A diametrs – vairāk kā 2 600 000 000 kilometru. Vai ir robežas? Dievs zina, taču uz šo dienu par pašu lielāko pēc izmēra zvaigzni atzīta VY Canis Majoris Lielā Suņa zvaigznājā, tās diametrs – gandrīz 3 miljardi kilometru. Tas sastāda 2100 Saules diametru. Ja tā būtu mūsu sistēmas centrā, tās rādiuss pārklātu Saturna orbītu. Nav grūti aprēķināt, ka šajā milzenī ievietosies apmēram 235 tūkstoši Zemes diametru. Kā to stādīties priekšā? Ja Zemei būtu diametrs 1 centimetrs, tad proporcionāli samazinātais Canis Majoris diametrs būtu 2,3 kilometru garumā.

Kur ir Saules sistēmas robežas?

Mūsu Saules sistēma mums liekas patiesi milzīga. Pētnieciskajām zondēm vajadzīgas desmitgades, lai sasniegtu tās galējās planētas. Taču pēdējās planētas Neptūns orbīta – tās tālu nav beigas. Planetārās ekliktikas plakni turpina Koipera josla – iespējams, “celtniecības” atkritumi, kuri palikuši pēc Saules sistēmas izveidošanās. Tieši no turienes mūs periodiski apciemo komētas. Un šī “izgāztuve” daudzkārt pārsniedz planetārā apgabala diametru.

Taču tas vēl nav viss! Tālāk sākas grandioza sfēra, kura mūs aptver līdzīgi gigantiskam balonam, - Oortas mākonis. Mākoņa, astronomiem pagaidām noslēpumaina objekta, izmēri nav precīzi zināmi, tiek uzskatīts, ka tas stiepjas no viena līdz četru gaismas gadu attālumā. Ja ir ticams pēdējais skaitlis, mākonis gandrīz aiziet līd mūsu tuvākajai zvaigznei Centaura Proksimai. Tādā veidā, planētu orbītas – tikai maziņš kodols, kurš līdzīgs ābola sēkliņai gigantiskā mākoņa-augļa mīkstumā”, bet tā ārējās malas arī ir Saules sistēmas gravitācijas robeža.

Šampanietis dinozauriem

Kāds tad ir mūsu Galaktikas apmērs?! Gaismai, kura lido, kā zināms, ar ātrumu 300 000 kilometri sekundē, būs vajadzīgi 100 000 gadi, lai noietu visu Piena Ceļu – spirālveida “biezi apdzīvotu” galaktiku. Kilometros tas sanāk neaptverams skaitlis no 18 cipariem! Horizonti te mums vairs nepalīdzēs… Un tomēr pamēģināsim kaut ko izdomāt. Ja samazināt Zemes diametru līdz 1 milimetram, Saule novietosies no tās 12 metru attālumā (realitātē tie ir 150 000 000 kilometri). Pie mūsu mikromērogošanas Piena Ceļš aizņems… 74 000 000 kilometrus! Tas ir attālums no Zemes līdz Marsam.

Bet ja mūsu Galaktiku “saspiest” līdz Zemes izmēriem, dzimtās planētas orbīta būs tikai 4 milimetri, bet lai saskatītu tamlīdzīgā “kartē” Zemi, būs vajadzīgs jaudīgs mikroskops.

Piena Ceļš – plakana galaktika, līdzīga diskam, kura biezums ir relatīvi neliels – tikai daži gaismas gadi. Mūsu zvaigzne kustās Piena Ceļa plaknē. Tad lūk, lai vēlreiz pamēģināt aptvert zvaigžņu mistērijas apmērus, pieatcerēsimies: Saule, kura lido telpā ar ātrumu 800 000 kilometru stundā (!), veic savu pilno aplidojumu ap galaktisko centru apmēram 250 miljonu gadu laikā – tas tiek saukts par galaktisko gadu. Ja mēs tagad nolemtu atzīmēt tamlīdzīgu Jauno gadu, tad iepriekšējo reizi “atkorķēt šampanieti” būtu vajadzējis pašam pirmajam dinozauriem uz planētas.

Zvaigžņu piestātne

Ne tikai zvaigznes “dzīvo” mūsu milzīgajā “megapolisē”. Tā un citu galaktiku centrs, spriežot pēc pēdējiem zinātnes datiem, ir masīvs melnais caurums – zvaigžņu gravitācijas piestātne. Šis dīvainais objekts nesatrauc ar līnijveida izmēriem, toties tā masa 3-4 miljonus reižu lielāka par Saules.

Vairums zināmo melno caurumu Visumā pārsniedz Saules masu tikai 5-100 reižu. Taču ir arī supermasīvi objekti ar masu miljonos un miljardos Saules masu. Par lielāko pagaidām atzīts melnais caurums, kurš izvietojies pašā spilgtākajā kvazārā HS 1946+7658. Tas ir 10 miljardus reižu masīvāks par Sauli. Tādi lūk solīdi “kaimiņi” patrāpās kosmosa plašumos…

“Ceļā garā, nakts mēnesnīcā…”

Tieši mēnesnīcas naktī piedāvāju jums, dārgie lasītāji, paskatīties debesīs. Viss zvaigžņu klājums, kas redzams naksnīgajās debesīs ar neapbruņotām acīm, pieder Piena Ceļam. Mēs uz to skatāmies no iekšpuses, un tādēļ Saules galaktikas “adreses” specifikas dēļ (ja kas, mēs atrodamies 28 gaismas gadu attālumā no centra) novērojumam sasniedzamas tikai apmēram 2 miljardi zvaigžņu.

Taču ar mūsdienu teleskopiem astronomi var novērot lielu daudzumu citu galaktiku. Galaktikas – galvenie Visuma ķieģelīši, ar gravitāciju sasaistītas sistēmas, kuras sastāv no zvaigznēm, melnajiem caurumiem, putekļiem, gāzes un noslēpumainās tumšās matērijas. Zinātnieki pieļauj, ka mums zināmajā Visuma daļā eksistē ne mazāk par 100 miljardiem šo veidojumu. Mūsu Piena Ceļā – vidējs izmēru ziņā.

Tuvākās mums ir Lielais un Mazais Magelāna Mākonis – šīs ir Piena Ceļa galaktikas-pavadoņi, to garums ir 30 tūkstoši un 10 tūkstoši gaismas gadu. Bet lūk mums analogā spirālveida galaktika Andromēda (attālums līdz tai, starp citu, ir apmēram 3 miljoni gaismas gadu) izmērā mūs apdzinusi jau divas reizes. Tās garums – 200 tūkstoši gaismas gadu.

Taču kosmosā ir sastopami daudz iespaidīgāki eksemplāri. Galaktika IS1100 ir izstiepusies uz 6 miljoniem gaismas gadu – tā ir 60 reizes garāka par Piena Ceļu. Astronomi uzskata, ka pašas lielākās galaktikas sasniedz 20 miljonu gaismas gadu garumu! Tamlīdzīgi monstru veidojas uz kaimiņu galaktiku aprīšanas rēķina un atrodas kādos vienotā telpiskā tīkla centros, kuri sastāda mūsu Visumu.

Zem Jaunavas zīmes

Neskatoties uz kosmosa fantastiskajiem izmēriem, liekas, viss esošais tajā ir pakļauts stingriem mijiedarbības likumiem – kādai lielai hierarhijai, pie kuras apgūšanas mēs tikai tuvojamies. Galaktikas saistītas ar “radniecības” attiecībām un veido sava veida atsevišķas “ģimenes” ar visiem “mājiniekiem” kopīgu centriem, ap kuriem arī griežas vesela “ģimene”. Zinātniski tādi veidojumi saucas par sakopojumiem un grupām. Mēs ietilpstam Vietējā grupā, kurā, vēl bez mums, ietilpušas vēl vairāk nekā 50 galaktikas. Un pastāvīgi tiek atklātas jaunas.

Vietējā grupa, savukārt, ieslēdzas kādā “sociumā” – supersakopojumā jeb klasterā esot tā pavadonis kaut kur nomalē. Mūsu saucas par Jaunavas Superapkopojumu – galvenā apkopojuma Jaunavas tā centrā vārdā. Tamlīdzīga veidojuma garums – tikai iedomājaties! – 200 miljoni gaismas gadu!

Taču, atkal, mēs arī te neesam rekordisti. Par pašu lielāko klasteru pagaidām atzīts Šeklija Superapkopojums, kurš garumā sasniedz 400 miljonus gaismas gadu. Bet daudzi astronomi pieļauj, ka tas ir vēl lielāks… Šepliju no Piena Ceļa atdala attālums 650 miljoni gaismas gadu.

Kosmiskais saprāts?

Bet vai ir kosmiskajā rekordu grāmatā kaut kas lielāks? Protams, ir. Tā ir pati Visuma struktūra – liels neredzams karkass, mūsu pasaules uztveres pamats. Tumšā matērija. Pagaidām mēs par to praktiski neko nezinām, izņemot to, ka šī noslēpumainā substance ar gravitācijas spēkiem izveido zvaigžņu sistēmas kādā gigantiskā trīsdimensiju tīklā ar centriem-klasteriem, it kā saistītiem citam ar citu ar gigantiskiem taustekļiem, un milzīgiem tukšumiem starp tiem. Tumšā matērija, kura sastāv no zinātniekiem nezināmiem elementiem, formē Visumu, un tam pienākas 90% kosmosa kopējās masas! Bet var būt arī vairāk…

Zinātnieki pievērsa uzmanību, ka trīsdimensiju noslēpumainā zvaigžņu tīmekļa kompjūtermodelis ārēji neparasti līdzīgs nervu šūnu neironu tīklam cilvēka smadzenēs. Kas tas ir, nejauša sagadīšanās? Vai pats mūsu brīnumainais Visuma ir kāds gigantisks domāšanas orgāns? Kas zina…