Jānis Ezeriņš ir īsprozas meistars. Gandrīz visi viņa nozīmīgākie stāsti sacerēti neilgi pirms autora nāves un sakopoti sešos krājumos. Faktiski Ezeriņš ir gluži vai neticamu traģikomisku atgadījumu izstāstīšanas meistars. Viņš bieži izmantojis nejaušas sagadīšanās efektu. Ezeriņa daiļrade ir tik daudzveidīga, ka viņa īsprozas kopojumu savā ziņā varētu uzskatīt par stāstniecības iespēju, sižetu un variāciju enciklopēdiju. Viņa daiļrade ne tikai atstāja spēcīgu iespaidu uz 30. gadu īsprozu, bet atbalsojās arī 60. un 70. Gadu literatūrā (piemēram, daudzas R. Ezeras noveles neapšaubāmi turpina Ezeriņa tradīciju).
Pirmā publikācija - dialogs "Veltas bailes" Zvārguļu Edvarda "Zobgala kalendārā" 1907. gadam, Literārās darbības sākumā J.Ezeriņš daudz atdzejoja A. Bloka, A. Puškina, Ā. Mickeviča, Š. Bodlēra, u.c. autoru darbus, vēlāk tulkoja galvenokārt prozu.
Ezeriņš ir anekdotiskās noveles izkopējs un viens no šī žanra ievērojamākajiem autoriem latviešu literatūrā. Stāstu un noveļu krājumos "Dziesminieks un velns" (1920), "Fantastiska novele un citas" , "Apstarotā galva" (abi 1923), "Leijerkaste" (1. daļa 1923, Kultūras fonda balva; 2.- 1925) personāžu dziļi psiholoģisks tēlojums apvienojas ar strauju sižeta attīstību, situācijām nereti ir absurda iezīmes. Revolūcijas un Latvijas brīvības cīņu atainojumā Ezeriņš spējis apvienot personāža psiholoģijas atklāsmi ar sociāliem un politiskiem akcentiem. Stāstos kolorīts daudzveidīgas vides un cilvēku tēlojums, darbiem raksturīga izteikta ekspozīcija un negaidīts fabulas atrisinājums. Uzmetumos palicis romāns "Pičs Kublenieks" par latviešu Pūcesspieģeli, tautas anekdotēs sakņotu varoni.
Ezeriņš sarakstījis viencēlienu "Siberijas zāle" (1920), dzejoļi apkopoti krājumā "Krāšņatas" (1925).
Citi darbi: "Dāma sērās" , "Invalīda stāsts" , "Gulripšas dārzā" , "Zailana laulība" (visi 1922), "Šaha partija" , "Joču pirts" , "Mērkaķis" , "Prātnieka atriebšanās" (visi 1923).
Raksti 3 sējumos (1935), Kopoti Raksti 5 sējumos (Mineapolisā. 1955); izlases- "Izmeklētas noveles" (1942), "Kādas blusas stāsts" (1944), "Noveļu izlase" (1955), "Stāsti un noveles" (1962), "Dzejas un prozas izlase" (1978), "Dāvinu sirdi" (1982), "Saules kode" (1988, dzeja), "Pusdienas ar mūziku" (1992), "Noveles" (1998).
Nozīmīgi ir J. Ezeriņa veiktie klasikas darbu tulkojumi (Oskara Vailda "Doriana Greja ģīmetne" un citi darbi, vecfranču teika "Okasēns un Nikoleta", Džovanni Bokačo "Noveles", Stendāla "Sarkanais un melnais").
http://www.letonika.lv/literatura/Section.aspx?r=145&id=2191067
Stāsti un noveles Jānis Ezeriņš
Jānis Ezeriņš (1891–1924) – latviešu rakstnieks, modernās noveles aizsācējs latviešu literatūrā – savos darbos pārsteidzošos formas un stila risinājumos savij ikdienas dzīves rutīnu ar tai piemītošajiem dramatiskajiem, traģiskajiem un komiskajiem pavērsieniem. Rakstnieks psiholoģiski smalki attēlo noveļu un stāstu varoņu domu un pārdzīvojumu pasauli. Viņu vidū sastopami gan indivīdi ar “smalkajām kaitēm”, gan veci ļaudis, gan daudzbērnu ģimenes, karavīri, studenti, saimnieki, prasmīgi amata meistari u.c. Izlasē “Stāsti un noveles” apkopoti darbi no krājumiem “Dziesminieks un velns”, “Majestātes kazarmās”, “Fantastiska novele un citas”, “Leijerkaste”. Ezeriņš bija tipisks holēriskas ievirzes bohēmisks rakstnieks, bieži vien eksplozīvs; cilvēkus un viņu likteņus rakstnieks tēlojis patiesā dramatismā un likteņa neprognozējamībā, taču vienlaikus arī kā groteskas spēles ākstus un karnevāliska paradoksāla masku gājiena viepļus, kuros kolorīti atpazīstama jau apzināta šoka poētika un t. s. melnais humors. Viesturs Vecgrāvis, Anta Lazareva.
https://e.alise.lv/lv/ebooks/1
Jāņa Ezeriņa noveles – „Melnais Pēteris”, „Miga”, „Kādas blusas stāsts”, ”Prinča mantinieks”, „Mērkaķis”, „Apstarotā galva”, „Burbeka tēva noslēpums” un „Šaha partija” – pieminētas citā rakstā. http://www.teatris.lv/lv/teatris/par-teatri/arhivs/jaunumu-arhivs/2014/30-aprili-pirmizrade-ezerinam
Piemiņas raksts.
1924. gada 24. decembrī — desmit gadus atpakaļ uz mūžu slēdza savas acis viens no izcilākajiem jaunas paaudzes rakstniekiem Jānis Ezeriņā. Aizsaulē aizgāja vīrs pa šos brieduma gados.
Jāņa Ezeriņa spilgtais, krāšņais talants solīja daudz. Ne mazumu viņš mūsu literqtūrai bija jau devis. Un viss, ko viņš devis, ir spilgts, īpatnējs. Viņa dzejas, stāsti un noveles, kas tagad Valtera un Rāpas izdevumā iznāks kopoto rakstu veidā, ir bagāts ieguvums mūsu dailes pilārā. Cauri kara laikmeta chaosam, Jānis Eezeriņš veidojis savu talantu, meklējis un atradis savus patstāvīgus ceļus dailes pasaulē. Smalks stilists, bez tā patosa piegaršas, kas ilgus gadus atspoguļojās mūsu literatūrā, Ezeriņš radīja savdabīgas vērtības.
Viņš meklēja savas pasaules un tanīs aistētiskas vērtības. Tādēļ visā, pie kā viņš pie ķērās, atplaiksnījās daiļums. Daiļuma meklētājs, arvienu drusku rezignēts: viegls skumju plīvuris pārklāts atziņām. Tādēļ arī, Ezeriņa meistariski noslīpētās noveles lasot, izjūtamas neizteiktas ilgas. Un tādas ilgas jāsajūt dzejniekam, kas pasauli redz kā „Dieva laukus", kuros viņš staigā kā kluss vērotājs un jūsmotājs... es drusciņ sānis liekšu, kā Dievs to licis. Bet ko viņš licis — jauks – tas Mežs, ezers, pilsēta, lauks 1" (J. Ezeriņā «Klaidonis").
Un šai pasaulē dzejnieks redz, ka:
„Kalns šalko dziestošām galotnēm, Dievs spēlē uz zvaigžu ērģelēm." (J. Ezeriņš „Vējains vakars").
Ai ciemi, ai sili,
Ai lauki, ai kalni — *
Dievs savai pilij
Ceļ zaļu valni;
Dievs savai pilij
Jumj mēneš' jumtu,
Lai ļaudis lejā
Uz augšu skumtu.
(J. Ezeriņš „Dieva lauki").
Lai ļaudis lejā uz augšu skumtu: to sajuta dzejnieks jau sava dzīves gājuma agrā jā posmā — viņam tikai 24 gadi. Šī izjūta palikusi līdz mūža galam.
Jānis Ezeriņš dzimis 1891. gada 9. aprīli Bikseres Beiros pie Kārsdabas ezera. Tur pašā kalna galā karājās Jāņa Ezeriņa šūpulis. Ap Beiru mājām viļņo pakalni un lejas, ap mājām saauguši kupli koki, caur ievu ceriem redzams kluss Kārsdabas ezera līmenis. „Dieva lauki".
Jānis Ezeriņš uzaudzis vecmāmiņas, mātes un tēva paspārnē. Vecmāmiņa: vienkārša, laipna, dzīves gudra. Liela dziesmu un pasaku teicēja. Vienkāršā, sulīgā tautas valodā viņa stāsta Jānim pasakas. Kā Puškinam aukle. Māte: reālās dzīves cilvēks, labsirdīga, bet skarbāka, arī viņa mīl un prot stāstīt. Sulīgā, krāsainā laucinieku valodā tā stāsta par reāliem notikumiem, tās stāstījumi humora piestātināti. Tēvs: rakstniekā Saulieša bērnības draugs, Doku Ata skolas biedrs; liels grāmatu lasītājs, prātnieks, kas kritiski vēro pasauli; pie viņa dēls atrod grāmatas un laikrakstus, šie trīs cilvēki, katrs ar savu dzīves uztveri ietekmējuši jau pašā jaunībā topošo rakstnieku, kurš uzaudzis bez rotaļu biedriem. Viņa fantāzija attīstās agri, un jau skolas solos viņš pats sāka ..taisīt dziesmas". Un skola turpat: roku sasniedzama, Vanagpakalnē. Pagasta skola. Pēc trim gadiem Jānis Ezeriņš pāriet uz Cesvaines draudzes skolu, pēc tam uz Lazdonas draudzes skolu un 1906. gadā iestājās seminārā Valmierā.
Šeit, seminārā, Jānis Ezeriņš iekļūst trauksmainā dzīvē. 1906. gads ir vēl nemieru gads, vēl nav rimuši nemieru viļņi. Vēl semināristu prāti satraukti. Tie trauksmaini reaģē uz dzīves notikumiem, traucās dzīvei līdz uz priekšu: politiskā, sabiedriskā un literfiriskā darbā. Agri mostās tieksme savu meklēšanas nemieru izteikt runās, rakstos. Un Jānis Ezeriņš ķērās pie spalvas. Pēc dažādiem mēģinājumiem, 1908. gadā parādās pirmais gatavais dzejolis „Jāņu naktī”. Dzejolis, par ko jūsmīgi izteicās Jāņa Ezeriņa draugs Antons Austriņš. Tas bija laimīgs sākums un Augstā dziesma latvju tautai.
Jānis Ezeriņš, semināru beidzis, paliek par skolotāju. 1910. gadā viņu ieceļ par palīgskolotāju Lazdonas skolā. Šeit, Lazdonā, viņš ir skolotājs, sabiedrisks darbinieks, dzejnieks. Katru darbu strādā aizrautībā. Viņš turpina dzejot, bet līdztekus mēģina roku prozā.
1913. gadā Ezeriņš aiziet no Lazdonas. Viņu ieceļ par Saikavas ministrijas skolas pārzini. Darba lauks plašāks, atbildība lielāka. Arī šeit viņš vēl skolotājs un dzejnieks, kam savi spēki jāziedo skolai un sabiedriskam darbam cauru dienu, bet naktīs jāķeras pie spalvas — lai atrastu izeju ilgām, šeit, Saikavā, viņš uzraksta daudzus savus labākos dzejoļus, šeit izveidojas viņa talants un atziņas, šāds nemierīgs spraigums salauž Jāņa Ezeriņa vārgo veselību, plaušās iesākas apslēpts slimības process, kas vēlākos gados izpaužās tuberkulozē.
Pēc īsa laika karadienestā, Jānis Ezeriņš 1916. gadā dodas uz Kaukāzu ārstēt savas slimās plaušas. Viņa veselība uzlabojās. No Kaukāza brīvdienām viņš nes līdz jaunus piedzīvojumus, viņā veidojās prozas rakstnieks. Savus pieredzējumus viņš izmanto stāstos, kurus vēlāk sakopo krājumā „Majestātes kazarmēs”. Kāda laiku Ezeriņš vēl paliek par skolotāju savā vecā skolā, pārcieš likstas no okupācijai varas un 1919. gadā pārnāk uz Rīgu. Seit viņš nododas tikai žurnālista un rakstnieka darbam. Pārmijus Rīgā un Madonā pie sievas dzīvojot, viņš īsā laikā uz raksta stāstus un novēlēs, sakopo tos „Leijerkastes” divi daļās. Viņa darbs panākumu vaiņagots. Kultūras fonds piespriež par krājumu „Leijerkaste” godalgu. Publika uzņem viņa darbus atsaucīgi, kritika cildina. Viņš sāk apstrādāt materiālus romānam „Pičs Kublenieks”.
Bet slimība — tuberkuloze laužas uz āru. Jānis Ezeriņš bieži spiests palikt gultā., uz nedēļām. 1924. gada mitrais rudens viņu salauž. Novembrī liekas slimības gultā un Ziemas svētku sestdienā, 24. decembri, Jānis Ezeriņš slēdz acis uz mūžu.
Jānis Ezeriņš guldīts zemes klēpi Meža kapos, Rīgā, pāri pretim Jāņa Rozentāla kapu kopai.
Richards Valdess. (10 gadu nāves atcere).
Likteņa smīns par cilvēkiem J. Ezeriņa novelēs.
"(..) dažbrīd gleznā, retā, smalkā izteicienā viņš visu pasauli apveļ kā mazu akmeni otrādi."
Tā par J.Ezeriņa atjautīgo stāstījumu novelēs izteicies A.Čaks. Es šim apgalvojumam pilnībā piekrītu, jo ar katru noveli autors mani ir kaut nedaudz pārsteidzis. Viņš lieliski spēj lasītājā noturēt interesi, līdz visi sižeta gali savijas kopā ,un sniedz pārsteidzošu atrisinājumu. Katrā novelē varu saskatīt likteņa smīnu par galvenajiem varoņiem.
Darbā „Tornis” spēka un lepnuma pārpilnais Zvanups, kurš savu darbu mīlēja, dzīvību zaudēja savas pārliecības dēļ. Viņš pildīja visas grāfa norādes, zinādams, ka darba devējs par tādu apkaunoju liks viņu nogalināt. Komiskais elements parādījās, kad grāfs teica, ka „šo torni cēla Valters fon Koblencs… tu zini, kas ir fon Koblencs? Tas bij meistars pie torņiem! O, tas bij liels meistars. Ne zvirgzds tur nedrīkst nobirt – saproti! Tas ir vēsturisks tornis”.
Viņš uzskatīja, ka zina, kas rakstīts sakāmvārdā, jo torni bija būvējis labs meistars, bet viņš nezināja, ka šis meistars bija patriotiski noskaņots. Šī aklā ticība lika grāfam piedzīvot lielu apkaunojumu, bet Zvanupa samaksa par savu muļķību bija daudz lielāka – nāve.
Ezeriņš liktenim par cilvēku ļāvis pasmieties arī darbā „Mērkaķis”, kurā jauna dāma, kura meklē aizvien jaunus piedzīvojumus, kaut ko nebijušu un savādāku, traģiski iet bojā nojūdzoties, jo, tiecoties pēc ideāla, kļūdās un noskūpsta īstu mērkaķi. Šajā novelē liktenis sievietei atspēlējas dubultā, jo vēloties savādāku vīrieti, viņa iegūst dzīvnieku.
Novelē „Pusdiena ar mūziku” autors ir izvirzījis problēmu, kurā tēva un dēla lepnums neļauj salabt pēc viena muļķīga strīda. Tēva lepnums pieaug, un viņš cenšas izlikties, ka Kārlis viņam nemaz nav vajadzīgs, kaut arī sirds dziļumos viņš nožēlo. Ironiskais elements parādījās, kad dēls tika noturēts par ielu muzikantu, un tēvs ,tam sviežot rubli, neapzinātā kārtā atpirkās no viņa.
Ezeriņš ar katru noveli centies mums izteikt kādu mācību, viņš mēģina parādīt, kādus jokus reizēm izspēlē liktenis, ja tu ar to sāc rotaļāties, tāpēc vienmēr jābūt ļoti uzmanīgam.
http://www.optimisti.lv/wp-content/uploads/2009/01/smins.docx
Jānis Ezeriņš,KĀDAS BLUSAS STĀSTS UN CITI
(Izd. “Valters un Rapa”, 2006.g., 115 lpp., cietos vākos)
Krājumā apkopotas īsprozas virtuoza Jāņa Ezeriņa noveles „Bendes maiss”, „Rožainais ēzelis”, „Muitnieks un varizejs”, „Cilvēks mārkā”, „Mērkaķis”, „Vēršu cīņa” un „Kādas blusas stāsts”.
Jāņa Ezeriņa (1891-1924) daiļrade ir tik daudzveidīga, ka viņa īsprozas nelielo kopojumu savā ziņā varētu uzskatīt par stāstniecības iespēju, sižetu un variāciju enciklopēdiju latviešu literatūrā. Runājot par Ezeriņu, parasti mēdz piesaukt Bokačo, Vailda un Mopasāna vārdus. Viņa teikumi, veidoti ļoti brīvi, ir kā acumirklīgas improvizācijas, kas fiksē atsevišķas domas un izjūtas. Personāža valodā dzirkstī asprātības un sentences Oskara Vailda stilā. Novelēs dzīvo, satiekas un šķiras gan „Dekamerona” novelēm raksturīgie vieglprātīgie un asprātīgie cilvēki, gan Gija de Mopasāna varoņiem radniecīgie skeptiķi.
Jāņa Ezeriņa novelēs dzīve ir nejaušību spēle, rotaļa, un cilvēks neatkarīgi no viņa gribas tajā tiek ierauts un kā spēlmanis tver katru acumirkli, tā nereti atgādina spožu karnevālu, kur viss tiek sajaukts – skumjais uzliek jautrā masku, traģiskais – komiskā.