Pēc būtības standarta variācija par tēmu, kas notiktu, ja mūsdienu cilvēces sabiedrības daļu iemestu pagātnē. Vai viņi spētu izdzīvot? Diemžēl ar to arī visa variācija aprobežojas. Šī jau ir trešā grāmata, bet varoņu izaugsme joprojām ir tuvu nullei. Varētu padomāt, ka cilvēki mainīsies nonākot jaunā vidē un nestandarta apstākļos – nekā bandīts paliek bandīts, narkomāns narkomāns un ģeologs par ģeologu. Par grāmatas varoņu iekšējo dzīvi nerunāsim vispār, jo tādas vienkārši nav. Ir šausim nost tagad vai vēl paskatīsimies. Dialogi ir tikai par lietu – no kurienes, uz kurieni, atnes to, padod to, re ko mēs izgudrojām. Veiksme tradicionāli ir galvenā varoņa Oļega sabiedrotā, ja arī viss neiet kā plānots, tad tik un tā beigās sanāk vēl labāk.

Arī pati cilvēku sabiedrība ir tāda kā dīvaina. Pilsētas iedzīvotāji izlemj, ka ienaidnieku aplenkumā, mežā pie plēsīgiem zvēriem viņiem vienatnē būs vieglāk izdzīvot. Un ciematos mitinās nelabprāt. Izbrīna bērnu trūkums, to nav vispār, ir tikai pieaugušie (tāds kā warcraft), karošana notiek visu laiku, bet cilvēku neaptrūkstas.

Grāmatā vīlos, patiesībā tā lielākoties ir batāliju apraksts, kur haitu kavalērija savos čūskgalvainajos zirgos dodas frontālā uzbrukumā pret cilvēku muskatieriem un artilēriju. Nedaudz tiek sniegta jauna informācija par apkārtējo pasauli. Tāda „bei čužih” tipa grāmatiņa. Dodu 5 no 10 ballēm, nav tas labākais ko lasīt brīvajā laikā.