Optimālu (cenā un pielietotajām pūlēm) kultūras attīstības variantu meklējums noveda mūsu veidu pie tiem daudzveidīgajiem ieguves avotiem apģērbam, izejvielām, mēslojumam, pārvietošanās līdzekļiem, sadzīves palīdzībai un vienkārši – baudas, kuras nodrošina neskaitāmas un ciešas savstarpējās saiknes ar pieradinātiem dzīvniekiem.
    Pirmais cilvēces partneris
    Viens no pirmajiem, bet iespējams, arī pats pirmais dzīvnieks, kuru cilvēki pakļava patīkamai, bet ne vienkāršai pieradināšanas procedūrai (zinātniski – domestikācijai) kļuva suns. Tas notika pirms 9 – 17 tūkstošiem gadu.

    Seno suņu atrakto atlieku izpēte sākās 1862.gadā, kad Šveicē tika atrasti neolīta perioda galvaskausi. Šo suni nosauca par “kūdras”, un vēlāk viņa atliekas atrada daudzās vietās Eiropā, tajā skaitā Ladogas ezerā, kā arī Ēģiptē. Kūdras suns ārēji nemainījās visa akmens laikmeta laikā, tās atliekas atrastas pat romiešu laikmeta nogulsnēs. Par kūdras suņa tiešo pēcteci uzskata špicveidīgo samojedu suni.suni no Ladogas ezera, masīvāku, nekā tipisko kūdras, attiecina uz dogveidīgo, reizēm – laiku senčiem  .
     Ar paša suņa senčiem skaidribas ir mazāk. Par tādiem tiek saukti: 1) vilki – kā mūsu pelēkai Tambovas biedrs, tā arī indijas (pati izplatītākā hipotēze); 2) vilki un šakāļi; 3) tagad izmirušais “pirmsuns” – tā uzskatīja vel Kārlis Linnejs, kurš radīja pirmo dzīvo radību klasifikāciju.
    Pēc pielietojuma veida izdala piecus suņu pamattipus: mastifi, vilkveidīgie suņi, kurti, pointerveidīgos medniekus un ganu suņi.
    Kopš seniem laikiem suņus zīmēja, izkala akmenī, kala uz monētām – tas dod mums iespēju izsekot suņa un cilvēka “attiecību” attīstības procesu. Senēģiptiešu kapenēs tik atrasti faraona suņu atveidi, kurus ēģiptieši pielūdza: tā, pēc Herodota liecības, sakarā ar suņa nāvi ēģiptiesu mājās izsludināja sēras. Uz Babilonas un Asīrijas bareljefiem mēs redzam mastifus, kurus izmantoja medībām un kā kara suņus. Grieķijā un Romā zināmas daudzas monētas ar suņu atainojumu, senākās no kurām datējamas ar VII – VI gs.p.m.ē.

    Īpašs pieprasījums bija pēc kaujas suņiem. Maķedonijas Aleksandra armijā viņi ieņēma goda vietu. Asīru-babiloniešu suņi, zināmi kā epiri vai molosiešu dogi, bija ievesti Senajā Grieķijā un Romā, kur tāpat tika izmantoti kā kaujas suņi. Diezgan vērtēja medību sugu suņus, kurtus un dzinējus (par godu viņiem nosaukts Dzinējsuņu zvaigznājs, kuri palika debesīs kopā ar savu saimnieku, Akteonu).
    Romā kaujas suņi sāka uzstāties kā gladiatori vienatnē sacensoties ar vēršiem, lauvām, ziloņiem, lāčiem. Tur kļuva izplatīti arī miniatūrie dekoratīvie meliti, kurus pēc tam sāka saukt par maltiešu bolonkām. Matronu aizraušanās ar sunīšiem bija tik liela, ka imperatori ne reizi vien to nosodīja, par cik, pēc viņu domām, tas kavēja dižciltīgās dāmas radīt bērnus.
    I gadsimtā pirms m.ē. parādījās pirmais mums zināmais traktāts par suņiem. Marka Terencija Varrona enciklopēdiskajā sacerējumā “Par lauksaimniecību” viņš apraksta dažādus suņu tipus, kucēna izvēli, suņu barību, pavairošanu un suņu dresēšanas paņēmienus. Vispār, vēl senāk Ķīnā un Japānā saglabājušās rakstiskās liecības par suņu audzināšanu un pavairošanu – tām ir aptuveni četri tūkstoši gadu.
    Sunim, kurš izglāba sengrieķu pilsētu Kirontu, tika uzcelts piemineklis. Bet pelnos pārkātajās Pompejās tika atrasts liels suns, kurš ar savu ķermeni piesedza bērna ķermenīti. Uzraksts un sudraba kaklasiksnas pauda, ka suns jau divas reizes bija glābis sava saimnieka bērna dzīvību...

   Ganu mājdzīvnieki
    Nākošā pēc pieradināšanas laika, redzams, bija kaza. Notika tas pirms 9 – 12 tūkstošiem gadu mūsdienu Irākas, Irānas, Palestīnas teritorijā. Par tās mežonīgajiem senčiem bija bezoaras un vītņragu kazas. Kazu cienīja kā barotāju (pēc teiksmas, kaza Amalfeja izbaroja Zeva jaundzimušo), bet kazas āda attiecas uz Atēnas Pallādas dieviško apģērbu. Kazas atainojumi ir arī uz Senās Ēģiptes freskām.
    Ne visa draudzība ar kazām bija paredzama. Kazu pieradināšana deva cilvēkam augsti kvalitatīvu pienu, vilnu, ādu, bet arī darīja ļaunu viņu dzīves telpai. Tur, kur ilgi ganās kazu ganampulki, izzīd viss augošais, un uz ziedošā apgabalā ienāk tuksnesis.kazas ne tikai pa tīro iznīcina dzinumus – viņas nonāk līdz pat ne pārāk dziļi guļošām sēklām, kuras varētu izaugt tuvākajā lietus sezonā. Kazu atkailinātā augsne tiek pakļauta erozijai. Tāda nelaime sasniedza gan Kastīljas plakankalni, gan Mazāziju, un reiz slavenās marokāņu un lībiešu ciedru audzes.

    Apmēram tajā pat laikā – pirms 10-11 tūkstošiem gadu – mūsdienu Irānas teritorijā tika pieradināta aita. No turienes mājas aitas – mežonīgo argali un muflonu aunu pēcnākamie nokļuva vispirms Persijā, pēc tam Mezopotāmijā. Jau XX gadsimtā pirms mūsu ēras Mezopotamijā bija dažadu sugu aitas, viena no kurām – plānādas aita ar ragiem, kuri bija savērpti spirālē – plaši izplatījās: aitas-meronosas pēc tam kļuva par Spānijas lepnumu.
    Tie, kas staigā paši par sevi
    Pirms 7 – 12 tūkstošiem gadu blakus cilvēkam parādījās kaķis. Kaķi, kuri parādījās blakus cilvēka miteklim pēc savas gribas – izņēmums majdzīvnieku vidū. Ir pieņemts uzskatīt par mājas murrātāja vienotu senci ziemeļāfrikāņu un priekšāzijas stepju brūno, Nūbijā pieradināto apmēram pirms četriem tūkstošiem gadu kaķi. No šejienes mājas kaķis nokluva Ēģiptē, turpmakajā Āzijā sakrustojās ar meža bengāļu kaķi. Eiropā pūkainie atnācēji sastapās ar vietējo, mežonīgo meža eiropiešu kaķi. Krustošanās rezultāts – mūsdienu sugu un nokrāsu daudzveidība.
    Kaķu izraktās atliekas atrodamas neolīta un bronzas slāņos Priekšāzijā un Kaukāzā, Jordānā un Senās Indijas pilsētās. Sakkarhas (2750 – 2650 g.p.m.ē) kapliču sienu gleznojumos ateinots kaķis ar kaklasiksnu, bet freskā no Beni-Hasanas – mājās, blakus saimniecei.
    Ēģiptē kaķi bija īpašā stāvoklī starp citiem dievišķotajiem dzīvniekiem. Viņu līķi tika balzamēti un tika apglabāti krāšnās kapenēs speciālās kapsētās. Viņi tika uzskatīti par Bastas iemiesojumu, Mēness un auglības dievietes, kuras templī Bubastikā uz svētkiem reizēm salasījās līdz 700 tūkstošiem ticīgo. Arheologi atklāja apmeram 300 tukstošus kaķu mūmiju, kuras attiecināmas uz IV tūkstošgadi p.m.ē. XIX gadsimtā viens uzņēmīgs tirgotājs piekrāva ar tām Ēģiptē veselu kuģi un atveda uz Mančesteru, domajot tās pārdot kā mēslojumu. Iecere izgāzās un vairums mūmiju nonāca zinātniskās kolekcijās.
    Likums tāpat apsargāja svēto dzīvnieku: par kaķa nogalināšanu draudēja bargs sods līdz pat nāves sodam (par nelaimīgo grieķi, nezināšanas pēc nogalinājušu kaķi, stāsta Hērodots).
    Kaķu izvešana uz ārzemēm ilgu laiku bija aizliegta. Tikai otrajā tūkstošgadē pirms mūsu ēras kaķi parādījās Babilonā, pēc tam – Indijā, Ķīnā un Japānā. No Ēģiptes kaķis uz feniķiešu tirgotāju kuģiem nonāca daudzos Vidusjūras baseina nostūros, taču līdz pat m.ē. sākumam bija rets un dārgs zvērs.
    Pieprasījums pēc kaķiem sāka krasi samazināties tikai ar kristietības izplatību, kura viņus uztvēra krasi negatīvi. Ja agrīnās kristietības laikmetā kaķi vēl varēja dzīvot pie klostetriem (virknē sieciešu klosteru viņi vispār vienīgie dzīvnieki, kurus bija atļauts turēt), tad vēlāk kaķi (īpaši melnie) sāka tikt uztverti kā raganu, burvju un tieši velna palīgi. Nevainīgie zvēriņi kļuva par inkvizīcijas upuriem, viņus kāra un dedzināja kā ķecerus. Visos kristiešu svētkos nelaimīgos dzīvniekus sadedzināja dzīvus un apraka zemē, cepināja uz dzelzs stieņiem un būros ar rituālām ceremonijām ticīgo pūļa acu priekšā. Francijā, Ipernas pilsētā, trešdiena gavēņa nedēļā tika saukta par “kaķu”- šajā dienā kaķus nometa no augsta torņa. Paražu ieviesa grāfs Bolduīns Flandrietis X gadsimtā un tā eksistēja līdz 1868.gadam.

    Eiropiešu kaķi neizbēgami būtuiznīcināti ,taču viņus izglāba žurku uzbrukums, kurš sev līdzi atveda “melno nāvi”- mēri, un kaķi atrada sev cienījamu pielietojumu un pēc tam arī saimnieku cieņu.
    Olu un spalvu piegādātāji
    Kaķu “vienaudži” – pēc pieradināšanas laika – ir zosis. Zosis bija pieradinātas pirmās no putniem: mežonīgā pelēkā suga – Eiropā, Nīlas – Ziemeļāfrikā, Sibīrijas-Ķīnas – Ķīnā. Atrasti Nīlas zoss zīmējumi, kru audzēja Ēģiptē 11.tūkstošgadē pirms m.ē.

    Vēsturiskajā laikā zosis turēja praktiski visās Eiropas valstīs, Āzijā un Ziemeļāfrikā. Senajā Grieķijā zosis bija veltitas Afrodītei; bet Romā pret viņām sāka attiekties visai cienījami pēc tam, kad, pēc leģendas, IV g.p.m.ē. jūtīgie putni, saaceļot trauksmi, palīdzēja atsist gallu uzbrukumu.
    Pirms septiņiem tūkstošiem gadu Mezopotāmijā un Ķīnā pieradināja pīles, parastās pēkšķes pēcnācējas.
    Vistas kā mājputni pirmo reizi parādījās Dienvidāzijā. To mežonīgai sencis bija Bankivas gailis. Vistas audzēja gan olām un gaļai, tā arī gaiļu kaujām. Femistokls, taisoties uz karu ar persiem, iekļāva sagatavošanās programmā gaiļu kaujas, lai karavīti, skatoties uz putniem, mācītos no viņiem izturību un drosmi. No drosmīgiem uzpūtīgiem putniem ieguva savu nosaukumu gallu tauta.
    Vai bifelis dod daudz piena?

    Bifeļi – paš vērtigākie mājdzīvnieki Dienvidaustrumu Āzijas valstīs – bija pieradināti pirms 9 tūkstošiem gadu. Brīnišķīgi neizvellīgie ēdienā, nenogurdināmie darbā un neuzņēmīgi pret daudzām slimībām, kuras kaitīgas citiem mājdzīvniekiem, līdz ar islama iekarojumiem viņus arābi ieveda Priekšāzijā un Ziemeļāfriku, no Ēģiptes – uz Austrumāziju. Arābi atveda bifeļus uz Sicīliju un Ziemeļitāliju, bet turki – uz Balkaniem.
    Pirms 8,5 tūkstosiem gadu tika pieradināta govs. Tas notika, pēc dažādām versijām, mūsdienu Turcijas teritorijā, Spānijā, Dienvidāzijā... Viņas mežonīgais sencis taurs tika iznīcināts vēl viduslaikos, bet govs, izplatījusies pa pasauli vēl antīkos laikos, visu bija pacelta svētā dzivnieka rangā. Šis statuss līdz pat šim laikam saglabājies daudzās indiešu reliģiozajās skolās un Āfrikā. Svētie spārnotie buļļi, iztēsti no akmens, rotāja Asīrijas un Persijas tempļus. Ēģiptē vērsis Apijs bija Memfisas dieva-aizgādņa Ptaha zemes iemiesojums. Krētā, vēršgalvas monotaura dzimtenē, vērši piedalījās slavenajās vēršu spēlēs – cirka priekšnesumos ar reliģisku zemtekstu. Un ne velti viens no dievietes Hēras epitetiem – “vēršacīgā” ...

    Bifeļi un vērši tika plaši izmantoti ne tikai kā piena, gaļas, ādas izejvielas bet arī kā vilcējdzīvnieki. Viņi vilka aiz sevis smagus ratus un ķerras, palīdzot cilvēkam nodarboties ar zemkopību.
    Par viņu analogu Dienvidamerikā kļuva lama un alpaka, kuras pieradināja pirms pieciem-septiņiem tūkstošiem gadu Peru teritorijā. Līdz spāņu atnākšanai lamas bija vienīgais transporta dzīvnieks indiāņiem. Pa kalnu ceļiem lama var nest 50-60 kilogramu kravu, kas nepavisam nav maz, ja ņemt vērā, ka viņa pati sver apmēram simtu. Toties alpaku audzē dēļ brīnisķīgās vilnas.
    Zīļu mīlētāji
    Pirms 9000 gadu Ķīnā un Dienvidaustrumu Āzijā pieradināja cūkas, kuras audzēja gaļas un ādas dēļ. Nedaudz vēlāk viņu attēlojums parādās uz Senās Ēģiptes freskām. To laiku cūkas līdzīgas ne jau mums pierastajiem rukšiem, bet mūsdienu meža cūkām: dzīslainas, kustīgas, pēc mūsdienu mērauklām ļoti tievas.
    Eiropā cīkas ganīja savdabīgās ganībās – ozolu audzēs. Šie pārnadži mīl panašķoties ar zīlēm, kaut arī spējīgi sagremot gandrīz vai jebkuru organisku ēdienu.
    Mūžīgi izsalkušās cūkas bija nelaimes cēlonis viduslaiku pilsētās. Viņu parastais noziegums – bērnu nogalināšana. Pret viņām izturējās kā pret noziedzniekiem – arestēja, turēja pilsētas cietumā līdzvērtīgi cilvēkiem, sodīja, piesprieda pakāršanu... Bet bērneļus-sivemus konfiscēja par labu tiesai.

    Pakavu klaboņa
    Pirmie zirgu pieradināšanas centri radās pirms 4 tūkstošiem gadu pirms m.ē. Tiek pieļauts, ka pieradināti bija divi mežonīgo zirgu tipi: sīkie platpieres stepju zirgo, attāli lidzīgi tarpāniem (Viduslaikos izmiruši Eiropas mežonīgie zirgi), un lielākie meža zirgi ar šauru pieri, garu galvas sejas daļu un tievām ekstremitātēm. Mājas zirgi ilgi saglabāja savu mežonīgo senču pazīmres. Pirmās pilnveidot zirgus sāka Seno Austrumu tautas. VII-VI gs.p.m.ē. par labākajiem zirgiem pasaulē uzskatīja Persijas karalistes Neseias zirgi. Ar zirgkopību bija slaveni apgabali, kuri piegūla Kaspijas jūrai. Pirmās tūkstošgades p.m.ē. beigās Neseias zirgu slavu mantoja Partijas caristes, kura bija izveidojusies mūsdienu Persijas un Baktrijas provinču vietā, zirgi. Partijas zirgi zeltaini-eudā krāsā bija atalti un tiem laikiem augsti (pusotra metra), viņi kļuva par vēlamu jebkuras valsts kara laupījumu.
    Pavisam savādāka zirgkopība tajos laikos bija Austrumeiropas mežu joslas zirgkopība – šeit zirgus izmantoja galvenokārt gaļai, viņu augums sastādīja tikai 120 – 130 cm.

    XVII gs.p.m.ē. parādījās kaujas rati. Pateicoties tiem, giksosi, atnācēju ciltis, uz ilgu laiku pakļāva Ēģipti. Stipri vēlāk parādījās kavalērija – apbruņoti jātnieki lielās kaujas vienībās (atsevišķi jātnieki bija stipri agrāk), tas notika 1 tūkstošgades p.m.ē. sākumā pie asīriešiem. Interesanti, ka iesākumā karavīram-jātniekam, tāpat kā kaujas ratos, bija braucējs-vedējs: kaujā viņš vadija divus zirgus (savu un sava karotāja), bet kaujiniekam pie tam atbrīvojās abas rokas šaušanai un šautriņu mešanai.
    Pirms 5-6 tūkstošiem gadu tika pieradināts mežonīgais afrikāņu ēzelis. Mājas ēzeļi ilgu laiku bija pamata transporta dzīvnieks, īpaši tajās zemēs, kur zirgus nezināja vai kādu iemeslu dēļ ēzeļu pielietojums bija godājamāks. Ēzelim pakavi ir daudz stiprāki nekā zirgam, arī pakavi nav vajadzīgi pat uz akmeņainas vai nelīdzenas augsnes. Ēzeļi itka plaši pielietoti kā jājamlīdzekļi un nastunesējdzīvnieki daudzas tūksytošgades, viņus izmantoja piramīdu celtniecības laikā un pat kaujās. Tā, persiešu valdnieks Dārijs reiz ar ēzeļu palīdzību izdzenāja skitu karaspēku, kuri nekad nebija redzējuši šos dzīvniekus un nobijās.
    Eiropā un Āzijā tika izaudzētas stiprākas, augumā raženākas mājas ēzeļu sugas, tādas kā homadiešu Irānā, kataloniešu Spānijā, buhāras Vidusāzijā. Griekijā ēzelis bija veltīts vīndarības dievam Dionīsam un kopā ar silēniem un satīriem bija tā iedzērušajā svītā.

    Medību un pasta pakalpojumi
    Radušās apmēram pirms pieciem tūkstošiem gadu Indijā, medības ar piekūniem ļoti ātri iekaroja pasauli, bet ziedu laikos “karaļu sports” sasniedza agrajos Viduslaikos. Eiropā piekūnu medībām bija masveida raksturs: tās bija kā feodāļu, tā vienkāršo ļaužu izklaidēšanās. Eksistēja speciāla rangu tabulā, kurā bija noteikts kam un ar kādu putnu medīt. Anglijā cita piekūna zagšana vai nogalināšana tika sodīta ar nāves sodu.
    Milzigas un lieliskas bija Čingishana medības ar simtiem putnu un tūkstošiem suņu līdzdalību. Daudzus simtus purnu turēja pie Ivana Bargā – pat ceļa nodokli no tirgotājiem ņēma baložos priekš piekūniem.
    Tieši baložus cilvēks pieradināja pirms 6,5 tūkstošiem gadu (Mezopotāmijā). Baložus bieži atainoja uz asīriešu bareljefiem. Daudzās valstīs baloži bija svētie dzīvnieki, veltīti mīlestības dievietēm – Astartei, Afrodītei. Senajā Romā speciālās telpās – kolumbārijos baložus audzēja gaļai. Plīnijs Vecākais rakstīja, ka viņa laikabiedri “traki uz cepeti no baložiem”. Taču galvenā baložu nozīme bija cita. Tas ir vienīgais putns, kurš no tiesas un taisnības kalpo par gaisa pastnieku pateicoties savai prasmei atrast ceļu uz dzimtajām vietām.
    Ekstremālos apstākļos
    Pirms 5000-6000 gadiem pieradināja kamieļus: Arābijā – vienkupraino (dromadāru), Vidus un Centrālāzijā – divkupraino (baktriānu). Ēģiptē atrasta apkrauta dromadāra statuete, kuras vecums ir vairāk kā 5000 gadu. Acīmredzot, tas pat vecums ir arī zīmējumiem, kuri ataino kamieļus uz Asuānas un Sinajas klintīm. Literatūrā abus kamieļus pieminēja sākt no 700-600 gadiem p.m.ē. Daudz par kamieļiem rakstīja Hērodots sakarībā ar šo dzīvnieku lielo nozīmi karos. “Tuksneša kuģi” bija slaveni ar savu spēju ilgi iztikt bez ūdens un pārtikas.
    Bez mājdzīvniekiem neizpalika arī ziemeļi. Pirms diviem-trim tūkstošiem gadu Čukotkā radās briežkopiba. Diezgan nabadzīgajā tundras pasaulē briedis kļuva par īstu glābiņu ziemeļu tautām. Dzīvnieka kautķermeni izmantoja pilnībā, ne tikai gaļu un ādu. Pārtikā gāja viss, līdz pat jaunajiem ragiem, cīpslām, kaulu smadzenēm un zemādas dundura!
    Par tādu pat glābiņu Tibetas stepēs un pustuksnešos kļuva jaks, kuru pieradināja pirmajā tūkstošgadē p.m.ē. No taukanā – divas reizes taukaināka nekā govs – piena bez ierastā sviesta un siera gatavo speciālu biezpienu, kurš ilgi nebojājas un gandrīz neko nesver (kas ir visai ērti ceļotājiem). Jaku vilna un āda glābj no aukstuma, bet izžāvētie mēsli bieži vien izrādās vienīgais pieejamais kurināmais kalnos.
    Spārnotie sešpirkstainie
    Nedaudz vēlāk – pēc dažādiem aprēķiniem pirms no 2300 līdz 5000 gadiem – cilvēki sāka pieradināt bites. Pašu vecāko bites atainojumu atrada Arānas (Spānija( alā – paleolīta perioda zīmējumam ir vairāk pat 15 tūkstošiem gadu. Bišu plānveida audzēšanu sāka senie ēģiptieši, pie kam Ēģiptē biškopība bija klejojoša: bišu stropi uz plostiem medonas ziedēšanas periodiskajā laikā Ēģiptes ziemeļu provincēs lēnām virzījās uz leju pa Nīlu.

    No otrās tūkstošgades pirms mūsu ēras Asīrijā parādījās paradums pārklāt mirušo kermeņus ar vasku un iegremdēt medū. Paradums noturējās diezgan ilgi – līdz Maķedonijas Aleksandram, kura ķermeni ari pārveda zārkā, kurš bija lidz augšai piepildīts ar medu, līdz viņa apbedīšanas vietai Ēģiptē.
    Ja spriest pēc pieminējumu skaita literatūrā, bites bija viens no pašiem populārākajiem dzīvniekiem antīkajos laikos: par viņām rakstīja valdnieks Zālamans un Demokrits, Aristotelis un Vergīlijs, Aristofāns un Ksenofonts. 950.gadā pēc imperatora Konstantīna VII pavēles tika sastādīta enciklopēdija biškopībā – “Geoponika”. Medus bija praktiski vienīgā izejviela saldo ēdienu pagatavošanai lidz viduslaikiem, bet vasks kalpoja sveču pagatavošanai.
    Eirāzijas pretējā malā atrada pielietojumu citam kukainim – zīdtauriņam. Pirmo reizi zīds tiek pieminēts senā ķīniešu manuskriptā apm. 2600 g.p.m.ē. Vairāk kā divdesmit gadsimtus ķīnieši saglabāja monopolu zīda izgatavošanā. Pēc nostāsta, pirmais veiksmīgo kāpuru kokonu kontrabandas mēģinājumu veica IV gs.p.m.ē. viena ķīniešu princese, kura izgāja pie vīra – Maās Buhāras karaļa un aizveda viņam kā velti “zīddarītāja tārpa olas”, kuras bija noslēptas frizūrā. Izaudzināt zīddari ārpus Ķīnas neizdevās.
    Veiksmīgāks izrādījas otrais kontrabandas vedums 552.gadā, kad divi mūki iznesa kokonus spieķos un pasniedza tos imperatoram Justiniānam. No tā laika zīdkopība sāka attīstīties arī ārpus Ķīnas. Tiesa, pēc tam uz kādu laiku tā izbeidzās, taču atdzima pēc arābu iekarojumiem.

    Kāpostu ēdāji
    Trusi sāka pieradināt vēl Senajā Romā – tur zvēriņus turēja īpašos sprostos – leporarijos. Kā visiem zināms, trusis – “tā nav tikai vērtīga āda”. Romieši sāka uzbarot viņus gaļai (gardēži īpaši mīlēja trušu embrijus un jaundzimušus trusēnus). Trušus novērtēja arī viduslaiku Eiropā – tā, XIV gs. sākuma Anglijā truša cena bija ne mazāka par sivēna cenu.
    Un jau antīkajos laikos trusis sāka sagādāt daudz klapatu. Baleāru aripelagā no brīvībā izlaista trušu pāra radās tik daudzskaitlīgi pēcnācēji, ka vietējie iedzīvotāji sāka lūgt imperatoru Augustu palīdzēt viņiem tikt galā ar ligu un atsūtīt karavīrus cīņai ar ēdelīgajiem dzīvnieciņiem. Spriežot pēc Austrālijas, kuru “apēda” truši jau Jaunajos laikos, šis stāsts nevienu nekam neiemācīja.
    No katra radījuma pa pārim
    Dažus tūkstošus gadu pirms mūsu ēras Jaunajā Pasaulē sakās jūras cūciņu pieradināšana. Pilnīgi iespējams, ka šie dzīvnieciņi aizsardzības un siltuma meklējumos paši atnāca uz cilvēka mājokli. Inkiem cūciņas bija ziedojuma dzīvnieki, kurus nesa kā dāvanu Saules dievam, kā arī ēda svētkos. Īpaša populāras bija cūciņas ar brūnu vai baltu krāsu. Uz Eiropu viņas aizveda XVI gs. Par “jūras” cūciņām viņas tagad tiek sauktas visdrīzāk kļūdas pēc – daudz pareizāk viņas saukt par “aizjūras”.
    Strausu, olu un spalvu dēļ, pieradināja pirms pieciem tūkstošiem gadu ēģiptieši. Putnos turēja baros un apsargāja. Pieradināti tika jauni dzīvnieki, kurus pēc nobrieduša vecuma sasniegšanas periodiski noplūca. Ar strausu pieradināšanu nodarbojās tāpat arī Austrumsudānā – tur viņus turēja kopā ar liellopu un kamieļu bariem.
    Senajā Ēģiptē sāka audzēt arī pērļu vistiņas. Diezgan ilgi pērļu vistiņas Grieķijā un Romā bija ziedujoma dzūvnieki. Tā turpinājās līdz imperatoram Kaligulam, kurš noteica: par zīmi “dievišķajam lielumam” ziedot pērļu vistiņas – tas ir, likt galdā.
    V gs.p.m. no mežonīgā sazāna tika izaudzēta karpa. Eiropā karpas audzēja galvenokārt klosteru dīķos. Pirmie viņu pieminējumi ir ministra Kassiodora, provinces gubernatora, izsūtītajās pavēlēs: ministrs pieprasīja, lai uz karaļa Teodoriha (456. – 526.g.) regulāri tiktu nosūtītas karpas.
    No senatnes bija pieradināti arī tādi mīluļi, kuru funkcijas bija saucamas par tīri dekoratīvām. X gs. pirms m.ē. Ķīnā no ķīšiem bija izadzētas dažādu sugu zelta zivtiņas, kuras ātri izplatījās Japānā un Indonēzijā. Bet viduslaikos (XV gs.) tika pieradināts kanārijputniņš.

    Šodien mēs ar grūtībām varam iedomāties kā majdzīvniekus tādus dzīvniekus kā strazdi, irbes, gulbji, stārķi, dzērves, pelikāni – Ēģiptē viņus nobaroja gaļai un izmantoja kā dējējus. Gaļas dēļ audzēja arī hiēnas (!), viņas arī izmantoja kā sargsuņus. Senajā Romā guļavas (sīkus grauzējus) turēja īpašos podos (dolijās), kur viņus nobaroja ar riekstiem. Viņu gaļa tika vērtēta kā liela delikatese. Izsenis parādīusies tradīcija dzīrēs uzlikt uz galda svarus, nosvērt uz tiem notāra klātbūtnē guļavu un ierakstīt viņa svaru protokolā. Pasniegt nobarotākos guļavas bija bagātnieku prestiža un lepnuma jautājums. Bet seno romiešu dīķos gardēžu priekam tika audzētas murēnas.
    Senajos Austrumos leopardi un lauvas tika turēti kā svētie un ziedojuma dzīvnieki (kā arī – dēļ valdnieka prestiža). Ar lauvām pat medīja, kaut arī kā mednieki daudz populārāki bija gepardi. Šur tur ar viņiem, kā arī ar pieradinātiem daudz vēlāk – pirms 1000 –2000 gadiem – karakaliem (lieli mežonīgie kaķi) medī arī tagad.
    Simtus gaduskaita pieradināto baklānu izmantošana – Ķīnā un Japānā viņus izmanto kā “dzīvos makšķerkātus”: uz putna kakla tiek uzvilkts dzelzs gredzens, kurš neļauj norīt zivi, pēc kā baklānu izlaiž zvejā.
    Pēdējos divus gadsimtus bija veikti mēģinājumi pieradināt vairākus dzīvniekus: aļņus, aitbuļļus, antilopes; kā arī dekoratīvos dzīvniekus – Sīrijas kāmjus un daudzas akvārija zivis.

       * * *
    Cilvēce attīstītos daudz savādāk, ja tās ceļš nekrustotos ar mazāko brāļu ceļiem. Vai mācētu cilvēki izdzīvot un radīt mūsdienu kultūru bez suņu, govju, zirgu, aitu līdzdalības? Pat nebūšana uz Zemes tāda parasta kukaiņu veida kā bites stipri izmainītu dzīvesveidu Viduslaikos.
    Dzīvnieku domestikācija – galvenais nosacījums civilizācijas attistībā, un ja jūs kaut kad sāksiet radīt personisko fantastikas vai pasakas pasauli, savas tautas un valstis – neaizmirstiet par saprātīgo radību uzticamajiem draugiem, par mājdzīvniekiem.