Bet Pekinu tajā laikā satricināja galma ķildas, Liņ Bjao, oficiālais Mao pēctecis, kas piedalījās Sarkanās gvardes radīšanā, krita nežēlastībā. Partijas darbinieki sāka musināt bērnus no hunveibinu vienībām uz dumpi pret to vadītājiem. Tīri ķīnisks paņēmiens: tagad Mao ideju vārdā bērniem vajadzēja bēgt no savām maoistiskajām nometnēm un piekaut savus instruktorus.
Izlauzušies brīvībā, bijušie “sarkangvardieši” izklīda pa valsti, it kā priekš tam, lai izplatītu īsto maoisma mācību, cīnoties pret korumpēto valsti. Vairums gadījumos bērni vienkārši gribēja aizbēgt no Ķīnas. Viņš ieņēma dzelzceļa stacijas un brauca uz austrumiem, tāpēc ka tika izplatītas cītīgas baumas par to, ka no turienes var pārkļūt pāri robežai uz Indiju. Visi vilcieni, kas devās uz austrumiem, galu galā nonāca gala stacijā Čendu pilsētā. Tur arī atbrauca tūkstošiem pusaudžu vecumā no 13-14 gadiem.
Sākumā viss norisinājās diezgan mierīgi. Bērni stāstīja par to, kā viņi cieta Sarkanās gvardes nometnēs, bet Čendu iedzīvotāji no visas sirds juta viņiem līdzi. Viņus cienāja ar saldumiem, pabaroja, deva teltis, lai viņi varētu gulēt un segas, lai varētu sasildīties. Taču Čendu stacijā turpināja ierasties jaunas bērnu straumes. Tūkstotis pusaudžu drīz vien pārvērtās par 200 tūkstošiem jauno bēgļu.
Iedzīvotāju labprātīgo ziedojumu daudzums kļuva nepietiekošs. Sākās zagšana. Tirgoņus, kas centās pretoties laupīšanai, piekāva. Viņi sūdzējās pilsēta mēram, kas nepaspēja pieņemt nekādus mērus, jo pie bērni pie viņa ieradās paši un pieprasīja, lai viņš tiktu publiski nosodīts. Beigās arī mērs tika piekauts un bēga, bet bērni sarīkoja jauna mēra vēlēšanas un piestādīja “savu” kandidātu, paresnu, 13 gadus vecu puišeli, kas izskatījās vecāks par saviem gadiem un tāpēc viņam bija zināma harisma, jo pārējie viņu cienīja. Pilsētu pārklāja plakāti, kas prasīja balsot par bērnu kandidātu. Oratora māksla kandidātam nepiemita, tāpēc viņa programmu izkāra daczibao veidā. Zēns bez grūtībām uzvarēja un izveidoja bērnu domi, par kuras priekšsēdētāju kļuva 15 gadus vecs municipālais padomnieks. Zagšana vairs netika uzskatīta par noziegumu. Visiem tirgoņiem uzlika nodokli, ko noteica jaunais mērs. Katram pilsētniekam vajadzēja dot dzīvesvietu hunveibinam.
Čendu atradās visai izolēti, tāpēc neviens nezināja, kas tur notiek. Pilsētas ietekmīgākie pilsoņi, ļoti par to satraukušies, nosūtīja delegāciju pie apgabala gubernatora. Tas ļoti nopietni uztvēra to visu un lūdza Pekinu atsūtīt armiju, lai apspiestu dumpi. Pret 200 tūkstošiem bērnu galvaspilsēta nosūtīja simtiem tanku un tūkstošiem līdz zobiem bruņotu karavīru. Pavēle skanēja tā: “Nogalināt visus, kas jaunāki par piecpadsmit gadiem!” Pusaudži centās aizstāvēties, izmantojot to, ka pilsētu apņēma pieci nocietinājuma mūri, taču Čendu iedzīvotāji viņus neatbalstīja. Viņi bija aizņemti ar to, ka slēpa kalnos pašu bērnus. Pieaugušo karš pret bērniem ilga divas dienas. Beidzot, lai apspiestu pēdējos Sarkanās gvardes pretošanās punktus, notika pat bombardēšana no gaisa. Visi bērni tika nogalināti.
Pasaule par to neuzzināja, visai drīz bija paredzēta amerikāņu prezidenta Ričarda Niksona tikšanās ar Mao Czedunu un šādā brīdī Ķīnas kritizēšana netika uzskatīta par piemērotu.