Viens no interesantākajiem faktoriem žanra pētniecības statusa apzināšanā ir atklājums, ka būtisku teorētiskās izpētes daļu šajā jomā ir veikuši paši fantāzijas rakstnieki. Kā piemērus iespējams minēt vairākus autorus, kur ne tikai centušies definēt žanra robežas, bet arī pētījuši dažādas žanra izpausmes literatūrkritisku eseju vai citu populārzinātnisku publikāciju veidā. Trīs nozīmīgākie angliski rakstošie autori, kuru apcerējumi tiek ņemti vērā vairumā pētījumos, ir Dž. R. R. Tolkīns, U. Le Gvina un K. S. Luiss. Ietekmīgākie šo rakstnieku darbi ir Tolkīna eseju krājums „Briesmoņi un kritiķi" (tajā iekļauta eseja „Par teiksmainiem stāstiem" bieži tiek minēta kā pirmais žanra definīcijas mēģinājums), K. S. Luisa „Par šo un citām pasaulēm" un U. Le Gvinas „Nakts valoda" (abi – literatūrkritisku eseju krājumi par dažādiem fantāzijas un stāsta aspektiem).

Mūsdienu žanra teorētiķi analizē fantāziju, pirmkārt, kā vēstījuma manieri, un, otrkārt, kā literāru žanru, turklāt šos pētījumus var iedalīt divās grupās: tie, kas atbalsta un attīsta tālāk Tolkīna izveidoto žanra teorētisko bāzi, un tie, kas meklē jaunas žanra definīcijas un novirzienus. Savrupu pētniecības virzienu veido atsevišķu rakstnieku daiļrades pētnieki, īpaši daudzi pievēršas žanra slavenākā autora Dž. R. R. Tolkīna darbu izpētei.

Kā atzīst angļu literatūrkritiķe R. Džeksone, terminu „fantāzija" mēdz nereti bez kādas izšķirības piemērot jebkuram literatūras žanram, kura prioritātēs neietilpst realitātes attēlošana iespējami tuvu fiziski redzamajam, tādējādi šajā kategorijā ietverot gan mītu, gan leģendu, tautas pasaku, utopiju, sirreālistiskos tekstus, šausmu stāstus, zinātnisko fantastiku utt. Fantāzijas elementiem nenoliedzami ir liela loma daudzu žanru uzbūvē, taču literārā fantāzija ir atsevišķs žanrs. Visbiežāk to kļūdaini identificē ar zinātnisko fantastiku. Jāņem vērā, ka fantāzija atšķirībā no zinātniskās fantastikas radās nevis kā racionalitātes slavinājums, bet drīzāk kā reakcija uz prāta kultu un materiālistisko domāšanu, tāpēc tā bieži pauž skepsi pret fantastikas popularizēto ideju, ka ar intelekta palīdzību cilvēce nonāks pie visu savu problēmu risinājuma. Tieši pretēji – kā problēmu, tā risinājumu fantāzija meklē cilvēka garīgajā pasaulē. Interesanti novērot, ka vairums žanru, kas izmanto pārdabiskos elementus, tiek tradicionāli dēvēti vai nu tematisko īpatnību, vai izraisīto emociju vārdos (piemēram, zinātniskās fantastikas nosaukums ļauj nojaust, ka žanram ir saistība ar zinātnisko pasaules uzskatu, šausmu stāstu mērķis ir izraisīt bailes un spriedzi), taču literārā fantāzija nosaukta cilvēka radošās izpausmes vārdā.

Kaut gan fantāzija ir relatīvi visjaunāko literatūras žanru skaitā, tās pazīmes literatūrā ir eksistējušas kopš mutvārdu folkloras aizsākumiem. Fantastiskajiem elementiem ir būtiska loma gan senākajos rakstītās kultūras pieminekļos, gan viduslaiku, renesanses un romantisma literārajā kultūrā. Šī vēsturiskā aspekta dēļ žanrā sastopam dažādu laikmetu, stilu un literārā vēstījuma paveidu iezīmes. Fantāzijas kā žanra aizsākumus kritika meklē gan Viktorijas laikmeta gotiskajos romānos, gan romantisma pseidofolkloras tekstos, gan 20. gadsimta sākuma pulp (lubu) žurnālu fenomenā – darbos, kuru sižeta gaitā varoņi saskārās ar brīnumainām zemēm, vēlāk nodēvētām par paralēlajām pasaulēm. Kā atskaites punktu modernās fantāzijas sākumam tomēr tradicionāli min angļu rakstnieka un valodnieka Dž. R. R. Tolkīna vispopulārāko darbu Gredzenu pavēlnieks (1954), kas proklamēja vienlaikus gan žanru, gan tā galvenos principus. Senajam tēlojuma veidam Tolkīns piešķīra jaunu saturu, pārvēršot teiksmaino stāstījumu paņēmienā, kā tiek aprakstīta cilvēka iekšējā pasaule un garīgie meklējumi. Tolkīna eseja „Par teiksmainiem stāstiem" (1939) ir viens no pirmajiem mēģinājumiem ietvert šo žanru literatūrzinātnes uzmanības lokā. Tajā viņš raksturoja fantāziju kā „stāstu, kurš nonāk saskarē ar pasaku pasauli", uzsverot, ka „maģija nav fantāzijas mērķis, bet veids, kā mērķi sasniegt".

Šeit gribētu īsi apskatīt fantāzijas žanra struktūru un elementus, sīkāk pakavējoties pie fantāzijas un mitoloģijas saistības. Bieži vien fantāziju traktē kā „moderno brīnumpasaku". Mitoloģijas un reliģiju pētnieks Mirča Eliade uzsver, ka starp mītu, sāgu un pasaku sižetiem tiešām pastāv zināma pēctecība. Fantāzija bieži interpretē tradicionālos pasakas elementus, papildinot sižetu ar izstrādātu formu un fonu, taču daudz biežāk kā izejmateriāls tiek lietots senāks mutvārdu folkloras paveids, proti, mīts. Ja mīta transformācijā par pasaku vērojama konkrēti etnogrāfiskās fantāzijas transformācija vispārīgi poētiskajā, raksturīga laiktelpas demitoloģizācija un delokalizācija, tad fantāzijas žanrs, apvienojot mitoloģisko kodu ar sociālo, saglabā daudzus mīta aspektus nemainītus. Piemēram, laulību tēma, kas pasakā ļoti nozīmīga, gan fantāzijā, gan mītā gandrīz vienmēr ir perifēra. Otrkārt, tāpat kā mītā, fantāzijā nebūt nav obligāta ne pasakas trīskāršā struktūra, ne laimīgas beigas. Ja kā pasakās rituālo ekvivalentu parasti min kāzas (iniciācija, lai iekļūtu noteiktā sociālajā statusā), tad fantāzijā tas ir daudz komplicētāks individuālās iniciācijas process, kura laikā galvenais varonis sasniedz jaunu garīgo statusu un ieiet sev pienācīgajā kārtā, bieži atklājot savu slēpto identitāti kā burvis, valdnieks vai karotājs. Būtiski ir arī tas, ka gan mītā, gan fantāzijas literatūrā vienmēr sastopam konkrētu vietu aprakstus, nevis anonīmas „karaļvalstis aiz trejdeviņām jūrām", kā arī personvārdus ar zīmīgu etimoloģisko saturu, tabu u.c. nosacījumiem, kas pasakai raksturīgi tikai izņēmuma gadījumos.

Par fantāzijas nozīmi mīta kontekstā rakstījuši K. G. Jungs un Dž. Freizers. Gan arhetipiskās teorijas, gan pētījuma Zelta zars pamatā ir doma, ka pastāv nozīmīga saistība starp rituālu, sapni un vizionāro literatūru, pie kā var pieskaitīt arī fantāziju. Junga izpratnē iztēles tēli piesaista indivīda psihi kolektīvajai zemapziņai, jo mākslā un literatūrā atkal un atkal atkārtotie arhetipos iemiesotie mitoloģiskie simboli palīdz izprast cilvēka dziļāko būtību. Šo mīta esenci fantāzijas literatūra cenšas reproducēt un atjaunot. Savukārt Dž. Freizers pētījumā Zelta zars demonstrēja fantāzijas analoģiju ar rituālu, uzskatāmi pierādot romances saistību ar auglības, nāves un atdzimšanas mītiem. Pētniece Dž. Vestona šo domu attīstīja tālāk, raksturojot seno kulta ceremoniju ciešo saikni ar romantisko literatūras tradīciju.

Latvijas preses izdevumos sastopamajos komentāros par fantāzijas žanru atzīts, ka tas „ļauj personalizēt leģendas un mītus, kas mūsdienu pasaulē ikdienas apziņā tiek uztverti atsvešināti, bet kuru nozīmība kultūras vēsturē nav ne mirkli mazinājusies." Žanra sižeta līnijas reproducē no mitoloģijas struktūrām aizgūtas viegli atpazīstamas tēmas, stereotipus un klišejas, bieži arī tiešas atsauces uz mītu un leģendu tekstiem. Fantāzijā joprojām figurē arī mīta kompleksā fantastisko tēlu sistēma. Dž. R. R. Tolkīns salīdzina „teiksmainos stāstus' ar zupas katlu, kurā dažādu tautu mitoloģija, romantiskā literatūra, vēsture, hagiogrāfija un folklora samestas kopā un atstātas „vārīties" gadsimtu garumā. Kad tiek aprakstīts notikums ar brīnuma klātbūtni, stāstītājs pasmeļ pa karotei no šī katla, un labākie no šiem stāstiem vēlāk nonāk atpakaļ tai pašā katlā. Kā žanra popularitātes galveno iemeslu nereti min mīta atjaunoto nozīmi postmodernismā, jo, tāpat kā mīts, fantāzija aktualizē arhetipiskos principus cilvēka apziņā. Savukārt mūsdienu fantāzijas autori savos darbos rada jaunus mītus un kultūrstāstus, arī t.s. urbānās leģendas. Atjaunojas mīta kā jēgpilna un vienlaikus izklaidējoša avota nozīme postmodernisma literārajā kultūrā. Struktūru un sastāvdaļu līdzība ļauj definēt fantāzijas literatūru kā modernā laikmeta mitoloģiju.

Fantāzijas darbs balstās uz realitātes izmaiņu – tas vai nu piesātina pastāvošo realitāti ar fantastiskiem elementiem, vai arī rada savu paralēlo realitāti. Laikā un telpā distancētas paralēlās pasaules eksistence, kas darbojas pēc saviem likumiem, ir žanra primārā raksturiezīme. Fantāzijas darbu zināmā mērā var traktēt kā kosmogoniskā mīta sinhronā aspekta atvasinājumu, jo, kaut gan tas parasti neapraksta Visuma rašanos, toties jo detalizēti apraksta pašu Visumu, turklāt uzsverot, ka struktūras būtiskie darbības principi ir zināmi tikai sakrālās, ne profānās apziņas līmenī, tātad – burvjiem, šamaņiem, bet ne vienkāršai tautai.

Kā bāzes kanonu fantāzijas autori izmanto mītu, kura vadmotīvs ir cīņa starp progresa un iznīcības spēkiem. Varoņa transformācija meklējumu ceļa rezultātā, ko identificē ar iniciācijas rituālu, ir viena no galvenajām pazīmēm, kas raksturo stāsta arhetipisko dabu. Šai vienai no senākajām tēmām literatūrā var būt vēsturiskas saknes – piemēram, daži pētnieki saista pazīstamo mītu par Zelta aunādu ar grieķu jūrnieku braucieniem dzintara meklējumos, taču vairums atzīst, ka meklējuma popularitāte pasaules literatūrā skaidrojama ar tās simbolisko nozīmīgumu katra personiskajā pieredzē. Meklējums kā centrālais elements apvieno visas stāsta daļas – varonis tiek izraidīts vai aicināts atstāt mājas, pazīstamo vidi, kas bieži nozīmē arī pāreju citā, nezināmā pasaulē, un doties pretī nezināmajam liktenim briesmu un piedzīvojumu pilnā ceļā, kur tam jāiztur pārbaudījumi, jāuzveic ļaunums simbolisku tēlu veidolā, jāsasniedz vai jāiekaro galamērķis un jāatgriežas, lai sakārtotu haosu.

Tradicionālo meklējuma struktūru veido seši galvenie elementi: vērtīgs priekšmets, kas jāatrod, vai persona, kas jāaprec; garš ceļojums, lai to atrastu, parasti noris iepriekš nezināmos apstākļos; varonis, kurš vienīgais spēj paveikt ceļu un atrast priekšmetu vai personu; pārbaudījumu virkne, kas jāiztur ceļā, kuras laikā atbirs viltus varoņi un paliek vienīgi izredzētais, priekšmeta vai personas sargs, kas jāuzveic, lai meklējums būtu sekmīgs; maģiski palīgi – cilvēki vai dzīvnieki, bez kuriem varonis nespētu paveikt uzdevumu. Šo struktūru izvēlas lielākā daļa fantāzijas autoru, arī Dž. R. R. Tolkīns, kura darba Gredzenu pavēlnieks centrā ir nedaudz izmainīta meklējuma tēma – hobita Frodo ceļojums cauri Viduszemei, lai iznīcinātu maģisko priekšmetu (gredzenu). Varonis turklāt var būt arī slēpts, tāds, kurš šķiet vismazāk piemērots uzdevumam, līdz atklājas viņa garīgais pārākums, teču jebkurā gadījumā viņš ir pakļauts arhetipiskajiem principiem, nevis personības individualitātei. Mītiskajā aspektā meklējumu interpretē kā varoņa miršanas un atdzimšanas cikla reprodukciju – rituālā nāve, robežposms starp diviem sociālajiem statusiem, kura laikā neofīts tiek paļauts dažādiem pārbaudījumiem, atgriežas ierastajā vidē jaunā statusā.

Būtiska žanra sastāvdaļa ir maģija kā zināmo fiziskās pasaules likumsakarību apiešanas veids, galvenais līdzeklis brīnumainās pasaules ticamības ilūzijas radīšanā. Visbeidzot – darbos tradicionāli sastopamas pārdabiskās būtnes, nereti aizgūtas no dažādu tautu mitoloģijām. Antropomorfo dievību skaits fantāzijas žanrā gan nav augsts, toties briesmoņi, brīnumaini dzīvnieki, pārdabiskas dāvanas, piemēram, spēja lidot vai kļūt neredzamam, maģiski priekšmeti un talismani, pārvērtības u.tml. norises, ieņem nozīmīgu vietu.

Tā kā fantāzijas literatūra nav viendabīga, pastāv daudz dažādu redzes viedokļu jautājumā par žanra apakšiedalījumu. Tradicionāli fantāzija tiek klasificēta gan pēc hronoloģiskiem, gan tematiskiem principiem, taču nosacīti, vadoties pēc mītiskā materiāla atlases, traktējuma un darba vispārējās noskaņas, iespējams izšķirt trīs pamatprincipus: varoņfantāziju, komisko fantāziju un šausmu fantāziju.

Par mītu var runāt galvenokārt varoņfantāzijas sakarā. Varoņfantāzijas, sauktas arī par augsto vai episko fantāziju, izcelsme sakņojas anglofonās epikas un folkloras tradīcijās. Vairums autoru, kas tiek uzskatīti par žanra aizsācējiem (Dž. Makdonalds, L. Dansenijs, Dž. R. R. Tolkīns), ir britu vai amerikāņu izcelsmes un darbiem iedvesmu smēlušies savas tautas mitoloģijas, folkloras, seno episko tekstu un viduslaiku romances žanra krājumos. Te pieskaitāmi gan mītisku sižetu pārstāsti (tādu kā karaļa Artūra un Apaļā galda bruņinieku leģendu interpretācija), gan mītisko sižetu jaunas interpretācijas (piemēram, ievietojot romances struktūrā mūsdienīgu vai no cita mīta aizgūtu varoņtēlu), gan uz mītiskas bāzes jaunradīti sižeti, kā tas ir Tolkīna darbos, kuru pamatā gan ir plašs ģermāņu, ķeltu un skandināvu mitoloģijas sižetu klāsts, taču atsauces uz to vienmēr ir pastarpinātas. Parasti tas ir komplicēts vēstījums, izmantojot daudz starpkulturālu atsauču. Kā tipiskus varoņfantāzijas paraugus var minēt Dž. R. R. Tolkīna darbu Gredzenu pavēlnieks, U. Le Gvinas Jūrzemes mitoloģiju, T. Gudkainda ciklu Patiesības zobens. Varoņfantāzijas pamatpazīmes ir detalizēts paralēlās pasaules apraksts (grāmatām nereti pievieno kartes un pielikumus, kurās skaidroti varoņu vārdi, ciltskoki un valodas), globālais konflikts, bieži melnbalta tēlu sistēma, nodevības tēma (parasti tiek izcelts kāds ambiciozs, apdāvināts un varaskārs indivīds), seni maģiski spēki, kas valda pār pasauli, un jaunais, naivais varonis, kas spiests doties nevienlīdzīgā cīņā vai bezcerīgā meklējumā, lai pasauli glābtu. Piemēram, Tolkīna Gredzenu pavēlniekā krustojas divas paralēlas sižeta līnijas: labo un ļauno spēku sadursme cīņā par varu pasaulē, kuras laikā varonis – sīkaliņš dodas grūtību pilnā meklējumā, lai iznīcinātu varu sniedzošo objektu – burvju gredzenu; turklāt pasaules liktenis ir atkarīgs no šī meklējuma, nevis grandiozo kauju iznākuma.

Raksturīgas fona ainas atgādina viduslaikus vai vēl senākus periodus, tikpat kā nav sastopamas nākotnes vīzijas. Kaut gan nereti kā ilustratīvs vai stilistisks materiāls izmantotas patiesas vēsturiskas detaļas, lielākoties tā ir atsaukšanās nevis uz patieso, bet mitoloģisko pagātni. Vēstījums parasti ir episki nesteidzīgs, valoda muzikāla, reizēm ritmizēta, sastopam dzejiskus iestarpinājumus, senu tekstu imitāciju un stilizāciju, daudz metaforisku izteikumu un simbolikas. Mitoloģisko tēmu, tēlu un citu detaļu klātbūtne sižetos bieži ir paralēla oriģinālajām mītu struktūrām, bet iespējama arī citāda un pat tieši pretēja interpretācija. Piemēram, gredzena tēls Tolkīna Gredzenu pavēlniekā ir skandināvu Nībelungu gredzena dvīnis, kam piemīt līdzvērtīgs un pat pārāks negatīvais spēks, taču U. Le Gvinas Jūraszemes triloģijā gredzena simbolu redzam kā harmonijas un savienības zīmi. Tāpat klasiskais pūķa tēls, kas Tolkīna interpretācijā ir tradicionāli viltīgais, gudrais un ļaunais dārgumu glabātājs, Le Gvinas darbā ir viens no galvenajiem varoņa palīgiem meklējuma procesā.

Ja varoņfantāziju iespējams definēt kā mīta atdzimšanu, tad par komisko fantāziju var runāt kā par mīta dekonstrukciju. Izmantojot varoņfantāzijas situāciju, raksturu un tematikas stereotipus, komiskā fantāzija balstās uz autora spēju uzlūkot ikdienišķo caur fantastiskas komēdijas kaleidoskopu, padarot pazīstamo grotesku un otrādi. (Piemēram, S. Grīna darbā Zilā mēness uzlēkšana parodēts tradicionālais sižets par princi, kurš dodas uzveikt pūķi un atbrīvot princesi. Kā izrādās, šajā gadījumā upuris nav princese, bet gan apbrīnojami pieklājīgais pūķis, ko jaunā sieviete terorizē ar savām kaprīzēm). Raksturīgās iezīmes ir kontrasts starp sagaidāmo un sagaidīto, šķietami kaprīzi sižeta pavērsieni un ekscentriski, kaut patiesībā labdabīgi, varoņi.

Šī nozarojuma pamatā ir divi aspekti. Pirmais ir kariķēt varoņfantāzijas klišejas, apspēlējot tās svinīgumu no komiskā aspekta, ironizējot par standarta elementiem. Tās varoņi parasti ir hiperboliskas tipisko varoņu karikatūras; tradicionālais sižets, atstāstīts ikdienišķā un profānā manierē, liek heroiskajam vēstījumam izskatīties smieklīgam un pārspīlētam. Bieži galvenais varonis ir varoņfantāzijas protagonista dēmoniski komiskais dublieris triksters, kura darbība ir rituāla parodija, sava veida reglamentācijas pretinde. Faktiski tā ir varoņfantāzija no skeptiska mūsdienu vērotāja redzes viedokļa, tātad šai gadījumā it kā vairs nevar runāt par teksta mītisko kvalitāti. Taču žanra šķietamā frivolitāte bieži kalpo kā maskējošs elements darba nopietnajam saturam – šajā gadījumā mītiskā kvalitāte, gan slēptā formā, tomēr atjaunojas. Otrkārt, komiskā fantāzija parodē mūsu pasaules absurdās situācijas, izmantojot no kulta grāmatām, filmām, populāriem filozofijas virzieniem aizgūtus elementus un imitējot dažādu laikmetu literārus, muzikālus un kinematogrāfiskus tekstus. Parasti tie aizsākas kā parodija par kādu sadzīves negāciju, bet vēlāk atklāj problēmas patieso būtību. Izmantojot tādas parodiju tehnikas kā inversiju, vārdu spēli, vārdu un detaļu maiņu, žanrs distancē stāstījumu no kariķētās realitātes, jo, atšķirībā no šausmu fantāzijas, komiskajā fantāzijā mūsdienu pasaule nekad neparādās tieši. Tipiski šī nozarojuma darbi ir T. Pratčeta darbi no sērijas Diskpasaule, R. Asprina darbs Kārtējais jauktais mīts un tā turpinājumi, S. Grīna Zilā mēness uzlēkšana.

Šausmu fantāzijas izcelsme meklējama gotiskajā romancē, ekspresionisma un sirreālisma idejās. Tā apvieno fantastisko ar reālo, apelējot pie arhetipiskām bailēm, kas slēpjas zem loģikas un civilizācijas virsslāņa. Vienkāršota, pat standartizēta labā un ļaunā konfliktsituācija bieži risinās pastāvošajā realitātē, ikdienišķās ainavās un situācijās, kurās ielaužas nezināmi, bezpersoniski naidīgi spēki, paralēlā realitāte visbiežāk ir garu pasaule. Raksturīgi elementi ir metamorfozes, halucinācijas, okultisms, dubultnieki, klaustro- un citas fobijas, neirozes un paranoja, kā arī tabu tēmas – seksualitāte un nāve. Sevišķi spilgts ir kontrasta princips – nāves un dzīves, saprāta un maģijas, agonijas un ekstāzes pretnostatījums. Žanra pamatpazīmes ir mistificēts, emocionāli piesātināts stāstījuma tonis, bieži gotiska vide, raksturīga gan senu, gan modernu mitoloģisko būtņu tematika (zombiji, rēgi). Sevišķi populāra žanra ikona ir vampīra tēls. Piemēram, A. Raisas romānā Intervija ar vampīru attēlota mūsdienu pasaules ietvaros eksistējoša fantastiski gotiska vampīru – asinssūcēju tautas subkultūra, ar ko spiesti rēķināties gan senās pasaules, gan moderno lielpilsētu iedzīvotāji un ar ko cīnīties iespējams tikai ar sevišķu garīgu spēku.

Mītiskos elementus šausmu fantāzija apvērš groteskā manierē, sagraujot lasītāja priekšstatus par cēloņseku atkarības principiem un deformējot arhetipus. Piemēram, tautas atbrīvotāja, mesijas, dzimšanas tēmu, ko varoņfantāzija traktē kā prieka un cerību pilnu notikumu, šausmu fantāzija nereti izvērš dēmona dzimšanas tematikā, Kristus bērna arhetipu transformējot sātaniskā atvasē. Pārdabiskais tiek interpretēts no mūsdienu cilvēka redzes viedokļa, piemēram, izmantojot tādus populārus jēdzienus kā telepātija, telekinēze, dažādus neopagānisma terminus, kaut gan bieži sastopamas arī atsauces uz seniem rituāliem un okultām parādībām. Šeit vairs nevar tik daudz runāt par varoņa transformācijas ceļu, cik par pūliņiem saglabāt iepriekšējo stāvokli, izvairoties no negatīvas transformācijas. Kamēr varoņfantāzija tiecas uz kosmosa sakārtošanu, šausmu fantāzija vairāk nodarbojas ar haosa novēršanu. Varoņfantāzija pieņem par aksiomu, ka visa pamatos ir radošs spēks un katras cīņas rezultātā iespējama harmonija un izaugsme. Šausmu fantāzija pievēršas ārdošajiem aspektiem, pašreizējā stāvokļa glābšanai no iznīcības, nevis uzlabošanai un ir drīzāk distopiska nekā utopiska. Kā raksturīgus šī nozarojuma darbus iespējams minēt A. Raisas ciklu Vampīru hronikas, kā arī S. Kinga daiļradi (Tas, bezmiegs, Kerija u.c.).

Salīdzinot šos trīs dažādo fantāzijas paveidu aspektus mīta kontekstā, iespējams atrast daudz paralēla. Mīta pazīmes atlasītas, vadoties pēc to parādīšanās biežuma apskatītajos fantāzijas apakšžanros, kas liecina par to, ka pastāv noteikts mīta pazīmju kopums, kam daudzi fantāzijas autori acīmredzami dod priekšroku, jo tas kalpo stāsta vadlīnijas risinājumam.

Tā, piemēram, mīta pozitīvais varonis parasti ir dievišķas izcelsmes, bieži dievības atvase, apveltīts ar pārdabiskām spējām un talantiem, savukārt varoņfantāzijas darbos karaliskas vai vismaz dižciltīgas izcelsmes; arī varena burvja pēcnācējs; šī izcelsme sākotnēji nav zināma, jo ārēji tas ir parasts cilvēks, kuram piemīt pārdabiskas vai izcilas spējas (piem., burvju spēks, sevišķa kaujas māksla vai citi talanti), bieži viņš ir maģiska ieroča vai cita priekšmeta īpašnieks. (Raksturīgs piemērs ir „slēptais valdnieks" Aragorns Tolkīna Gredzenu pavēlniekā, arī zēna – burvja Harija Potera tēls Dž. K. Roulingas grāmatu sērijā u.c.) Šo principu atkārto komiskā fantāzija, tikai dižciltīgā izcelsme parasti ir iedomāta vai nelegāla, īpašās dotības pieviļ, toties gluži parastas spējas var izrādīties nenovērtējamas. Savukārt šausmu fantāzijas varonis parasti ir neievērojams cilvēks, kurā pēkšņi var atklāties unikālas spējas. Tradicionālajam varonim ir ceļabiedri – burvis, amatnieks vai āksts, kas atkarībā no apakšžanra vai nu darbojas saskaņā ar pieņemtajiem uzvedības modeļiem, vai tos apgāž.

Galvenais negatīvais varonis mītiskajā pasaules ainā arī ir dievišķas izcelsmes, pozitīvā varoņa vai tā senču sāncensis. Viņa spējas ir vienlīdzīgas vai nedaudz pārākas par pozitīvā varoņa spējām. Varoņfantāzijas negatīvais tēls ir ar izcilu varu un spējām apveltīts cilvēks vai pārdabiska būtne. K. G. Junga Ēnas arhetipu nereti personificē bieži izmantotais Tumsas Valdnieka tēls, kam raksturīga daļēja iepriekšējā sakāve, alkas iekarot pasauli, morālo vērtību zudums, pārdabiskas spējas, kā arī plašs maģisko ieroču un citu priekšrocību arsenāls (piemēram, Gredzena pavēlnieka Saurons, Lords Voldemorts grāmatu sērijā par Hariju Poteru). Komiskajā fantāzijā cilvēks vai būtne iemieso kādu sadzīvē sastopamu negāciju, kas apdraud fantāzijas valsti, ir spēcīgāks un apdāvinātāks par galveno varoni. Šausmu fantāzijai raksturīgi pārdabiski vai dēmoniski spēki, parasti vīriešu dzimuma, vienmēr daudz spēcīgāki par pozitīvo varoni. Tos nevar pieveikt ar parastiem ieročiem, jo to rīcībā ir gandrīz neierobežotas maģiskas spējas. Arī antagonistu parasti pavada grupa otršķirīgu raksturu, to vidū var būt tradicionālo pozitīvo pavadoņu negatīvās inversijas, piemēram, dēmonisks āksts, ļaunā burvja Saurona labā roka ir burvis Sarumans.

Centrālais konflikts mītā ietver pozitīvā varoņa pretošanos negatīvā varoņa netaisnajai vai nežēlīgajai attieksmei pret cilvēkiem, varoņfantāzijā cīņa ar negatīvā varoņa ļaunajiem plāniem, kas parasti saistās ar cilvēces un citu rasu pakļaušanu vai iznīcināšanu (cīņa pret Saurona armijām Gredzenu Pavēlniekā), komiskās fantāzijas nemākulīgo cīņu pret šiem plāniem izjauc nevis apsvērta pretošanās, bet smieklīga nejaušība. Šausmu fantāzijas konflikts ietver negatīvā varoņa slepkavniecisko plānu apturēšanu vai ļaunuma impērijas (piemēram, vampīru kolonijas A. Raisas romānos) sagraušanu.

Pārdabiskās būtnes atšķiras tikai ar izcelsmi, jo to izskats un iedaba ir praktiski vienāda. Mītā tās ir dievišķas izcelsmes, varoņfantāzijā, tā kā dievības tiek minētas ļoti reti, to izcelsme tiek raksturota kā maģiska, tātad pakārtota fantastiskās pasaules iekšējām likumsakarībām; tās ir līdzāspastāvošas ar cilvēku rasi, nereti apveltītas ar pārdabiskām spējām. Tas pats sakāms par komisko fantāziju, kur nereti tās ir saprātīgākas par cilvēkiem. Savukārt šausmu fantāzijā to izcelsme nereti ir dēmoniska. Piemēram, spārnotas cilvēkviedīgas būtnes parādīšanos mīts skaidrotu kā dievu vēstnesi, varoņfantāzija un komiskā fantāzija kā maģiskas lidojošo cilvēku rases pārstāvi, savukārt šausmu fantāzija kā rēgu vai mutantu.

Brīnumainie notikumi (pārvērtības, spēja kļūt neredzamam u.c.) mītā tiek piedēvēti dievišķajam spēkam, fantāzijas žanros – maģijai vai maģiskiem priekšmetiem (varoņfantāzijā), pārpratumam (komiskajā) vai pārdabiskiem spēkiem (šausmu fantāzijā). Slepenās zināšanas, kas ir būtiska iniciācijas sastāvdaļa, mītiskajā pasaulē sniedz dievi vai nu tieši, vai ar orākulu starpniecību, varoņfantāzijā mags – skolotājs (Gendalfs, Merlins, Dumidors) vai seni maģiski teksti, komiskajā fantāzijā notiek inversija – zināšanas sniedz profāni avoti (piemēram, laikraksts T. Pratčeta triloģijā Bromeliāda), šausmu fantāzijā – visbiežāk mutvārdu tradīcija, nereti arī pārdabiskas būtnes (piemēram, viesi no viņpasaules S. Kinga darbos).

Darbības vieta un laiks mītā ir pirmlaiks, pirmvēsture, varoņfantāzijā – alternatīvā vēsture, paralēlā pasaule (piemēram, Viduszeme) vai pazaudēts laikmets/vieta (piemēram, AStlatīda), komiskajā – paralēlā pasaule (piemēram, Diskpasaule) ir mūsdienu pasaules parodija, kamēr šausmu fantāzija visbiežāk novirzās tagadnē, pazīstamā vidē (mūsdienu Amerikas mazpilsēta S. Kinga romānā Tas).

Interesanti ir novērot, kā atkarībā no žanra mainās sievietes loma – mītā tā ir ambivalenta: reizēm sieviete tiek apveltīta ar dievišķu varu, reizēm bezpalīdzīga; atšķiras ar labu un ļauno raksturiezīmju proporcijās. Varoņfantāzijā sieviešu – burvju un karotāju raksturi parasti ir tik pat spēcīgi kā vīriešu (piemēram, Galadriela un Eovina Gredzenu pavēlniekā), kaut gan bieži dominē arī trauslās, glābjamās princeses tēls. Komiskajā fantāzijā sieviešu tēli tendenciozi parodē dzimumu stereotipus, piemēram, T. Pratčeta grāmatu sērijā Diskpasaule darbojas raganu trio, kas pārstāv trīs sievietes arhetipiskā tēla aspektus – jaunavu, māti un veceni. Šausmu fantāzijā sievietes ir bezpalīdzīgas, kaut gan vērtīgākie eksemplāri tiek izglābti no briesmām. Reizēm parādās arī sieviešu kārtas dēmoni, piemēram, skaistule – vampīrs.

Runājot par žanra mērķi, mīta gadījumā viens no tiek ir izskaidrot pastāvošo pasauli, varoņfantāzijā – galvenokārt cilvēka spēju apliecinājums, kā arī nereti – sociālu vai politisku tēmu izpēte no drošas perspektīvas pozīcijām. Cilvēcisko trūkumu, mūsdienu pasaules negāciju vai kulta objektu kariķēšana ir komiskās fantāzijas monopols, bet šausmu fantāzija tiecas pārvarēt zemapziņas rosinātās bailes un likvidēt antisociālu uzvedību.

Visbeidzot – jāņem vērā, ka fantāzija, tāpat kā mīts, neakcentē un pat neakceptē personības individualitātes jēdzienu. Varoņa tēlam ir katrā ziņā jāiekļaujas globālās norisēs – vai nu jāupurējas vispārējam labumam, vai jātiek vispārējā ļaunuma pārvarētam. Šajā ziņā fantāziju nereti apvaino klišejismā, taču te jāatceras varoņtēlu arhetipiskā daba, kas nepieļauj novirzes no mītiskajiem rīcības principiem. Tāpat negatīva ir stāstījuma attieksme pret izmaiņām fiksētajā pasaules kosmogonijā. Tāpat kā mīts, fantāzija tiecas pēc harmonijas un pastāvošās kārtības saglabāšanas, nevis izmaiņām, pat tad, ja tās ir radošas.

Postmodernisma literārajā kultūrā, kur autors vairs nav spiests imitēt realitāti, bet drīkst atklāti rotaļāties ar fikcijas jēdzienu, pastāv uzskats par fantāziju kā „vistīrāko literatūras formu". Taču, no otras puses, fantāzija tiek uzskatīta par galveno literāro atbildi uz to, ko mēdz saukt par laikmetīgo jēgas krīzi. Lasot stāstu, intelektuālā izpratne tiek apvienota ar emocijām, ko sniedz lasīšanas process, ļaujot konkretizēt abstraktus principus. Tieši šai aspektā fantāziju var saukt par moderno mītu.

Rietumu pasaulē žanra popularitāte tiek izskaidrota ar simbolisku protestu pret tehnoloģizēto pasaules uzskatu, bet postsociālisma valstīs to drīzāk var uzskatīt par reakciju uz to, ka beidzot tiek atcelti aizliegumi, kas padomju režīma laikā skāra daudzas kultūras jomas, tai skaitā ignorējot arī fantastiskās literatūras tradīciju. Pēdējos gados augošā interese par fantāziju apliecina centienus nomainīt lineārās domāšanas modeli pret mītisko. Postmodernisms ir daudzu sen zināmu vērtību renesanses laiks, un mīta augšāmcelšanos fantāzijas literatūrā var uzskatīt par vienu no tām.