Arhetipiskais materiāls fantāzijas darbos licis daudziem pētniekiem sasaistīt fantāzijas darbus ar Junga psiholoģijas teorijām. Būtiski ir tas, ka fantāzijas darbības vide ir pasakaina paralēlā pasaule, tuva mīta un sapņu pasaulei, kur lasītājs atklāj un izprot „cilvēces pamatilgas”. Pasaku pasaule, kā esejā „Par teiksmainiem stāstiem” raksta Dž.R.R.Tolkīns, ir „plaša, dziļa un augsta, un to piepilda daudzas lietas, visdažādākie zvēri un putni, bezgalīgas jūras un neskaitāmas zvaigznes, skaistums, kas apbur, un briesmas, kas vienmēr ir tuvu, un tiklab prieks kā sāpes ir asākas par zobenu. Šīs pasaules klejotājs varbūt var saukt sevi par laimīgu, bet brīnumi sasaistīt tā mēli, kad tas gribēs par tiem vēstīt. Un, kamēr tu esi šai pasaulē, neuzdod daudz jautājumus, jo var gadīties, ka durvis aizcērtas un atslēgas tiek pazaudētas.” Tolkīns pauž uzskatu, ka gan sapnī, gan fantāzijā „tiek palaisti brīvībā dīvaini un neaptverami prāta spēki.” Viņš apgalvo, ka fantāzijas stāsti attiecas ne tik daudz uz „iespējamību kā uz ilgoto” un runā par fantāziju kā „katlu”, kurā mīta un vēstures tēli sajaukušies un „vārās” kopš iztēles, tātad kopš cilvēces, pirmssākumiem. Šeit jūtama Jungam raksturīgā sapņa un fantāzijas vienādošana, katla teorija atbilst kolektīvās bezapziņas teorijai: abi satur pamattipus, ko atdzīvina mākslinieks. Arī le Gvina pielīdzina fantāzijas darbus, mītus un pasakas sapnim, jo tie „runā no zemapziņas uz zemapziņu simbolu un arhetipu valodā, apejot loģisko domāšanu un ietiecoties tajā, kas nav formulējams vārdos.” Tolkīna principus vislabāk atklāj darbs „Gredzenu Pavēlnieks”, kurš būs pamatā pierādījumam, kā ar arhetipu teorijas palīdzību iespējams atšifrēt svarīgus darba aspektus.
Romāna darbības vieta ir iedomātā Viduszemes pasaule. Vairāki pētnieki mēģinājuši skaidrot Viduszemes eksistenci uz Junga teoriju bāzes, piemēram, rāmos, mietpilsoniskos ikdienas reģionus (Dalienu) identificēt ar apziņu un bīstamo ceļu uz tumsas zemi Mordoru ar iegremdēšanos arvien dziļākos zemapziņas slāņos. Šādai teorijai iespējams zināms pamatojums. Pirmkārt, to apliecina fakts, ka visa romāna garumā varonis Frodo periodiski redz zīmīgus, bieži pravietiskus sapņus – sapnis ir viens no Junga definētajiem veidiem, kādā zemapziņa mēģina izlauzties virspusē. Otrkārt, lineārais laiks, kurā notiek varoņu darbība, mijas ar mītisko, ciklisko laika uztveri, kurā eksistē pati Viduszeme, turklāt arī šai pasaulē pastāv teritorijas, kurās laiks neeksistē vispār (piemēram, Lotloriēna), kur valda mūžīgs pavasaris un mēneši šķiet kā dienas. Treškārt, pasauli apdzīvojošās pārdabiskās būtnes, kā arī tipiskās ainavas, tādas kā meži, pazeme un kalni Junga teorijā ir iemīļots zemapziņas procesu atainojums, tātad iespējams teikt, ka Viduszemes ainava ir ne tikai ģeogrāfiski, bet arī garīgi nozīmīga. Tolkīna pētniece G.F. Elvuda (Gracia Fay Elwood) raksta: „...daudzējādā ziņā Viduszemi var pielīdzināt zemapziņai, kur viss ir dzīvs”, t.i., tā ir zeme, kur durvis atveras pēc pavēles, ūdeņi rāda nākotni un Gredzenam piemīt gandrīz lielāks gribasspēks nekā tā nēsātājiem. Kaut gan stāsts seko loģiskiem naratīva principiem un ir veidots pēc tradicionāliem strukturāliem pretstatiem, tā darbība noris pasaulē, kur formas saplūst un pārklājas. Kā raksta Tolkīna pētnieks P.Skogemans (P.Skogemann): „Gredzenu Pavēlniekā” mēs tiekam aizvesti ārpus laika un telpas, iemesti psiholoģiskā visumā.”
„Gredzenu Pavēlnieka” sižets ilustrē Junga definēto individualizācijas procesu – „cilvēka veseluma apzināšanos”, kas norisinās kā ceļojums pašam sevī, uz Patību, ko Jungs raksturo kā psihes centru, apzinātā un neapzinātā saskarsmes punktu. Patībs nozīmē psihes, t.i., apziņas un bezapziņas vienību (kas gan apziņai nav tverama), tā ir arī cilvēku sakārtojošais arhetips, kas ierosina neapzināto, dažādiem šķēršļiem kavēto, realitātē nekad nepabeidzamo procesu, kura laikā cilvēks apzinās un noārda personisko bezapziņu, apzinās un savā ziņā pārvar kolektīvās bezapziņas projekcijas, tiekoties aci pret aci ar arhetipu izpausmēm. Interesanti atzīmēt, ka darba galvenais objekts – gredzens, apļveida priekšmets, savā ziņā sakrīt ar Junga teoriju par apli kā personības veseluma simbolisku attēlojumu.
Procesa aizsākumā indivīds atbild uz aicinājumu pretī iekšējai izaugsmei, ceļu iezīmē arhetipiskie tēli, kas, stāstījumam attīstoties un indivīdam sasniedzot dziļākus apziņas līmeņus, kļūst aizvien ietekmīgāki, arī bīstamāki, jo tiem vienmēr ir bipolāra struktūra. Elvuda uzskata, ka „dziļākajā apziņas līmenī šie tēli parādās kā atkārtotas, pavēlnieciskas figūras, ko raksturo lielie sākumburti (piemēram, Ienaidnieks, Acs, Valdniece, Gredzens u.c.), turklāt to uzvedība un runa vienmēr atbilst augstam stilam.” Jungs fiksējis tādas arhetipu pamatfigūras kā Varonis, Gudrais Sirmgalvis, Lielā Māte, Ēna u.c., kas parādās ne tikai senos un jaunos mītos, bet arī modernā cilvēka sapņos u.c. zemapziņas izpausmēs. Tam piekrīt arī le Gvina: „Ragana, pūķis, varonis, naksnīgais ceļojums, izpalīdzīgs dzīvnieks, slēptais dārgums... mēs visi tos pazīstam (jo, ja taisnība Jungam, tie ataino būtiskus domāšanas procesus). Modernā fantāzija mēģina tos pārtulkot modernā valodā.” Junga iedala arhetipus personiskos (t.i. antropomorfos tēlos) un transformatīvos arhetipos (t.i. nepersoniskos, kuri attiecas uz situāciju un formu). Apskatīsim vispirms personiskos arhetipus.
Kritika bieži pārmet Tolkīnam pārlieku vienkāršošanu, pasaules iedalīšanu labajā un ļaunajā, taču faktiski sāgā darbojas vesela varoņu grupa, no kuriem katra gaismu kompensē ēnas klātbūtne – Gendalfs un Sarumans, elfi un orki, Aragorms un Melnais jātnieks – „katram tipiskajam romances varonim ir savs morālais pretmets, kas novietots ar to kontrasta pozīcijās.” Le Gvina uzsver, ka fantāzijas autors visbiežāk tā vietā, lai attēlotu psiholoģiski komplicētu, daudzšķautņainu tēlu, sadala varoni dažādos arhetipiskos, viendabīgos tēlos – tā par Frodo aspektiem varam uzskatīt tiklab Gollumu tā abās izpausmēs, kā Semu un pat Bilbo. Šis aspekts izgaismots jau romāna sākumā – Frodo pēkšņi saskatot vēl nekad neredzēto Gollumu savā tēvocī Bilbo, kad tas sniedzas pēc Gredzena, kurš jau sācis Frodo pakļaut: „Bilbo pastiepa roku, bet Frodo Gredzenu mudīgi atpakaļ. Satraukts un pārsteigts viņš attapās, ka raugās nebūt ne uz Bilbo – starp abiem bija nogūlusies itin kā tumša ēna, un cauri tai vīdēja čokurā sarāvies, krunkains vecis ar alkatīgi spīdošām ačelēm, pretīm snaikstīdams kaulainus, kārus pirkstus.” Tātad fantāzijas tēls nav tik daudz raksturs kā psiholoģisks – integratīvs vai destruktīvs – fenomens, kaut gan ne vienmēr simbolisks. Nortrops Frajs (N.Frye) pauž pārliecību, ka tieši tēlu raksturojumi nosaka romāna (novel) atšķirību no romantiskā romāna (romance), jo pirmajā autoru interesē „reāla”, kompleksa personība, bet otrajā – stilizētas figūras, kurās dominē arhetipiskas īpašības. Elvuda raksta: „Fantāzijas darbs (...) atšķiras no parasta romāna tai ziņā, ka darbība notiek citā apziņas līmenī. Šādā darbā raksturu attīstība būtu pilnīgi nevietā, jo galvenie tēli nav vis būtnes ar miesu un asinīm, kādus esam pieraduši redzēt, bet gan daļas no kompleksa arhetipu „zvaigznāja”. Arī K.S.Luiss (C.S.Lewis) uzskata, ka fantāzijas darbā, kurā gan izejas pozīcija, gan aprakstītā pasaule ir komplicēta, tie jālīdzsvaro ar viendabīgiem raksturiem – gan Alise, gan Gulivers ir ikdienišķi cilvēki. Fantāzija tādējādi vienas personības iekšējo pretrunīgumu iemieso divi vai vairāki ārējā opozīcijā nostādīti tēli – zināmā mērā jau romantisma aizsāktais dubultnieka motīvs.
Darba centrālā tēma – ceļojums, lai iznīcinātu Varas gredzenu, - ir fons, uz kura norisinās ceļojums. Šai ceļā, kas līdzvērtīgs Junga definētajam patības atrašanas jeb individualizācijas procesam, galvenais varonis Frodo sastop arhetipus to pozitīvajos un negatīvajos aspektos, pozitīvajiem vedot pie sapratnes un integritātes, negatīvajiem – pie izolācijas un identitātes zaudējuma.
Saskaņā ar Jungu „tikšanās ar sevi pašu pirmām kārtām nozīmē tikšanos ar paša Ēnu. Ja spēj skatīt paša Ēnu un izturēt zināšanas par to, neliela daļiņa no uzdevuma ir atrisināta; vismaz atcelta personiskā bezapziņa. Taču Ēna ir dzīvīga personības daļa un tāpēc kaut kādā formā grib koeksistēt.” Ēna ir individuālā zemapziņa, kas apzīmē tās personības īpašības, kas tiek apspiestas, jo nesaskan ar izvirzīto ideālu, tāpēc tiek projicētas uz citiem, līdz rezultāts ir pilnīga izolācija. Jungs uzskata, ka tikšanos ar Ēnu manifestē dažādi simboliskie veidojumi, taču visbiežāk tas ir ūdens: „Tas, kas lūkojas ūdens spogulī, pirmām kārtām redz paša tēlu. Tas, kurš dodas pie sevis, riskē sastapties ar sevi pašu. Spogulis, kas atrodas aiz maskas un rāda īsto seju, ir literatūrā viena no visbiežāk izmantotajām daudzo „es” metaforām. Tā ir pirmā drosmes pārbaude iekšējā ceļā, kas lielākoties atbaida, jo tikšanās ar sevi pašu ir ir viena no nepatīkamākajām lietām, no kuras vairās, kamēr vien visu negatīvo var projicēt uz apkārtni. Satikšanās ar ēnu visbiežāk notiek naktī, kad saplūst noārdītās robežas. Ēna stāv uz sliekšņa – ne ļauna, bet primitīva, dzīvnieciska, bērnišķīga, spēcīga, vitāla – un, lai sāktos ceļojums, varonim tā ir jākonfrontē – resp., lai iekļūtu savā iekšējā pasaulē, vispirms jāskatās sejā paša tumšajai pusei. Junga analītiskās tradīcijas turpinātāja pasaku pētniecībā Marija Luīze fon Franca (Marie-Louise von Franz) uzskata, ka ēnas būtība pasakās atkarīga no varoņa tipa – episkā varoņa ēna būs „zema”, instinktīva, kamēr zemā varoņa ēna – „augsta”, garīga. Taču, tā kā fantāzijā robežas starp tēlu paveidiem nav tik izteiktas, arī ēna visbiežāk nav viendabīga. Fantāzijā Ēnu apzīmē varoņa dubultnieks: parasti tā paša dzimuma tēls, kas kļūst bīstams, ja to ignorē vai pārprot. Tādējādi tā daļēji saskan ar mitoloģisko trikstera tēlu, kas „var būt gan kultūrvaroņa ienaidnieks, vienlaicīgi esot viņa brālis, gan arī kultūrvaroņa otrais „es””. Savukārt pieņemt ēnas klātbūtni un uzklausīt tās padomu bieži ir vislielākais varoņa upuris: atteikšanās no sava lepnuma. Mītos to apzīmē tādi tēli kā dēmoni kristīgajās leģendās, Grendels Beovulfā, Mordreds Artūra leģendu ciklā u.c., zīmīgi, ka bieži tas ir radinieks, brālis, tēvs vai citādi tuvs cilvēks vai būtne. Ēna pavada ceļinieku, un tikai no viņa paša atkarīgs, vai tā būs draudīga sekotājs vai vadonis – „iekšā un ārā, lejup un augšup, turp un atpakaļ, ceļā uz izpratni, briedumu, gaismu.”
Ēnu romānā reprezentē Gollums – pēc dabas ambivalents radījums, ko apliecina nemitīgie dialogi starp viņa personības divām galējībām. Gollums ir divdabīga būtne pati par sevi, viņā cīnās pārpalikušās gaismas atblāzmas ar pilnīgu tumsu: „Gollums sarunājās pats ar sevi. Smeagols strīdējās ar kādu citu, kurš runāja ar tām pašām lūpām, taču spiedzīgā un šņākuļojošā balsī. Acis viņam pārmijus gailēja te palsas, te zaļganas.” Sākotnēji Frodo neaptver šīs ēnu personības eksistenci, t.i., ka viņu izseko Gollums, viņš tikai izjūt arvien pieaugošu diskomfortu, piemēram, krēslas stundā dzirdot aiz sevis ātrus, klusus soļus, ko citi nemana, vai pamanot ēnainu tēlu, kas ātri pazūd, tiklīdz pamanīts: „Frodo dzirdēja vai varbūt iedomājās dzirdam vēl ko – kaut kur klusi plakšķēja mīkstas, basas pēdas. Troksnis allaž bija pārāk tālīns un vārs, lai būtu nepārprotams, tomēr tagad tas vairs neapstājās un neapklusa.” Ilgu laiku Frodo ir vienīgais, kas nojauš Golluma klātbūtni. Savu Ēnu Frodo sāk pilnībā apzināties Lotloriēnā, skatoties Galadrielas spogulī. Zīmīgs ir fakts, ka brīnumspogulis ir ūdens trauks, kurā „ieskatīties.. vienlīdz noderīgi un bīstami” – te parādās Junga minētā ūdens simbolika. Gollums ir ne tikai tā paša dzimuma, bet arī tās pašas rases kā Frodo, proti, hobits, kurš gredzena varas iespaidā kļuvis par pazemes radījumu, ko vada primitīvi instinkti un nešpetna viltība. Tomēr „..pat Gollums nebija izkurtējis caur un cauri. Mazā aizprāta nostūris vēl aizvien piederēja viņam pašam, un caur to aklajā tumsā iespīdējās gaismas stariņš.” Viņa otrā daba retos brīžos ir redzama: „Gollums noraudzījās hobitos un viņa kalsnajā, badīgajā vaigā iegūla savāda izteiksme. Acis apdzisa, vērzdamās nespodras un pelēkas, vecas un nogurušas. (..) Vienu netveramu mirkli, ja kāds no gulētājiem to būtu varējis redzēt, viņi būtu nosprieduši, ka Gollums ir gadu nastas saliekts, saguris hobits, pārdzīvojis ij draugus, ij visus savējos, (..) sirms, sanīcis nelaimes putns.” Pētnieki uzskata, ka Golluma figūrā Tolkīns pienāk vistuvāk Miltona sātaniskajam tēlam – ne ļaunam no paša sākuma, bet paša iekāres sakropļotam. Golluma draudi ir ne tikai ārēji, bet arī iekšēji: Frodo ir jāapzinās tas, ka Gollums pārstāv zināmas viņa paša personības potences, jo, kā atzīst Jungs, ignorēt savu ēnu ir bīstami. Tuvojoties Mordorai, redzama kļūst arī Frodo otrā daba. Tādēļ Frodo un Golluma attiecībām jākļūst par savstarpēju atzīšanu, īpatnēju saikni, kā to novēro Frodo ceļabiedrs Sems: „Uz brīdi Semam likās, ka [Frodo] piepeši izaudzis augstumā, bet Gollums sarāvies: liela, barga ēna, varens valdnieks, kurš savu spozmi slēpj apakš pelēka mākoņa, bet viņam pie kājām – smilkstošs šunelis. Tomēr abi bija vienā ziņā asinsbrāļi un nebūt ne svešinieki – viņi spēja ietiekties viens otra domās.” Tāpēc Frodo uzstāj, lai Gollumam tiktu noņemtas saites, un padara savu ēnu sekotāju par ēnu vadoni, kaut gan tas nav mazāk bīstami. Gollums ieved varoņus briesmoņa Šelobas alā, bet pašā pēdējā mirklī izglābj Frodo no fatāla lepnuma uzliesmojuma, kurš vestu pie meklējuma pilnīgas neveiksmes. Le Gvina uzskata, ka „ne tikai Frodo un Gollums abi ir hobiti – viņi ir viena būtne, un Frodo to zina. Ceļojuma beigās marginālās figūras atkrīt un pēdējā konfliktā sastopas tikai Frodo ar Gollumu, un ironiski, tieši Frodo krīt un Gollums izpilda viņa misiju.” Pastāv viedoklis, ka Orodruīna kalna liesmās bojā faktiski iet Frodo alter ego, viņa „gollumiskā” personības puse – tā tiek izglābta Viduszeme (apziņa), taču zūd arī nozīmīga daļa no paša varoņa.
Otrs svarīgākais arhetips, ko mēdz dēvēt par animus/anima arhetipu, apzīmē attiecīgi sievietes zemapziņas vīrišķo un vīrieša zemapziņas sievišķo pusi, norādot, ka cilvēks eksistē kā divdzimumu būtne. Animus saistās ar patriarhālo Logosu, Anima – ar matriarhālo Erosu. Anima (latīņu val. ‘dvēsele’) ir varoņa vadonis paša iekšējā pasaulē, mistiskajā, iracionālajā, intuitīvajā: „Viss, kas skar animu, kļūst numinozs, t.i., absolūts, bīstams, tabulēts, maģisks. Attiecības ar animu ir drosmes pārbaude un vīrieša garīgo un morālo spēju ugunsordālija. Antīkās pasaules cilvēkam anima parādās kā dieviete vai ragana, turpretim viduslaiku cilvēks dievieti ir aizstājis ar debesu valdnieci un māti baznīcu.” Taču no otras puses, „dīvainā pretstatā ar tās iracionālo elfisko iedabu animai piemīt kas līdzīgs slepenām zināšanām vai apslēptai gudrībai.” Arī Dž.Kempbels piekrīt, ka „sieviete mitoloģijas simbolu valodā apzīmē izzināmā pilnību”, tā ir figūra, kas transformējas reizē ar varoni. E.M.Meletinskis (Е.М.Мелетинский) vienādo anumu ar Lielo pirmmāti, auglības dievieti, kurai kā mitoloģiskai Zemes personifikācijai ir saikne gan ar kosmosu, gan haosu, gan ar radošo sākotni (nereti tā izpaužas kā erotiska saikne ar varoni), gan nāvi, kas, attīstoties patriarhālajam modelim, arvien biežāk tiek identificēta ar haosu (raganas tēls) un briesmoņu dzemdinātāju. Anima var figurēt dažādos veidolos un to kombinācijās, parasti pieņemot vienu no trim mītiskajiem sievietes aspektiem: Jaunava, Māte vai Vecene. Pēdējais daļēji sasaucas ar ēnas arhetipa sievišķo pusi, pārstāvot auglību, aizsargātību, parasti funkcionē kā varoņa sargātāja. Jaunava ir šķīstās mīlas objekts, sargātājs no ēnas un briesmām. Taču anima ir ambivalents tēls, vienlaikus sargājošs un graujošs: no vienas puses, Beatriče, Jaunava Marija, no otras – Sirēna, Salome, kuras skaistums ievilina nāvē. Šie aspekti var tikt apvienoti vienā tēlā, kādas ir daudzu kultūru trīskāršās dievietes, kas vienlaikus funkcionē gan kā dzīvības devējas, gan tās ņēmējas. Augstākajā pakāpē anima pieņem priesterienes, dievietes lomu, kas atbilst Junga skolas pārstāves Marijas Luīzes fon Francas piedāvātajam animas augstākajam aspektam – Sofijai jeb gudrībai.
Frodo satiek Gollumu pirms ierašanās elfu karalistē Lotloriēnā (jau minētajā vietā, kur nepastāv laiks). Bet spēj novērtēt un atlaist savu ēnu tikai pēc satikšanās ar animu – elfu valdnieci Galadrielu. Galadriela lasa domas un atklāj katram viņa slēptās bažas, bailes un vājības, viņa arī atklāj Frodo notikumu kontekstu, kurā viņš savā meklējumā ir iesaistījies, un iespējamos rezultātus, ja meklējums beigsies ar neveiksmi. Galadrielas spēks ir tik visaptverošs, ka Frodo pat piedāvā viņai bīstamo gredzenu. Tolkīns šai epizodē uzsver gaismas un tumsas pēkšņo kontrastu: „Galadriela pacēla roku un no elfu gredzena izšāvās spoža gaisma, kas apstaroja viņu vien – apkārt viss palika tik pat tumšs kā bija. Viņa it kā izauga augumā un izslējās – tik gara, neiedomājami skaista, bezgala bijājama un cēla.” Savā atbildē valdniece Frodo brīdina no savas, resp., animas, otras, postošās dabas. Viņa paredz, ka, pieņemot gredzenu, pasaules tronī nosēdīsies Tumsas valdniece, skaista un briesmīga, kuru visi mīlēs un kritīs izmisumā: „Tumsas pavēlnieka vietā tronī būsi nosēdinājis Pavēlnieci. Un es būšu nevis melna, bet skaista un briesmīga – kā Rīts rokrokā ar Nakti! Skaista kā jūra un saule, un sniegs kalnu galotnēs! Draudīga kā negaiss un zibens! Stiprāka par zemzemes klinti! Visiem līdz pēdējiem būs mani mīlēt uz izamist!” Taču valdniece atsakās no kārdinājuma, tā vietā apveltot Frodo ar zināšanām un simbolisku dāvanu: gaismas pialu, kam jāizgaismo tumsa tur, kur „nakts bija mūžam bijusi un būs, un nebija itin nekā cita,’ un kas ne tikai rādīs ceļu, bet arī darbosies kā aizsegs: „..blāzma pieņēmās spēkā un iedegās kā cerība.. Tumsa atkāpās, līdz spožo gaismeklīti itin kā apņēma caurspīdīga kristāla lode, un roka, kas to turēja, iedzirkstījās baltās ugunīs.” Tolkīna pētniece Verlina Flīgere (Verlyn Flieger) ir pamanījusi interesantu detaļu – pialu var uzskatīt par gredzena jēdzienisko pretmetu, jo pialu tur nesēja roka, savukārt Gredzens tur pašu roku, t.i., nesēju, arī burtiskā nozīmē.
Galadrielu iespējams interpretēt kā animas labvēlīgo aspektu, taču gigantiskā zirnekliene Šeloba pārstāv graujošo animas tēlu, tumsu, „pār ko gaismai nav varas, ko nekāda gaisma nespēj izkliedēt,” kas saindē, lai nonāvētu, izsūcot asinis un „..kalpoja (..) vienīgi pati sev, dzerdama elfu un cilvēku asinis, uzblīzdama un aptaukodamās, nemitīgi arvien jaunas dzīres prātā izlolodama, tumsas tīmekļus auzdama, jo viņai par barību derēja viss, kas dzīvs, un atvēma viņa tumsību,” „alka vien nāvē iegrūst it visus, kam miesa un asinis, un pati kāroja pārsātinātībā dzīvot – viena blīst un pūsties arvien lielāka, līdz kalni zem kājām iebruktu un tumsā vairs vietas nepietiktu.” Zīmīgi, ka Gollums, runājot par Šelobu, to nenosauc vārdā, bet apzīmē ar sieviešu dzimtes vietniekvārdu „viņa”. Satiekot briesmoni, Frodo to atvaira ar Galadrielas vārda piesaukšanu un gaismas pialu. Taču starp abiem animas aspektiem pastāv saikne, par ko liecina abām adresētie karaļvaras epiteti, abu asociēšana ar aušanu un galadrielas viestās šaubas cilvēku prātos: „...no viņas tīkliem izsprūk vien retais.” Galadrielas gaisma un Šelobas tumsa, dzīvība un nāve, piepildījuma un izsūkšana ir tas fons, uz kura Frodo jātiek skaidrībā ar sevi, jāsatiek sava anima abos aspektos. Tas apstiprina Junga teoriju, ka „izskaidrošanās ar Ēnu ir mācekļa darbs, izskaidrošanās ar animu – meistara.”