Austrumu siena šeit, pēdējā – devītajā – stāvā, nav līdz galam izbūvēta un atklāj lielisku skatu uz mežonīgu parku, reiz kopt, bet nu jau sen kā neaprūpētu. Jaukākā laikā tur dzied dažnedažādi putni, esot redzētas pat lapsas un velns ziņu zina, kas vēl.

Šī ir brīnišķīga vieta atpūtai pēc kārtējās nogurdinošās darba dienas.

Kemiads jau ir klāt. Viņš sēž vienā no tiem automašīnas priekšējiem sēdekļiem, kurus mēs te reiz uzstiepām, iepriekš izvilkuši tos no kāda aizvēsturiska, sadauzīta folksvāgena.

„Hei,” es sveicinu.

„Mhmm,” atbild Kemiads, viegli pamājot ar galvu. Viņš izskatās noguris.

„Tik nolādēti karsts. Tom, tik nolādēti karsts...” pavisam klusā balsī viņš saka.

* * *

Kemiads ir velnišķīgi gudrs, manuprāt, pats gudrākais cilvēks, ko esmu sastapis savā nu jau visai garajā mūžā. Patiesībā viņš nav īsti cilvēks, vairs ne, lai gan brīžiem man liekas, ka viņš ir arī viscilvēcīgākā, humānākā būtne, ko esmu redzējis četrdesmit gadu laikā.

Atceros, kā mēs pirmoreiz satikāmies.

* * *

„Ei, Tom, tu nāksi?” sauca Helēna jeb Hela, kā es mēdzu viņu dēvēt.

Mums abiem bija piecpadsmit, un mēs mīlējām viens otru. Tik tiešām mīlējām, tās nebija tikai naivas pusaudžu ilūzijas vai māņi.

Pēc skolas mēs visu laiku pavadījām kopā, vecāki par mums diez ko neinteresējās, mēs tiem vienkārši nebijām vajadzīgi. Reizēm mums pievienojās arī citi, bet todien mums gribējās pabūt vieniem, pasapņot par nākotni, aizmirst par problēmām mācībās un mājās... Tā bija diena, kad es viņu pirmo reizi noskūpstīju, un mēs bijām laimīgi.

Viņa stāvēja uz pirmo kāpņu pakāpiena šajā pašā jaunceltnē. Pirms neilga laika bija sākušas klejot baumas, ka no šejienes nez kāpēc pazuduši visi bezpajumtnieki un tamlīdzīgi bīstami elementi. Palielākā barā mēs jau to bijām pārbaudījuši. Turklāt drīz vien kļuva zināms, ka tie visi nez kāpēc pārcēlušies uz pilsētas otru galu.

„Nu, aiziet, Tom!” aicināja Helēna un, strauji pagriezusies, metās augšup. Protams, es sekoju.

Jauni, spēcīgi un ātri – tādi mēs bijām. Pēc pavisam īsa mirkļa, vismaz ar šodienu salīdzinot, mēs apskāvušies jau stāvējām augšā un skūpstījāmies.

Un pēc tam viņa raudāja – aiz laimes, jo mūsu mīlestība bija pirmais patiešām gaišais notikums viņas (un patiesību sakot, arī manas) piecpadsmit dzīves gados. Ikdiena – notrulinājušies pieaugušie, vienaldzība, naids, meli, vardarbība, nabadzība – grāva, lēnītēm nogalināja mūs. Pašnāvības jau tolaik nebija retums, slepkavības, pedofilija un vēl ļaunākas lietas arīdzan ne. Mūsu paaudze bija tā, kas sāka izbaudīt divdesmitā gadsimta vājprāta sekas.

Atspiedušies pret ķieģeļu sienu, piekļāvušies viens otram, mēs ļāvām laikam ritēt, laimes mirklim ievilkties mūžībā.

Sauli jau bija nomainījis spožs pilnmēness, kad uz izdrupušā betona nočirkstēja soļi. Mēs satrūkāmies. Bāls, garš izkāmējis vīrs stāvēja mūsu priekšā, pietika gaismas, lai varētu saskatīt, ka viņš tērpies viscaur melnā. Tā stāja atgādināja kaķi. Neticami dziļie acu dobumi un pašas drudžaini spīdīgās acij, smalkie sejas panti un tiek kontrastējošais, masīvais žoklis, pilnīgs matu, pat uzacu trūkums un plānās, tumšās lūpas – tam visam vajadzēja iedvest bailes un aklas šausmas, un var jau būt, ka pirmajās milisekumdēs tas arī notika. Katrā ziņā neko tamlīdzīgu mēs nesajutām, vismaz pēc tam mums tā likās.

„Nebaidieties,” tas teica dobā, zemā balsī un bez skaņas saļima mums pretim un sarāvās tā sauktajā embrija pozā. Un tad tas sāka raudāt... Viņa asaras – tās bija tumšas, un mēs sapratām, ka tās ir asinis.

Tas raudāja asinis!

Sastinguši mēs gaidījām, kas notiks tālāk.

Varbūt pēc minūtēm desmit tas nomierinājās un piecēlās sēdus, rokām apskāvis ceļos saliektās kājas. „Es atkal gandrīz vai nenoturējos. Atkal. Bet tas ir beidzies! Beidzies un, nekad vairs nenotiks! Nekad vairs...” tas atkārtoja. Un pēc brīža jau mundrākā balsī sacīja mums:

„Es esmu Kemiads. Neliecieties par mani ne zinis – neko ļaunu jums nedarīšu, tas viss jau sen ir pagātnē...”

Viņš izdvesa garu, skumju nopūtu un, piecēlies stāvus, pagrieza mums muguru.

„Nekad vairs... Ak, ja jūs zinātu, cik tas ir mokoši! Ne jau tas,” viņš atkal pavērsās pret mums un norādīja uz asinīm noklāto seju.

„ne jau tas. To es vēl varu izturēt, un arī Balss vairs nav tik spēcīgs, kā agrāk. Nespēt atgriezties – lūk, kas sāp. Nespēju atgriezties mājās... Vientulībā klaiņot pa šo pasauli, zinot, ka tevi gaida, bet tu nevari pārrasties...”

Tas apklusa. Un pēc tam turpināja.

„Varbūt man laiks pierast. Bet kā lai?! Uz mūžiem viens, uz mūžiem ieslodzīts šajā nožēlojamajā, nežēlīgajā bedrē...”

Un pēc pauzes.

„Kaut es varētu atrast Ceļu! Bet tas ir zudis!”

Tas pienāca mums pavisam blakus, ar kaķa grāciju pietupās un raudzījās mūsu acīs.

„Ja jūs zinātu, kā es jūs apskaužu! Jauni, mīloši, laimīgi. Ejiet un atstājiet mani vienu... Kas zina, varbūt es nesu nelaimi...”

Mēs piecēlāmies un nedroši paskatījāmies uz šo... būtni. Cilvēku?

„Ejiet, ejiet. Man stāv priekšā teju vai vesela nakts drūmu domu un bezcerības.” Tas teica, pēdējos vārdos iepīdams rūgtu ironiju. Mēs paklausījām un, vēl joprojām apskāvušies, devāmies lejup pa kāpnēm.

„Viņš liekas tik vientuļš...” nočukstēja Hela.

* * *

Nākamajā vakarā Hela bija aizņemta – viņa mēdza laiku pa laikam piestrādāt veļas mazgātavā. Piecpadsmit gados... Tas mani tracināja, un vēl jo vairāk tāpēc, ka pats nevarēju atrast nekādu darbu.

Bet stāsts ir par Kemiadu.

Nākamajā vakarā, īsi pēc saulrieta, es gluži kā saukts ierados jaunceltnē. Es nedomāju, ka viņš toreiz patiešām bija saucis.

„Kemiad?” es vaicāju aizsmakušā balsī, varbūt pat necerēdams uz atsaukšanos. Un neviens arī neatsaucās.

Es uzkāpu līdz pašai augšai un ieraudzīju viņu sēžam atspiedušos pret sienu tāpat kā mēs ar Helu iepriekšējā vakarā.

“Kemiad?”

Tas nekādi nereaģēja.

„Kas tu esi?” es jautāju.

Viņš klusēja, līdz pēc brīža vaicāja:

„Tavs vārds ir Toms, vai ne?”

Es apstiprinoši pamāju un apsēdos viņam blakus.

„Vai tu maz gribi dzirdēt atbildi, Tom? Vai tu maz gribi to dzirdēt?”

Šoreiz bija mana kārta klusēt.

„Kas es esmu? Ko lai atbildu? Tavā valodā nav vārdu, ar kuriem mani varētu izteikt, Tom. Un vai es vispār zinu, kas esmu?”

Es joprojām klusēju.

„Atnāc nākošnakt. Vai nāciet abi. Ja nepārdomāsi.”

Un pēc diennakts mēs ar Helu bijām klāt. Nesveicinājām, vienkārši apsēdāmies un, apskāvuši viens otru, gaidījām.

Un Kemiads sāka savu stāstu.

„Es vairs neatceros savu patieso dzimto pasauli. Tikai neskaidri, miglaini tēli... Iespējams, ja viss būtu noticis, kā tam jānotiek, es atcerētos daudz, daudz vairāk. Katrā ziņā Omeēlis atcerējās... To, kā viņš padarīja mani par sev līdzīgu, es, protams, nevaru atcerēties. Neviens nevar. Savādas, ar prātu neaptveramas ainas, krāsu un skaņu kakafonija... Aprakstīt vārdiem iešanu pa Ceļu nav iespējams.

Un tad nāca Aukstās, Melnās Saules Zeme. Manas mājas. Kurp man, šķiet, nav lemts atgriezties. Tā patiešām ir melnas, aukstas saules zeme. Es īsti nezinu, kāda saule ir šeit, esmu daudz par to dzirdējis, esmu to redzējis ļaužu apziņās, bet tas jau ir pavisam kas cits. Jums droši vien liekas savādi – melna, auksta saule. Auksta, bet reizē sildoša, vismaz atmiņās...”

* * *

Tonakt mēs ilgi klausījāmies par Aukstās, Melnās Saules Zemi. Vai mēs viņam ticējām? Jā. Bet vai tad viņš nestāstīja galīgi absurdas un nepieņemamas lietas? Varbūt. Kopš pirmā stāsta esmu dzirdējis vēl daudzus, un es ticu, ka Kemiads nav man (vai kādreiz mums) melojis ne reizi.

* * *

„Kad Meistars Omeēls saprata, ka pirmais posms ir galā, bija pagājuši gadi divpadsmir. Nesakot viens otram ne vārda – jo galu galā arī es pats biju visu sapratis – mēs atstājām aiz sevis Torni. Divas nedēļas mēs gājām, un tad bija Aplis. Es nespēju to aprakstīt, turklāt katrs to redz citādi un katram tas ir savs. Aplis līdzinās sevī noslēgtam Ceļam, lai gan ir tikai ieeja tajā...”

„Jaunā pasaule mani pārsteidza, šokēja. Tik silts! Un vēl kāds savāds, vilinošs aromāts gaisā... Bet tad pienāca diena, un tik patīkami vis vairs nebija. Biju spiests meklēt patvērumu līdz nākošajai naktij. Kur es biju nokļuvis? Kādreiz to daži dēvēja par Svēto Zemi. Ja asinis ir svētas...”

„Slēpies naktī. Es vēroju gan ar acīm, gan domās. Viss tik neparasts un svešs! Cilvēki – tie bija ļoti līdzīgi man pašam, bet to domas, jūtas, nemaz nerunājot par darbiem...

Tie karoja. No tālām zemēm plūda milzu karapulki, daudzi no tiem slēpās līdzīgi man, tikai nakts vietā tiem bija metāla bruņas...”

„Tie slepkavoja viens otru mistisku, neko reālu nepārstāvošu simbolu vārdā. Tie varēja iemīlēt viens otru, bet tā vietā tie nogalināja...”

„Un tad kādu nakti pirmo reizi es dzirdēju Balsi. Tikai nesaprotiet to burtiski! Man šķita, ka es jūku prātā, ka pasaule iet bojā... Es pametu patvērumu, uzgāju tuvāko cilvēku, toreiz vēl nemākulīgi pārkodu tam rīkli un izsūcu asinis! Tas savādais aromāts, ko sajutu šeit ierodoties, bija asins smarža...”

„Tas deva man neticamu spēku, gan fizisku, gan maģisku...”

„Es baudīju, taču reizē ar to arī cietu... Asinis bija kā narkotika, es nevarēju bez tām, bet nogalināt kļuva aizvien neizturamāk. Un man vairs nevajadzēja meklēt upurus – ja es saucu, tie nāca paši...”

„Es sāku ceļot. Pa naktīm gāju vai lidoju, bet dienās paslēpies gulēju...”

„Biju Konstantinopolē, kad vieni kristieši ieradās slepkavot otrus... Piedzīvoju citus, ne mazāk pretīgus slaktiņus. Nokļuvu tālu ziemeļos, un biju liecinieks tam, kā pārspēks salauž turienes pagānus... Bet tur man bija par aukstu...”

„Daži mani pielūdza, citi sauca par sātanu, vēl citi mani medīja. Dažreiz es sajutu tuvumā esam līdzīgas būtnes, bet nekad tām netuvojos...”

„Es biju kopā ar Kortesu un citiem konkistadoriem. Sātans? Par sātaniem sauciet viņus...”

„Tas bija Francijā revolūcijas laikā. Balss atslāba. Es jau varēju iztikt bez svešām asinīm, taču katru nakti es tās reudāju. Tad nāca atklāsme – es esmu izturējis nākošo posmu. Es varu atgriezties mājās – un tolaik es jau alku pēc tā...”

„Aplis bija pazudis. Katrā ziņā nekur Jeruzalemes tuvumā tā nebija. Es nezināju, ko darīt! Kā traks es skraidīju pa visu pasauli... Bet tā nekur nebija...”

„Savs pusgadsimts manā atmiņā r tukšs. Tomēr saprāts, apziņa lēnām atgriezās. Un reizē arī izmisums. Lai aizmirstos, es sāku slepkavot. Katru nakti es nogalināju...”

„Bet arī tas pārgāja. Es turpināju ceļot, zaudējis gandrīz jebkādas cerības vēl izbaudīt Aukstās, Melnās Saules glāstus...”

„Napoleona kari, abi pasaules kari, Hitlers un Staļins, japāņu zvērības Ķīnā, Amerikas pāregoistiskā hegemonija...”

„Un vēl es redzēju, kā pasaule notrulinās, kā attīstoties zinātnei un tehnoloģijām cilvēce kļūst aizvien primitīvāka. Evolūcija? Pēc homo sapiens nāca homo vulgaris...”

„Karstums... Lai kur es būtu, Skandināvijā vai Krievijas ziemeļos, man bija karsts...”

* * *

Kemiadu var saukt par vampīru, lai gan jau vairākus simtus gadu viņš nav dzēris asinis. Vēl viņu varētu saukt par magu, lai gan viņš cenšas savas spējas izmantot pēc iespējas retāk. Viņš ir mans vienīgais draugs – kopš Hela ir mirusi, un nu jau ir pagājuši piecpadsmit gadi. Kemiads saka, ka viņu nogalinājušas tās dažas nedēļas, ko viņa nostrādāja veļas mazgātavā.

Civilizācija?

* * *

„Tik nolādēti karsts, Tom, tik nolādēti karsts...”pavisam klusā balsī Kemiads saka. Un nevaru viņam nepiekrist.

Passaule, kur tu esi aigājusi?

„Tik nolādēti karsts...”

Viņš sen vairs nestāsta par savu pagātni – viss galvenais jau ir pateikts.

„Kā man apnikusi šī nožēlojamā mēslu bedre!” viņš turpina. „Es vairs nevaru izturēt šo naidu... Tu taču arī jūti to naidu, Tom, vai ne?”

Es patiešām to jūtu – neredzama saikne, kas apvieno visu. Naids. Pēdējā patiesā emocija.

Man nav jārunā, lai Kemiads mani dzirdētu. Viņš apklust. Vēl nekad viņš nav izskatījies tik bezspēcīgs, tik vājš.

Un tad mans draugs vampīrs, mans draugs mags, mans vienīgais draugs sagrauj mani ar dažiem vārdiem:

„Zini, es laikam esmu atradis Ceļu, Tom.”

Viņš izvairās skatīties man acīs.

„Bet...”

Man nav ko teikt. Kemiads steigā, kā taisnodamies, turpina:

„Nē, Aplis joprojām ir pazudis, un kādu laiku arī meklējis to neesmu. Bet ir vēlviens ceļš, Tom. Vēl viens.”

„Kad tu to atradi?”

„Atradi varbūt nav īstais vārds... Kad es to sapratu? Vakarnakt.”

„?”

„Pirms es... Saproti, es ticu... Vai gribu ticēt,” viņš klusi iesmejas, „ka tas patiešām nostrādās. Tā bija tāda kā atklāsme, zini.”

„Nolādēts...”

Kemiads sāk raudāt. Asinis, protams. Šņukstot viņš saka:

„Tas ir pavisam vienkārši, Tom... Pavisam vienkārši, Tom... Man jāsagaida rīts. Reizi pār visām reizēm man jāsagaida rīts.”

* * *

Aust Saule.

„Ak tad tāda tā ir...”čukst Kemiads, nenovērzdams no tās acis. Cīnīdamies ar asarām, es uzlieku roku uz viņa pleca.

Sākas.

Melnas, aukstas liesmas pārņem viņu.

Mirklis – un Kemiada vairs nav.