Tatuīna ir reāla, tā eksistē uz mūsu planētas kartes. Tā ir pilsēta Tunisijas dienvidos, kura ir devusi savu nosaukumu pašai pazīstamākajai planētai "Zvaigžņu karu" Visumā. Kino Tatuīna tika filmēta vairākos valsts punktos. Šīs vietas eksistē arī pašlaik, turot neskartu Sāgas garu.
Nefta.
Kinosāga radās baigās mokās, nepadevās gandrīz viss, sākot ar scenāriju un beidzot ar specefektiem.
Interlūdija. Radības mokas.
1972. gadā Džordžs Lukass sāka rakstīt scenāriju, kura samezglotais sižets bija saprotams tikai viņam. Pārējiem tie bija kaut kādi kosmiskie murgi: Leja Agaila, sacēlušos princese ar ģimeni un sekotājiem, lai izvairītos no jaunizceptā imperatora represijām, meklē sev jaunu mājvietu.
Divi veci ģenerāļi Luks Skaivokers un Annikins Stārkillers, pēdējie dzīvi palikušie džedaju bruņinieki, ved sacelšanās dalībniekus pa bīstamām takām. Ceļā viņi sagūsta divus impērijas ierēdņus, kuri kļūst par filmas komēdijtēliem. Ceļā viņiem pievienojas arī pusaudžu grupa. Impērijas spēku vajāti, sacelšanās dalībnieki slēpjas asteroīdu laukā, no tā ar nolaupītu Impērijas kuģi viņi bēg uz planētu, kur
viņiem uzbrūk Impērijas spēki. Princese nokļūst gūstā. Ģenerāļi māca puišeļus lidot ar iznīcinātājiem un viņi sarīko kauju Impērijas midzenī, pa ceļam atbrīvojot princesi no gūsta. Pēc atgriešanās mājās princese apbalvo visus glābšanas operācijas dalībniekus un atklāj draugiem savu dievišķo būtību. Filmas beigās abi ierēdņi aiziet tālumā, saprotot, ka ir ceļojuši ar pusdieviem.
Ar šo scenāriju Lukass dodas pie "Universal Pictures", kur tika filmēts viņa "Amerikāņu grafiti", taču Kino bosi atsakās uzņemt filmu. Atteikšanās vēlāk studijai maksā 250 miljonu dolāru neiegūtas peļņas. Pēc 2 dienām Lukass saņem pozitīvu atsauksmi no "20th Century Fox". Filmēšanai tiek izdalīti trīs ar pus miljoni dolāru. Lukass ir ar mieru, lai gan zina, ka pārsniegs budžetu vismaz divas reizes, taču
studija neko nesaka, baidoties, ka saņems atteikumu arī šeit.
Nākošie divi ar pusi gadi Lukasam pārvēršas murgos. Viņš nekādi nespēj pabeigt scenāriju. Tēli mainās vietām, kļūstot te jaunāki, te vecāki. Impērijas ierēdņi kļūst par vienkāršiem strādniekiem, bet pēc tam par robotiem. Hans Solo sākumā ir zaļš citplanētietis ar žaunām, pēc tam - nēģeris. Par jaunāku kļuvušais Luka Skaivokera tēls kļūst nozīmīgāks, bet princeses Lejas loma mazāka. Pēc vienas versijas Leja ir Larsu meita un Luka māsīca, pēc citas - viņa brālis. Ar ko tas viss beidzās - zina katrs. 1975. gada decembrī scenāriju apstiprina un filma iegūst zaļo gaismu.
1976. gada 22. martā filmēšanas grupa ierodas Tunisijā. Par filmēšanas bāzi kļūst maza Tunisijas pilsētiņa Nefta uz robežas ar Alžīriju.
Džordžam Lukasam tik ļoti iepatikās pilsētiņas baltie kupoli, kas radīja pilnīgu citplanētas iespaidu, ka viņš aizņēmās to ārējo izskatu, lai radītu Tatuīnas anturāžu, tajā skaitā arī Larsu fermu. Pirmā diena bija ieplānota uz Šot-el-Džerida sālsezera. Šeit tika filmēti kopējie,
"ainaviskie" Tatuīnas plāni. Taču Lukasa grafiks tika izjaukts: uz ezera sākās 50 gados pirmā lietusgāze ar negaisu. Nācās gaidīt, kamēr laiks uzlabojas. Bet uz skaita bija katra minūte. Čārtera reiss atgriezās pēc filmēšanas grupas pēc divām nedēļām. Ja Lūkass nebūtu gatavs aizlidot laikā, aviokompānija pieprasītu maksāt soda naudu - 1000 dolāru par katru nokavētu stundu.Likās, ka pret "Zvaigžņu kariem" bija viss: no iekārtas plīšanas līdz tuksneša aukstajām naktīm un smilšu vētrām. Lukass filmēšanas grupai lika strādāt kā sacīkstēs uz izdzīvošanu: cilvēki gulēja četras-piecas stundas diennaktī, gandrīz visi nēsāja aizsargbrilles, kameru linzas nemitīgi vajadzēja izslaucīt no putekļiem un smiltīm.
No aktieru pamatsastāva Sahārā pabija tikai Marks Hemils un Aleks Ginness. Taču, ne 24 gadus vecais Luka Skaivokera lomas tēlotājs, ne kino veterāns, 62 gadi viņam palika šajās dienās, ne reizi nežēlojās par neprātīgo grafiku un darba apstākļiem.
Sidi Buhlela.
Tatuīnas lielāko daļu, ko mēs redzam "Zvaigžņu karu" IV epizodē, filmēja "Zvaigžņu karu kanjonā" - vietā, ko sauca par Sidi Buhlelu. Gigantiskais smilšu kraulers, kurā pārvietojās džavas, bija noparkots pie pašas ieejas kanjonā. Kraulera modeli filmēja Holivudā, Tunisijā tika uzbūvēta tikai tā apakšējā daļa, kuru mēs arī redzam kadrā.
Nepatikšanas ar tehniku un laiku vajāja filmēšanas grupu. Dienā, kad Lukass bija nodomājis filmēt krauleri, virs Tunisijas drāzās viesuļvētra, kas sagrāva dekorāciju. Tā tika atjaunota veselu diennakti. Vēl diena pagāja, lai mašīnai radītu Impērijas trieciennieku demolētu izskatu. Pēc tam Lukasam tikko pietika laika, lai savāktu dekorāciju un ielādētu to lidmašīnā.
Paejot tikai piecdesmit metrus kanjona dziļumā, apmeklētājs ierauga visai pazīstamu ainavu: Šeit tika filmēta aina, kurā džavas uzbrūk R2-D2. Droīda modelis bija vadāms pa radio, taču tas labāk uztvēra vietējo radio, nevis tehniķa signālus. Iekšā sēdošais Kenijs Beikers ar grūtībām spēja aizsniegties līdz dažām pogām, praktiski neko neredzēja un pilnīgi neko nedzirdēja. Kad Lukass sacīja: "Nofilmēts!", asistenti klaudzināja pa R2-D2 korpusu ar āmuriņu. Viss Beikera darbs robota iekšienē sastāvēja tikai no tā galvas daļas pagriešanas, šūpošanās un palēkāšanas uz vietas. Apnicis cīnīties ar radiouztvērēju, Lukass piestiprināja droīdam makšķerauklu, taču nepaklausīgā dzelzs kaste arī tad negribēja klausīt - tā nevis kustējās, bet gāzās. Tehniķi jau pirms tam zināja, ka R2-D2 nevar braukt pa smiltīm, tagad noskaidrojās, ka tas to nespēj izdarīt arī pa klinšainu virsmu (kad filmēja "Džedaja atgriešanos", noskaidrojās, ka tas nemāk braukt arī pa
meža taciņām). Katru reizi nācās būvēt droīdam no dēļiem gludu celiņu. Vēl daži metri - un mēs redzam akmeni, zem kura slēpās R2-D2 ainā, kad Lukam un C-3PO uzbruka smilšu ļaudis. Arī šī aina sagādāja grūtības: C-3PO plastmasas korpuss vēl nebija "apdzīvots". Denielss katru dienu ieguva jaunus zilumus un skrambas, bet katru reizi krītot baidījās, ka iegūs kādu nopietnāku roku vai kāju traumu pret asajām kostīma malām.
Filmējot ainu, kurā Luks ar Benu paceļ kritienā sakropļoto C-3PO, Entonija Denielsa kreiso roku aizlika viņam aiz muguras un piesēja pie ķermeņa, bet uz pleca uzstutēja viltus stumbeni ar izrautiem vadiem. Konstrukcija izrādījās šausmīgi neērta. Filmējot šo ainu, kamera speciāli rādīja tikai robota augšgalu: zem jostas vietas aktierim bija tikai parasts triko. Visai liela daļa no uzfilmētā izrādījās brāķis: te kadrā iekļuvis mikrofons, te tehniskie darbinieki. Tā kā autoriem nebija, ne naudas, ne laika, lai filmētu vēlreiz, uz montāžas galda gāja visi iespējamie dubļi un rakursi. Ne jau velti "Jaunā cerība" saņēma Oskaru par montāžu.
Virs kanjona paceļas Sāgas skatītājiem labi zināmā krauja, no kuras Luks ar Benu skatījās uz Ankorhedu. Tās aprises vēl šodien ir labi atpazīstamas.
Matmata.
Matmatā no laika gala berberi dzīvoja zemē izraktās, lielās alās. 1969. gadā visiem, kas vēlējās gramdēties vietējās dzīves atmosfērā, pilsētas centrā tika atvērta viesnīca "Sidi Drissa" - trīs dziļas bedres ar apakšzemes pārejām un sienās izkaltiem guļamkambariem. Šī viesnīca filmā kalpoja par Larsu mītni. Šeit līdz pat šim laikam rūpīgi glabā kosmisko anturāžu, katrā remontā atjaunojot slaveno griestu gleznojumu, bet pie ieejas viesnīcā, pie administratora var redzēt daudzus foto no "Jaunās cerības". Šeit var apmesties katrs, kas vēlas, tikai neceriet uz elektrisko apgaismojumu numuros un pat durvīm.
Džerbas sala.
Pati tālākā no bāzes filmēšanas vieta bija Džerbas sala - pats dārgākais kurorts valsts dienvidos. Vidusjūras (un nepavisam ne Kāpu jūras) krastā, trīs kilometrus no Adžimas pilsētas vientuļi stāv mazs balts namiņš - vecā Kenobi mītne. Patiesību sakot, te tika filmēti tikai ārskati: namiņš ir pārāk mazs, lai tajā izvietotos tā milzīgā zāle, kas bija redzama filmā. Vēl piecpadsmit kilometrus gar krastu - un mēs redzam Sidi Džemuras kompleksu, kas filmā bija Ankorheda. Pārsvarā šeit tika uzņemtas ainas ar Bigsu Dārklaiteru, kuras vēlāk tā arī filmā neiekļuva, taču šo arhitektonisko ansambli kopā var redzēt vienā no "Oriģinālās triloģijas" ainām. Sidi Džemura arī atrodas pašā krastā, tāpēc Džordžam Lukasam bija ierobežota rakursu izvēle.
Filmā "Džedaja atgriešanās" ir tikai viena aina, kas filmēta Tunisijā - droīdi iet uz Džabas pili. Šīs ainas dēļ filmēšanas grupa atlidoja uz Tunisiju tikai uz dažām stundām. Izrādījās, ka ir vakars, tāpēc droīdu ēnas filmā izskatās tik garas.
Ksar-Hadada.
Tās nav vienkārši filmas dekorācijas - te patiesi kādreiz ir dzīvojuši cilvēki. Šaurās ieliņas un sīkie pakāpieni, kas ved uz otro stāvu - ir jau gatava anturāža fantastikas filmas uzņemšanai, kuras darbība notiek uz citas planētas. Tagad pie ieejas kompleksā ir izkārtne, kas tūristiem
stāsta, ka tieši šeit Džordžs Lukass 1997. gadā filmēja "Fantoma draudus". Klaiņot te var ilgi: uzkāpt uz jumtiem, pastaigāties pa tiltiņiem un iespējams pat apmaldīties.
Šot-el-Garsa.
Vēl viena vieta ar organizēto tūrismu - sāls ezers Šot-el-Garsa. Te ir interesantas kāpas - barhāni, pa kuriem tūristus vizina ar džipiem. Šī ieleja kalpoja par Tatuinas ainavu, pa kuru notika kāru sacīkstes.
Taču tas nepavisam nav viss! Dziļāk ielejā visus neved. Bet tur tuksneša vidū atrodas vēl viens gabaliņš no Ankorhedas, taču jau no "Fantoma draudiem". Šeit mazais Anakins skraidīja starp mitruma kondensatoriem, kuru šeit nav mazums. Šī vieta ir īsts fanu sapnis, jo staigājot šeit tu patiesi vari aizmirst, ka atrodies uz planētas Zeme, nevis uz tālās, bandītiskās Tatuīnas.