Visinteresantākais lasītājiem izrādījās tas, ka tirgoņa dēls izskatījās nebūt nenovecojis divdesmitgadīgs jauneklis, kurš patiešām uzskatīja, ka tēva mājas atstājis tikai pirms pāris stundām.

Žerdina dēls apstiprināja, ka, pārejot pāri upei, iekritis trauslajā marta ledū, tomēr viņu izglābis kāds garām ejošs zemnieks, kurš jaunekli sasildījis, paēdinājis un iedevis tīru un sausu apģērbu.

Ceļotāja Feofils

Kā izrieta no rakstītā, Tomskas policija šajā noslēpumainajā atgriešanās faktā uzsāka pat izmeklēšanu, kuras ietvaros policijas amatpersonas Žerdina ģimenes locekļu klātbūtnē veica tirgoņa dela kapavietas atrakšanu. Cik gan klātesošie bija pārsteigti, ka zārkā viņi atrada labu saglabājušos Žerdina dēla līķi (neskatoties uz piecpadsmit gadus seno apbedījumu), kurš bija tērpies citā trūcīgā apģērbā, nekā pirms apbedīšanas.

Kad policisti tomēr nolēma nopratināt Žerdina dēlu, kurš kopš izmeklēšanas sākuma atradās uzrauga nodaļā, tad viņu tumšā mazā kamerā ar mazu lodziņu zem griestiem vairs neatrada. Žerdina dēls pazuda tik pat mūklaini, cik parādījās...

Kā izriet no daudzajiem preses avotiem un mutiskiem nostāstiem, līdzīgi gadījumi cilvēces vēsturē notikuši periodiski. Iespējams viens no vissenākajiem pieminētajiem fenomeniem šajā lietā attiecināms uz XVIII gadsimta vidu. Tobolas klostera arhīvos pieminēts par aptuveni 1760.gadā tajā pusē parādījušos “ceļinieku bruņinieka tērpā, kurš sevi nosauca par Feofilu un, kurš sarunājās seno slāvu mēlē ar kaklā uzkārtu krustu”. Šis dīvainais ceļinieks atrada patvērumu klostera sienās, kur nodzīvoja nedaudz vairāk par diviem gadiem, pēc tam pāragri nomira un tika apglabāts klostera kapsētā.

Miroņa lāsts

Par citu gadījumu, jau mūsdienās, piemin Pskovas apgabala iedzīvotāja Marija Želtova un atstāsta savas vecvecmāmiņas stāstīto. No vecās sirmgalves vārdiem 1915.gadā Sosnovkas ciematiņā, kur toreiz viņa dzīvoja, no krievu-vācu frontes atgriezās kaimiņienes vīrs, kuru sieviete jau bija apglabājusi pirms dažiem mēnešiem.

Vīrietis bija ievainots un sāka lūgt šausmu pārņemto sievieti ielaist viņu mājā. Pārbiedētie Sosnovkas iedzīvotāji, kuri zināja, ka sievietes vīrs apglabāts vietējā kapsētā, izraidīja nelūgto viesi. Aizejot, zaldāts, kurā sieviete atpazina savu vīru, dzimtajam ciematam piedraudēja ar šausmīgu sodu. 1916.gada sākumā ciematā iebruka ienaidnieka karaspēks.

“Velna purvu” iemītnieki

Jurijs Mihailovičs Spiridonovs, kurš tagad dzīvo Novosibirskā, pastāstija par atgadījumu, kas notika viņa strēlnieku pulkā, kas 1942.gadā piedalījās smagās kaujās pie Rževas. Tieši toreiz padomju karaspēks lietainā augstā vakarā aizturēja nezināmu sievieti, kura bija tērpusies ubadzes drānās, ar ķēdēm ap kājām un, kura murmināja svešā, taču ne vācu mēlē. Viņas parādīšanās bija tik mīklaina, ka viņa uzradās burtiski no cietas zemes, kuru no visām pusēm ieskāva necaurejami purvi.

Spiridonovam svešinieci vajadzēja pavadīt uz komandiera blindāžu; un pa to laiku viņš bija izbrīnīts par viņas dīvainajām uzvedības manierēm un pamanīja, cik ļoti sievieti pārbiedēja apkārtējie preikšmeti, cilvēki un ēkas. Aizturētās nopratināšanai no štāba divīzijas ieradās “īpašā soda vienība”, kuri jau uz nākamās dienas vakaru dīvaino sievieti aizveda nezināmā virzienā.

Jau pēc kara, kad Jurijs Mihailovičs apbraukāja senās vietas, kur kādreiz pagāja viņa jaunība, viens no tā paša ciematiņa iedzīvotājiem pie Rževas, kuru ieskāva purvi, vecajam zaldātam pastāstīja par to, ka viņu rajonā bieži vien atgadās veselajam saprātam pilnīgi neizskaidrojamas lietas. Purvus vietējo iedzīvotāju vidū uzskata par visādu nešķīsteņu apdzīvotu teritoriju, kuri spēj cilvēkam nodarīt ļaunumu. Ne mazums ciemata iedzīvotāju noslēpumainā kārtā pametuši “velna apsēsto vietu”. Pēc kara iedzīvotāji vairākkārt kļuva par dīvainu parādību aculieciniekiem. Daļēji, dzirdējuši automātu un ložmetēju tarkšķēšanu, bet reiz viņu ciematā pat ieklīdis ievainots zaldāts, kurš klauvējis pie māju logiem un lūdzis palīdzību, tomēr neviens no pārbiedētajiem iedzīvotājiem nav atsaucies uz palīgā saucieniem...

Psihiatra piezīmwes

Jekaterinburgas psihiatrei Jekaterinai Stepanovnai Terentjevai gandrīz četrdesmit gadus ilgajā praksē vairākas reizes ir nācies saskarties ar pacientiem, kuri apgalvoja, ka dzīvojuši citā laikmetā. Tā 1968.gadā psihoneiroloģiskajā internātā pie ārstes Terentjevas ar diagnozi ļaundabīga šizofrēnija ieradies pusaudzis, kurš ļoti slikti runāja krievu valodā.

No viņa nesakarīgās runas tomēr varēja saprast, ka viņš ir “grāfa kalps Vaņka Grušins no Hlopunovkas”. Pusaudzis paziņoja, ka gājis peldēties, bet pēc tam izrādījies viņam nezināmā vietā. Jaunā pacienta vārdus netieši apstiprināja arī informācija medicīnas kartē, saskaņā, ar kuru viņu bez jebkādiem dokumentiem pie nelielas dzelzceļa stacijas netālu no Sverdlovskas atrada milicijas darbinieki. Pusaudzis bija stipri pārbiedēts un skaidri nevarēja paskaidrot, no kurienes viņš ir un kas ir viņa vecāki.

Kādu citu reizi, jau astoņdesmito gadu vidū, Jekaterina Stepanovns sastapās ar līdzīgu pacientu. Toreiz uz ārstēšanos piespiedu kārtā internātā ievietoja vīrieti, kurš apgalvoja, ka iekļuvis avioakatastrofā, kas notika 1973.gadā Ufas rajonā. Vīrietis paziņoja, ka degošā pasažieru lidmašīna jau bija gatava ietriekties zemē, kad viņš zaudēja samaņu. Viņš atguvās svešā pilsētā slimnīcas palātā, bet jau 1985.gadā.

Kas ar viņu notika starplaikā, kas pielīdzināms divpadsmit gadiem, vīrietis neatcerējās. Jekaterina Stepanovna pieņēma lēmumu veikt savam neparastajam pacientam hipnozes seansu, lai no viņa zemapziņas tumšajiem stūriem iegūtu kaut kādu informāciju. Rezultātā Terentjevai izdevās uzzināt pavisam nedaudz. Daļēji, atrodoties hipnotiskā seansa miegā, pacients pastāstīja, ka neilgi pirms tam, kad lidmašīna ar panikā pārņemtajiem pasažieriem bija gatava ietriekties zemē, viņam parādījās pēkšņas un ļoti spēcīgas galvassāpes.

Kādā brīdī vīrietis izjuta šausmīgu aukstumu, viņu pārņēmušās skaņas pēkšņi izgaisa, iestājās absolūts klusums, un viņš zaudēja samaņu. Nākamā aina, kuru iemūžināja pacienta smadzenes – slimnīcas palātas griesti, kur viņu neilgi pirms tam nogādāja...

Atlantu unikālās spējas

Pēc Novosibirskas pētnieka Dmitrija Gorodecka domām, tamlīdzīgu gadījumu zināmos faktus pat neparastu cilvēku noslēpumaino parādīšanos var attiecināt uz divām kategorijām. Vienā gadījumā tie ir cilvēku spoki, kuri kādreiz dzīvojuši. Un tādu faktu, uzskata Gorodeckis, ir lielākais vairums. Citos gadījumos aculiecinieki patiesībā sadūrušies ar reāliem cilvēkiem, kuri mīklainā kārtā pārcēlušies citā laikmetā par vairākiem gadu desmitiem. Daudzi pētnieki līdzīga fenomena parādīšanās faktam min dažādus iemeslus.

Tās ir konkrētas ģeoloģiski patogēnās zonas, Zemes magnētiskā lauka pēkšņas un īslaicīgas svārstības, citplanētu spēku ietekme un pat tehnogēno avotu iedarbība.

Smitrijs Gorodeckis uzskata, ka tamlīdzīgos gadījumos var runāt arī par kaut kādu paranormālu cilvēka psihes spēju parādīšanos. Ekstremālos apstākļos cilvēka zemapziņā ieslēdzas mehānismi, kuri spēj izmainīt cilvēka organisma materiālo raksturu, kā arī laika-telpas īslaicīgu ielenkumu. Iespējams, šīs mūsdienu cilvēka rases pārstāvju unikālās spējas ir vāja brīnumaino spēju atbalss, kuras piemita mūsu ciltstēviem – pirmajiem planētas Zeme iedzīvotājiem – atlantiem, kuri sevi uzskatīja par dievu tiešajiem pēctečiem. Tomēr mūsdienu cilvēka apziņas attīstības un zinātnes līmenis pagaidām vēl neatļauj izpētīt noslēpumanio atgriešanos fenomenu un sniegt atbildes uz jautājumiem, kuri uztrauca un biedēja cilvēci daudzu gadsimtu garumā.