Protams, tieši „Ciemats” ir pats pazīstamākais cikla darbs, taču pats Pavlišs te spēlē ne pašu galvenāko lomu. Romāna plašai popularitātei līdzēja daudzi faktori. Vispirms jānosauc pēc romāna pirmās daļas motīviem uzņemta oriģināli noformēta multfilma ”Pāreja”, kas iznāca kinostudijā „Sojuzmultfilm” 1988. gadā. Scenārija autors bija pats Buličevs. Nedaudz vēlāk viņš sarakstīja scenāriju arī pilnmetrāžas mākslas filmai, taču diemžēl ekranizācija tā arī nenotika, bet pats scenārijs, kas bija ļoti interesants teksta variants, joprojām nav publicēts. Toties lielās tirāžās iznāca komiksi, kas atspoguļoja atsevišķas romāna epizodes un tā sižeta līniju samezglojumus. Patiesi māksla izgāja masās, un tas tikai lieku reizi apstiprina interesi par „Ciematu”, kas ar gadiem nevis mazinās, bet pieaug.

Romānam taču varēja būt turpinājums! Pats Buličevs savas dzīves pēdējos gados domāja par radošiem plāniem un sižetu tālāku attīstīšanu. „Es iedomājos, ka darbība varētu notikt uz tās pašas planētas, taču varoņi jau ir izauguši un padzīvojuši civilizācijā, taču dažādu iemeslu dēļ atgriežas atpakaļ. Un atgriežas viņi tāpēc, ka uz planētas ir atklātas kaut kādas civilizācijas pēdas, vai arī kāds cits noslēpums, taču lai to atklātu, ir vajadzīgi „aborigēni”, kas varētu tur izdzīvot un palikt nepamanīti”, - Buličevs rakstīja 1999. gadā, atbildot uz lasītāju vēstulēm. Diemžēl, laika, lai realizētu šos nodomus, liktenis viņam vairs nedeva. Toties, jau pēc rakstnieka nāves parādījās daudzi viņa sekotāji, turpinātāji un atdarinātāji – tā saukto „fanfiku” autori, kuri aktīvi radīja savus variantus notikumu iespējamai attīstībai, atsaucoties uz „Ciemata” bāzes tekstu. Kāpēc gan nē? Galu galā literatūra – ir visas tautas īpašums, tāpēc katram, kurš savu iespēju un vēlēšanās robežās spēj pievienot savu devumu mūsdienu literatūras kontekstā, ir tiesīgs to darīt. Iespējams, ka pats Kirs Buličevs atrastu asprātīgus un ironiskus vārdus šajā sakarā.

Beidzot ir jāpaskaidro lasītājam, kāpēc Buličeva 1982. gadā sarakstītais stāsts „Pienākuma gūstekņi” noslēdz šīs grāmatas pirmo daļu.

„Pienākuma gūstekņi” ir pirmā daļa no apjomīgākas nodaļas, kam vajadzēja iekļauties romānā „Ciemats”, precīzāk – tolaik vēl garstāstā „Pāreja”. Taču, kad pēc gada Buličevs rakstīja romāna otro daļu „Aiz pārejas”, tad „Pienākuma gūstekņi” tajā iekļauti netika: sižets bija aizgājis pa citu ceļu. Tā arī vairākas desmitgades „Gūstekņu” pirmās nodaļas nogulēja līdz galam neuzrakstītas un nepieprasītas. To sižets bija pārtraukts pusvārdā, taču pirmā daļa pilnībā var tikt uzskatīta par sižetiski pabeigtu darbu. Jau pēc autora nāves to atrada starp rokrakstiem un publicēja, tikai stāsta formātā.

Grāmatas, ko jūs turat rokās, otrajā daļā ir izlasāmi Kira Buličeva agrīnie stāsti, ko var pievienot savdabīgajai „Pavliša pasaulei”: „Tā sākas plūdi”, „Toļas Guseva hokejs”, „Tukšā māja”, „sarkanais briedis – baltais briedis”, „Sniegbaltīte”, „Himēras noslēpums”. Stāsti par Gļebu Baueru te ir iekļauti nebūt ne nejauši, tāpēc ka šis spilgtais un izteiksmīgais personāžs tēlo visai būtisku lomu Pavliša ciklā. Tikai vienā stāstā Bauera nav („Sarkanajā briedī...”), taču tajā ir minēts Pavlišs. Pēc līdzīga principa ir sastādīta arī grāmatas trešā daļa – cikli „Raganu pazeme” un „KF aģents”, diloģija par Kosmoflotes aģentu Andreju Brūsu. Rezultātā ir sanākusi analoģija ar brāļu Strugacku ciklu „Pusdiena, XXII gadsimts”, kur savākti kopā visi darbi ar kopējiem personāžiem. Ja vēlas, tad te var ieraudzīt tipoloģiskas paralēles ar „Ugunīgo mākoņu planētu”, „Ceļu uz Amalteju”, „Praktikantiem”, „Gadsimta plēsīgajām lietām”. Piemēram, „Lietās” darbojas tikai Žiļins, taču viņš ir ļoti svarīgs personāžs divās iepriekšējās grāmatās. Tieši tāpat, Gļebs Bauers ir ne mazāk svarīgs personāžs ciklā par Pavlišu, viņš ir kā jaunais Gorbovskis Strugacku ciklā.

Kaut arī cikls „KF aģents” ne visai no tā Visuma, kur darbojas Pavlišs, taču šo darbu ieslēgšana grāmatā iepriecinās tos lasītājus, kuri ar lielu interesi seko Buličeva daiļradei, bet, otrkārt, parādīs Buličeva individuālās rakstīšanas manieres māksliniecisko variāciju attīstību, viņa redzējumu un kosmiskās fantastikas īpatnību sapratni.

Kirs Buličevs nebija tikai rakstnieks-fantasts, viņš bija arī spilgts, savdabīgs, asprātīgs un smalks dzejnieks, īsts ainaviskās, filozofiskās, mīlas lirikas meistars, vēl arī joku dziesmu autors kinolentēm un multiplikācijas filmām, un ļoti jautru, bet reizēm arī valšķīgi-ironisku dzejoļu autors bērniem. Viņa vēsturiskās poēmas un liriskās miniatūras ir pelnījušas augstu zinātnisku novērtējumu, rezumējot krievu poēzijas attīstību XX gadsimta otrajā pusē.

Bez tā, Kiram Buličevam piemīt oriģināls māksliniecisks pasaules redzējums. Tāpēc viņš nebūt ne nejauši bija ne vien rakstnieks, bet arī talantīgs mākslinieks – jau no bērnības nopietni aizrāvās ar glezniecību, apguva akvareli, grafiku, gleznoja liriskas ainavas un brīvās dabas, kā arī ļoti izteiksmīgus auto portretus un saržus. Viņš bija viens no lielākajiem speciālistiem faleristikā – zinātnē par apbalvojumiem, no 1992. līdz 2003. gadam viņš bija Valsts Apbalvojumu komisijas biedrs, publicēja daudzus zinātniskus darbus par šo tēmu. Viņam izdevās dot rūpīgi analīzi par apbalvojumu sistēmas rašanos un attīstību pasaulē. Par to visai sīki stāstīts viņa grāmatā „Sarunas par faleristiku” (tā izdota vairākas reizes ar vēl vienu pseidonīmu – I. V. Vsevolodovs).

Igora Vsevolodoviča Možeiko dzīves ceļš (bet kopā ar viņu arī Kira Buličeva daiļrades ceļš) beidzās 2003. gada 5. septembrī. Viņš ir apglabāts Maskavā Miusas kapsētā. Taču par laimi, viņš ir tāds rakstnieks, kurš paliks ilgi, ja ne uz visiem laikiem, visas pasaules literatūrā. Katru gadu iznāk un atkārtoti iznāk viņa darbi. Daži no tiem ir publicēti pēc nāves: konkrēti, lielais romāns „Patvērums”, kurš tika domāts kā krievu analogs sērijai par Hariju Poteru, kā arī sākuma nodaļas no līdz galam neuzrakstītā, pa pusei autobiogrāfiskā, pa pusei fantastiskā romāna „Cita bērnība”, kur darbība norisinās pēckara Maskavā un, diemžēl tā arī nepabeigtais romāns „Atentāts” no cikla „Hronosa upe”.

Kirš Buličevs joprojām ietilpst fantastikas lasītāju mīļāko autoru sarakstā. Jau dzīves laikā viņš bija ieguvis daudzas literatūras un kinematogrāfa prēmijas par savu ievērojamo ieguldījumu fantastikas attīstībā. Tagad piemiņai par viņu ikgadējās fantastikas festivālā „RosCon” Maskavā tiek pasniegta balva „Alise” par gada labāko fantastikas darbu bērniem. Kirs Buličevs bija pa īstam labs cilvēks, ar gaišu dvēseli un mīlošu sirdi, tāpēc viņam par godu ir dibināta vēl viena, īpaša memoriāla prēmija – par augstu literāru līmeni un cilvēcību, kas parādīta darbā, - tas ir, par labu fantastiku, kas kalpo cilvēku apvienošanai un sekmē padarīt pasauli kaut mazliet labāku.

Pielikumā:

Jevgeņija Migunova ilustrācijas Buličeva ciklam par Alisi.

http://www.rusf.ru/kb/pict/migunov.htm

Attēlos: Buličevs, viņa akvareļi.