Un lūk, tagad visi ieinteresētie lasītāji ir ieguvuši patīkamu iespēju sīkāk uzzināt par lieliskajiem Buličeva varoņa piedzīvojumiem uz citām planētām, kas izsētas neizmērāmos Galaktikas plašumos, ko apdzīvo dīvaini radījumi, un, kas nereti glabā sevī neparedzamas briesmas un bargus pārbaudījumus, ko dakteris Pavlišs ar godu pieveic, saglabājot turklāt dziļu humānismu un ticību tam, ka labestības un taisnības spēki noteikti beigās uzveiks melus, vardarbību un ļaunumu. Kira Buličeva garstāsti par daktera Pavliša kosmiskajiem piedzīvojumiem ir guvuši pelnītus panākumus visdažādākās pasaules valstīs, un nav nejauši, ka tie tulkoti daudzās ārzemju valodās, ieskaitot ķīniešu.
Zinātniski-fantastiskais cikls par daktera Pavliša kosmiskajiem ceļojumiem un neparastajiem piedzīvojumiem satur vairākus visdažādākās formas darbus, ieskaitot romānus, garstāstus un stāstus. Tos visus apvieno ne tik daudz asu un neparedzamu sižetu pagriezienu, cik galveno darbojošos personāžu iekšējā kopība – starpplanētu zvaigžņu kuģa „Segeža” komandas locekļi – pats pavlišs un bieži viņa biedri.
Ja grāmatas pirmajā daļā visos darbos darbojas tieši pats Pavlišs, tad otrajā daļā galveno varoņu skaitā viņš vairs nav, viņš tikai pieminēts, vai arī sižeta līniju attīstībā un sadursmēs dalību ņem personāži, kas pazīstami lasītājiem pēc galvenā cikla. Taču bez šaubām tā ir tā pati „Pavliša pasaule”, ko apgaismo viņa labākās cilvēciskās īpašības. Pats Buličevs priekšvārdā cikla divsējumu izdevumā tā izskaidroja savas mākslinieciskās ieceres psiholoģisko būtību: „Es izvēlējos „Segežu”, tāpēc ka man gribējās, lai fantastiskā, neticamā darbība uzklātos parastajai cilvēciskai eksistencei – cilvēki domā un jūt līdzīgi, nav jāizgudro nākamā gadsimta superkosmonautus; cilvēku apzinātās darbības spēks slēpjas tajā, ka to veic vienādi cilvēki – gan pirms simts gadiem, gan simts gadu tālā nākotnē”.
Cikla sākums tika likts 1968. gadā, kad tika rakstīts romāns „Pēdējais karš”, kas kļuva par pirmo Buličeva darbu žanra lielformā. Tajā laikā cilvēce ne tikai aizrautīgi interesējās par aktīvi aizsākto kosmosa apgūšanas epopeju, taču arvien vairāk uztraucās par iespējamā kodolkara perspektīvu, kas varētu nest bojā eju visam dzīvajam uz Zemes. Tieši sekmīgai Zemes cilvēku un citplanētiešu cīņai pret kodolapokalipses sekām uz planētas Mūnas (tās nosaukums ir brīdinoši līdzīgs Zemes pavadoņa – Mēness – nosaukumam!) bija veltīts Buličeva romāns. Taču „Pēdējais karš” nav nekāda propagandas aģitācija, bet īsta literatūra, kur pamatā nebija likts ritorisks, komunistisks patoss, bet īsti humānistiska ideja par cilvēka aizsardzību no pašiznīcināšanās. Protams, ka Pavlišs un viņa līdzbiedri ar godu tiek galā ar grūtajiem un bīstamajiem pārbaudījumiem. Optimistiskajam finālam bija jādod cerība, ka sekmīgi tiks pārvarēts kārtējais kodolbruņošanās posms un tas nepāraugs liktenīgā karā, kas patiešām visai cilvēcei varētu kļūt uz visiem laikiem par pēdējo karu.
Pēc romāna „Pēdējais karš” Kirs Buličevs 1970. gadā saraksta garstāstu „Lielais gars un bēgļi”, kas veltīts asai tā sauktā „progresorisma” kritikai, ko atsevišķu civilizāciju pārstāvji, kuri uzskata sevi par augstākām, bija gatavi uzspiest citu planētu vienkāršākajiem un naivākajiem aborigēniem. Tāds agresīvs „progresorisms” (terminu saskanība, protams, nav nejauša) cenšas pakļaut dabisku dzīves attīstību mākslīgām zinātniskām koncepcijām, piespiežot apkārtējos pat pret viņu gribu piedalīties šaubīgos un ne visai humānos eksperimentos. Aktīvu pretdarbību vienam no tādiem pēc paša domām – „progresoram” tieši nākas izrādīt Pavlišam, kura kosmiskais kuģis cieš katastrofu uz tālas planētas, kuras iedzīvotāji ir kļuvuši par svešu eksperimentu objektiem. Pavlišs spēja iedvesmot pirmatnējos mežoņus ar cilvēcības ideāliem, stājoties viņu priekšā kā Lielais gars, runājot nevis par piespiedu, bet par labprātīgu kontaktu starp tik dažādām civilizācijām. Jāatceras, ka ideja par to, ka iespējami mierīga dažādu sabiedrisko sistēmu eksistence tajā laikā bija ļoti aktuāla, tāpēc ar savu garstāstu Buličevs deva savu ieguldījumu šīs svarīgās un aktuālās problēmas izstrādē.
Nākamais darbs no cikla par daktera Pavliša kosmiskajiem ceļojumiem bija ar 1972. gadu datētais, ļoti skumjais un dramatiskais pēc satura, nelielais garstāsts ‘Puse dzīves”, kur tika stāstīts par parastas krievu sievietes vārdā Nadežda traģisko likteni. Viņu nozog citplanētieši savam eksotiskajam „zoodārzam” un viņa ir nolemta bijā ejai tālumā no Zemes. Taču Nadežda neizrādās pasīvs liktenīgu apstākļu upuris – viņai izdodas palīdzēt atbrīvot no gūsta nelaimes biedrus – citas panētas iemītniekus -, kas, pateicoties viņai par viņas pašaizliedzīgo upurēšanos, pēc viņas nāves uzceļ viņai pieminekli. Šī cilvēka spēja ar pašuzupurēšanos glābt citu dzīvības dod cerību, ka galu galā izdosies pārvarēt pasaules cietsirdību un netaisnību, tā kā varones vārds – tulkojumā, Nadežda = Cerība – kļūst par īstas cilvēcības un humānisma simbolu.
Nelielais stāsts „Dārznieks trimdā” (1972) ir īpaši interesants un zīmīgs ar to, ka ievada nākamos Buličeva darbus alternatīvās vēstures žanrā. Literatūrzinātnieks-entuziasts Gurijs Nics, kurš nevēlas samierināties ar to, ka Gogoļa „Mirušo dvēseļu” otrais sējums ir gājis bojā, pats uz savu galvu veic galvu reibinošu pārvietošanos pagātnē, izmisīgi cenšoties glābt ģeniālo šedevru no sadedzināšanas.
Par augstām cilvēka altruistiskām īpašībām tiek runāts vēl vienā garstāstā no šī cikla ar nosaukumu „Pelnrušķītes baltā kleita” (1974); garstāsta prologa personāžs Dračs labprātīgi, zinātnes interesēs tiek pakļauts transformācijai un kļūst par bioformu, ārēji visai neglītu, bet iekšēji, ļoti cēlu un dvēseliski tīru būtni, kurai ļoti simpatizē autors un tikpat ļoti jūt līdzi lasītāji.
Jēdzieniskais kodols garstāstam „Likums pūķim” (1975) ir ideja, ka nepieciešams piesardzīgi un rūpīgi izturēties pret apkārtējo pasauli, lai nejauši neizjauktu trauslo harmoniju kosmosu apdzīvojošo dzīvo organismu sistēmā. Nevar bez kontroles iebrukt dabā – tam būs pašas negatīvākās un neparedzamākās sekas. Tas, par ko tagad tik neatlaidīgi runā ekologi, Bulicevam jau pirms četrdesmit gadiem bija skaidrs, to viņš uzskatāmi un izteiksmīgi ir iemiesojis sava fantastiskā, bet īstenībā – pareģojošā – garstāsta mākslinieciskajos tēlos.