Nedaudz vēlāk parādījās kinoalmanahi, kas sastāvēja no četrām daļām, katrs četras minūtes garš. Tos parasti demonstrēja kinoteātros pirms filmām. Turklāt informācija par kapitālistiskajām valstīm tika veidota ar spēcīgu ideoloģisku pieskaņu. Sižetos noteikti tika teikts, cik slikti dzīvo šo valstu iedzīvotāji.
Pirmie raidījuma viesi bija sava laika varoņi – vadošie rakstnieki, zinātnieki, polārpētnieki. Kāds prieks bija ieraudzīt programmā dižo Ivanu Papaņinu! Arī pašam Šneiderovam bija, ko stāstīt padomju cilvēkiem. Viņš daudzas reizes bija piedalījies ekspedīcijās: kāpis Pamira kalnos, kuģojis pa Ziemeļu jūras ceļu, meklējis žeņšeņa plantācijas Usūrijas taigā.
Pēc kara Šneiderovs bija radījis populārzinātnisku filmu ciklu „Ceļojumi pa PSRS”, kur rādīja dabu un cilvēku dzīvi praktiski visās Padomju Savienības malās.
Neskatoties uz visu politisko cenzūru, televīzijas mini-ceļojumi pa pasauli skatītājos izsauca tādu sajūsmu, ka vēstules no viņiem uz redakciju pienāca tonnām. Raidījuma iespaidā valstī sākās masveida aizraušanās ar tūrismu. Protams, ka ar iekšējo – ilgotā „aizrobeža” mūsu cilvēkam tad pat sapņos nerādījās. http://www.vokrug.tv/product/show/klub_kinoputeshestvennikov/
„Hrjušas tēta” protežē.
Televīzijas raidījumu gandrīz slēdza 1973. gadā pēc Vladimira Šneiderova nāves. Uz brīdi raidījumu vadīja dabaszinātnieks, viens no Sarkanās grāmatas veidotājiem Andrejs Baņņikovs (1915-1985). 
Vismaz tā rakstīts Vikipēdijā. Ja kas, es arī viņu atceros. [t.p.]
Raidījumu izglāba daudzu miljonu tautas mīlestība. Vēstules ar lūgumu saglabāt programmu nāca nepārtrauktā straumē.
Televīzijā lauzīja galvas, kuru padarīt par ētera vadītāju. Kandidātu, protams, bija daudz. Taču vadītājam bija jāprot ne tikai izturēties kameras priekšā, viņam pašam arī bija jābūt ceļotājam, kas labi pārzina valstis un tautu parašas, par kurām stāsta.
Jautājumu atrisināja ar visas valsts bērnu mīluļa, diktora Vladimira Uhova palīdzību. (Viņa balsī tajos laikos runāja Hrjuša un Stepaška – Vissavienības „bērnu iemidzināšanas” raidījuma „Ar labu nakti, mazuļi!” varoņi.) Viņš lika priekšā ēterā izmēģināt savu draugu, kurš nesen bija atgriezies no ziemošanas stacijā „Vostok”. 1965. gadā viņa draugs uz gadu bija kļuvis, kopā ar Jevgeņiju Iļjinu un Aleksandru Kiseļovu, par kandidātu kosmiskajam lidojumam ar kuģi „Voshod”, taču šo programmu atcēla. Vēl viņš ar Tūru Heijerdālu papirusa laivā „Ra” 1969. gadā šķērsoja Atlantijas okeānu. Strādājot kosmiskajā nozarē, runā svešvalodās, ir asprātīgs. „Tēvoča Volodjas” paziņu ataicināja uz studiju pie galvenā redaktora.
Kad Senkevičs ienāca kabinetā, televīzijas priekšnieki saprata – tieši viņam arī ir jākļūst par „Kinoceļotāju kluba” seju. Labs augums, muskuļots, apburošs izskats, brīnišķīga balss. Stāstus par saviem ceļojumiem viņš stāsta aizrautīgi.
No šīs dienas uz 30 gadiem Jurijs Senkevičs (1937-2003) un „Ceļotāju klubs” kļūst nešķirami. Tagad katru svētdienas rītu pēc galviņas (vēju roze, Zemeslode, ko uz pusēm griež kinolente) televizoru ekrānos parādījās šis gudrais, inteliģentais, bezbailīgais cilvēks, lai kopā ar padomju pilsoņu miljoniem dotos ceļot pa pasauli. 
Nav taisnība parodistam Aleksandram Ivanovam, kurš par Senkeviču ir sacerējis indīgu epigrammu: „Ar viņu tikšanās ir vienmēr interesanta – visa pasaule aiziet mūsu priekšā! Turklāt mums ir darba dalīšana: mēs skatāmies, bet viņš – ceļo!” Īstenībā līdz 1980-to gadu beigām Jurijs Senkevičs brauca galvenokārt pa Savienību, bet sulīgos ārzemju kadrus viņa veda operatori, kas „aiz paugura” filmēja materiālus politiskajām programmām.
Vēja roze.
Senkevičam izdevās izmainīt arī raidījuma formātu. Viņš pirmais no vadītājiem „iznāca no studijas” – kopā ar operatoru brauca uz Čatkalas rezervātu. Dzīvais materiāls sanāca tik lielisks, ka bez tā jau augstais programmas reitings uzlidoja debesīs. Turklāt retais zina, ka Jurijs Aleksandrovičs televīzijā bija tikai viesis. Medicīniskā dienesta pulkvedis veica sarežģītu, atbildīgu darbu Medicīniski-bioloģisko problēmu institūtā. 
Jurijam Senkevičam bija fantastiska, fenomenāla atmiņa. Viņam pietika pārskriet ar acīm vairākas teksta lapaspuses, lai pēc tam bez aizķeršanās nolasītu monologu raidījuma laikā. Suflieru, bez kuriem mūsu teledīvas vai tā sauktie raidījumu vadītāji varētu izpildīt vienīgo savam intelektam piemērotu darbu – sētnieku amatu – tajos laikos nebija...
Ar laiku „logs uz pasauli” kļuva platāks. Parādījās vairāk sižetu par tālām zemēm. Tos sūtīja Gosteleradio korespondenti, kuri strādāja ārzemēs. Kas raksturīgs, tieši šajā programmā viņi ar simpātiju varēja runāt par valsti, kur viņi strādāja.
Darbinieki, kuri ir strādājuši kopā ar Senkeviču, atceras, ka viņš esot simpatizējis Mao Dzeduna idejām. Laikā, kad abu valstu kompartijas bija nesamierināmi ienaidnieki, tā jau bija ķecerība. Taču, ēterā izgāja raidījums par Seno Ķīnu, tās virtuvi un Šaolina klostera mūku kaujas mākslām.
No raidījuma skatīšanās padomju cilvēki, kuri bija radināti uztvert ķīniešus kā ienaidniekus, nonāca šokā. Izrādījās, ka valsts – tā nav tikai politika, bet arī ļoti senas kultūras tradīcijas. Redakciju pāršalca vēstuļu viesuļvētra, prasot turpināt stāstu par austrumu kaimiņu.
Palīdzēja Gosteleradio korespondents Pekīnā Vladimirs Kuļikovs. Viņa aprakstus par Ķīnas senlietām, Konfūcija dzimteni, ķīniešu jūrasbraucējiem un Lielā zīda ceļa rašanos skatījās ar aizturētu elpu.
Kad par pārraides viesi kļuva Žaks-Ivs Kusto, tad programma vispār kļuva par pašu populārāko TV. Kaut arī, ielaist franču „špionu” valsts studijā sākumā negribēja.
Raidījumā ir piedalījušies tādi izcili ceļotāji kā Tūrs Heijerdāls, Berngards Gržimeks, Garuns Tazijevs, Karlo Mauri, Bruno Vailati, Žaks Majols un citi.
Raidījumā bija arī negaidīti viesi: kosmonauti, dzejnieki, bardi. Paradoksāli, taču tieši šeit pirmo reizi „izgaismojās” teleekrānos izcilais pareizticīgais filologs, vēsturnieks un teologs Sergejs Averincevs.
Draugs Horācij, ir pasaulē daudz tāda.
Senkevičs ne reizi vien ir veidojis sižetus par burvjiem un šamaņiem. Reiz pat viņš uz sevis ir izbaudījis maģijas noslēpumaino spēku (kaut arī ārsti tam netic).
Tas notika Tibetā. Braucienā Senkevičam sākās nieru kolikas. Palīdzēt pieteicās vietējais mūks. Viņš alā iededza ugunskuru, pakāra virs tā spaini ar ūdeni un pagaidīja, kad ūdens sāks vārīties.
Kā vēlāk stāstīja operators, mūks ar slotiņu, iemērcis to verdošā ūdenī, dziedot mantras, sāka šļakstīt to uz Senkeviča kailā ķermeņa. Ūdens līst, Senkevičs krīt, rāpo. Sejā apjukums, viņš attopas un saka kamerā: „Neko nesapratu. Ūdens auksts. Taču es taču redzu, ka tas vārās”.
Veicis procedūru vairākas reizes, mūks pielika pie Senkeviča vēdera klausām cauruli, kādas lietoja ārsti pirms simts gadiem. Caurulītes pretējā galā viņš piebīdīja māla bļodiņu. Pēkšņi no caurulītes bļodiņā iekrita divi akmentiņi.
Sāpes pārgāja, taču Senkevičs nolēma, ka tie ir kaut kādi fokusi. Taču Maskavā ultraskaņas pētījumi rādīja, ka vadītājam nierēs akmeņu nav. Toties Senkeviča atvesto akmeņu ģenētiskā analīze parādīja, ka tie patiešām ir viņa nierakmeņi.
Teleepopejas fināls.
Kā vairums to laiku cilvēku, Senkevičs izrādījās negatavs tirgus ekonomikai. Pēc PSRS sabrukuma raidījumam iestājās grūti laiki. Dažus raidījumus Senkevičs pat vadīja no savas vasarnīcas. Filmēšanas grupa strādāja pa draugam, bez darba algas.
Kā atceras viņa kolēģis, „padomju vēstures gals Juram izrādījās šausmīgs trieciens. Sabruka viss: darbs institūtā, televīzijā, kosmosa pētījumu jomā... Viss vēl strādāja pēc inerces, taču tas nevienam vairs nebija vajadzīgs”.
Tikai pateicoties veciem sakariem, „Klubu” izdevās atjaunot, bet... Vadītāja veselība sāka streikot: divi infarkti, divas sirds operācijas. Dažus mēnešus pirms nāves Senkevičs iekļuva avārijā. Tanzānijā, kur viņš bija devies ar filmēšanas grupu, džips apgāzās. Vadītājam izrādījās lauztas sešas ribas.
2003. gada 25. septembrī kārtējā „Kinoceļotāju kluba” raidījuma ieraksta laikā Jurijam Senkevičam palika slikti – sāka sāpēt sirds. Atbrauca mediķi, neskatoties uz visām pūlēm, palīdzēt viņam nespēja. Pēc Senkeviča nāves „Kinoceļotāju klubu” slēdza uz visiem laikiem.
P.S. Vērts pieminēt vēl vienu ilggadēju „Kluba” veidotāju – pastāvīgo speckorespondentu no 1977. līdz 1992. gadam Stanislavu Pokrovski (1939-2012).
Programma ir saņēmusi vairākas pašmāju un ārzemju balvas: TEFI-1997, „Kristāla globusu”, tā ir ierakstīta Ginesa rekordu grāmatā, kā ilgākā TV programma.
Jurijs Senkevičs ir pazīmējies arī mākslas filmās (tikai kā televadītājs – kameo):
„Pēcvārds” (1983), „Augstāk par varavīksni” (1986), „Nogrimušo kuģu sala” (1987) – muzikāla televīzijas filma pēc Aleksandra Beļajeva tāda paša nosaukuma romāna, „Lumi” (1991) – šausmu filma par Sarkangalvīti: meža, blakus latviešu viensētai, kur dzīvo dzejnieks Jānis ar sievu Ingu un mazo meitiņu Mariannu, parādās šausmīgs briesmonis – vilkacis. Pēc vietējām, vecām leģendām to sauc par „Lumi”. Tieši no Senkeviča pārraides no Maskavas viensētā ierodas ciemos vecs draugs – mednieks un zinātnieks Valērijs Gumperts. Arī viņam ir sava ģimenes leģenda – par viņa vecvectēvu Jākobu Gumpertu, kurš medījis Lumi un uzvarējis. Izrādās, ka leģendas nav radušās pilnīgi tukšā vietā...
Atsevišķos avotos Senkevičs ir sajaukts ar aktieri Juriju Senkeviču (dz. 1955), kurš tēloja princi Antuānu padomju-bulgāru filmā „Nāriņa” (1976).