Šodienas draudi ir ne tik daudz, piemēram, mūžīgajās kara problēmās. Karš pats par sevi vēl nav pasaules gals. Un nāve, kas vainago cienīgu dzīvi, arī nevelk uz galveno visu laiku un tautu šausmu titulu (karš drīzāk būs iemesls un instruments). Daudz bīstamāka pašlaik izskatās zinātnes, tehniskā progresa, varas centienu, dzīves vērtības samazināšanās, «dehumanizēšanās», sabiedrības ideoloģijas graušanas un ar gribu apveltītu cilvēku skaita mazināšanas kombinācija.
Nākotnei tiek ielikti visai bīstami pamati.
Amorāla zinātne, kas kalpo tikai patēriņam vai varai.
Loģikas attīstība, kas grauj cilvēka dzīvības svētumu.
Ideoloģijas uzplaukums, kas ir atklāti naidīga mūsu civilizācijai.
Cilvēks ar vien vairāk un vairāk pieņem kā pašsaprotamu valsts iemaisīšanos savā dzīvē.
Politiskās tendences — tuvākas totalitārismam, birokrātiskai despotijai, apmuļķotā patērētāja kontrolei.
Tehnoloģijas, kas daudzkārt atvieglo kontroli pār sabiedrību un nepaklausīgo sodīšana.
«Sociālās inženierijas» laikmets.
Man grūti atcerēties, kad vēl vēsturē, visas minētās sastāvdaļas būtu sasniegušas tādu «harmoniju» un tik gludi sakļautos viena ar otru.
Protams, bija laiki, kad dzīvei bija maza vērtība un tā bija atklāti pakļaut kolektīvām vajadzībām — taču nebija ne tehnoloģiju, ne valsts aparāta, ne kāda pamata, lai kaut kādas vietējas īpatnības ( tādas kā cilvēku upurēšanas) izaugtu par kaut cik nopietnu sistēmu, kas apdraudētu visu mūsu civilizāciju kopumā.
Bija laiki, kad nostiprinājās atsevišķi tirāni, taču atkal — viņiem vai nu nebija instrumentu, vai arī nebija kādas ideoloģiskas bāzes, lai pakļautu visu civilizāciju, vai vienkārši nepietika cilvēku un resursu, lai savus lokālos murģeļus padarītu par to, kas apdraudētu visus uzreiz.
Vienmēr bija daudz traucēkļu.
Spartieši ar savu «vardarbīgo atlasi» kaitēja tikai sev, taču reāli nebija ne ideoloģijas, ne resursu, ne tehnoloģijas, ne zināšanu, lai izplatītu savas parašas, piemēram, uz Britāniju (arī tāda vēlēšanās viņiem nebija).
Bija raiba mozaīka, ar simtiem pretrunu, ar simtām principiāli dažādām pieejām, paradumiem un tradīcijām.
Pat tad, kad parādījās iekarotājs, kas varēja satriekt, teiksim, desmit armijas, viņam nācās vai nu atstāt autonomijas statusā vairums padoto, vai arī apmierināties ar mazāku zemju daudzumu. Tā kā kontrolēt visus un visu, nemitīgi apspiest brīvību mīlošo tautu sacelšanās — bija grūta lieta un neiespējami ilgstošā perspektīvā.
Dažreiz jautājumu atrisināja ar spēku vai asimilāciju — taču visur bija kaut kādas robežas.
Grozies kā gribi, bet ar iepriekšējo ekonomisko modeli, kad valdības / valdnieka / un pat iekarotāja ienākumi bija cieši saistīti pirmkārt, ar viņa padoto panākumiem tādā vai citādā nozarē (lauksaimniecībā / tirdzniecībā / amatniecībā utt.). Princips «nav cilvēka — nav problēmu» tad īpaši labi nestrādāja. Ja nav cilvēku, tad nav arī ienākumu. Nav vasaļu, no kuriem ievākt nodevas.
Tas nozīmēja, grozies kā gribi, taču bija jāmeklē kaut kāds kompromiss ar zināmu sabiedrību, pat ja tā dzīvo iekarotajās teritorijās.
Lai apspiestu kādu sacelšanos, pagājušos laikos bija vajadzīgi ļoti lieli resursi. Riski bija lieli, vietējie garnizoni varēja netikt galā (dumpinieki viņus bieži apkāva), savākt pilnvērtīgu armiju, lai apspiestu kārtējo dumpi, bija dārgi un darbietilpīgi.
Nomaļus atradās verdzība, kas bija sliktākais «kompromiss» vergam — kaut arī tas nozīmēja, ka dzīve viņam būs vairāk vajadzīga, nekā nāve — tomēr verdzība, ir tas pats bīstamākais stāvoklis, kad izspiežot no cilvēka visas sulas, lai iegūtu ienākumus, uz pašu vergu un viņa labklājību varēja «gandrīz» nospļauties.
Īpaši spēcīgi tas parādījās laikos, kad vergu skaits stipri palielinājās (samazinot viņu cenu).
Atkal, valstīs, kur nebija vergu pārpilnība, pēdējie pacēlās reizēm gandrīz līdz ģimenes locekļu stāvoklim.
Tomēr kopumā, augstāk minētās «sastāvdaļas» nekad neeksistēja vienlaicīgi. Pat verdzības laiki, lai cik dīvaini tas neskanētu, bija ne paši bīstamākie civilizācijai kā tādai.
Šodien ir viss un vienlaicīgi.
1) Ir iespējas, lai apspiestu sacelšanās.
Ir grūti pārvarāma distance starp Varas apbruņojumu un Brīva cilvēka apbruņojumu.
Starp citu, periodi, kad šī distance samazinājās — parasti nozīmēja atgūt savas tiesības un brīvības atpakaļ. Amerikāņu revolūcija lielā mērā bija sekmīga tāpēc, ka revolucionāru ieroči bija apmēram tādi paši, kā Karalim. Ja karalim tolaik būtu tanki — vēsture būtu pavisam citāda. Taču tas bija laiks, kad starpība apbruņojumā nemaz nebija tik dramatiska.
Šodien vidēji statistiskā, attīstītā valstī, šī starpība ir milzīga — vienai pusei ir tanki, artilērija, aviācija, raķetes (reizēm pat atomieroči), otrai pusei — labi, ja civīlie un mednieku ieroči un arī ļoti ierobežotā daudzumā.
2) Kontroles tehniskās iespējas ir pieaugušas simtām reižu.
Ja pirms divsimt gadiem kaut kādu informāciju varēja uzzināt tikai caur «cilvēcisko faktoru» - tas ir, noklausīties sarunu / atrast retus pierakastus / nopratināt / piekukuļot nodevēju (ļoti nedroši un mainīfi paņēmieni) — tad tagad valsts dienestiem ir jaunākās noklausīšanās tehnoloģijas, spiegošanas pavadoņi, novērošanas kameras, pieeja it kā drošiem sakaru veidiem (pastam / e- pastam) — bet galvenais, pašas sabiedrības atkarība no šiem kontrolētajiem sakaru līdzekļiem.
Pārvietošanās un cilvēka darbības fiksēšana arvien mazāk ir atkarīga no dzīvu cilvēku liecībām un arvien vairāk no tehnoloģijas.
3) Tehnoloģiskais process dara atkarību no nosacītā no cilvēka «iegūstamā resursa» arvien mazāku un mazāku.
Jau mūsu acu priekšā notiek to sfēru samazināšanās, kur ir vajadzība pēc dzīviem cilvēkiem, cilvēka rokām. Jo tālāk attīstās tehniskais progress — jo mazāk ir vajadzība pēc cilvēkiem — tātad, arī nav vajadzīgs kompromiss ar viņiem.
Ludīti tagad zārkos griežas riņķī. Viņu laikos amatniecību aizvietoja ar mašīnām, taču mašīnas vismaz bija jāvada cilvēkam. To varēja darīt pat ne visai kvalificētas sievietes vai bērni (ne tikai pilnvērtiģs meistars-amatnieks) — tomēr, tie bija dzīvi cilvēki.
Tagad pat bērns nav vajadzīgs, daudzās mūsdienu modernās ražotnēs pietiek tikai ar vienu operatoru un varbūt ar vienu kontrolieri, iepriekšējo desmitu vietā.
3.1) Kā mēs zinām no vēstures — starp varas eliti un sabiedrību (vai starp kārtām) vienmēr eksistēja kaut kāds spēku balanss, kompromiss, ko izsauca tas, ka viena bez otras nespēja iztikt.
Karalis nevarēja iztikt bez feodāļiem un to karaspēkiem, tātad, vairāk vai mazāk sekoja līgumama ar aristokrātiju. Feodāļa labklājību nodrošināja zemniecība. Arī tas lika noslēgt līgumu starp viņiem (lai arī ne visai godīgu).
Ar mašīnu vai viegli aizvietojamu cilvēku neko sarunāt nevajag.
4) Aborti.
Šodien aborts kļūst / kļuvis par normu. Loģika, kas pieļauj abortu, faktiski pieļauj vienotas cilvēka attīstības un dzīvības līnijas pārraušanu uz tā pamata, ka viņu atzīst par «līdz cilvēkam neattīstītu» pēc fizioloģiskām īpašībām. Dabiski, te nopietna loma ir sabiedrības izlaidībai un manipulācijām, tādām kā «sievietei ir tiesības rīkoties ar savu ķermeni — tātad var arī nogalināt bērnu tā iekšienē», arī ārstu ekonomiskās intereses, kas pelna uz abortiem, un noteiktu spēku vēlēšanās samazināt baltās rases cilvēku skaitu. Viss tas tiktu ierobežots vai apspiests, ka darbotos, piemēram, kristīgā pieeja vai arī vienkārša aizlieguma loģika pārtraukt cilvēka dzīvi kadā no tās etapiem (kaut mātes vēderā, kaut zīdaiņa vecumā, kaut dziļā vecumā).
Mēs nenogalinām cilvēkus viņu dzīves vēlīnā etapā, runājot par veciem cilvēkiem, kas ir pazaudējuši daļu no psihofiziskajām «pilnvērtīga cilvēka» pazīmēm, taču nogalinām bērnus.
Rezultātā, loģika, kas pieļauj «pasūtījuma abortus», neizbēgami izplatīsies. Sākumā paplašinot periodu, kad aborts iespējams — tālāk nivelējot faktu «piedzimšana» un postnatālos abortus.
Notiks loģiska pāreja, izskatot «pilnvērtību» kā juridisku terminu. Tagadējā «darbotiesspēja» un kādas darbības ierobežojumi, būs tikai ziediņi, kad dabiskā notikumu loģika novedīs pie «pilnvērtīga un darboties spējīga cilvēka portreta, kas vienīgais tiek aizsargāts ar likumu, kas neļauj atņemt viņam dzīvību» sastādīšanas.
5) Eitanāzija.
neļauj atņemt viņam dzīvību» sastādīšanas. Eitanāzija tādā veidā, kādā tā eksistē vienlīdz ar apzinātu pašnāvību — ir atsevišķa tēma un, neskaitot reliģisko aspektu (reliģija nosoda pašnāvību), te nav tik briesmīgi (kaut arī ir daži zemūdens akmeņi).
Taču tai ir «brālēns» - eitanāzija attiecībā pret cilvēkiem, kas atrodas komā, pieslēgti pie dzīvības mākslīgas uzturēšanas aparātiem, attiecībā pret cilvēkiem, kuri pēc ārstu vai radinieku domām mocās, taču nevar to ne apstiprināt, ne apgāzt.
Lūk, te jau ir ārkārtīgi bīstams celiņš. No kura rodas jauna, zobaina loģika, kas radniecīga abortu loģikai. Ja cilvēks «acīmredzot»cieš, taču nevar pieņemt patstāvīgu lēmumu, lai aizietu no dzīves, tad atļauja nosūtīt viņu uz viņpasauli, nesagaidot viņa atbildi, nozīmē ieviest tādu kā «nāvi labu vēlot». Ciešanu fakts jau ir tikai pieņēmums un tiek salīdzināts ar ārsta vai radinieku izjūtām / viedokli. Tas nozīmē, ka tādā veidā ārstiem būs dotas arvien lielākas tiesības noteikt «dzīvos vai nedzīvos pacients».
Ja aktīvi pretojošos cilvēku var arī neiemidzināt, tad visāda veida avāriju, smagu traumu un citu uz laiku darboties nespējīgu upuru gadījumā viņi nonāks tāda cilvēka rokās, kas vadīsies pēc birokrātiska pieņēmuma par «ilglaicīgu ciešanu pakāpi, kas pieļauj eitanāziju». Labi, ja ap to laiku radiniekiem būs ko jautāt (tas atkarīgs no valsts un tās pilnvaru paplašināšanās pakāpes).
5.1) Pēc tam zem trieciena var nokļūt vecīši pensijas gados. Dzimstība arvien krīt un slodze uz niknumā kūsājoša nodokļumaksātāja (kuram drīz vien vajadzēs «izvilkt» divus pensionārus) — arvien palielinās. Tas ir, lai cik briesmīgi tas arī neizklausītos — būs tīri ekonomisks iemesls, lai paplašinātu «abortīvi-eitanāzisko» loģiku uz vecīšiem, ar viņu mūžīgajām «ciešanām un nepilnvērtību» (kas aizņem tik daudz bu8džeta līdzekļu).
Nacistu Vācijā, piemēram, propaganda jautāja — vai var tērēt tik daudz resursus vājprātīgajiem, ja tie tik ļoti vajadzīgi normāliem, pilnvērtīgiem cilvēkiem?
Vai var ierobežot ar viņam nepieciešamu ārstēšanu ievainotu varoni tāpēc, ka psihs, nepilnvērtīgs cilvēks aizņem gultasvietu un ārstu uzmanību, neko nedodot kopējai lietai?
Kas nokļūs zem tādas loģikas — atkarīgs pirmkārt no režīma vajadzībām, no tā vēlēšanās / nevēlēšanās noņemties ar to vai citu iedzīvotāju grupu, kas ir kā nasta sabiedrībā.
PSRS, piemēram, kropļus nosūtīja nomirt kaut kur tālāk no «civilizācijas», lai tie netraucētu veikt kārtējo industrializācijas izrāvienu un plāna izpildi.
6) Cilmes šūnas, orgāni, to «izaudzēšana», transplantēšana.
No vienas puses, dotā tēma izskatās kā rūpes par cilvēkiem, lai paildzinātu viņu dzīves, stiprinātu veselību ar slavēto medicīnas izrāvienu palīdzību. Daudziem zinātniekiem tas tiešām tā arī ir. Cilvēku labumam.
Taču klupšanas akmens slēpjas cilvēka ķermeņa desakralizācijā. Pāris piemēru:
to kaut kādā mērā var salīdzināt ar govi... Kamēr dzīvnieks ir silts, ar vilnu klāts radījums, ko mēs apskatām kā vienotu veselumu, ar tā dzīvi, paradumiem, priekiem un bailēm — mēs neasociējam to ar ēdienu / ādu / ragiem. Vēl vairāk, lielākā daļa no gaļēdājiem tikai nopietna bada dēļ būs ar mieru nogalināt govi.
Taču liellopu gaļas gabals vai gulašs, vai pat mēle — cilvēkam neasociējās ar kāda zīdītāja dzīvi. Apēst to būs ar mieru tūkstošiem reižu lielāks cilvēku skaits, nekā to, kas būs ar mieru smērēt rokas ar slepkavošanu kā tādu. Taču ciniķi, kas īpaši bieži lieto gaļu, galu galā sāk jokot par «liellopu gaļas» tēmu pat attiecībā uz dzīvu būtni.
Ar cilvēka ķermeni vēsture ir kaut kur līdzīga — jo vairāk zinātne iedziļinās orgānos, šūnās, audos, kāut kā pārstādīšanā — jo bālāks ir Cilvēka tēls, kā kaut kas augstāks, svētāks, sakrālāks utt. Te darbojas tīra psiholoģija — cilvēks, kas pieradis kaut ko izjaukt / salikt kopā vienalga ko, skatās uz lietām savādāk, nekā cilvēks, kas ir pieradis redzēt tikai veselu tēlu.
Vai kāds atceras to, kā viņš jauca laukā savu pirmo datoru? Pēc tam «datora» tēls neglābjami sadalās sastāvdaļās. Tiek nomainītas daļas, konkrētas detaļas. Brīžiem no vecā «kompja» nekas nepaliek pāri, tā sastāvdaļu pakāpeniskā apgreida rezultātā.
Taču ar datoru nekādu ētisku dilemmu nerodas — tas nav dzīvs, tas ir tikai objekts.
Cilvēks ir dzīvs un viņa tēls vēsturē, viņa roma sociumā, viņa sevis un citu sajušana ir saistīta ar viņa veselumu, unikalitāti un sakrālumu.
«Biotehniskā» attieksme pret cilvēku, rezultātā izmainīs mūsu attieksmi, padarot bioloģiskās dzīves un personības kā tādas salētināšanos.
7) Klonēšana.
Liekas, ka viens no visdraudošākajiem momentiem, kas arī salētina cilvēku un faktiski nozīmēs pavisam citu pasauli, kur cilvēka vērtība būs pielīdzināta viņa bioloģiskās čaulas utilitārai vērtībai mīnus klonēšanas procesa vērtībai un jaunas vienības ievadīšanai «apritē».
Līdztekus atnāks ar īdeja par cilvēku standartizāciju. Precīzāk, idejas jau ir senas, taču līdz šim nebija iespēja tās realizēt dzīvē.