Līdzīgi kā pirms šīs sērijas lasītajā The Mortal Instruments sērijā būtisku grāmatas lapaspušu skaitu aizņem savstarpējo attiecību drāma, kas nenovēršami pāraug romantiskās jūtās, starp Tesu un Vilu un starp Tesu un Džemu. Faktors, kas vēl vairāk sakāpina drāmu un jūtas, ļaujot tieši šajā aspektā autorei izpausties vārdu plūdos, ir draudzība starp Vilu un Džemu. Vēl jo vairāk abus vieno Dēmonu mednieku Parabatai rituāls, kas šo draudzību burtiksi padara nedalāmu ‘’līdz nāvu mūs šķirs’’.
Neliels akmens autores dārziņā, ko nevar neatzīmēt, ir Vila spēja redzēt un komunicēt ar spokiem, kas nevienā brīdī netiek pieminēts triloģijas pirmajā Clockwork Angel grāmatā un šajā tiek atklāti pieminēts vien prologā un viss. Šādi līdzigi niķi, izdomāt kaut ko jaunu un līdz tam nepieminētu, ik pa brīdim ir manāmi. Otrs mazais sižets, kas par un ap Vila tēlu saistīts ar iemesliem, kā un kāpēc viņš pirms pieciem gadiem nonācis Londonas institūta un Šarlotes un Henrija aizgādībā. Pirms pieciem gadiem Vils nejauši mājās atbrīvoja dēmonu, kas ieslodzīts tupējis 20 gadus un aiz atriebības Vila tēvam uzlika puisim traģisku lāstu. Līdz šim puisim ir sanācis ar to sadzīvot, bet Tesas uzrašanās dod jaunu sparu atrast veidu, kā lāstu noņemt. Diemžēl lāsts nav vienīgais šķērslis attiecību uzplaukumam starp viņu un Tesu.
Viegla dzīve, pat starp draudzīgajiem medniekiem Londonas institūtā, nav arī Tesai. Pirmkārt un galvenokārt aiz tā, ka pašas brālis Neits ir viens galvenajiem, vismaz viņa ieskatos, palīgiem ļaundarim Mortmeinam lielā varas pārņemšanas plāna realizācijā. Bet nebūt ne mazsvarīgākas galvassāpes sagādā divi institūta puiši un labākie draugi Vils un Džems. Kā gan mierīgi dzīvo, ja abi ir ieskatījušies meitenē, kura pat nav Dēmonu mendiece vai pat parasta mirstīgā.