Mājas īpašnieka testamentā cita starpā ir rīkojums iznīcināt noteiktu veco rokrakstu, kas glabājas viņa birojā, un nodedzināt virs biroja karājošo vīrieša portretu ar uzrakstu “J. Melmots, 1646. gads ", kura oriģināls, pēc sirmgalvja mirstošajiem vārdiem, joprojām ir dzīvs ... Tādējādi sākas viena no aizraujošākajām un briesmīgākajām grāmatām romantisma literatūrā - "Melmots klejotājs" (1820), ko sarakstījis angļu (īru)rakstnieks Čārlzs Roberts Maturins. Šis oriģinālais filozofiskais romāns un viens no spilgtākajiem Eiropas gotikas prozas piemēriem stāsta par īru muižnieka 17. gadsimta traģisko likteni, kuru, pārņemot "neierobežotu vēlmi pēc aizliegtām zināšanām", pārdeva savu dvēseli velnam. un ieguvis viszinības, tālredzības un pārdabiskas ilgmūžības dāvanu - dāvanu, kas kļuva par viņa lāstu. Turpmāko lasītāju paaudžu uztverē Maturina grāmata, kas pārsniedz "briesmīgā" žanra šauros ietvarus, ir kļuvusi par atzītu pasaules literatūras šedevru.
https://kniga.lv/shop/melmot-skitalec/
Pat autoru.
Čārlzs Roberts Maturins (kriev. Metjurins, angļu Charles Robert Maturin; dzimis 1780. gada 25. septembris, Dublina - miris 1824. gada 30. oktobris, turpat) - angļu (īru) priesteris un rakstnieks.
Čārlzs Maturins dzimis hugenotu ģimenē, kurš pēc Nantes edikta atcelšanas 1685. gadā aizbēga no Francijas un patvērās Īrijā. Čārlzs ir ieguvis izglītību Trīsvienības koledžā, un viņam tika solīta karjera draudzē.
1803. gadā viņš kļuva par vikāru Dublinas Sv. Pētera baznīcā. Viņš dzīvoja kopā ar vecākiem, darot to, ko mīlēja. 1804. gada 7. oktobrī viņš apprecējās ar dziedātāju Henrietu Kingsberiju. Pateicoties šai aliansei, Maturins kļuva radniecīgs Oskaram Vaildam, kuram bija otrās pakāpes vectēvs.
Čārlzs savus pirmos darbus izlaida ar pseidonīmu Dennis Jasper Murphy, un tie nebija populāri. Tomēr viņa darbus pamanīja Valters Skots, un tie pievērsa J. Bairona uzmanību. Pateicoties šo divu literāro gaismekļu atbalstam, izrāde "Bertrand" ar Edmundu Kīnu Bertrāna lomā tika ieraudzīta plašākā sabiedrībā un guva panākumus.
Neskatoties uz to, luga Čārlzam nenodrošina finansiālu stabilitāti, jo panākumu brīdī viņa tēvs un vēl viens radinieks, kuram viņš ir spiests palīdzēt, bankrotē. Tajā pašā laikā Semjuels Teilors Koleridžs šo spēli publiski pasludina par drūmu un pretīgu ateistisku darbību, "skumju pierādījumu sabiedrības viedokļa korupcijai".
Īrijas katoļu baznīca vērsa uzmanību uz Koleridža komentāriem (Maturins bija spiests attiekties no sava pseidonīma, lai saņemtu naudu par lugu) un apturēja Čārlza karjeras izaugsmi.
Maturins bija spiests uzturēt sievu un četrus bērnus ar pieticīgiem vikāra ienākumiem, jo, neskatoties uz literārās darbības turpināšanu, viņš nesaņēma papildu peļņu: viņa lugas nebija pieprasītas lasītāju vidū.
Papildus lugām Čārlzs sāka rakstīt romānus.
Čārlzs Roberts Maturins nomira Dublinā 1824. gada 30. oktobrī.
Darbi.
Opera
Six Lextures on the Events of Holy Week (Oxonii, 1860)
The Blessedness of the Dead in Christ (Londinii, 1888)
Zināmie darbi
Romāni
The Fatal Revenge; or, the Family of Montorio (1807)
The Wild Irish Boy (1808)
The Milesian Chief (1812)
Women; or, Pour et Contre; a Tale (1818)
Melmoth the Wanderer (1820)
The Albigenses (1824)
Leixlip Castle (1825)
Lugas
Bertram; or The Castle of St. Aldobrand (1816)
Manuel (1817)
Fredolfo (1819)
Osmyn the Renegade (fragments published posthumously in 1830, but in rehearsal at Covent Garden in 1822)
Sprediķi
Sermons (1819)
Five Sermons on the Errors of the Roman Catholic Church (1824)
https://en.wikipedia.org/wiki/Charles_Maturin
Par gleznu.
Melmoth, or Interior of a Dominican Convent in Madrid, illustrating Alonzo Monçada's story from the novel. Eugène Delacroix, oil on canvas, 1831
Par gotisko literatūru.
Gotiskā literatūra ir literatūras virziens, kas radās apmēram XVIII gs. vidū un īpašu uzplaukumu piedzīvoja XVIII un XIX gs. mijā. Šis virziens būtībā uzplauka līdz ar romantisma literatūru (tāpat kā romantismā, liela nozīme tajā ir individuālajam pārdzīvojumam un groteskai); tematiski gotiskās literatūras centrā ir šausmas (gan garīgas, gan fiziskas), noslēpumi, pārdabiskais, apsēsti nami (īpaši pilis), tumsa, nāve, iznīcība, dubultnieki, ārprāts (īpaši sieviešu tēlos), lāsti, dažādi rituāli u.tml. Par pirmo gotiskās literatūras darbu uzskata vai nu Tobiasa Smoleta "Grāfa Ferdinanda Fetoma piedzīvojumi" (The Adventures of Ferdinand Count Fathom, 1753), vai Horasa Volpola romānu "Otranto pils" (The Castle of Otranto, 1764). Gotiskās literatūras nosaukumu saista ar tolaik aktuālajiem priekšstatiem par viduslaikiem kā par mežonīgu, asiņainu un barbarisku periodu cilvēces vēsturē.
Īpaša nozīme gotiskajai literatūrai bija šausmu literatūras (it sevišķi spoku stāstu) attīstībā.
Gotiskās literatūras aizsākumi un attīstība
Jau viens no pirmajiem gotiskās literatūras darbiem — Horasa Volpola "Otranto pils" — ieguva ārkārtīgu popularitāti (tas ticis pārizdots vismaz 115 reizes). Romānā ir daudz kaislību, asinsizliešanas, pārdabisku parādību; tā darbība risinās gotiskā pilī (iespējams, arī tāpēc "gotiskā literatūra" nosaukta šādi). Neilgi pēc romāna publicēšanas paradījās vesela gūzma līdzīga rakstura darbu, no kuriem īpaši jāmin Klāras Rīvas "Vecais angļu barons" (The Old English Baron, 1778), Viljama Bekforda "Vateks" (Vathek, 1786), Annas Redklifas "Udolfo noslēpumi" (The Mysteries of Udolpho, 1794), Annas Jierslijas "Karaliskie gūstekņi" (The Royal Captives, 1795) un Mērijas Šellijas "Frankenšteins" (Frankenstein, 1818). Plaši izplatīta gotiskās literatūras forma bija īsais stāsts; šī perioda īsajiem stāstiem raksturīgs liels melodramatisms, kas parādās jau nosaukumos (piemēram skat. anonīmo autoru darbus "Šausmu mūks", "Melnais zirneklis", "Dzelzs līķauts", "Astrologa pareģojums" un "Nāves deja", Persija Bišija Šellija "Slepkavas", Bairona "Apbedīšanu", Džūlijas Annas Kērtisas "Nezināmais! jeb Asinssarkanās spalvas bruņinieks"). Anna Redklifa bija tā, kura literatūrā ieviesa gotiskā antivaroņa tēlu.
Gotiskā literatūra attīstījās arī citur Eiropā — kā roman noir ("melnais romāns") Francijā un Schauerroman ("drebuļu romāns") Vācijā.
XVIII gs. sākumā gotiskā literatūra attīstījās divos pretējos virzienos: publika prasīja arvien sensacionālākus, drūmākus un baismākus sižetus, un rakstnieki īpaši pievērsās nāves tēmai; reizē parādījās arī darbi, kuros tika parodēti gotiskās literatūras pārspīlējumi (piem., Tomasa Lava Pīkoka "Murgu abatija", 1818). Viena no slavenākajām gotiskā romāna parodijām ir Džeinas Ostinas darbs "Nortangeras abatija".
Paralēli gotiskā literatūra attīstījās arī Amerikā, kur uzplauka tieši XIX gs. sākumā ar Čārlza Brokdena Brauna un vēlāk arī Edgara Alana Po daiļradi.
Vēlākā attīstība
Vislielāko ietekmi uz vēlāko literatūru gotiskā literatūra atstāja pastarpināti — nevis ar tiem darbiem, kurus uzskata par "klasiskās" gotikas sastāvdaļu, bet gan ar XIX gs. darbiem, kuros skaidri redzama gotiskās literatūras ietekme. Gotisko literatūru rakstīja romantisma dzejnieki, piemēram, Kolridžs un Kītss. XIX gs. tika uzrakstīti arī daži no nozīmīgākajiem šausmu literatūras darbiem — Mērijas Šellijas "Frankenšteins" (1818) un Džona Viljama Polidori "Vampīrs" (1819), kuru tematika ir aktuāla līdz pat mūsdienām. Par vēlīnu tradicionālās gotiskās literatūras darbu uzskata Čārlza Roberta Metjūrina romānu "Melmots klejotājs" (1820), kurā parādās gan antikatolicisma tematika, gan baironiskais varonis.
Viktorijas laikmetā gotiskās literatūras elementi atrodami Emīlijas Brontē darbā "Kalnu aukas" (spokainas parādības, baironiskais antivaronis) un Šarlotes Brontē romānā "Džeina Eira" (vājprātīgā sieviete bēniņos), Elizabetes Gaskelas stāstos "Grifitu liktenis" un "Pelēkā sieviete" (senču grēku uzliktais lāsts). No gotiskā romāna ietekmējās arī Čārlzs Dikenss, it īpaši savā pēdējā (nepabeigtajā) romānā "Edvīna Drūda noslēpums".
XIX gs. beigās tika radīti vairāki darbi, kuros redzama spēcīga gotiskās literatūras ietekmē — Roberta Luisa Stīvensona "Doktors Džekils un misters Haids" (1886), Oskara Vailda "Doriana Greja ģīmetne" (1891), Henrija Džeimsa "Skrūves pagrieziens" (1898), Brema Stokera "Drakula" (1897). Pēc Brema Stokera darba izdošanas par klasisku gotiskās literatūras darbības vietu kļuva arī Austrumeiropa, īpaši Transilvānija.
https://lv.wikipedia.org/wiki/Gotisk%C4%81_literat%C5%ABra
Gotiskā literatūra eksistē arī mūsu dienās.
Mantojums XX gadsimtā
XX gadsimtā gotikas literatūras cienītāji ir ievērojami paplašinājuši tās sākotnējo definīciju. Plaši izplatīta XIX-XX gs. saņēma dažādus gotikas tradīciju tekstu krājumus un antoloģijas (piemēram, Annas Lemones stāstu krājumu "Savvaļas rozes"). Šādas kolekcijas lika pamatu lētu grāmatu grāmatu formāta izdevumiem.
Amerikā "šausmu literatūra" (Blackwood, Lovecraft, Bloch, Stephen King) atzarojās no "gotikas" žanra. Fantāzijas un gotikas krustojumā parādījās tumšās fantāzijas žanrs. Amerikas Savienoto Valstu dienvidu štatos gotikas literatūras tradīcijas turpina dienvidu gotika, kuru atšķirībā no citām žanra versijām raksturo interese par sociālajiem un reliģiskajiem jautājumiem.
Dienvidu gotika.
https://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%AE%D0%B6%D0%BD%D0%B0%D1%8F_%D0%B3%D0%BE%D1%82%D0%B8%D0%BA%D0%B0
Mūsdienas.
Sāra Perija.
https://www.lffb.lv/raksti/lasit-talak/sara-perija-melmots
Arī par Melmotu.